Saruna ar ilggadēju politikas vērotāju, vairāku Saeimas sasaukumu Ārlietu komisijas biedru un Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāju Edvīnu Inkēnu par to, vai aizvadītajā gadā pasaule, tajā skaitā Latvija, kļuvusi drošāka; par to, ko Krievija grib pasaulē panākt un kur būtu jāuzmet «maza bumbiņa», ja Krievija gribētu noteikt virs Baltijas bezlidojumu zonu un nosprostot Baltijas jūru. Arī par to, vai ir risinājums tā dēvētajai bēgļu krīzei; par to, kurš nākamais ASV prezidents būtu izdevīgāks Latvijai un kā vērtējams Vienotības lēmums izvirzīt premjeres amatam Solvitu Āboltiņu.
– Mēs runājām pirms gada. Vai pa šo gadu pasaule kļuvusi stabilāka, drošāka vai tieši otrādi?
– Pasaule ir kā savienotais trauks. Ja vienā vietā kļūst drošāk, tad kādā citā nedrošāk. Mēs varam teikt, ka Latvija šodien var justies drošāk, nekā tas bija pirms gada. Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka mūsu kaimiņš – Krievija – ir aizņemts Sīrijā. Līdz ar to diez vai viņi veidos kādas saspringtas situācijas Eiropā. Otrkārt, nu jau visi atzīst, ka Krievijas ekonomiku ir skārusi dziļa krīze. Līdz ar to tā vairs nevar atļauties tik daudz vaļību kā agrāk. Tam gan nāk līdzi arī milzīgs riska faktors, jo, ja pēc pusotra gada Krievijas finanšu rezerves fonds izsīks, tad parādīsies jauni riski. Kaut ko vajadzēs darīt, lai attaisnotu esošo. Krievijas iesaistīšanās Sīrijas konfliktā ir mēģinājums izlīgt ar Rietumiem. Tas nav tikai mēģinājums noturēt pie varas Asadu. Tas ir tāds kā Krievijas mēģinājums uzlūgt Rietumus uz deju. Ja skatāmies plašākā mērogā, tad Eiropai ir jauns izaicinājums – bēgļi, kas gan ne vienmēr ir bēgļi. Tas ir milzu riska faktors, kura apmērus mēs nespējam apjaust. Tas ir nākamā gada uzdevums. Nākamajā gadā mēs – Latvijas iedzīvotāji – iegūsim sociālo pieredzi attiecībās ar šiem bēgļiem. Pagaidām viss, ko mēs runājam par viņiem, ir abstrakti – citu pieredze, baumas, nojausmas – pēc gada tas būs ietērpies sociālajā pieredzē. Gan labā, gan sliktā, jo tie cilvēki arī būs dažādi.
– Par bēgļiem parunāsim vēlāk, bet tu pieminēji Krievijas centienus uzlūgt Rietumus «uz deju». Kā mēdz teikt, lai dejotu tango, nepieciešami divi. Vai Rietumi ir gatavi atsaukties šim «uzaicinājumam», un kā tas varētu ietekmēt Latviju?
– [ASV valsts sekretāra Džona] Kerija vizīte Maskavā skaidri apliecina, ka deja ir sākusies. Krievi jau gribētu dejot cieša sakļāviena deju, bet tagad notiek tāds kātvists – ātrā deja palielā atstatumā vienam no otra, jo ir dažas lietas, kas vieno, bet daudzas, kas atgrūž. Viens ienaidnieks ir kopējs – Daesh. Veidi, kā iznīcināt Daesh, ir dažādi. Kā Kerijs Maskavā teica – tad, kad bombardē Brīvās Sīrijas armiju, tad tā nav cīņa ar Islāma valsti. Krievi kā parasti teica – iedodiet pierādījumus. Skaidrs, ka tādi pierādījumi ir. Gan no novērotājiem uz zemes, gan no kosmosa. Ja sākumā Krievija bombardēja Islāma valsti 20% gadījumu, tad tagad šis procents ir lielāks, bet Krievijas draugu Asadu visvairāk apdraud opozīcija, kas tiek saukta par mēreno. Tā mērenība izpaužas tādējādi, ka viņi pēc kara būtu gatavi jauno Sīriju redzēt kā sekulāru un vienotu valsti. Islāma valstij ir pavisam cits uzstādījums. Attiecībā pret reliģiju viņi visi ir musulmaņi, un šeit gradācija ir tajā, cik lielā mērā šie islāma likumi tiek ievēroti. Tur nekādas ilūzijas nevajadzētu lolot. Šobrīd notiek tirgus par to, lai kompakti dzīvojošie kristieši, alavīti, druzi, ismailīti, arī Sīrijas turkmēņi saņem garantijas, ka nenotiks reliģiskās un kopienu cīņas. Pat ja Sīrija formāli paliks vienota valsts, tā būs ar stingrām iekšējām robežām. Šobrīd runa ir par pamieru, pārejas periodu, jaunu konstitūciju, vēlēšanām. Tādā secībā. Turpmāko 18 mēnešu laikā Sīrijā būtu jānotiek ļoti nopietnām pārmaiņām miera virzienā. Tas varētu būt pamats, uz kura Krievija varētu vienoties ar Rietumiem, jo neviens nav ieinteresēts, lai turpinās asinsizliešana. Krievijas mērķis bija piedalīties procesā un pierādīt, ka bez viņiem mieru noslēgt nevar. Taču Krievijas ieiešanai Sīrijā bija virsuzdevums – tā ir tā tuvā deja. Centieni pateikt – redzat, jūs bez mums iztikt nevarat, tad sarunāsim tā – aizmirstam Ukrainu un sākam dzīvot atkal «veco, labo dzīvi». Vienīgais, ko Putins pirms Krimas operācijas apsprieda ar saviem ekonomistiem, bija – cik mums ir naudas rezerves fondā? Vai varam pārdzīvot iespējamās sankcijas? Tobrīd naftas cenas bija pavisam citas un izskatījās, ka viņi var Krimu «nopirkt» tādā ziņā, ka var pārdzīvot sankcijas kaut vai piecus gadus. Naftas cena tagad galīgi vairs nav vecā un iet uz leju. Rezultātā Krievijas ekonomikas stāvoklis pasliktinās un iedzīvotāji sāk pamazām mosties. Ja pirms pusgada tikai neliela iedzīvotāju daļa teica, ka valstī ir krīze, tad tagad tas ir vairākums.
– Pasaulē daudzi būtu ar mieru sekot šim Putina «aicinājumam» – dzīvot kā agrāk. Problēma tikai tā, ka Krievijā ekonomiskais stāvoklis pasliktinās un starp nopietniem ekonomistiem nav neviena, kurš Krievijas nākotni zīmētu kaut cik pieņemamās krāsās. Visi kā viens prognozē situācijas turpmāku pasliktināšanos. Šajā situācijā aug bažas, ka, iedzīts stūrī, Putins var izšķirties par aizvien jaunām un jaunām militārām avantūrām, lai uz šīs urrāpatriotisma bāzes novērstu sabiedrības uzmanību no situācijas ekonomikā. Dažādas amatpersonas Krievijas televīzijā arvien biežāk izsakās par kodolieroču lietošanu kā par gluži ikdienišķu parādību. Tiek izteikti aicinājumi uzmest atombumbu gan uz Stambulu, gan uz Islāma valsts galvaspilsētu Rakku utt.
– Grūti iedomāties, ka Putina kungs pašreizējā brīdī, kad, kā jau teicu, ir uzsācis deju, lai atjaunotu iepriekšējās attiecības ar Rietumiem, izietu uz kaut ko tādu, kas šīs attiecības atkal pasliktinātu. Jā, Krievijas televīzijā mēs redzam visu kaut ko. Ja paskatāmies, kas Krievijā ir noticis pēdējos gados, tad redzam, ka tur pie ideoloģijas veidošanas ir pielaisti viscietpaurainākie imperiālisti. Tie, par kuriem agrāk Maskava, Kremlis smējās, tagad runā televīzijā, cīnās ar it kā tur esošiem «liberāļiem», lai gan viņu tur jau sen vairs nav. Impēriskais uzstādījums Krievijas sabiedrībā ir nostiprinājies un ir kļuvis politiski leģitīms. Nākamgad Krievijā ir domes vēlēšanas un 2018. gadā prezidenta vēlēšanas. Skaidrs, ka viņi tur visu jau ir izlēmuši un nomainīt režīmu, kā to izdarīja Jeļcins, nevar. Jeļcins atdeva varu ar konkrētiem noteikumiem – neviens neaiztiks «ģimeni». Tas viņam tika apsolīts un tika izpildīts. Šodien pie varas ir pietiekami liels mafiozs grupējums, un iedot indulgenci tikai Putinam, bet neiedot indulgenci visiem pārējiem – diez vai tas tiem «puikām» patiks. Putins taču izrēķinājās ar visiem Jeļcina sabiedrotajiem. Visi Jeļcina laika oligarhi, izņemot tos, kuri padevās, ir vai nu Londonā, vai kapā. Grūti izdomāt formu, kā Putins varētu labi aiziet, tāpēc visdrīzāk viņš neaizies. Kas attiecas uz kodolieročiem, tad nedomāju, ka viņš pašreiz uz to ir gatavs. Tie, kas runā par kodolieročiem, ir tie galējie impēristi, kuri izgājuši no ēnas. Tie, kuriem šķiet, ka labāk ar «godu» nomirt kopā ar visu pasauli, skaļi aizcērtot durvis. Šeit es gribētu uzsvērt, ka, kopš Krievija savā militārajā stratēģijā ir ielikusi iespēju, ka tā var lietot, turklāt pirmā, kodolieročus, būtu ļoti svarīgi, lai arī NATO ieliek šādu iespēju. Neesmu kodolkara un vispār kara piekritējs, bet, ja runājam stratēģiski un vēsi, ja runājam par apdraudējumiem, kuri ir iespējami Latvijai un Baltijai, tad Krievija virs Baltijas var noteikt nelidošanas zonu un nosprostot Baltijas jūru. NATO to zina, un pret to tiek strādāts. Var gadīties, ka, lai šo nelidošanas zonu likvidētu, vislabākais būtu Kaļiņingradā nomest mazu bumbiņu. Tagad es runāju kā krievi, un tas mani pašu biedē, bet tas varētu būt efektīvākais. Par laimi, ir citi plāni, kā to pašu var izdarīt bez kodolieročiem, bet krieviem ir jāliek saprast, ka viņi nav vienīgie, kuriem ir kodolieroči. Ja naftas cena paliek tajās robežās, kādās tā ir pašreiz, tad Krievijā parādīsies drebulis, kaut vai no tā, ka pašreizējā līmenī viņi var dzīvot astoņus, desmit, četrpadsmit mēnešus. Kad visas rezerves iet uz beigām, tu kļūsti nervozs, vēl pirms tās ir beigušās. Ir vēl viena lieta. Tad, kad Krievija sastrīdējās ar Rietumiem, tad viņi teica: bet mums ir citi draugi. Tad notika publiska bučošanās ar ķīniešiem, un vislielākie draugi uz to brīdi bija turki. Caur Turciju iešot jaunie gāzes vadi, būvēsim viņiem atomelektrostaciju, viņi vienīgie nepiedalās visās NATO «cūcībās» utt. Tagad turki ir lielākie ienaidnieki. Ķīnieši jau sen ir parādījuši, ka Krievija viņus interesē vienīgi kā noieta tirgus ķīniešu precēm un iespējamais lētākais gāzes piegādātājs. Tūlīt, kad Austrālija sāks piegādāt Ķīnai sašķidrināto gāzi, Krievija Ķīnai kļūst vēl mazāk interesanta. Tas, kas pašreiz notiek ar naftas cenām, ir tikai pirmais cēliens. Otrais cēliens būs gāzes tirgus attīstība, kad vairs nebūs verdzība gāzes tirgū kā līdz šim. Būs Spot cenas. Pilnīgi cits stāsts.
– Par to jau mans jautājums. Pasliktinoties Krievijas ekonomiskajai situācijai, paaugstinās iekšējais pieprasījums «nomest kaut kur atombumbiņu».
– Mana reakcija būtu – NATO skaidri jāpasaka: jūs neesat vienīgie, kam ir šādi ieroči. Kopumā uzskatu, ka mūsu drošība ir pieaugusi, jo var piekrist, ka, ekonomiskajai situācijai pasliktinoties, būs vajadzīgs jauns ienaidnieks, bet Putins neizskatās pēc tā, kurš savā Pēterburgas vārtrūmē ies un izvēlēsies sist stiprākam. Tādam, kurš var pašam sadot. Nekas par to neliecina. Ja viņš ir tik drosmīgs, tad viņam bija visas iespējas sākt jebkuru militāru darbību, kura savas sabiedrības acīs būtu pilnībā attaisnojama, pret Turciju. Nekas tamlīdzīgs nenotika. Turcija ir NATO, un, lai gan NATO mītnē diez vai priecājās, ka Turcija notrieca to Krievijas lidmašīnu, 5. pants ir 5. pants.
– Sākumā jau pieskārāmies bēgļu krīzei. Vai tur varam gaidīt kādu atrisinājumu?
– Diemžēl nē. Neredzu iespēju kā tā varētu beigties. Ko par mani runāt? Neesmu dzirdējis nevienu nopietnu analītiķi vai ievērojamu politisko darbinieku, kurš varētu pateikt, kā tā varētu beigties.
– Mēģināsim ar taviem paša vārdiem. Notiek plaša Sīrijas miera konference ar visu pušu piedalīšanos, katrai kopienai tiek iedalīta attiecīga teritorija, kuru tā kontrolē, un starp tām ievesti starptautiskie miera spēki. Aktīva karadarbība tiek izbeigta, un Sīrijas bēgļiem vairs netiek piešķirts bēgļu statuss, tāpat kā tagad tas vairs netiek piešķirts lielai daļai afgāņu vai irākiešu bēgļu.
– Tas viss ir pareizi, bet šajā gadījumā nav runa par visu Sīriju. Ir vēl liela Sīrijas daļa, kas atrodas Daesh kontrolē, un Daesh problēmu ar miera konferenci atrisināt nevar, lai gan lielai daļai sīriešu patiešām varēs pateikt: tagad mēs esam jums izkārtojuši mieru, brauciet mājās. Taču ir vēl kāda lieta. Sīrija nav spējīga izbarot to cilvēku skaitu, kāds tur dzīvo. Tāpēc jau tur šie nemieri sākās. Bija četri sausuma gadi, cilvēki bēga uz pilsētām, bet pilsētas nevarēja viņus uzturēt. Tās ir sekas klimata izmaiņām, un tāpēc Parīzes klimata konference ir vairāk miera konference nekā jebkura cita konference par reģionālo konfliktu novēršanu. Tuvajos Austrumos ir milzīgs cilvēku pārpalikums uz auglīgo zemju hektāru. Mēs varēsim aiztaisīt durvis viņu likumīgai ienākšanai, sakot, ka pie jums jau neviens nekaro, bet viņi jau nāk ne tikai likumīgā veidā. Tāpēc krīze netiks atrisināta ar to, ka Sīrijā būs miers. Kas attiecas uz mūsu pieciem vai septiņiem simtiem bēgļu, tad tie neapdraud mūsu valsti, bet tie arī nekādi nerisina to lielo bēgļu problēmu kopumā. Tā nav tikai Sīrijas kara problēma, tā ir ilgtermiņa cilvēku pārprodukcijas problēma šajā reģionā.
– Nākamgad būs ASV prezidenta vēlēšanas. Kāds Latvijai būtu labvēlīgākais šo vēlēšanu iznākums?
– Vienmēr esmu domājis, par ko balsotu ASV prezidenta vēlēšanās, ja man būtu tādas tiesības. Kamēr pasaulē viss bija mierīgi, man nebija nekādas vēlēšanās balsot par republikāņiem. Kamēr Eiropa izskatījās kā miera osta, viņi uzsāka Irākas avantūru, kas no šodienas redzējuma bija pilnīgi nepārdomāta un kuras sekas tagad «izbaudām». Islāma valsts ir šīs sekas. Tas nebija gudri, un to izdarīja republikāņi. Teiksim tā, viņi daudz ātrāk atkailina zobenus. Tad, kad ir saspringums, mums būtu izdevīgāks tāds, kurš ir gatavs iedot pa zobiem. Protams, sekoju līdzi debatēm, un, ja paskatās uz republikāņu kandidātiem, tad pretēji tam, ko teicu, pašreizējā brīdī Hilarija [Klintone] ar viņas starptautisko pieredzi izskatās labāk. Vienkārši kvalitatīvāk. Nerunāsim par Trampu, kurš vispār ir meža dīvainītis. Viņš ir spilgts personāžs, bet pilnīgi nederīgs prezidenta amatam, un, jo tuvāk būs vēlēšanas, jo tas būs redzamāks. Ja notiks brīnums, kuram gan neticu, un Tramps tiks izvirzīts no Republikāņu partijas, tad uzvarēs demokrāti.
– Tev ir ilggadēja politiskā pieredze, darbojoties varas partijā. Kā vērtē Vienotības lēmumu izvirzīt premjeres amatam Solvitu Āboltiņu?
– Domāju, ka tas ir pareizi. Partijas kļūda bija tā, ka Solvitai bija jānāk par premjeri jau iepriekš. Kopš tā laika viņa nav kļuvusi ne labāka, ne sliktāka. Par ko viņa tiek kritizēta? Vai par viņu slikti izsakās cilvēki, kas ar viņu kopā ir strādājuši Ārlietu ministrijā? Nē. Vai viņa bija slikta Saeimas priekšsēdētāja? Nē. Viss, ko dzirdam – viņa ir augstprātīga, viņai ir nepareizā frizūra, un viņa ūjina. Tie ir attieksmes jautājumi. Solvita ir partijā stiprākais cilvēks, un viņa ir līderis. Līdera slēpšana skapī tikai tāpēc, ka viņa ūjina, ir partijas necienīga. Viņa kā politiķe jau sen ir gatava būt par Ministru prezidenti.