Anita Slokenberga: esam bedrē, no kuras jātiek ārā

«Veselība nav viss, bet viss bez veselības nav nekas, teicis Sokrāts,» – tā sarunu par Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) tagadni un nākotni iesāk tās valdes priekšsēdētāja Anita Slokenberga. RAKUS ir lielākā slimnīca valstī, un tajā kā spogulī parādās visas valsts veselības aprūpes sistēmas spožums un posts. Vai no bedres, kurā atrodas medicīna valstī, ir iespējams izrāpties un kā to darīt – saruna ar Anitu Slokenbergu.

- Iepazīstoties ar starptautiskās auditorkompānijas Deloitte pētījumu par RAKUS, nākas secināt, ka slimnīca sirgst ar hronisku līdzekļu trūkumu nepietiekamā finansējuma dēļ jau vairākus gadus, un tas ir tāpēc, ka valsts nefinansē pat sniegto pakalpojumu pašizmaksu. Kā jūs vērtējat šos secinājumus?

- Pētījuma secinājumi ir patiesi. Šādos apstākļos strādājam jau piecus gadus. Tas ietekmē gan slimnīcu kā pakalpojumu sniedzēju, gan pacientus, gan mediķus, īpaši viņu atalgojumu. Attiecībā uz pacientiem bieži nākas pieņemt sarežģītus lēmumus par ārstniecību ierobežoto finanšu resursu apstākļos.

Bijām plānojuši pabeigt 2015. gadu ar 7,1 miljona eiro zaudējumu, bet pabeidzām ar 4,9 miljonu eiro lieliem zaudējumiem. Esam optimizējuši savus iekšējos procesus, atraduši 5,2 miljonus lielas rezerves. Bet vairāk nekādu rezervju nav. Ja nekas nemainīsies finanšu situācijā kopumā, slimnīcā situācija kļūs ļoti bēdīga, jo pat no vecajiem darbiniekiem vairs nevar prasīt strādāt tikai idejas vārdā, bez jebkādas motivācijas. Viņi aiziet citur. Jā, mums ir skaisti izremontēts operāciju bloks, kas varētu strādāt diennakti vienlaikus 22 zālēs, bet tas nenotiek, jo šādā intensitātē operēt nav iespējams medicīniskā personāla trūkuma dēļ. Kā jau minēju, šeit strādāt ir ļoti grūti - tie kolēģi, kas atnāk piestrādāt no citām slimnīcām, piemēram, Stradiņiem, šeit parasti nepaliek, redzot, cik grūti ir strādāt, cik daudz ir akūto operāciju naktīs. Un es nevaru neko pārmest, jo ir vieglāk - daudzi aizgājuši uz 1. slimnīcu, kur nav jāstrādā naktīs ar neatliekamajiem pacientiem.

- Veselības ministrijai un Nacionālajam veselības dienestam taču šie argumenti ir zināmi. Kāpēc nekas netiek darīts?

- Jā, protams, ka ir zināmi. Es domāju, ka prioritārā lieta, par ko jādomā valstiskā līmenī, ir cilvēkresursi veselības aprūpē, lai kadri neaizplūstu projām. Jaunie ārsti tiek pie mums apmācīti, tad aiziet uz privātām struktūrām. Ārsti noveco, arī medicīnas māsas - mūsu slimnīcā vidējais māsu vecums stabili turas virs 40 gadiem. Tehnoloģijas mums ir labas, bet drīz var vairs nebūt cilvēku, kas ar tām darbosies.

Tāpat vienlaikus ir jārisina strukturālas problēmas, domājot par veselības aprūpes organizāciju pēc būtības.

- Kāds, jūsuprāt, ir problēmas risinājums?

- Pirmkārt, būtu jāizstrādā kartējums, stratēģija, saistībā ar iedzīvotāju blīvumu valstī un veselības aprūpes iestāžu lietderību reģionos, koncentrējot veselības aprūpi vietās, kur reāli dzīvo iedzīvotāju vairākums un kur ir kvalificētas iespējas pakalpojumu sniegt. Igauņi šādu reformu ļoti krasi realizēja, un pēc tās viņiem stāvoklis veselības aprūpē ir daudz labāks nekā mums. Es uzskatu, ka ar pilnu jaudu jāturpina darboties lielajām daudzprofilu slimnīcām, bet mazajām slimnīcām, kas šobrīd sniedz tikai plānveida palīdzību, jākļūst par otrā etapa slimnīcām. Respektīvi - pacientam lielajā slimnīcā tiek sniegta neatliekamā palīdzība, bet pēc tam viņš tiek nogādāts savā reģiona slimnīcā, kur tiek aprūpēts atbilstoši rekomendācijām. Šobrīd pie mums tiek vesti pacienti smagā stāvoklī no rajoniem, kurus vietējās slimnīcas nespēj ārstēt ļoti smago saslimšanu dēļ - aptuveni 1000 pacientu gadā. Viena šāda pacienta ārstēšana RAKUS izmaksā aptuveni 10 reizes dārgāk, nekā tiek saņemts valsts finansējums par šādu pacientu. Turklāt finansējuma līmenis ir vienāds visiem - gan rajona slimnīcai, gan universitātes slimnīcai, lai gan sniegto pakalpojumu līmenis kvalitātes un kvalifikācijas jomā būtiski atšķiras. Loģiski būtu tā - ja vietējā slimnīca netiek galā, tad finansējums par tās neārstēto pacientu būtu jānovirza mums, kas spēj pacientu ārstēt. Bet tā nenotiek.

- Mazās slimnīcās nupat skandalēja, ka tām ir atņemts finansējums par labu lielajām slimnīcām.

- Es negribu sarīdīt mazās slimnīcas pret lielajām vai privātās pret valsts slimnīcām. Es aicinu saprast, ka veselības aprūpes pakalpojuma saņēmējs ir Latvijas iedzīvotājs, un jārīkojas ir tā, kā viņam ir labāk. Nauda, kas paredzēta ārstēšanai, paredzēta pacientam, un tai ir jābūt tur, kur cilvēks tiek ārstēts, lai ļautu sniegt pacienta veselības stāvoklim nepieciešamo ārstniecību, mazāk koncentrējoties vai pat nekoncentrējoties uz izmaksu ierobežojumiem.

- Veselības ministrija jums ir prasījusi redzējumu par sistēmu un tajā nepieciešamajām reformām?

- Jā, mums ir jāiesniedz priekšlikumi par sistēmas un naudas plūsmu sakārtošanu. Piemēram, onkoloģijas jomā viens no mūsu priekšlikumiem būs saistīts ar šādu faktu: onkoloģijas pacients pamet slimnīcu ar konkrētām rekomendācijām - piemēram, reizi gadā veikt profilaktisko onkoloģisko izmeklējumu. Tas būtu jādara konkrētā vietā - Onkoloģijas centrā, jo rajona slimnīcās nevar veikt kvalitatīvu izmeklējumu (piemēram - viņi paziņo, jā, tur ir aizēnojums, bet kāda ir dinamika u.tml., neko nevar pateikt). Lūk, te arī rodas dubultie izmeklējumi, jo pacientam būs šāds izmeklējums jāveic vēlreiz - Onkoloģijas centrā. Tādēļ naudu, kas paredzēta šim izmeklējumam, vajadzētu uzreiz novirzīt tur, kur tas tiks veikts bez dublēšanās un kvalitatīvi!

- Šobrīd gan medicīnā kvalitāte nav nekāds rādītājs.

- Ar kvalitāti medicīnā Latvijā saprot atbilstību normatīvajiem aktiem, ko kontrolē Veselības inspekcija. Pārkāpumu parasti šajās situācijās nav, tas ir veselības ekonomikas jautājums.

Turklāt saskaņā ar Komerclikumu mūs (RAKUS) ir jāvērtē tāpat kā komercuzņēmumu, pēc bilances un peļņas rādītājiem, nevis pēc sociālās funkcijas un kvalitātes vai pacientu apmierinātības ar pakalpojumu. Tas ir pilnīgi aplami, jo mums 85% pacientu ir neatliekamie, tos nevar neārstēt, un kā ar viņiem vispār varētu gūt peļņu?! Jā, varētu vērtēt, vai tiek gūta peļņa no 15% maksas pacientu, bet no pārējiem?! Tas nav loģiski.

Manuprāt, loģiski būtu izdalīt vismaz divus virzienus - pārstrukturēt veselības aprūpes iestāžu tīklu un piemērot universitātes slimnīcām finansējuma koeficientu atbilstoši to darba kvalifikācijai un apjomam.

Austrumu slimnīca pēc būtības, tēlaini izsakoties, ir gala pietura, kur pacients obligāti jāizārstē, mums nav kam viņu tālāk atdot, aizsūtīt kaut kur - uz citu kādu iestādi. Te ir gan visaugstākās izmaksas, gan visdārgākās tehnoloģijas, gan vienlaikus mēs esam tā iestāde medicīnā, uz kuru tiek izgāztas vislielākās dusmas. Jo cilvēki nerēķinās ar nācijas novecošanos un to, ka ne vienmēr pēc ārstēšanās slimnīcā var saņemt atpakaļ savu veco tēvu vai māti kā sociāli aktīvu cilvēku. Tas prasa strādājošam cilvēkam, dēlam vai meitai, pārkārtot visu dzīvi - ņemt vecīti pie sevis vai citādi aprūpēt, un tas izraisa lielas dusmas un neapmierinātību. Bet tā nav slimnīcas vaina, mēs strādājam ļoti labi - mūsu uzņemšanas nodaļa ik dienu apkalpo 200 pacientu. No tiem apmēram puse tiek stacionēti, bet arī pārējie tiek izmeklēti un saņem ārstēšanas plānu.

- Reformas medicīnā - trūkst naudas vai politiskās gribas?

- Naudas vienmēr var būt vairāk, un, nenoliedzami, ir jāvērtē papildu finansējuma rašanas iespējas. Ministrs ir uzņēmies sistēmu sakārtot, un ceru, ka tas izdosies. Esam iesaistījušies ciešā darbā ar Veselības ministriju un ceram, ka tas sniegs sekmīgus rezultātus. Diemžēl šobrīd mēs tiešām esam bedrē, un no tās ir jātiek ārā.

- Bedres slimnīcas parasti tiek likvidētas, vai nu drusku piemetot naudu, vai arī mainot slimnīcas valdi.

- Šajā situācijā valdes maiņa diez vai dotu uzlabojumus. Arī es, 2015. gada februārī stājoties amatā, nesolīju, ka varēšu izvest slimnīcu no bedres. Es solīju, ka, ja slimnīcai tiek dota iespēja piedāvāt ambulatoros pakalpojumus, tad uz tiem var un ir vēlams gūt zināmu peļņu. Tā rezultātā zaudējumi varētu tikt segti. Šobrīd zaudējumi ir mazāki, nekā bija prognozēts, bet attīstība ir ļoti ierobežota. Papildu finansējuma nav. Un tā ilgstoši dzīvot nevar - tā nav izeja no bedres.

- Ko tad slimnīcas valde ir paveikusi? Tai ir arī pozitīvā bilance?

- Gan šī, gan iepriekšējā slimnīcas valde ir paveikusi daudz - ēkas ir nosiltinātas, nomainīti logi, šeit pirms tam remonts nebija veikts 36 gadus. Pateicoties valsts galvotajam kredītam, mēs to varējām paveikt. Man arī jāuzsver, ka Austrumu slimnīca pēc būtības ir mākslīgs veidojums, un tas nav bijis valdes lēmums - integrēt vienā slimnīcā vairākas - tas ir bijis politisks lēmums. Mēs esam pacietīgi šīs reformas veikuši no 2005. gada un, lai gan jebkura reorganizācija prasa papildu līdzekļus, esam to veikuši faktiski bez papildu finansējuma. Bet finansējuma sadales brīdī šo faktoru neviens neņem vērā - mūs pielīdzina Stradiņiem vai citām slimnīcām, kur visi mehānisma zobratiņi strādājuši līdzeni vienmēr, viņiem nav bijis nepārtraukti jāizjauc iestrādātā sistēma, pievienojot atkal jaunu zobratu. Diemžēl tas nav izvērtēts. Neviens no pievienotajām slimnīcām laimīgs nejūtas - šķiet kā tautas parunā: labāk zināma nelaime, nevis nezināma laime. Pēdējais (cerams, tiešām pēdējais) izaicinājums mums bija Infektoloģijas centra pievienošana - RAKUS pati par sevi tobrīd strādāja ar zaudējumiem. Klāt tika pievienota vēl viena zaudējumus nesoša iestāde - un tas prasīja ļoti daudz pūļu, lai pievienošanas efektu neitralizētu un efektīvi integrētu Infektoloģijas centru RAKUS sastāvā.

- Jūs redzat, ka valstij ir vīzija, kādai jābūt veselības aprūpei, vai notiek tikai «bedrīšu lāpīšana»?

- Mums ir jāveido veselības aprūpes organizatoriskā struktūra, jānosaka prioritātes, pakalpojumu sniedzēju loks. Tāpat jādomā par caurskatāmības nodrošināšanu to valsts pārvaldes iestāžu darbā, kuras ir atbildīgas par veselības aprūpei paredzētā finansējuma sadali. Par apdrošināšanu medicīnā nevaru izteikties, jo man nav bijusi iespēja ar jauno koncepciju pietiekami detalizēti iepazīties. Manā ieskatā, ir iespējas sakārtot veselības aprūpes nozari, taču to nevar reducēt uz politisku gribu kaut ko sakārtot, bet jāsaprot, ka esam bedrē un, lai no tās izkļūtu, ir jāmainās visiem, altruistiski domājot par lielāko labumu sabiedrībai un pacientiem, nevis atsevišķiem pakalpojumu sniedzējiem.

- Esmu no jūsu kolēģiem dzirdējusi, ka faktiski valstij būtu jālegalizē maksas medicīna, nevis jātēlo, ka tā spēj apmaksāt to, ko patiesībā nespēj.

- Manuprāt, ir iespējams sakārtot sistēmu, lai valsts varētu apmaksāt veselības aprūpes pakalpojumus. Pilnīga pāreja uz tā saucamo maksas medicīnu vispār nav iespējama, jo šī maksas medicīna nekad neārstēs maksātnespējīgos un neatliekamos pacientus, un maksātspējīgo pacientu nemaz tik daudz nav, lai uzturētu visu sistēmu. Cietējs būs pacients, kurš nevarēs atļauties maksāt par nepieciešamo palīdzību. Arī, piemēram, ASV, kur dominē maksas medicīna, tika radīti mehānismi, lai nodrošinātu veselības aprūpes pieejamību visiem iedzīvotāju slāņiem.

- Kas notiek ar mediķiem šajā sistēmā?

- Strādāt ir ļoti smagi visām ārstniecības personām. Nav normāli, ka ārsts, lai saņemtu cilvēka cienīgus ienākumus, vienlaikus strādā trīs un vairākās darbavietās. Ja ārstam vēl ir iespēja to darīt, tad medicīnas māsai tādas vispār nav - jo viņai jānostrādā konkrēts laiks konkrētā darbavietā. Turklāt pacientu attieksme pret mediķiem ir ļoti mainījusies - nekādas pietātes vairs nav: pacienti mierīgi pasaka augsti kvalificētam mediķim, ka viņš var iet uz Centrāltirgu kāpostus tirgot, ja tas viņam sniedzis padomu, ko pacients nevēlas uzklausīt. Šādos apstākļos arī mediķis var nonākt tik psiholoģiski un emocionāli sarežģītā situācijā, ka zaudē motivāciju strādāt savā profesijā!

- Jārēķinās jau, ka pacienti ir izmisumā.

- Jā, tā ir. Slavenajā gadījumā ar rindām uz pierakstu mūsu slimnīcā es pati atbraucu uz slimnīcu jau sešos no rīta. Šeit pulcējās aptuveni 20 cilvēku, kuri izpauda savas negācijas un stāstīja, kurās vietās viņi nav saņēmuši veselības aprūpes pakalpojumus. Ar mūsu slimnīcu tam pēc būtības nebija nekāda sakara, bet medijos izskatījās, ka tieši mēs esam tie, kas attiecīgos pakalpojumus nav snieguši, lai gan tieši pie mums viss tika atrisināts un pieraksts uz izmeklējumu notika. Medijos izskanējušais man atgādina situāciju, kad klases vecāku sapulcē skolotāja pārmet vecākiem, kuri uz sapulci atnākuši, ka vecāki nenāk uz sapulcēm.

- Ko atrisinātu atalgojuma palielināšana veselības aprūpē?

- Es uzskatu, ka medicīnas personāls universitātes slimnīcās ir pelnījis algas palielinājumu, jo šeit darbs ir daudz smagāks un komplicētāks nekā ambulatorajā sektorā - tas prasa no ārstiem un pārējā medicīniskā personāla ļoti augstu kvalifikāciju, jo pie mums nonāk paši smagākie pacienti. Atalgojuma ziņā slimnīcai ir jāspēj konkurēt ar privātām iestādēm. Konkurence veselības aprūpē par darbiniekiem ir ļoti sīva. Palielinot atalgojumu, iespējams minimizēt valsts un privātā sektora konkurenci, kā arī samazināt nepieciešamību mediķiem strādāt vairākos darbos vai palielinātu slodzi, kas savukārt būtu vērtīgs uzlabojums darba kvalitātē.

- Nesen intervijā Neatkarīgajai mikroķirurgs Mārtiņš Kapickis izteicās, ka centrālā problēma veselības aprūpes sistēmas finansēšanā esot tā, ka nav izrēķināts, cik reāli izmaksā katrs pakalpojums. Jūs tam piekrītat?

- Jā, piekrītu. Nesen tika teikts, ka, ieviešot DRG (finansējums konkrētai diagnozei) modeli, tas atrisinās visas problēmas. Diemžēl neatrisinās. Godīgi sakot, tas nav tik būtiski, pēc kura modeļa slimnīcai nemaksā. Vienīgais, ko varu teikt, ka atbilstoši šim modelim var pierādīt, ka Austrumu slimnīcai netiek samaksāti vismaz četri miljoni eiro gadā (2015) par pamatpakalpojumu sniegšanu. Bez tā kopumā četru gadu laikā slimnīcai no valsts par izstrādāto (ārstētajiem slimniekiem) nav samaksāti 32 miljoni eiro. Tas liek domāt, vai slimnīcām tiek «deleģēts» izpildīt iedzīvotājiem Satversmes 111. pantā apsolīto, kas pēc būtības būtu jānodrošina valstij?

- Kāpēc jūs pasūtījāt starptautiskai auditorkompānijai pētījumu par slimnīcu?

- Tāpēc, ka mūsu slimnīcai, vairāku gadu garumā runājot ar Veselības ministriju par finanšu problēmām, par tarifiem, allaž nācās uzklausīt vienu un to pašu: jums jāuzlabo menedžments. Valdes ieskatā bija nepieciešams uzklausīt neitrālu un kompetentu, starptautiski atzītu auditoru vērtējumu par to, kur ir problēmas un kas tieši ir jāuzlabo. Šāds vērtējums arī ir menedžmenta uzlabošanas sastāvdaļa, es pat teiktu, pamats, no kā sākt. Tāpēc tika izsludināts konkurss, kurā par pētījuma veikšanu uzvarēja Deloitte. Varbūt auditoru balsīs ieklausīsies, jo viņu pamatsecinājumi saistās ar nepietiekamu finansējumu no valsts puses.

Es ceru arī, ka, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, tiks novērtēts, ka mūsu slimnīca ir vienīgā Latvijā, kas spēj strādāt kā kara hospitālis. ASV un sabiedroto organizētajās mācībās slimnīcā mēs saņēmām ļoti augstu novērtējumu gatavībai reaģēt sarežģītās situācijās. Ārvalstu militārie mediķi ir atzinuši - vairs uz Vāciju, uz Frankfurtes hospitāli, sarežģītākie pacienti nav jāved, mēs varam viņus ārstēt tepat.

Mans sapnis un cerība arī būtu, ka mums atļautu būvēt vēl vienu slimnīcas korpusu starp Gaiļezeru un Onkoloģijas centru. Tas ļautu racionāli pārkārtot slimnīcas loģistiku un sakārtot visu veselības aprūpes sistēmu Daugavas labajā krastā, tiktu atbrīvotas triju slimnīcu - Sauriešu, Infektoloģijas centra un Linezera - telpas. Tā ir nākotne, kurai būtu jārealizējas. Ar Veselības ministriju 2016. gada martā iesniegtā slimnīcas attīstības stratēģija vēl nav apspriesta, bet ceru, ka tas notiks un jaunā korpusa būve būs paredzamā nākotnē.

- Bet ja nebūs?

- Turpināsim ārstēt pacientus. Neesmu atmetusi cerību, ka būs labāk. Nevar būt slikti visu laiku.