Daudziem vidusskolas beigu posms ir gana trauksmains – papildus eksāmeniem jātiek skaidrībā par savu nākotnes profesiju: kur studēt, kādu specialitāti apgūt. Jauniešu aptaujas apliecina – liela daļa vidusskolēnu patiesi gala lēmumu pieņem pēdējā brīdī. Tomēr Zaigai KalnbērzaiRibulei par šo jautājumu galva nebija jālauza – viņas vecāki un vecvecāki savu dzīvi bija saistījuši ar medicīnu, un arī Zaigai ārsta profesija šķita viņas sirds aicinājums. Savu izvēli viņa ne mirkli nenožēlo.
Zaigas ģimenē jau vairākās paaudzēs visi ir ārsti, piemēram, viņas vectēvs ir pazīstamais ķirurgs, akadēmiķis, profesors Viktors Kalnbērzs. Zaigai nebija ne mazāko šaubu, ka arī viņa studēs medicīnu.
No Amerikas uz Latviju
«Savā ziņā man bija viegli – nebija ilgi jādomā, par ko gribu kļūt. Viss bija skaidrs jau skolas laikā,» norāda Zaiga. Tā kā vairākus gadus viņa dzīvoja un mācījās Amerikā (vecāki tur aizbrauca stažēties un bērni devās līdzi), ģimene Latvijā atgriezās vienu gadu agrāk, nekā bija plānots, lai Zaiga varētu atsvaidzināt latviešu valodas zināšanas, nokārtot nepieciešamos eksāmenus un iestāties Rīgas Stradiņa universitātē, kur kopumā tika aizvadīti 17 studiju gadi. «Ārstiem kā minimums ir jāmācās desmit gadu, bet principā jau izglītošanās process ir nerimstošs. Un šis aspekts savā profesijā man ļoti patīk. Allaž var sevi pilnveidot, iemācīties ko jaunu no kolēģiem,» skaidro Zaiga. Viņa ir sertificēta fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste. «Iestājos divās rezidentūrās: gan neiroloģijā, gan rehabilitācijā. Bija doma arī mācīties par anesteziologu,» stāsta Zaiga. Laika gaitā gan kā galvenā darbības joma izkristalizējās rehabilitācija, lai gan, kā skaidro ārste, neiroloģija ir ļoti tuva tai. Arī pirmās profesionālās iemaņas tika iegūtas tieši neiroloģijā – Zaiga līdz rezidentūrai praktizējās Jūrmalas slimnīcas Neiroloģijas nodaļā. «Lai izvēlētos savu īsto specializāciju, jaunie ārsti dodas uz slimnīcām voluntēt, strādājot kopā ar kādu pieredzējušu mediķi,» teic rehabilitācijas medicīnas ārste. Par Jūrmalas slimnīcu viņai palikušas pozitīvas atmiņas, jo visapkārt bijuši atsaucīgi ārsti, kuri labprāt dalījās ar savu pieredzi.
Pacienti ar muguras sāpēm
Jau kopš pirmā studiju kursa viņa brīvdienās kā asistente palīdzēja arī vecāku veterinārās klīnikas operāciju blokā, viņa iepazina arī notiekošo nacionālā rehabilitācijas centra Vaivari operāciju zālēs, tā teikt, izmantoja jebkuras iespējas, lai iegūtu pēc iespējas daudzveidīgāku zināšanu un pieredzes bagāžu, tā arī pamazām iepazīstot darba vidi, pienākumus, kolēģus. Arī pašreiz viņas dienu ritms ir piesātināts, jo Zaiga gan konsultē Kuldīgas slimnīcā, gan strādā savā specialitātē Gaiļezerā, arī Vaivaros (tostarp kopš 2014. gada vada 6. nodaļu, kur uzņem pacientus ar muguras sāpēm un pēc muguras operācijām, kā arī ar hroniskām sāpēm mugurkaula un locītavu saslimšanas dēļ). «Pirms diviem gadiem pabeidzu rezidentūru, kā arī nokārtoju Eiropas Savienības Medicīnas speciālistu apvienības Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas sertifikācijas eksāmenu un tad saņēmu piedāvājumu kļūt par nodaļas vadītāju un vadīt muguras sāpju programmu. Pirms mēneša mēs programmu nosertificējām Eiropā, kas nozīmē, ka Eiropa atzīst mūsu rehabilitācijas pieeju.»
Cerība ir visiem
Zaiga ir pārliecināta, ka fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta profesija ir viņas pareizā izvēle. «Es nevaru iedomāties sevi citā profesijā. Man patiesi patīk tas, ko es daru. Šajā profesijā tu nemitīgi pilnveidojies pats, lai meklētu arvien jaunas iespējas, kā palīdzēt pacientiem.» Viņa gan piebilst, ka bez pacienta aktīvas līdzdalības cerētā rezultāta var nebūt. Arī pašiem pacientiem ir jāiegulda liels darbs un apzinīgi jāpilda ārsta norādījumi. Zaiga atzīst, ka, protams, ne vienmēr pēc gūtas nopietnas muguras traumas cilvēks atgūst spēju staigāt, taču cerība ir visiem. Tomēr ar neatlaidīgu darbu var panākt progresu, bet tas jau ir ārsta un pacienta veiksmīgas sadarbības rezultāts. Drīz pacientiem tiks piedāvāta arī speciāla skola, kur varēs gūt zināšanas par pamatprincipiem muguras sāpju mazināšanā, jo ir virkne faktoru, kas tās var veicināt. Ārste stāsta, ka pacientu vidū ir arvien gados jaunāki pacienti.
Sirds darbs
«Sasniegtie rezultāti un pacienta veselības uzlabošanās sniedz vislielāko gandarījumu. Jāteic, ka fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts ir viena no tām profesijām, kur uzreiz nevar iegūt finansiālu stabilitāti. Tam ir jābūt sirds darbam. Tāpat jaunajiem jārēķinās, ka jāmācās būs ļoti daudz un ilgi – pirmie seši gadi ir visgrūtākie. Taču, ja medicīna patiesi saista, viss ir paveicams. Turklāt, manuprāt, medicīnas izglītība Latvijā ir ļoti augstā līmenī. Arī medicīna kā tāda mūsu valstī ir labā līmenī un jaunie ārsti ir ļoti labi sagatavoti un zinoši. No viņiem var pat ko mācīties kolēģi. Nenoliedzami, publiskajā telpā lielākoties gan dzirdamas negācijas,» secina Zaiga. Taču, kā viņa novērojusi: tos, kas pēc sava aicinājuma ir mediķi, no studijām un darba gaitām neattur nedz mūžsenais atalgojuma jautājums, nedz kādas citas nozares šķautnes. Ne visi gan paliek Latvijā. Zaiga gan šādu iespēju – aizbraukt – neapsver, jo saskata plašas sevis realizēšanas iespējas tepat Latvijā. Viņa norāda, ka rehabilitācijā darba piedāvājumi ir gana daudz, tāpēc arī topošajiem fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārstiem darba tirgū būs vieta.
