Pēdējā sporta stunda

 
©Daiga Kalniņa

Līvānu 1. vidusskolā šonedēļ klusāks, nekā ierasts, jo ikviens – gan pieaugušais, gan skolēns ir satriekti par notikušo un sērās piemin trešdien pēc sporta stundas mirušo 4. klases audzēkni Rolandu.

"Kad audzinātāja man piezvanīja un pateica, kas noticis, tas bija briesmīgākais, ko es, pildot direktores pienākumus, šo gadu laikā esmu pieredzējusi," stāsta Līvānu 1. vidusskolas direktore Maija Dzintra Skudre... "Neskatoties uz grūtībām un uz to, ka 14 skolotāji pensijas un pirmspensijas vecumā, arī mazo algu dēļ dodoties strādāt uz ārzemēm, atstājuši darbu skolā, mūsu skolai jaunais mācību gads sācies labi. Te tika izveidota Mammasdabas vēstniecība, viena no klasēm līdz ar 1500 latiem ieguva titulu Maksimālā klase, skola ieguva ekoskolas statusu, kā arī Comenius skolvedības projektam 21 000 eiro, visi 12. klases absolventi iestājās augstskolās, taču nevaram izvairīties no skumjiem notikumiem. Pirms diviem gadiem, braucot uz sporta deju konkursu, autoavārijā gāja bojā mūsu skolēns Eduards, kuram šogad vajadzēja beigt 12. klasi, bet tagad nelaime notika ar mazo Rolandu," saka skolas direktore. Viņa stāsta, ka trešdien pirms plkst. 11 ceturtajai klasītei sporta stundā vispirms bijusi instruktāža par drošību sporta stundās, vingrošana, skrējieni pa apli un stundas beigās skolēni, parakstoties drošības tehnikas žurnālā, skrējuši uz klasi, bet Rolands klasesbiedriem teicis, ka jūtas slikti, un apsēdies uz kāpnēm. Tur viņu guļošu atradusi cita skolotāja un saukusi klases audzinātāju, bet tūlīt arī ātro palīdzību. Atsteigusies klases audzinātāja, un zēns nomiris viņas rokās.

Rolands bijis ļoti labs skolēns un gaišs bērns, draudzīgs, inteliģents, ļoti labi audzināts un aktīvs. Zēns dejojis, dziedājis folkloras kopā Ceiruleits. Par Rolanda veselības stāvokli un nāves iemeslu direktore nekādus apgalvojumus neizteica, piebilstot, ka minēto slēdzienu dos ģimenes ārsts un ekspertīze.

"Kad pēc notikušā ienācu klasē, tur visi bērni raudāja. Man pašai bija ļoti jāsaņemas un jāatrod vārdi, ko klasei šādā brīdī sacīt. Un tad es teicu – ir plaši lielceļi un mazas mīļas taciņas. Dažiem cilvēkiem dzīve ir liela, plaša un gara, bet citam pavisam maziņa," stāsta Rolanda klases audzinātāja Anita Vucina.

Klases audzinātāja skaidro, ka Rolands ar ģimeni uz Līvāniem no Rēzeknes rajona pārcēlies pirms pāris gadiem un zēns sācis mācīties te 2. klasē. Vecāki bilduši par Rolandam piemītošu iedzimtu sirdskaiti, lielas slodzes un garas distances skolēnam nebija ieteicamas, taču sporta nodarbības viņš varējis apmeklēt un atbrīvojums no sporta pēc ārsta ieteikuma zēnam bijis tikai ik pa laikam pēc vīrusa saslimšanām, ne pastāvīgi. Trešdien 4. klasītei notikusi pirmā sporta nodarbība šajā mācību gadā. Pēc instruktāžas vienu apli skolotāja noskrējusi kopā ar bērniem, bet citus apļus skolēni skrējuši vieni paši. "Viņi ļoti gribēja skriet, pēc nodarbības vēl prasīja, vai drīkst apskriet ap skolu," stāsta skolotāja, kura to atļāvusi un devusies uz klasi, taču jau drīz saukta atpakaļ. "Es guļošo Rolandu pacēlu, galvu noliku uz ceļiem un prasīju – vai tu mani dzirdi? Zēns neatbildēja, lai gan vēl elpoja. Nereaģēja arī uz ožamo spirtu." Tūlīt atbraukuši mediķi, jo slimnīca atrodas turpat līdzās skolai. Kad zēnu atdzīvināt nav izdevies arī ar elektrošoka palīdzību, satraukti un apjukuši bijuši arī mediķi. Rolandu glābt nav izdevies. Atsteigusies arī zēna māte, kura bijusi mājās ar mazo Rolanda māsiņu. "Kad aptvēru notikušo, jautāju, vai tiešām nekas vairs nav izdarāms?" bilda A. Vucina. Klases audzinātāja uzsvēra, ka vienmēr vecākus sapulcēs aicinājusi stāstīt par norādījumiem, kas jāievēro viņu atvašu veselības labā, tāpat bērnus aicinājusi teikt, ja jūtas slikti, ja sasāpas vēderiņš vai galva. Klasesbiedrs Armands esot minējis, ka Rolands teicis par to, ka iesāpas sirsniņa.

Ceturtdien, kad pirmo reizi Rolanda sols bijis tukšs, pirmajā stundā kopā ar psiholoģi klasesbiedri Rolandam rakstīja vēstules, veidoja zīmējumus un origami, kur vienaudži izteikuši to, ko gribētu zēnam pateikt, un to, ko nepaspējuši pateikt, Rolandam dzīvam esot. Klasesbiedru vēstules sestdien tiks dotas viņam līdzi pēdējā ceļā. "Laime man nesmaidīja," ar zilu zīmuli uzrakstīts uz kādas meitenes vēstules. Taču nav piemirsts apsveikt dzimšanas dienā klasesbiedreni Samantu, jo jādzīvo tālāk, lai arī bez Rolanda.