«Latvijā kopumā ir vairāk nekā 3000 ezeru, bet par publiskiem atbilstoši Civillikumam atzīti 207,» informē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības (VARAM) ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Kristīne Kļaveniece. Ir vietas, kur, sekojot zīmēm (brūnā krāsā), kas norāda uz apskates vietām vai objektiem, var nonākt privātīpašumā vai nepiekļūt pie objekta, jo tas ir aizaudzis.
«Tās ir zemes reformas sekas, kad, atjaunojot zemes īpašuma tiesības vai zemi privatizējot, par prioritāti bija izvirzīta īpašuma atgriešana, nevis sabiedrības intereses. Līdz ar to daudzviet ir izveidojusies situācija, ka publiskajām teritorijām, arī publiskajiem ūdeņiem, nav nodrošināta piekļuve,» skaidro K. Kļaveniece. Lai šādas situācijas risinātu, pašvaldībām dotas tiesības izveidot gājēju ceļu iespējai piekļūt iekšzemes publiskajiem ūdeņiem, ko paredz Zemes pārvaldības likuma 6. panta pirmā daļa. Bet ne vienmēr par to ir padomāts.
Rīdziniece Annija Purmale nesen devusies uz Kurzemi, kur nācās saskarties ar nepatīkamu situāciju. «Atpakaļceļā no karstajiem Līgo svētkiem ar draugiem nolēmām vēl pēdējo reizi nopeldēties. Uz šosejas ieraudzījām norādi uz Engures ezeru un devāmies tā virzienā.» Rīdziniece cerēja atrast peldvietu, bet tā vietā atdūrās pret privātu teritoriju. «Sākumā ar draudzenēm domājām, ka esam kaut ko pārpratušas. Uzsākām sarunu ar kādas mājas saimnieci, un īpašniece sacīja, ka visur pieeja pie ezera ir privatizēta un/vai aizaugusi. Nesaprotu, kādēļ tad uz šosejas bija pat divas norādes uz ezeru?» sašutusi saka A. Purmale. Sieviete skaidro, ka arī citās vietās Kurzemē bijusi līdzīga situācija - norāde bijusi, bet reālas pieejas ezeram nav. Nopeldēties tā arī nesanāca.
«Jums ir taisnība par ezera aizaugšanu, kas ietekmē ne tikai cilvēku saimniecisko darbību un atpūtu, bet arī ezera bioloģisko daudzveidību,» atzīst Latvijas Dabas fonda valdes loceklis Ģirts Strazdiņš. Šobrīd Dabas fonds īsteno projektu Life Coastlake, kas ir vērsts uz ezeru bioloģiskās daudzveidības palielināšanu, un tā ietvaros notiks niedrāju pļaušana, fragmentācija, kanālu veidošana u.c. biotehniskie pasākumi.
Ne vienmēr norādes ceļotājus noved pie mērķa. «Ja norāde ir vispārīga uz ezeru, nevis konkrētu objektu ezera krastā, tad zīmei ir informatīvs raksturs, bet tā vēl negarantē, ka tieši tajā vietā pie ezera varēs tikt,» saka VARAM pārstāve K. Kļaveniece.
«Ja kādu neapmierināja zemes komisijas lēmums par zemes piešķiršanu īpašumā, tad ieinteresētajām personām bija noteiktas tiesības lēmumu pārsūdzēt Centrālajā zemes komisijā un pēc tam tiesā,» saka K. Kļaveniece. Zemes privatizācija ap publiskajiem ūdeņiem ir zemes reformas procesa sastāvdaļa, un normatīvajos aktos nevienai no institūcijām nebija noteiktas tiesības un pienākumi veikt šā procesa kontroli, līdz ar to pašlaik ir tik daudz neskaidrību.
Izrādās, ka atļauts pārvietoties arī pa privātu teritoriju, sevišķi, ja mērķis ir nokļūt līdz publiskai vietai. «Pārvietojoties pa citas personas īpašumā esošiem ceļiem vai ielām, neizmanto transportlīdzekļus ar motoru, izņemot invalīdu ratiņus ar motoru. Attiecīgi, ja īpašnieks nav izlicis ierobežojuma zīmes vai norobežojis savu īpašuma, jebkurš tajā var pārvietoties pa ceļiem,» skaidro K. Kļaveniece.
«Kadastrā ir reģistrētas zemes vienības, nevis upes vai ezeri. Ne visos gadījumos zeme zem ezera vai upes ir izdalīta kā atsevišķa zemes vienība. Ezers vai upes daļa var atrasties uz daļas no zemes vienības kādas ministrijas, pašvaldības vai privātpersonas īpašumā. Līdz ar to kadastrā nav informācijas par publisko ūdeņu platībām,» saka Tieslietu ministrijas preses sekretārs Andris Vitenburgs.