VAKARA ZIŅAS. Barikāžu aculiecinieki. Vai latvieši, nonākuši grūtā brīdī, ir vienoti?
Viens no nozīmīgākajiem notikumiem Latvijas nesenajā vēsturē saistās ar 1991. gada 13.–27. janvāri, kad latvieši kļuva vienoti, lai paši saviem spēkiem cīnītos par brīvību un neatkarību. Starp brīvības cīnītājiem bija arī daudzas publiski pazīstamas personas, kas rīkojās drosmīgi, nebaidoties par savu dzīvību. Pirms barikāžu atceres pasākumos dažādās Rīgas vietās atkal tiks aizdegti piemiņas un atmiņu ugunskuri, piedāvājam uzzināt, kā uz šiem notikumiem raugās bezbailīgie latvieši pēc 26 gadiem un vai viņi arī šodien būtu apņēmības pilni un vajadzības gadījumā dotos aizsargāt savu tēvzemi.
Uldis Dumpis: «Mazbērni barikāžu laikus uztver kā literārus stāstus»
«Runājot poētiski, miega trūkums un dūmu smarža. Starp cilvēkiem valdīja vienotība un vienkāršas attiecības. Viens no mirkļiem, kad uztraucos visvairāk, bija pirmā nakts, kad visi cilvēki sāka iet uz darbu un rīta agrumā viss palika tukšs. Mēs iegājām Doma baznīcā un redzējām, ka medicīnas darbinieki krauj nestuves vienā stūrī, ja gadījumā būs cietušie. Tajā brīdī sāku apzināties, ko tas patiesībā nozīmē.
Atminos, ka televīzijā uzstājās viena francūziete, kas bija Rīgas Franču liceja skolotāja. Viņa ar tik lielu sajūsmu runāja par šo notikumu, ka man prātā nāca Ežēna Delakruā «Brīvība uz barikādēm».
Es neesmu liels atceres pasākumu apmeklētājs, jo kā aktieris neesmu kungs pār savu laiku un izrādes beidzas vēlu vakaros, tomēr tas, ko mantoju, ir radio ziņu klausīšanās, jo toreiz tas bija veids, kā uzzināt par karstajiem punktiem un apšaudēm. Līdz pat šai dienai, tikko kā skan radio ziņas, ja vien ir iespējams, es klausos, jo tas man ir svēts mirklis. Ar mazbērniem barikāžu laiks arī tiek pārrunāts, bet viņi uztver tos kā literārus stāstus. Tomēr par šiem notikumiem ir nepieciešams runāt,» savu piedzīvoto atminas Latvijas Nacionālā teātra aktieris Uldis Dumpis.
*
Velta Puriņa: «Nebaidījāmies, ka atlaidīs vai aizsūtīs uz Sibīriju!»
«Katru gadu pie Doma laukumā iedegtā ugunskura var satikt vecos cīņu biedrus un aizvest savus mazbērnus. Mums ir arī laba tradīcija, ka tā laika žurnālisti sapulcējas un pārrunā senos notikumus un piedzīvoto. Mazbērniem pieaugot, viņiem rodas jautājumi par barikāžu laiku. Mēs toreiz nestāvējām pret pretinieku kā ierakumos, tomēr arī tas bija karš,» stāsta Rīga TV24 raidījumu vadītāja Velta Puriņa.
«Man šķiet, ka tobrīd emocijas brīžiem uzsita augstu vilni, kad cilvēki saprata, ka tā būs cīņa uz dzīvību un nāvi. Ļoti labi atceros to šaušanu un pirmos upurus pie Iekšlietu ministrijas. Toreiz strādāja arī mans studiju biedrs Juris Liepiņš. Kad uzzinājām, ka operators Andris Slapiņš ir gājis bojā, mums bija emocionāli ļoti smagi. Es nespēju pieņemt, ka Andris Slapiņš ir gājis bojā, jo viņu beidzamo reizi biju satikusi 1990. gada rudenī pie Doma baznīcas, kad runājām par viņa plāniem braukt uz Parīzi, lai strādātu pie viena no filmēšanas projektiem. Atceros, bija vēl citi upuri, starp tiem arī operators Gvido Zvaigzne. Toreiz domāju, ko gan var pateikt tēvs, kura dēls atrodas uz nāves gultas. Es nekad neiedomājos, ka viņš teiks šādus vārdus: «Nepielietojiet ieročus, nešaujiet viens uz otru un neveidojiet nāvējošus konfliktus.» Viņš aicināja būt saprātīgiem - gan ienaidniekam, gan arī Tautas frontei to nedarīt.
Latvijas situācija izraisīja arī ārzemju žurnālistu interesi. Arī mēs centāmies sniegt informāciju pēc iespējas plašākai auditorijai. Reiz kādai dāņu žurnālistei tika jautāts, vai viņai nebija bail atrasties pie Iekšlietu ministrijas, kad notika šaušana? Uz to viņa atbildēja, ka brīdī, kad tu strādā, baiļu nav. Bail ir pēc tam. Arī es esmu izvairījusies domāt par to, kā būtu, ja būtu savādāk. Mēs nebaidījāmies no tā, ka mūs atlaidīs vai aizsūtīs uz Sibīriju, mēs vienkārši darījām savu darbu, jo bija misijas apziņa un vienots mērķis. Ja vajadzētu, es atkal simtprocentīgi aizstāvētu Latviju, un to darītu visi. Mūsdienās, iespējams, pat vairāk cilvēku. Tā ir iekšējā pārliecība, ka tas ir jādara, ja tavi senči ir latvieši. Tu vari būt miljonārs Amerikā vai Igaunijā. Bet, ja Latvija sauks, tu būsi atpakaļ!»
*
Sāpes nepāriet. Valerija Markuna rokās nomira vīrietis
Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Valerijs Markuns ik gadu apmeklē barikāžu atceres pasākumus un aktīvi iesaistās to organizēšanā. «Barikādes ir tad, kad visa tauta ir vienota. Kad dažādi cilvēki no laukiem un pilsētām ziedojas, lai aizstāvētu neatkarību. Šis notikums bija īpašs, jo latviešu tauta jau ir klusa un mierīga,» tā Markuns.
«Par šo laiku man ir atmiņā palicis kāds smags un skumjš notikums. Mēs, astoņi vīri no Bauskas, 20. janvārī uzbrukuma laikā atradāmies Iekšlietu ministrijā. Četri no mums tika ievainoti. Baltkrievu puisis Vladimirs Gomonovičs starp Iekšlietu ministrijas ceturto un piekto stāvu nomira manās rokās.
Man tūkstošiem reižu ir uzdots jautājums - vai jūs ietu un cīnītos atkal? Tādā gadījumā ir runa par to, ko es aizstāvētu. Es cīnītos par valsti Latviju, kas esam mēs. Par valdību un konkrētiem politiķiem, kas man nepatīk, es neietu cīnīties. Valsts neatkarība ir ļoti svarīga, jo tā ir arī mana neatkarība.
Es esmu viens no 1991. gada barikāžu biedrības dibinātājiem un valdes locekļiem. Pateicoties mums, tika radīts barikāžu muzejs. Tomēr, ja arī šī biedrība beigs pastāvēt, es vienalga pieminēšu Latviju. Parasti šajā laikā katru gadu satiekamies pie Iekšlietu ministrijas vai Doma laukumā, kur aizdedzam ugunskuru. Viesojos skolās, kur jaunieši man uzdod visdažādākos jautājumus - kā bija, ar ko šāvāt un kā šāvāt. Reiz, uzstājoties vienā no Rīgas skolām, kāds jaunietis no auditorijas man uzdeva jautājumu: «Vai jūs pēc apšaudes palikāt dzīvs?» Protams, visā auditorijā jaunieši smējās un skolotājs nosarka. Es arī drusciņ samulsu un atbildēju: «Vai es paliku dzīvs? Nu, es esmu jūsu priekšā, tātad esmu dzīvs.»
Meitai, mācoties ģimnāzijā, bija projektu nedēļa, un viņa izvēlējās rakstīt par barikādēm. Es palīdzēju viņai, sarunājot tikšanos ar tā laika otro Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāju Romualdu Ražuku, barikāžu aizstāvības iniciatoru, juristu Ivaru Redisonu un daudziem citiem Latvijas aizstāvjiem. Mēs kopā apmeklējām muzeju un runājām par šo notikumu, un viņa man teica, ka, runājot ar īstiem cilvēkiem, tas ir pilnīgi citādāk, nekā lasot vēstures grāmatas, kuras, starp citu, neilgā laika periodā ir kļuvušas nepareizas, jo 20. janvāris tiek pārrakstīts par 21. janvāri.»
*
Ieva Akuratere: «Vislabākos īpašumus latviešiem atņēma, izsūtot un spīdzinot.»
«Starp mums tobrīd valdīja vienotība, brālība un vienlīdzība. Visiem kopā bija drosmīguma izjūta. Mēs katru nakti ar «Pērkonu» dziedājām pie Latvijas radio ēkas Doma laukumā. Tad bija nakts, kad sievietēm bija jādodas prom un drīkstēja palikt tikai medicīnas māsas. Lai paliktu kopā ar citiem, kopā ar Uvi no Kanādas, izgājām māsu apmācības īsos kursus. Mums iedeva māsu somas un sarkanās lentes, ko aplikt ap roku. Reiz braucu mājās uz Mežaparku vienā no tām trakajām naktīm, kad bija daudz spridzināts un šauts. Redzēju, ka tur ir apgāzušās mašīnas un autobusi. Apstājos, jo domāju, ka kādam ir jāpalīdz. Pēkšņi pretī nāca liela auguma vīrietis biezā mētelī un mani vienkārši apkampa, sakot - turēsimies, māsiņ. Tas ir viens no aizkustinošākajiem brīžiem. Es biju pilnīgi svešam vīrietim māsiņa.
Saistībā ar jaunās paaudzes interesi man bieži nākas braukt uz skolām un stāstīt par barikāžu laiku, kā arī sastapt tās sievietes, kas tajā laikā deva līdzi saviem vīriem, kas cīnījās par Latviju, maizītes un zupas, Viņas nebija Rīgā, Doma laukumā, tomēr strādāja nenogurstot, lai mūs atbalstītu. Joprojām ir svarīgi atcerēties, ka latvieši - tas ir spēks, un nedrīkst ticēt politiskām runām, ka mēs velti toreiz skraidījām pa Doma laukumu. Cilvēkiem, kuri uzskata, ka PSRS laikā bija labāk, iesaku noskatīties Viestura Kairiša filmu «Melānijas hronika», un tad tā nešķitīs. Toreiz, ja biji brīvdomātājs, tevi varēja aizsūtīt uz trakomāju, Černobiļu vai Sibīriju. Jā, bija lētāki maksājumi par dzīvokli, tomēr vajag atcerēties, ka vislabākos īpašumus latviešiem atņēma, izsūtot un spīdzinot, iemitinot tajos atbraucējus no Krievijas, lai asimilētu tautu,» atklāj dziedātāja Ieva Akuratere.
*
Jānis Šipkēvics: «Ja vajadzētu, ņemtu rokās ieroci!»
«Vēlme izstāties no Padomju Savienības satracināja Maskavas armijniekus un tumšos spēkus. Mēs raidījumā «Labvakar» rādījām notikumus Viļņā, kad tanki Mihaila Gorbačova pavēles dēļ sabrauca cilvēkus un nonāvēja tos. Atceros, ka no televīzijas torņa desmitā stāva Zaķusalā redzējām, ka no Ķengaraga puses parādās milzīga kolonna ar lieliem iedegtiem prožektoriem, sākumā nodomājām, ka tuvojas tanku divīzija, jo tie kadri tiešām bija tik iespaidīgi kā kara filmās. Vēlējāmies paziņot, ka tanki tuvojas, izrādījās, ka tie ir lauksaimniecības traktori, kuros brauca zemnieki, lai aizstāvētu Latvijas televīzijas torni. Bija skaidrs, ka Maskavas rokaspuiši vispirms vēlēsies apklusināt televīziju, jo sludinājām neatkarības ideju. Pirmā stāva foajē bija piepildīts ar cilvēkiem - lauciniekiem, šoferiem un traktoristiem, kas veda savu tehniku, lai aizstāvētu televīziju. Tas bija ļoti emocionāls un pašaizliedzīgs brīdis. Toreiz gāja bojā daudzi labi draugi, starp tiem Gvido Zvaigzne un Andris Slapiņš. Mēs nekad nebijām pieredzējuši tādus brīžus, kad ir jāuzmanās, un nebija pieredzes, kā rīkoties bruņotos konfliktos. Žurnālisti un operatori bija vieni no pirmajiem upuriem, jo video kamerā ir spīdīga actiņa, kas rāda, ka tiek filmēts, un līdz ar to snaiperi varēja saprast, uz ko šaut vispirms.
Jā nāktos darīt tieši to pašu, ko darīju pirms 26 gadiem, tad lieki nedomātu un rīkotos. Ņemtu rokās ieroci vai žurnālista kameru un sniegtu informāciju par notiekošo gan radio, gan arī televīzijā,» teic Atmodas laika leģendārā televīzijas raidījuma «Labvakar» žurnālists, tagad «Radio SWH» valdes priekšsēdētājs Jānis Šipkēvics.
*
Ināra Mūrniece izskaidro pārpratumu par piemiņas zīmēm
Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece ievieš skaidrību pārpratumā par 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi, kas ir Latvijas Republikas valsts apbalvojums. Lai arī ir vēl pretendenti uz šo apbalvojumu, piemiņas zīmju pasniegšana noslēdzās 2011. gada oktobrī, kad tika apbalvotas visas personas, kuras bija ieteiktas noteiktā termiņā likumā paredzētajā kārtībā. Joprojām turpinās barikāžu dalībnieku godināšana ar pateicības rakstu. Līdz šim to veica Saeima, bet turpmāk dalībniekus un pateicības raksta pretendentus turpinās apzināt 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrība.
Vaicājot, vai nav gadījies sastapties ar viltvāržiem, kas pretendē uz šo apbalvojumu, Saeimas priekšsēdētāja noraida iespēju, ka piemiņas zīme būtu pasniegta kādam viltvārdim, kas ar meliem būtu ticis pie šī apbalvojuma.
Ināra Mūrniece arī pati ar cieņu un bijību izturas pret barikāžu atceres pasākumiem. «Protams, man tagad pēc tik daudz gadiem, ir saviļņojošs ikviens barikāžu atceres brīdis Saeimā. Īpaši skaists pasākums bija, kad janvāra barikādēm atzīmējām 25 gadus. Apbalvojām dalībniekus, viesos bija arī diriģents Gido Kokars, kas ar saviem koristiem arī atradās uz barikādēm un ar dziesmām palīdzēja uzturēt možu garu. Viņa atmiņu stāstījums pagājušajā gadā bija tāds, ka visi burtiski sajutām to laiku kā šodien. Dziesmas bija un ir tās, kas mums vienmēr palīdzējušas noturēties grūtos brīžos,» teic Mūrniece.
Atceroties 26 gadus senos notikumus, Saeimas priekšsēdētāja uzticēja »Vakara Ziņām« arī savu atmiņu stāstu. «Nesen biju iestājusies Universitātē, un laikā, kad notika dramatiskākie janvāra notikumi, man bija sesija. Kopā ar grupas biedriem ļoti cītīgi gatavojāmies angļu valodas eksāmenam, kājas tirpa no bailēm, katru dienu cītīgi zubrījām uzdoto.
Un tad nāca 20. janvāra vakars ar šaušanu Bastejkalnā. Mācības vairs nebija prātā, bija tāda kā draudoša kara priekšnojauta. Mājās nebiju noturama. Kopš tās dienas visvairāk dzīvojāmies pa Vecrīgu, pie Ministru kabineta.
Atceros, bija ļoti auksts, transports negāja, bet bija jābūt Vecrīgā. Norisinājās liktenīgi un ļoti bīstami notikumi. Un tur bija ugunskuri!
Īpaši bēdājāmies par Edija Riekstiņa bojāeju, jo viņš bija mūsu paaudzes puisis (viņam bija 18 gadi), un, cik atceros, viņa nāvi kanālmalā pat traktēja kā nejaušību, lai gan citi teica - šauts ar nodomu, tieši virsū.
Vispār viss janvāra laiks bija ļoti satraucošs. Mājās daudz runājām par to. Tādēļ arī dabiski, ka mana pirmā doma bija, ka jādodas uz pilsētu, mājās tādā brīdī sēdēt nevar.».