NEPLP kandidāts Ivars Āboliņš: Latvijā notiek Krievijas inspirēts informatīvais karš

Jau šomēness Saeimai jāievēlē četras amatpersonas, kuras turpmākos piecus gadus strādās Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPLP) to amatpersonu vietā, kurām šogad izbeidzas pilnvaru termiņš. Konkursā uz četrām vakancēm pieteikušies 11 kandidāti. Saruna ar vienu no NEPLP kandidātiem Ivaru Āboliņu par to, kāpēc viņš nolēmis kandidēt uz šo amatu un kādu mērķi viņš gribētu sasniegt, ja kļūtu par NEPLP locekli.

- Kādi faktori pamudināja pretendēt uz šo amatu?

- Jāsāk ar to, ka mani, aicinot pieteikties, uzrunāja vairāki cilvēki, tajā skaitā no Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras. Nebija tā, ka pirmajā dienā piekritu. Bija lielas pārdomas, konsultējos ar tuviniekiem - vai viņi ir gatavi tam, ka es kandidēju, zinot, cik šis kandidātu vērtēšanas process un arī gaidāmais darbs var būt smags. Visu apdomājot, piekritu. Svarīgi bija, ka esmu viens no tiem retajiem cilvēkiem Latvijā, kurš ir izgājis visu žurnālista karjeras attīstības ciklu, - es pārzinu visas mediju darba nianses. Savu žurnālista karjeru sāku kā reportieris Iekšlietu ministrijas avīzē Fakts, pēc tam vairākus gadus darbojos kā vienkāršs reportieris tādos medijos kā Diena un Neatkarīgā Rīta Avīze, tad strādāju Latvijas Radio, tad esmu audzis par redaktoru, galvenā redaktora vietnieku, pēc tam arī galvenais redaktors, tad biju satura redaktors Latvijas Televīzijā, un karjeras kāpnes mani vienmēr ir vedušas uz augšu. Šis piedāvājums strādāt NEPLP šķiet ļoti loģisks, kā karjeras augstākais punkts medijos.

- Izklausās tā, it kā karjeras dēļ pretendētu uz šo amatu?

- Nē, nē. Es vienkārši to paskaidroju no savas darba pieredzes aspekta, bet, ja mēs runājam, ko es gribu NEPLP izdarīt, tad šobrīd visiem jāapzinās, ka notiek informatīvais karš, un, izejot no tā, es redzu savu misiju. Misiju kā Latvijas patriotam iet un darīt to, ko es protu vislabāk. Turklāt darīt to nevis kaut kā, bet no sirds un atbildīgi. Tieši šī mana daudzos gados uzkrātā pieredze gan elektroniskajos, gan drukātajos medijos, manuprāt, palīdzētu man šo misiju pildīt. Svarīgi uzsvērt, ka esmu strādājis gan sabiedriskajos, gan privātajos medijos, kas man palīdz plašāk aptvert nozarē notiekošo.

- Ja pieminam informatīvo karu, tad jāprecizē - kas tieši ar ko karo?

- Latvijā šobrīd notiek Krievijas inspirēts informatīvais karš.

- Ar Krieviju?

- Nevis ar Krieviju, bet Krievija Latvijā īsteno informatīvo karu. Mana misija NEPLP būtu stiprināt Latvijas informatīvo telpu un to aizsargāt no nedraudzīgu valstu ietekmēšanas mēģinājumiem.

- Šobrīd runā, ka Latvijas lielākais mediju koncerns MTG grupa (pieder TV3, LNT, TV6, Viasat u.c.) gatavojas pārdot savu mediju impēriju Latvijā. Kādas ir iespējas novērst to, ka šo milzu mediju sektoru nopērk, piemēram, Krievijas prezidenta draugs, čellists, vairāku miljardu nominālais īpašnieks Roldugins?

- Šobrīd to novērst būtu diezgan lielas grūtības. Novērst to varētu tikai Konkurences padome, un tai ir daži mehānismi, kā to izdarīt. NEPLP šādu iespēju nav, taču tā var sniegt Konkurences padomei savā rīcībā esošo informāciju. Tas, ko NEPLP var reāli darīt, - rosināt izmaiņas likumā par Latvijas uzņēmumu reģistru, nodefinējot, ka masu medijiem jānorāda patiesā labuma guvējs. Otra iespēja ir noteikt, ka masu medijam ir jāreģistrējas Latvijā un tas nevar būt reģistrēts kaut kur citur, un līdz ar to tas ir pakļauts Latvijas jurisdikcijai.

- Kādas līdz šim pieļautas kļūdas NEPLP darbā būtu jālabo?

- Protams, jebkuru darbu var darīt labāk, bet, manuprāt, NEPLP nav strādājusi slikti. Pirms kādu kritizēt, vispirms jāiejūtas viņa ādā, jāiepazīst situācija un jāuzdod jautājums, vai vispār bija iespējas rīkoties citādi un labāk? Tāpēc vēlos turpināt NEPLP darbu, papildinātu ar savu pienesumu un savām idejām. Savu nozares attīstības redzējumu nosacīti varu iedalīt trīs lielajos blokos: sabiedrisko mediju attīstība, komercmediju attīstība un Latvijas informatīvās telpas aizsardzība. Ja runājam par sabiedriskajiem medijiem, tad tas, ko vēlētos darīt, būtu redakciju neatkarības stiprināšana un caurskatāmas kvalitātes un atbildīguma vadības sistēmas ieviešana. Ar varbūt sarežģīto pēdējo terminu es patiesībā domāju pavisam vienkāršu lietu - šādas sistēmas izveidošana ir viena no iespējām nodrošināt sabiedrību ar iespējami daudzveidīgu un objektīvu informāciju. Apkopojot statistiku par programmu saturu, tiks iegūta informācija par to, kādas sociālās grupas, politiskās partijas vai nevalstiskās organizācijas tiek pārstāvētas konkrētās pārraidēs, un sabiedrisko mediju valdes nepieciešamības gadījumā viegli un ātri varēs veikt uzlabojumus viedokļu daudzveidības nodrošināšanā.

- Vai tas nozīmē, ka nepieciešams ieviest precīzāku viedokļu daudzveidības uzskaiti?

- Es gribētu ieviest šādu vadības kvalitātes sistēmu, lai saprastu, vai šī daudzveidība tiek nodrošināta un vai ir iespējami kādi uzlabojumi. Galvu skaitīšana, kura ir šīs sistēmas pamatā, ne vienmēr var būt objektīva, jo, piemēram, premjers vai galvaspilsētas mērs, kas pārstāv noteiktu partiju, arī šajā statistikā parādās, taču viņi objektīvi ir jāaicina uz šiem diskusiju raidījumiem. Tāpēc ir otra iespēja - mērķtiecīgi celt žurnālistu kvalifikāciju, stimulēt radošumu, stiprināt redakciju neatkarību. Tāpat neapšaubāmi, un es teiktu steidzami, ir jāveido sabiedrisko mediju ombuda institūts.

- Kāpēc sabiedriskajiem medijiem nepieciešams pašiem savs ombuds? Vai visiem medijiem nepietiktu ar vienu?

- Nē, nepietiktu gan. Sabiedriskajiem medijiem ir jābūt kā paraugam citiem - daudz korektākiem un atbildīgākiem. Ar daudz augstāku informācijas pārbaudes, ar daudz augstāku kvalitātes latiņu. Tāpēc šāds specifisks sabiedrisko mediju ombuds ir ļoti svarīgs.

- Vai sabiedriskajiem medijiem bijušas problēmas ar ētikas ievērošanu?

- Domāju, ka ir bijušas lietas, ko ombuds varētu vērtēt. Tāpat, atgriežoties pie mana redzējuma par sabiedrisko mediju attīstību, es vēlētos, lai sabiedriskā pasūtījuma izstrādē NEPLP uzņemas lielāku iniciatīvu. Ir jārīko paplašināta sabiedriskā pasūtījuma apspriešana, iesaistot tajā vairāk sabiedrības grupu un organizāciju. NEPLP jādod sabiedrisko mediju valdēm stratēģiskie uzdevumi, kamēr programmu plāni paliktu pašu valžu kompetencē. Jaunajai NEPLP ļoti būtiska būs arī izšķiršanās, ko darīt ar virszemes apraidi un apraides torņiem. Te gan pagaidām labas atbildes nav nevienam, un tiem, kuriem Saeima uzticēs šo darbu, nāksies kārtīgi pastrādāt, lai tiktu pie risinājuma.

- Vai tas nozīmē, ka, darbojoties NEPLP, vairāk koncentrētos tieši uz sabiedriskajiem medijiem?

- Nē, tā nav. Ja runājam par komercmedijiem, īpaši vēlos uzsvērt, ka NEPLP locekļiem ir jāsaglabā neitralitāte un tie nedrīkst nostāties sabiedrisko vai komercmediju pusē. Latvijas informatīvās telpas aizsardzības dēļ ir svarīgi, lai mediju vide būtu sabalansēta, tādējādi tuvinot sabiedrību mērķim - ar valstiskumu atzīstošu un daudzveidīgu saturu pārklāt visu Latvijas informatīvo telpu. Beidzot jārisina arī jautājums par NEPLP interešu konfliktu, un šī jautājuma risināšanai redzu iespēju veidot atsevišķu institūciju ar nodalītām funkcijām.

- Vai šādā gadījumā sabiedriskā pasūtījuma izstrādē un uzraudzībā būtu jāiekļauj arī politiskā pārstāvniecība?

- Es domāju, ka noteikti! Taču tas ir politisks lēmums.

- Ja runājam par sarunas sākumā minēto informatīvo karu, tad kādas būtu efektīvākās šī «kara» vešanas metodes?

- Prakse ir pierādījusi, ka kanālu slēgšana nav bijusi efektīva. Tāpēc ir nevis jāaizliedz citu radītais saturs, bet jāattīsta pašiem savs orģinālsaturs latviešu valodā. Būtiskākais elements Latvijas informatīvās telpas aizsardzībā ir saturs. Tāpat Latvijas informatīvo telpu nopietni apdraud viltus ziņu izplatība. Tāpēc jāstiprina sabiedrības medijpratība un mediju vides drošumspēja. Ar steigu jāievieš ļoti stingrs kabeļoperatoru reģistrs un jācīnās pret nelegālajiem raidītājiem. Jāattīsta pašreizējā NEPLP sastāva iecerētais process - uz lsm.lv krievu valodā esošās bāzes attīstīt mazākumtautību multimediālu platformu, kurā būtu atrodams saturs ne tikai krievu, bet arī citās mazākumtautību valodās. Taču te vispirms jāveic detalizēts darbs, lai saprastu, kā sasniegt dažādu grupu pārstāvjus, lai saprastu, kāds būs saturs un kur atrast žurnālistus, kuri to nodrošinās. Tikai tad projektu var attīstīt. Un visiem jāsaprot, ka kopumā integrācijai ir jānotiek uz latviešu valodas, nevis kādas mazākumtautības valodas, bāzes. Jāapzinās arī, ka kvalitatīvs saturs nav tikai ziņas. Kvalitatīvs saturs ir arī izklaide, kultūra un sports, jo šo raidījumu auditoriju būtiski paplašina kvalitatīvi raidījumi, kas ēterā izvietoti pirms un pēc šiem raidījumiem. Nacionālās informatīvās telpas stiprināšanas interesēs ir ražot nevis tikai ziņu, informatīvo un izglītojošo saturu, bet arī izklaidējošu, sporta un kultūras raidījumu saturu.

- Dažos īsos teikumos. Kāpēc Saeimas deputātiem būtu jābalso tieši par Ivaru Āboliņu, nevis kādu citu?

- Laiki ir dažādi, un katram laikam nepieciešami cilvēki ar noteiktām rakstura īpašībām. Domāju, ka šobrīd esmu pats piemērotākais cilvēks NEPLP locekļa amatam, jo man piemīt noteiktība, izlēmība, drosme un neietekmējamība, lai tiešām varētu stāties pretī Latvijā notiekošajam informatīvajam karam. Tāpat es ar savu kompetenci un pieredzi varētu dot būtisku pienesumu sabiedrisko mediju redakcionālās neatkarības stiprināšanā, vienotas mediju telpas veidošanā Latvijā un satura kvalitātes celšanā.

- Par kvalitāti runā visi un jau sen. Kā to celt?

- Jāatzīst, ka Latvijas mediju vide šobrīd ir diezgan bēdīgā stāvoklī, un visvairāk mani satrauc žurnālistikas izglītība. Te vislielākais akmens jāmet Rīgas Stradiņa universitātes dārziņā, kur, protams, sagatavo arī labus žurnālistus, bet pamatā negatavo žurnālistus, kuri būtu piemēroti Latvijas mediju tirgum. Medijos darbojos gandrīz 20 gadus un redzu, ka jaunajiem žurnālistiem ir iepotēts atmaskot korupciju, pētīt nelikumības un tamlīdzīgi. Taču žurnālistu pamatmasa nestrādā par korumpantu atmaskotājiem. Viņi strādā tādos žurnālos kā Veselība, Una, Santa, Ieva u.c. Tad, kad šie cilvēki pēc studiju beigšanas ar savu sapni atmaskot korumpantus nonāk mediju darba tirgū, viņi atduras pret to, ka viņiem būs jāstrādā kādā no šiem izdevumiem, un izrādās, ka viņi tam nav sagatavoti. Turklāt viņiem ir iepotēts, ka tā nav žurnālistika un tas ir gandrīz vai kaut kas nosodāms, dzeltens.

- Pastāv mūžīgais jautājums, vai vispār ir jēga žurnālistus kaut kā speciāli apmācīt, jo labs žurnālists, tāpat kā rakstnieks, vairāk ir talants, nevis rakstīt apmācīts amatnieks.

- Jebkurā profesijā būs cilvēki, kuri nāk no citām darbības jomām, bet, ja paskatāmies pamatmasu, viņi tomēr nāk no šīm žurnālistikas fakultātēm. Nav jau tā, ka šīs fakultātes negatavo žurnālistus, un nepiekrītu viedoklim, ka žurnālistu fakultātes jāslēdz. Tur vienkārši jāgatavo cilvēki reālajam darba tirgum. Liela problēma ir tā, ka Latvijā tiek jaukti žurnālistikas žanri. Piemēram, par izmeklējošo žurnālistiku bieži vien tiek dēvēta noteiktu politisko vai ekonomisko grupu apkalpojošā žurnālistika, kad šo grupu iepriekš sagatavots materiāls tiek atskaņots ēterā vai pārrakstīts avīzē. Tur nekas nav izmeklēts. Cilvēkam ir atnests kompromats, un viņš to publisko. Īstā izmeklēšana ir mēnešiem ilgs darbs, kad tiešām tiek pētīts un izmeklēts.

- Nav jau mums tādu resursu.

- Es jau nepārmetu medijiem. Tas ir jautājums par žurnālistu izglītības kvalitāti mūsu Latvijā. Tā, protams, nav NEPLP kompetence, bet kā cilvēkam, kurš ilgi ir strādājis medijos, man tā liekas liela problēma, jo Krievijā ražotajiem raidījumiem, to saturam ir ļoti augsta kvalitāte, jo tos gatavo augsta līmeņa profesionāļi ar lieliem resursiem. Negribu teikt, ka Latvijā nav labu žurnālistu. Tajā pašā Latvijas Televīzijā ir ļoti profesionāli žurnālisti, bet viņu ir nepietiekami. Nākotnē jāraugās ar bažām, jo jaunu spēcīgu žurnālistu klāt nāk ļoti maz.

- Mūsu saruna nebūs pilnīga, ja neaplūkosim šķelšanos mūsu pašu žurnālistikas vidē, kas informācijas kara apstākļos var nospēlēt graujošu lomu.

- Tas ir tāds vēsturisks mantojums vēl no deviņdesmitajiem gadiem, kad mediji bija nosacīti sadalījušies divās nometnēs. Laikrakstu Diena un Neatkarīgā Rīta Avīze žurnālisti atradās, teiksim tā, veselīgas konkurences apstākļos. Tā tas vēsturiski ir iegājies, tāpēc Latvijā ir divas žurnālistu organizācijas - Latvijas žurnālistu savienība un Latvijas žurnālistu asociācija. Latvijas žurnālistu vide ir sašķelta, un tā vietā, lai mēs visi kopīgi vienotos par kādu noteiktu attīstības redzējumu, bieži vien resursi tiek tērēti, lai dalītos «labajos» un «sliktajos». Pašreizējos apstākļos, kad notiek šis informatīvais karš, mums visiem žurnālistiem būtu jāatmet savas ambīcijas, personiskā nepatika un jāapvienojas vienam mērķim - aizsargāt Latvijas informatīvo telpu. Žurnālisti ir tie, kuri to var vislabāk izdarīt, bet, ja enerģija tiek izšķiesta savstarpējos kašķos, nevis kopīgam mērķim, tad rezultāta nebūs. Ja mani apstiprinās NEPLP, es tur gribētu pārstāvēt saprāta balsi un censties apvienot visu žurnālistikas korpusu vienam mērķim, nevis kaut kādām revolūcijām, kašķiem un nesaskaņām. Katrā ziņā neatbalstu kaut kādu asu kustību veikšanu, personāliju nomaiņas vai kaut ko tamlīdzīgu. Šis nav laiks, kad mēs varam atļauties revolūcijas un ārdīšanu. Šis ir laiks, kad mums jābūt visiem kopā. Ja mēs nebūsim vienoti, tad mēs to karu zaudēsim. Jāsaprot, ka uz spēles ir Latvijas valsts. Tāpēc jaunajai NEPLP būs jāstrādā kā vienotai komandai. Tikai tad tā varēs kaut ko izdarīt.