Pēc Ārlietu ministrijas (ĀM) aprēķiniem, lai palīdzētu ārvalstīs bez iztikas līdzekļiem palikušiem Latvijas valstspiederīgajiem, no valsts maka gadā būtu jāpasmeļ 50 000 latu. Taču pašlaik šāda materiālā atbalsta fonda izveidei budžetā līdzekļu nav, tāpēc valdība jautājuma risināšanu atlika uz trīs gadiem.
ĀM Konsulārā departamenta direktore Zanda Grauze gan skaidro, ka finansiālā palīdzība "nebūtu dāvana, bet gan aizdevums ar procentiem". Taču aizdevuma došana ārkārtas situācijā nonākušajiem pašlaik draudētu viņus iedzīt vēl lielākās finansiālās grūtībās, un tas bija vēl viens iemesls, lai ieceri atliktu.
Nedienas Eiropas dienvidos
Iepriekš mūsu valsts iedzīvotāji visbiežāk palīdzību meklēja, kad ceļojuma laikā bija apzagti vai bijuši neapdomīgi un iztērējuši visus viņu rīcībā esošos līdzekļus, neatlicinot naudu atpakaļceļam uz Latviju. Krietni vairāk ir to gadījumu, kad finansiāls atbalsts nepieciešams Latvijas iedzīvotājiem, kas uz svešu zemi devušies darba meklējumos.
Pēdējās sūdzības saņemtas no mūsu valstspiederīgiem Spānijā un Itālijā, kas uz šīm zemēm devušies tik aktuālo sezonas darbu dēļ. Eiropas dienvidu valstīs Latvijas iedzīvotāji cerējuši uz darbu galvenokārt citrusaugļu novākšanā. Z. Grauze skaidro, ka diemžēl šāds darbs ir izdevīgs tikai tad, ja strādā bez darba līguma, nemaksājot nodokļus. Turklāt nākas dzīvot briesmīgos apstākļos, un, pat to pieciešot, dažkārt, kad saimnieks ieturējis izdevumus par ēšanu, naktsmājām, transportu, strādnieks saņem tikai trīs eiro dienā. Taču ne jau tas cilvēkiem solīts. Nespējot izturēt šādus apstākļus, valstspiederīgie vēršas pēc palīdzības Latvijas pārstāvniecībā. Visbiežāk tie gan ir divi trīs cilvēki, bet, pēc darba meklētāju stāstītā, atbraukušo grupas ir lielākas. Diemžēl šiem strādniekiem parasti nav parakstīta darba līguma – bijusi vien mutiska vienošanās. Šādu un līdzīgu gadījumu pašlaik esot gana daudz. Piemēram, kādai no Latvijas atbraukušo cilvēku grupai, kas Itālijā cerēja nopelnīt novācot citrusaugļus, solītā darba nebija. Tā vietā sievietēm piedāvāts nodarboties ar prostitūciju, vēstniecībā stāstīja mūsu valstspiederīgās. ĀM pārstāve darba meklētājus mudina aizdomāties, atgādinot, ka, piemēram, Spānijā šobrīd ir vairāk nekā 4 miljoni savu bezdarbnieku.
Jāpaļaujas uz radiniekiem, draugiem
Piemēram, vēstniecībā Lielbritānijā pēc palīdzības nedēļā vēršas vidēji trīs cilvēki vai cilvēku grupas. To, cik tādu gadījumu ir pavisam, ĀM nevar nosaukt, jo šādus datus neapkopo, taču Z. Grauze zina teikt, ka, salīdzinot ar pērno gadu, to skaits ir palielinājies.
Latvijas valsts budžetā netiek paredzēti līdzekļi materiālās palīdzības sniegšanai valstspiederīgajiem, kuri ārvalstīs palikuši bez iztikas līdzekļiem. Vienīgais, ko pārstāvniecībās var darīt, – palīdzēt sazināties ar radiniekiem, draugiem vai paziņām Latvijā, lai viņi savukārt nepieciešamo naudas summu iemaksātu ĀM Konsulārajā departamentā. Kad tas izdarīts, grūtībās nonākušajam Latvijas pārstāvniecībā izmaksā ekvivalentu summu. Parasti tā ir naudas summa aviobiļetes vai autobusa biļetes iegādei, lai atgrieztos Latvijā. Ir gadījumi, kad ģimene palīdzību atsaka, atklāj Z. Grauze.
Palīdz arī pašvaldības
Ja Latvijā nav ne tuvinieku, ne draugu, kas varētu sniegt nepieciešamo finansiālo atbalstu, ar lūgumu palīdzēt cilvēks var vērsties savas deklarētās dzīvesvietas pašvaldībā. Tās, protams, finansiālo iespēju robežās, ir diezgan atsaucīgas, ja vien to iedzīvotāji aiz muguras nav atstājuši kādus nedarbus. Arī Latvijas pārstāvniecību darbinieki, ja paši vēlas, var aizdot savus privātos līdzekļus un to nereti arī dara, stāsta Z. Grauze. Tiesa, ne visi mūsu valstspiederīgie pēc tam rīkojas godprātīgi, un bieži darbinieki savu naudu tā arī neatgūst.
Jāpiebilst, ka ārkārtas situācijās nonākušajiem pārstāvniecība mēģina palīdzēt ar pagaidu dzīvesvietas atrašanu patversmēs vai sociālajās mājās. Taču nereti arī ārvalstīs apzinātās patversmes ir pārpildītas.