Par Jūrmalu kā par vienotu pilsētu, kādu pazīstam tagad, varam runāt tikai kopš 1959. gada 11. novembra, kad ar Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija lēmumu, apvienojot Rīgas pilsētas Rīgas Jūrmalas rajonu, Sloku un Ķemerus, tika izveidota viena pilsēta – Jūrmala.
Tas gan daudziem šķiet nepamatoti, jo vairākas šīs pilsētas teritorijas apdzīvotas jau viduslaikos. Taču kā kūrorts tās sāka attīstīties 18. gadsimta vidū. Vissenākās peldvietas atklātas Dubultos, bet otra vecākā Jūrmalas pilsētas daļa Sloka jau 1785. gadā ieguva miesta tiesības un 1878. gadā jau pārdēvēta par pilsētu. Slokas attīstība tiešā veidā saistāma ar 1896. gadā uzcelto papīrfabriku, kura darbojās gandrīz simt gadu – līdz pat 1990. gadam. Tieši deviņdesmitie gadi, kad mainījās valsts politiskā iekārta, bija laika posms, kad no Jūrmalas teritorijas, šķiet, uz visiem laikiem pazuda rūpniecība un ražošana.
Ķemeriem Jūrmalas attīstībā ir viena no lielākajām lomām – kā Krievijas impērijas kūrorts tas attīstīts kopš 1838. gada, un kādu laiku pat tika organizēta tiešā vilcienu satiksme no Maskavas uz Ķemeriem. Ķemeru dūņas, minerālūdens un īpašais gaiss ir komponenti, ko veselības uzlabošanai izmanto jau vairākus simtus gadu. Ķemeri bija iekļauti arī vissavienības nozīmes kūrortu sarakstā.
Ja runājam par Jūrmalas ziedu laikiem ar vislielāko tūristu plūsmu un aktīvāko kurortoloģijas industrijas attīstību, tad tie noteikti bija tā sauktie padomju laiki. It īpaši pagājušā gadsimta septiņdesmitie astoņdesmitie gadi, kad Jūrmalā tika uzbūvētas lielas sanatorijas, kas piederēja dažādiem vissavienības resoriem, pārvaldēm, uzņēmumiem un, protams, valstij. Ik vasaru šeit atpūtās miljoni cilvēku no visas plašās Padomju Savienības, kas savukārt lika domāt ne tikai par viesu izmitināšanu, bet arī ēdināšanu un izklaidi. Ja kino, restorāns, deju grīda tolaik bija vai ikkatrā sanatorijā, tad tomēr bija viena vieta, kur katrs, kurš atpūtās Jūrmalā, gribēja vismaz vienu reizi nokļūt – tā ir leģendārā Jūras pērle – restorāns ar varietē programmu un slavenu estrādes mākslinieku priekšnesumiem. Arī Laima Vaikule savas aktīvās estrādes mākslinieces gaitas uzsāka tieši Jūras pērlē. Diemžēl šis Jūrmalas simbols līdz mūsdienām nav saglabājies, kaut ar vairākkārt ir bijušas idejas to atjaunot vecajā veidolā. Ar nostalģiju to atceras daudzi...
Jūrmalas pilsētas muzeja direktore un vēsturniece Inta Baumane ar nostalģiju stāsta un rāda arī kadrus no tā laika pludmales svētkiem – gar acīm zib cilvēku pūļi, helikopteri un desants jūras krastā, bērni tautas tērpos, aktieri Vija Artmane un Eduards Pāvuls, ģenerālsekretārs Voss un dzejniece Pahmutova... Bildēs pavīd arī dziesminieks Visockis un daudzi citi, kas šodien jau kļuvuši par vēsturi, bet atstājuši vērtīgu mantojumu nākamajām paaudzēm.
Inta Baumane, atskatoties uz Jūrmalas visbagātīgāko un aktīvāko periodu, stāsta arī par ražošanas uzņēmumiem. Jau pieminētā Slokas papīrfabrika nodarbināja simtiem cilvēku, zvejniecības kolhozs Uzvara bija viens no lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem pēckara Jūrmalas teritorijā, Jūrmalas dārzniecība, trikotāžas uzņēmums Jūrmala, fabrika Tehnoinform, laivu rūpnīca Dzintars – šie rūpniecības uzņēmumi sadzīvoja ar kūrortpilsētas vajadzībām, un līdzāspastāvēšana garantēja ekonomisko aktivitāti visu gadu, nepakļaujoties sezonalitātei, kas ir kūrorta biznesa neatņemama pavadone. Protams, savu ietekmi uz vidi šī darbība ir atstājusi.
Līdz ar ražošanas un sanatoriju attīstību sabalansēti pieauga arī iedzīvotāju skaits: 1935. gadā visu triju pilsētu iedzīvotāju kopīgais skaits bija 13,7 tūkstoši, pēc apvienošanas 1959. gadā Jūrmalā dzīvoja 38 tūkstoši pastāvīgo iedzīvotāju, bet 1970. gadā tas sasniedza 53,8 tūkstošus un 1979. gadā pat 61 tūkstoti iedzīvotāju, kas ir maksimums, un līdzīgs iedzīvotāju skaits bija arī nākamajā tautas skaitīšanā 1989. gadā. Patlaban Jūrmalas iedzīvotāju skaits ir nepilni 56 tūkstoši.
Vaicāta, kā jūrmalnieki skatās uz savu pilsētu, kuras pamatu pamats tomēr ir tūrisms un tam pakārtotie procesi, Inta Baumane spriež: "Tās jau ir gadsimtiem vecas tradīcijas, un jūrmalnieki nav muļķi. Viņi labi saprot – jo vairāk tūristu, jo labāka dzīve." Tomēr vēl joprojām dzīvs ir teritoriālais patriotisms – vecie jūrmalnieki vairāk runā par Asariem, Vaivariem, Dubultiem un citām Jūrmalas pilsētas daļām nekā par šo pilsētu kopumā. Tas ir labi saprotams, jo tikai 1920. gada 2. martā Latvijas valdība no esošajiem peldu miestiem izveidoja Rīgas Jūrmalas pilsētu. 1946. gada sākumā Latvijas PSR valdība Rīgas Jūrmalu iekļāva Rīgas sastāvā kā atsevišķu rajonu, kuram 1949. gadā pievienoja Priedaini. Tādējādi Jūrmalas kā kopuma pastāvēšana vēl ir tikai tieši pusgadsimtu ilga.
Jūrmalnieki ir vieni no tiem, kuri ļoti plaši atzīmē 11. novembri, kas Latvijas iedzīvotājiem vairāk saistās ar Lāčplēša dienu, bet jūrmalniekiem tā ir arī pilsētas dzimšanas diena, kura uz patriotiskā fona – Lāčplēša diena un valsts dibināšanas gadskārta 18. novembrī – bieži palika nepamanīta. Vai tagad svinēsim?