Par četrdesmitgadnieku krīzi parasti mēdz runāt attiecībā uz vīriešiem, kuri vai nu pamet savu, vai aizviļ cita sievu, ataudzē garus matus, sāk aizrauties ar kādu ekstrēmu sporta veidu vai izklaidējas naktsklubos ar garkājainām blondīnēm. Vai ir vēl cits variants – par savu sabiedroto viņš izvēlas 1,5 litru aliņu vai konjaku un gaužas par dzīvi. Standartā tiek uzskatīts, ka vīri ir sliktie, bet sievietes ir tās, kuras raud un pārdzīvo, jo «kā gan viņš tā varēja, es taču viņam visu savu dzīvi». »Vakara Ziņu« stāsta varone Iveta vispirms nokļuva pirmajā situācijā, kad sliktais bija vīrs, bet pēc tam krīzi piedzīvoja pati.
Rimtā dzīve un eklēri
Iveta ar Jāni iepazinās studiju gados, abi mācījās ekonomistos. Tas bija vēl tālajos padomju gados. Pēc kāzām pie bagātīgi klātiem kolhoznieku galdiem ar īstām latgaļu tradīcijām Ivetas vecmammas lauku sētā sekoja šaurs īrēts dzīvoklītis ar tualeti kāpņu telpā, piehaltūrēšana paralēli mācībām - Iveta piestrādāja par apkopēju, Jānis par krāvēju. Viegli nebija, bet toreiz nekas nešķita par grūtu, jo bija taču mīla, tikko dibināta ģimene un skaisti nākotnes plāni. Kad piedzima pirmais dēls, kuram, protams, par godu Gobu dzimtas vīriešiem tika dots vārds Jānis, Iveta ar mācībām un sesiju cīnījās, cik vien spēja, pabeidza trešo kursu, bet, kad pēc gada pasaulē ieradās Atis, divu bērnu māmiņa teica ardievas universitātei. Jānis mierināja, ka gan jau viņi tiks galā, ka tas nekas, ka Ivetai mācības jāpamet, viņš taču ir ģimenes galva un parūpēsies, lai sievai un bērniem visa kā gana. Jānis studijas pabeidza un patiešām rāvās vaiga sviedros, lai uzturētu ģimeni. Tā kā viņam bija gaiša galva, pārmaiņu laikā - 90. gadu sākumā - viņš, jaunietis, kurš tikko kā beidzis universitāti, patrāpījās īstajā vietā pie īstajiem cilvēkiem un piedalījās auto firmas izveidē. Jānis sāka no nulles, nezinot, kas tur sanāks, bet beigu beigās sanāca. Veda no Vācijas mašīnas un te pārdeva, sapelnīja naudu un visu ieguldīja tālāk biznesā, vēlāk izveidoja pats savu uzņēmumu. «Mājās es viņu tikpat kā neredzēju,» stāsta Iveta. «Kā agri no rīta aizgāja, tā vēlu vakarā pārradās. Bet toties bija nauda. Un pamazām tās kļuva arvien vairāk un vairāk. Mums katram bija savs auto, puikas bija labi apģērbti, mani viņš arī lutināja. Šķita, ka dzīve iet augšup un augšup un ka tā tam arī jābūt. Dzīvojām diezgan saticīgi, un, kad parādījās pirmās iespējas aizceļot uz siltajām zemēm - Ēģipti, Turciju -, Jānis pirka biļetes, mēs braucām, atpūtāmies, tērējām naudu. Salīdzinot ar savām draudzenēm, es biju meitene no Latgales, kas trāpījusi veiksminieču stāsta galvenajā sērijā. Man bija viss - ģimene, vīrs biznesmenis, bērni, labs auto, cēlām māju. Mans uzdevums bija rūpēties par vīru un bērniem. Gatavot ēst, mazgāt, gludināt, uzkopt, pārbaudīt bērniem mājas darbus. Protams, vajadzēja jau atcerēties arī par sevi, bet to es, raudamās pa savu mazo pasauli un lielākoties dzīvojot pa māju, piemirsu, ja tā godīgi, un rezultātā pieņēmos svarā, jo man šausmīgi garšo eklēri, es nevarēju iedomāties ne dienu bez viņiem, turklāt arī vīram garšoja dažādi saldie ēdieni. Tagad saprotu, ka vienkārši biju sevi pametusi novārtā - pie manikīra un pedikīra aizgāju reti, apģērbu veikali man riebās, jo nevarēju neko uzvilkt, šķita, ka nekas nepiestāv. Mans vienīgais mierinājums šopingos bija kurpes! Un to gan bija daudz, jo kājas jau tā neuzbarojas,» vaļsirdīgi smaidot, atzīstas Iveta.
Izveidojas mīlas trijstūris
Kad pēc piecpadsmit rimtā un siltā laulībā nodzīvotiem gadiem Iveta, liekot mazgāt drēbes, no vīra baltā krekla pēkšņi sajutusi vieglu sieviešu parfīma aromātu, bet vakaros gultā viņš uzreiz meties uz kreisajiem sāniem pat bez gadiem ierastās nakts bučas vai ātrā seksiņa, lai noņemtu dienas stresu, Iveta kļuvusi tramīga. «Gribēju sākt skaidroties ar vīru, bet tad nolēmu - labi, pagaidīšu, kas notiks tālāk. Bet tālāk notika tas, ka vīram, lai cik tas banāli neizklausītos, bija jābrauc komandējumā. Viņš man atstāja naudu, prombraucot samīļoja un teica, lai es nepavadot, uz lidostu aizbrauks ar taksi. Parasti, ja bija šādi komandējumi, mēs rīkojām mājās romantiskas vakariņas, gājām kopā vannā, mīlējāmies, uz lidostu viņu aizvedu pati, bet šoreiz ne. Toties, kad Jānis bija nokļuvis galapunktā, kā viņš man teica - Vācijā, viņš katru vakaru zvanīja, apjautājās, kā mums klājas, ko mēs darām, stāstīja, cik viņam sarežģītas pārrunas, kā biznesa partneris negrib parakstīt līgumu, ka, iespējams, nāksies uzkavēties ilgāk. Tīri teorētiski man nebija kam piesieties, bet intuitīvi jutu, ka kaut kas nav kārtībā. Kad vīrs atgriezās, es klusiņām ielīdu viņa telefonā un ko meklēju, to arī dabūju - tur bija īsziņas ar tekstiem: «Tu esi kolosāls!», «Tu esi super!» Nu un tad es uzsprāgu. Protams, ja nebūtu urķējusies tajā telefonā, neko neuzzinātu un varētu mierīgi dzīvot tālāk, bet es tā negribēju. Nosēdināju vīru dīvānā un sāku izprašņāt, kas notiek. Sākumā viņš liedzās, pēc tam atzinās: «Jā, man ir mīļākā, 15 gadu jaunāka par mani. Man ar viņu kopā ir labi un interesanti. Ne tā, kā ar tevi. Tu taču ne par ko neinteresējies, nekur neej, par sevi nerūpējies…» vīrs sāka runāt, nemaz nebaidoties no manām dusmām un aizmirstot par smalkjūtību. Es biju nikna kā spindzele un kliedzu, ka šķiršos! Un tad viņš izspēlēja galveno trumpi! Viņš teica: kur tu iesi, ne tev izglītības, ne darba, ne naudas. Ko tu vari, un kam tu esi vajadzīga?! Tu esi nulle! Tajā brīdī jutos kā ar aukstu ūdeni aplieta, apklusu, jo sapratu, ka viņam ir taisnība. Es nebiju iedomājusies, ka man tiešām, izņemot bērnus, nekā nav. Man bija tuvu 40, bet mirklī, kad bruka mana ģimene, es jutos kā pirmklasniece nulles punktā. Visi kustamie un nekustamie īpašumi bija uz vīra vārda, naudu viņš man izsniedza parasti uz nedēļu, es biju no viņa atkarīga.»
Kad puņķi un asaras nelīdz
«Es, protams, pārdzīvoju, ka mana laulība jūk, žēlojos mammai, draudzenēm, staigāju pa māju noraudātām acīm, bērni nesaprata, kas noticis. Vīrs uzmanību man pievērsa aizvien mazāk un mazāk. Laikam viņš bija drošs un pārliecināts, ka es tāpat nekur nelikšos un viņš varēs darīt visu, ko grib. Pēc kāda mēneša sapratu, ka pati saviem spēkiem galā netikšu, laikam jāiet pie psihoterapeita. Un daktere man atvēra acis. Tinkš! Tikai viens jautājums - vai jūs atceraties, kāda izskatījāties, kad viņš jūsos iemīlējās? Ārprāts! Tas bija tik sen, bet sāku domāt, ka varbūt viņai taisnība - es taču kādreiz biju slaida, jautra, ziedoša. Tagad, nu labi, dārgās drēbēs un kurpēs ģērbta, bet nedaudz izplūdusi kundzīte ar vīstošu seju. Sapratu, ka ar vīra gados jauno mīļāko konkurēt nevaru, bet kaut ko mainīt sevī. Saņēmos un nodomāju: labi, vecīt, ja tu tā, tad es tev parādīšu. Gan tu redzēsi!» Galvenais stimuls bijis parādīt vīram, ka sieva joprojām ir iekārojama. Viņa sāka intensīvi apmeklēt trenažieru zāli, zobārstu, skaistumkopšanas salonu. Nomainīja matu sakārtojumu un griezumu, no tumšmates pārtapa par blondīni, un pārmaiņas izskatā pamanīja arī vīrs. «Sākumā viņš gan neko citu kā paviršu - ā, biji pie friziera - neteica, bet, kad pēc intensīvas svīšanas trenažieru zālē mans viduklis sāka atgūt formu, bet mugurā, vakarā mājās sagaidot vīru, man nebija gadiem ierastais treniņtērps, bet gan kleita un vakarā, ejot gultā, kokvilnas naktskrekla vietā - zīda naktstērps ar mežģīnēm, guļamistabā atgriezās arī sekss. Taču tas bija tikai sākums,» stāsta Iveta. «Es pati iegāju azartā ar tievēšanu, jo, sportošanu sabalansējot ar ēšanu, rezultāts bija. Turklāt tagad biju biežāk ārpus mājas un sapratu, ka dzīve notiek arī citur, ne tikai manā pagalmā. Nodarbībās iepazinos ar citām dāmām, sākām runāt, viena no viņām man tīri labi patika, un izrādījās, ka pirms gadiem ir piedzīvojusi līdzīgu situāciju. Mēs bijām bēdumāsas. Tagad viņa no vīra bija šķīrusies, jo toreiz neko vairāk par pārmetumiem nav zinājusi likt lietā. Tikai vēlāk sapratusi, ka vajadzēja taču cīnīties. Un sākt šo cīņu vispirms ar sevi.»
Pirmie pušķi un pirmie ienākumi
Alda, tā sauca manu jauno paziņu no sporta kluba, bija floriste un pasniedza šīs zinības arī citiem. Arī ar saknēm Latgalē, savulaik pareizu audzināšanu un uzskatiem par to, kā visam ir jābūt. «Viņa man teica: tikai ar gadiem tu saproti, kas ir tavs, kas nav, un ne vienmēr jāmēģina laimi ķert aiz astes. Es izšķīros no vīra un sajutos ne jau uzreiz, bet tagad gan atvieglota. Man nav jāuztraucas par viņa sānsoļiem, vēlajiem vakariem. Esmu brīva, daru, ko gribu, kas man patīk. Es nomierinājos un nodomāju: labi, es arī varētu padzīvot sev. Dēli kā nekā nebija vairs nekādi mazie, vīram sava, tad kāpēc man nevarētu būt sava dzīve? Nolēmu - lai man būtu kāda nodarbe pašai, jāmēģina kaut kas mācīties, un es pieteicos pie Aldas kursos. Man vienmēr patikuši ziedi, mājās bija skaists ziemas dārzs, arī pagalmā visas dobes vienos ziedos, draugi vienmēr smējušies, ka man visas nezāles dārzā pārtapušas par rozēm. Mācījos un mājās veidoju pušķus. Protams, ar to neko daudz nenopelnīsi, bet, kad pirmos pušķus ar Aldas palīdzību nopirka, jutos varen priecīga un noticēju, ka man patiešām sanāk. Pēc kāda laika Alda man piedāvāja darbu savā salonā. Pašapziņa auga, man bija sava darba vieta, savi ienākumi. Vīrs sākumā par manām gaitām nelikās ne zinis, viņam galvenais bija, lai krekli tīri, ēdiens galdā un mājās kārtība. Ar laiku, redzot, ka esmu ziedoša un smaidīga kā manis veidotie pušķi, ka pie manis pēc pasūtījumiem brauc arī uz mājām, Jānis gan sāka interesēties, ko es daru. Atceros, ka tā bija ļoti karsta vasaras diena, man bija jāgatavo pušķi kāzām, jāpalīdz izdekorēt svinību vietu, bet vīrs paģērēja kotleti. Teicu, ka man nav laika, lai pats kaut ko sameklē ledusskapī. Pirmo reizi pa visiem kopdzīves gadiem manas intereses tika nostādītas augstāk nekā viņējās. Viņš bija neizpratnē, bet es jau to nedarīju speciāli. Tā vienkārši sanāca, ka man bija jāsteidz pabeigt pasūtījumu. Skrienot prom, ātri vien noteicu: čau, būšu vēlu! Vīrs tā arī palika neizpratnē.»
Uzmanību sāk pievērst viesu nama pārvaldnieks
«Kāzas notika Kurzemē, tās tika rīkotas ar vērienu, tāpēc arī ziedu bija daudz. Parasti salonā ziedi tiek tikai pasūtīti, bet šoreiz saimnieks vēlējās, lai palīdzam visu arī izdekorēt. Par to jaunā pāra vecāki, protams, maksāja atsevišķi. Mēs aizbraucām, smuki visu iekārtojām, es jau taisījos uz mājām, kad viesu nama pārvaldnieks piedāvāja iedzert kafiju. Piekritu, jo tiešām biju nogurusi. Sākām runāties, viņš izrādījās visnotaļ interesants un impozants vīrietis un pēc sarunas pie kafijas tases palūdza manu telefona numuru un atļauju piezvanīt. Teicu, ka esmu precējusies, bet var mēģināt. Man bija labs noskaņojums, mugurā puķaina, viduklī griezta kleita, pieskaņotas kurpītes un salmu cepure. Pārrados mājās pavēlu, vīrs jau gulēja, bērni arī, bet es biju pacilātā noskaņojumā, vēl pasēdēju, gremdējoties dienas notikumos. Ilgi nebija jāgaida, jo jau nākamajā dienā mans potenciālais pielūdzējs atsūtīja īsziņu ar piedāvājumu satikties. «Vai nevēlies izvizināties ar laivu?» tāds bija randiņa uzaicinājums. Man tik sen neviens nebija pievērsis un izrādījis uzmanību, ka jutos kā pusaugu skuķis, kuru puisis, kas tev patīk, rausta aiz bizēm. Piekritu un pēc dažām dienām devos uz viesu namu. Biju uztraukusies, jo šādas sajūtas nebiju piedzīvojusi gadiem ilgi. Tā kā bija darbdiena, viesu namā bija kluss un mierīgs, tas atradās skaistā vietā pie ezera, un Otto - tā sauca manu jauno paziņu - jau gaidīja. Viņš bija sarūpējis vīnu un uzkodas, pastāstīja vairāk par sevi - viņš bija šķīries, gadus desmit jaunāks par mani, ko gan ārēji nevarēja pateikt, jo augumā bija garš, muskuļots, blondiem matiem. Nu, smukulītis, īsāk sakot. Devāmies izbraucienā ar laivu, tas bija tik skaisti un romantiski! Pēc vairākām romantiski pavadītām stundām man bija jāprotas un jādodas mājās, lai gan tā negribējās. Kā tikla un pareizi audzināta mātesmeita es Otto ļāvu sevi nobučot tikai tā puspajokam. Biju taču tomēr precēta sieva. Nu vismaz tīri oficiāli. Pārrados mājās labā noskaņojumā, pagatavoju vakariņas, sarakstījos ar Otto. Vīrs tikai tā paskatījās uz mani aizdomīgi, paprasīja, kur biju, teicu, ka pie klienta, un viss. Jau kādu laiku dzīvojām kā kaimiņi. Viņš man turpināja dot naudu, es - rūpēties par māju. Bet tas arī viss...»
Otto māca sērfot
«Drīz vien sekoja arī nākamā tikšanās ar Otto, kā izrādījās - viņš bija kaislīgs sērfotājs un piedāvājās iemācīt sērfot arī mani. Tas bija izaicinājums, ko ar prieku pieņēmu, un nu no mājām sāku pazust aizvien biežāk un ilgāk. Mani nodarbināja gan floristes pienākumi, jo Aldai bija daudz klientu, gan jaunā aizraušanās - Otto. Mācību procesā neizpalika arī skūpsti, un tiem drīz vien sekoja arī balti satīna palagi. Nevarēju tikai saprast vienu - kāpēc Otto izvēlējies mani, jo viņš taču ir jaunāks? Atbildi pēc kādas romantiskas mīlēšanās uz deķīša ezera krastā, kur nevēlama acs nevar pamanīt, Otto man atklāja, ka, pirmkārt, viņam patīkot gados vecākas sievietes, otrkārt, viņam nepatīk kārnās un tievās, bet, treškārt, viņš, kā teica, šajā savā sarežģītajā dzīves periodā pēc šķiršanās grib tikai vieglas attiecības, bez nopietnām saistībām un tālejošiem nākotnes plāniem, tāpēc ar precētām esot vienkāršāk. Nevarētu teikt, ka man šis skaidrojums patika, bet, tā kā es nebiju pārliecināta, ka esmu gatava šķirties, jo joprojām materiāli biju atkarīga no vīra, es šos spēles noteikumus pieņēmu un nodomāju: tad jau redzēs, kā būs tālāk. Vīram romāns, kāpēc man arī nevarētu būt? Sapratu arī to, ka vīra pusmūža krīze un aizraušanās ar sekretāri bija nākusi par labu arī man pašai, jo diez vai es tā arī būtu izkāpusi no savas komforta zonas un eklēru šķīvja. Bet tagad es vismaz apmeklēju trenažieru zāli, nometu svaru, rūpējos vairāk par sevi, satiku vajadzīgos cilvēkus, lai sāktu jaunu nodarbošanos, un beigu beigās, kas nemaz nebija manos plānos, dabūju vēl arī mīļāko. Tā es trallināju, un pēc kāda mēneša vīrs tomēr neizturēja un vienvakar sarīkoja man nopratināšanu - kur es pavadu laiku, ar ko, kāpēc un tā tālāk. Sākumā spuraini atbildēju, vai tiešām viņu tas interesē, ka viņam taču ir sava dzīve un mēs kopā esam tikai formāli, bet tad viņš teica, ka grib saprast, kas notiek. Mēs norunājām vairākas stundas, ilgi un atklāti. Viņš man izstāstīja par sekretāri, ka tā bijusi tikai aizraušanās, ka tagad viss ir cauri. Viņš negribot šķirties, saprotot, ka es esmu svarīgāka. Ka es labi izskatos, ka viņam nepatīk, ka es neesmu mājās. Viņš bija kļuvis greizsirdīgs un gribēja, lai atgriežos savā vecajā vietā pie plīts un esmu tikai ģimenei. Tā es nebiju ar mieru. Teicu, ka man tagad ir darbs, klienti, ka man vajag arī sevis pašapliecināšanos, jo pats jau bija norādījis, ka esmu tikai mājsaimniece, kura neko neprot. Tagad bumba, lai arī joprojām biju no viņa finansiāli atkarīga, bet tomēr bija manā laukuma pusē. Ne pie kāda kopsaucēja mēs tovakar nenonācām, jo es nebiju ar mieru visu pamest. Teicu vīram, ka mācos sērfot, ka man ir jauns paziņu loks, savas aizraušanās. Vīrs vakarā mēģināja piedāvāt seksu, es negribēju. Brīvdienās viņš gribēja, lai visi kopā aizbraucam pie viņa vecākiem uz laukiem, es atteicu, jo bija jāgatavo pušķi kāzām. Patiesībā man šīs brīvdienas jau bija saplānotas kopā ar Otto. Pēc kāda pusgada mēs ar Otto izšķīrāmies, jo man šīs attiecības apnika, turklāt pirmā jūsma bija pārgājusi, visi randiņi - sekss un pēc tam mājupceļš - bija jau zināmi. Nekādu pārsteigumu un emociju. Vīrs visu šo pusgadu bija ļoti godīgs un visādi mēģināja man izpatikt. Viņš gribēja atpakaļ normālu ģimeni, acīmredzot viņš savu krīzi bija izdzīvojis, bet es ne. Tad uz Ziemassvētkiem, ko parasti svinējām pie maniem vecākiem laukos, Otto uzdāvināja divas ceļojuma biļetes uz Emirātiem. Uzreiz pēc Jaungada mēs devāmies ceļā un piedzīvojām burvīgu atvaļinājumu. Smējāmies, ka tā mums ir kā pusmūža krīzes atveseļošanās sanatorija, jo, ja godīgi, es jau arī negribēju šķirties. Bet visi notikumi pēc vīra paziņojuma par mīļāko un to, ka esmu nulle, mani sagrieza tādā notikumu virpulī, ka pati saputrojos. Tiesa, tie bija svētīgi pārdzīvojumi. Protams, labāk, ja var iztikt bez šādiem pavērsieniem, bet acīmredzot gan man, gan vīram šāda atkāpe bija vajadzīga. Tagad esmu atpakaļ no savas pusmūža krīzes, vīrs man atvēra pašai savu ziedu salonu, un esmu laimīga. Ja laulātais kļuvis tikpat pierasts kā vecais dīvāns, nevajag to uzreiz mest ārā…» noslēgumā piebilst Iveta.
Jēdziens «pusmūža krīze» pirmo reizi tika minēts 1965. gadā. Britu pētnieki secinājuši, ka vīriešus pusmūža krīze piemeklē ap 43 gadu vecumu un tā ilgst no trijiem līdz desmit gadiem, bet sievietes krīzi sāk izjust ap 44 gadu vecumu un tā ilgst divus līdz piecus gadus.
Dažas no pusmūža krīzes pazīmēm:
Flirtēšana un attiecību uzsākšana ar 15-20 gadu jaunākiem pretējā dzimuma pārstāvjiem.
Nepriecāšanās par draugu panākumiem.
Pēkšņi saproti, ka tad, kad nomaksāsi kredītu, būsi jau vecs vai vispār nepagūsi to atmaksāt.
Pēkšņa aizraušanās ar jaunu vaļasprieku, ekstrēmo sporta veidu, vēlme iemācīties spēlēt kādu mūzikas instrumentu.
Dārga velosipēda iegāde.
Veco foto aplūkošana un bērnības vietu apciemojums.
Jaunības dienu grupu koncertu apmeklēšana.
Sevis salīdzināšana ar citiem, apjausma, ka daudzi veiksminieki ir jaunāki par tevi.
Veselības problēmu izmeklēšana internetā.
Paģiras kļūst biežākas un grūtākas.
Pievēršanās labdarībai.
Bezmiegs, nespēja koncentrēties, bailes, ka tavu darba vietu var ieņemt kāds gados jaunāks.
Sieva/vīrs kļuvis tikpat pierasts kā vecais dīvāns.