VVF ar galmu dažos gados noēdusi un nodzērusi gandrīz 600 tūkstošus latu
Kamēr Vaira Vīķe-Freiberga kā Valsts prezidente brīdinājusi valdības vadītāju Aigaru Kalvīti par nepieciešamību taupīt arī treknajos gados, tikmēr pašas prezidentes un viņas galma vēlmēm gadiem ilgi tērētas šokējošas summas – to atklāj jaunā grāmata Va(i)ras virtuve, ko pati eksprezidente jau nodēvējusi par "ķengu grāmatu".
Publiskojot Valsts prezidenta kancelejas grāmatvedības datus, kas līdz šim tikuši uzskatīti par komercnoslēpumu, jaunā grāmata atklāj, kā V. Vīķes-Freibergas un viņas kancelejas darbinieku apetīte gadu pēc gada augusi un augusi, prezidentūras beigu posmā jau sasniedzot fantastiskus apmērus.
Piemēram, pazīstamā pavāra Mārtiņa Rītiņa restorānā Vincents 2000. gadā – gadu pēc V. Vīķes-Freibergas ievēlēšanas – noēsti un nodzerti kopumā tikai aptuveni 6700 latu, bet Skonto zivju restorānā – vairāk nekā 22,6 tūkstoši latu. Toties jau 2001. gadā no Vincenta saņemti jau vidēji trīs rēķini mēnesī – kopā par gandrīz 20 tūkstošiem latu, bet no Skonto – pusotrs desmits rēķinu par nepilniem desmit tūkstošiem. Piegādātāju sarakstā pirmoreiz parādījies arī Salas kafejnīcu tīkls, taču par tā kūciņām un tortēm vēl samaksāti tikai nieka deviņi simti latu. "Jau uz pirmā prezidentūras gada beigām kļuva skaidrs, ka Māras Zālītes atmiņas par austerēm, ar kurām restorānā Kanādā viņu sensenos laikos mielojis Freibergu pāris, nav nekāds izdomājums vai pārspīlējums. Šajā ziņā prezidente vēlējās to labāko – un to arī saņēma," – tā tēriņu pieaugumu raksturo grāmatas autori.
2002. gadā apetīte vēl pieaugusi: kā vēsta jaunās grāmatas autori, Vincentā notērēti jau 38 tūkstoši latu (vidēji pa vienam rēķinam katru nedēļu), Salas kūciņās – 4,6 tūkstoši latu, bet par vēl viena ēdinātāja – SIA Kuso – pakalpojumiem samaksāti 34,5 tūkstoši. Turklāt augošos apjomos patērējamajam ēdamajam un dzeramajam bijuši vajadzīgi arī trauki un citi piederumi – un kompānijai Arkolat jau 2001. gadā samaksāti gandrīz pieci tūkstoši. Iespaidīgas summas tērētas arī nākamajos gados: 2003. gadā V. Vīķe-Freiberga un svīta Vincentā notērējuši vairāk nekā 35 tūkstošus latu, 2004. gadā – aptuveni 25 tūkstošus, 2005. gadā – aptuveni 21 tūkstoti,
2006. gadā – jau 40,5 tūkstošus latu. Kopā četrarpus gados, kā aprēķināts Va(i)ras virtuvē, tikai mielošanās "gardēžu paradīzē" un citu SIA Vincents pakalpojumu un produktu izmantošana kopā Valsts prezidenta kancelejai izmaksājusi vairāk nekā 163 tūkstošus latu. Tāpat iespaidīgas summas šajos gados un īpaši V. Vīķes-Freibergas otrajā prezidentūras posmā tērētas arī citiem ēdinātājiem: par Salas tīkla garšīgo produkciju kopā iztērēti 218 tūkstoši latu, bet Kuso ēdināšanas izmaksas bijušas aptuveni 200 tūkstoši latu.
"Tas savukārt nozīmē, ka tikai V. Vīķes-Freibergas prezidentūras pēdējos četrarpus gados viņa kopā ar svītu un viesiem noēda kopumā vairāk nekā 580 tūkstošus latu. Un tas – neskaitot daudzu tūkstošu rēķinus sabiedriskās ēdināšanas un dzirdināšanas uzņēmumiem vēl citviet Latvijā, kur bija uzturējusies "kundze ar nopelniem"," secinājuši jaunās grāmatas autori. "Kā tieši prezidentūras pēdējā pusgada laikā bija iespējams Salas kūkās un tortēs noēst vairāk nekā 91 tūkstoti latu?" – uz šo grāmatas autoru jautājumu eksprezidentes kancelejas vadītāji skaidru atbildi nav snieguši.
Taču no jaunās grāmatas izriet, ka lielākoties ieturēšanās nav notikusi pašos restorānos un kafejnīcās – par papildu samaksu galdi klāti vajadzīgajās vietās. Turklāt ne vienmēr valsts līdzekļi ēšanai un dzeršanai tērēti tikai oficiālu pasākumu ietvaros. Piemēram, grāmatā atrodams dokuments, no kura izriet, ka 2003. gada 22. novembra mielastam pasūtītas 40 svaigas Vincenta maizītes ar garšaugu sviestu, 20 "vistas stilbiņi panētas", 24 kājas, 24 "stilbas", kā arī pamatīgs suši daudzums – pa diviem desmitiem "lasis futomaki", "tuncis futomaki", "garneļu futomaki" un "zutis un avokado futomaki". "Interesanti, ka šajā dienā Valsts prezidentes oficiāli publiskotajā dienaskārtībā nav bijis ierakstīts neviens pats oficiāls pasākums, pildot dienesta pienākumus, – vistu kājas un "stilbas" notiesātas visnotaļ privātā kārtā," norādīts grāmatā.
Salīdzinot ar V. Vīķes-Freibergas treknajiem gadiem, viņas priekštecis prezidenta postenī Guntis Ulmanis gan mīlējis labu ēdienu, taču, kā norāda jaunās grāmatas autori, šī viņam acīmredzami nav bijusi īpaša aizraušanās: "Ja paanalizējam Valsts prezidenta kancelejas 1999. gada pirmā pusgada – G. Ulmaņa prezidentūras izskaņas – gastronomiskos tēriņus, te varam atrast tikai dažus vērā ņemamus rēķinus: nepilni četri simti iztērēti pie vīnu tirgotājiem, piecarpus tūkstoši – zivju restorānā Skonto (no kuriem 5115 lati, spriežot pēc rēķinu datumiem, – dažas dienas pirms prezidentūras beigām), vēl aptuveni 2300 latu – restorānā Vincents." Saistībā ar milzīgajiem tēriņiem grāmatā citēts arī pašas V. Vīķes-Freibergas vēlāk TV3 stāstītais – kā viņa premjeru A. Kalvīti brīdinājusi par taupīguma nepieciešamību: "Tas nozīmē septiņus labas ražas gadus, kuru laikā jāveic uzkrājumi, nedrīkst visu apēst, nedrīkst visu iztērēt, nedrīkst izmest vējā. Katrā no šiem trekniem gadiem kaut kas jāpatur, un es tiešām atceros, ka es Kalvīša kungam teicu – nevar izdalīt visu budžeta pārpalikumu tādām un citām vajadzībām, lai viņas būtu cik varbūt populistiski pievilcīgas un politiski arī kārdinājums to darīt. Ka ir ļoti nopietni jādomā – tie liesie gadi nāks, neizbēgami nāks.