VAKARA ZIŅAS: Vai mīlas neveiksmēs vainojama karma? Liktenis...

Hedviga, Astrīda un Anna – triju paaudžu sievietes, kuras dzīvē piedzīvojušas kaislības, šķietami liktenīgu mīlu, bet laimīgas bijušas vien īsu brīdi. Kad jaunākā no viņām – Anna – sāka meklēt atbildes uz jautājumu «Kāpēc tā?», šķetināt dzimtas koku un ģimenes sieviešu likteņus, viņa atklāja daudz interesanta un pārsteidzoša.

Pirmais stāsts.

Vecmāmiņa iemīlas poļu strādniekā

Annas vecvecmāmiņa Hedviga Anna bija turīgu saimnieku vienīgā meita. Pagājušajā gadsimtā līdz pat 1940. gada okupācijai viņas tēvam laukos piederēja pienotava, gateris, 50 hektāri zemes un plaša saimniecība ar lopiem. Viņš algoja poļu strādniekus, bet vecvecmāmiņa baudīja izlutinātas jaunkundzes dzīvi. Pucējās, skolojās smalkām manierēm, lasīja grāmatas, izšuva, apmeklēja teātrus un koncertus Rīgā. Tēvam meita bija vienīgais acuraugs, jo sieva bija mirusi, kad meitēnam bija vien seši gadi. Arī plāni saistībā ar Annu tēvam bija lieli. Viņš cerēja, ka meita izdevīgi apprecēsies ar blakus pagasta turīgā saimnieka Jura dēlu Augustu, kurš Rīgā mācījās par inženieri, un viņš, nododot ģimenes rūpalu znota rokās, varēs mierīgi baudīt vecumdienas un auklēt mazbērnus. Viss jau uz to arī gāja, Hedviga ar Augustu bija pazīstami kopš bērnības, bieži tikās un nākamā gada vasarā plānoja dzert kāzas. Augusts bija simpātisks, labām manierēm, gaišiem, vienmēr glīti sasukātiem matiem, izglītots, ar viņu bija interesanti pavadīt kopā laiku, un Hedviga Anna domāja, ka tā tam arī jābūt, ka viņš ir viņas lemtais. Līdz kādam liktenīgam gadījumam. Reiz Hedviga Anna ar Augustu, ejot pastaigā, nolēma sarīkot pikniku pie upes. Diena bija karsta, kalpi strādāja vaiga sviedros tuvējā siena pļavā, bet jaunie cilvēki iekārtojās zem saulessarga, izlika uz sedziņas līdzpaņemtos dzērienus un ēdienus un jautri tērgāja. Varēja just, ka tuvojas negaiss, bija laiks vīkstīties uz māju pusi, bet Hedviga Anna vēl gribēja nopeldēties. Augusts viņu skubināja ātrāk doties prom, lai pasargātos no negaisa, bet jaunā dāma, būdama cimperlīga jaunkundze, palika pie sava. Tad nu Augustam nekas cits neatlika – viņš stāvēja krastā un gaidīja. Hedviga Anna iebrida upē, sāka peldēt un pēc brīža – ka tavu neražu! – tiešām sākās negaiss. Jaunā meitene sabijās, taču bija upes vidū un nevarēja tikt atpakaļ. Kā pīle plikšķināja rokas virs ūdens un sauca pēc glābiņa. Augusts nebija izveicīgs peldētājs, tāpēc palika mīņājoties upes krastā, kamēr viņa izredzētās galva pamazām aizvien biežāk pazuda zem ūdens. Labi, ka no pļavas mājās, negaisa iztraucēti, devās strādnieki, un viens no viņiem, Jaceks, izdzirdējis palīgā saucienus, metās upē glābt meiteni. Viņš iznesa viņu krastā, bet Hedviga bija sarijusies tik daudz ūdens, ka šķita – jaunā, daiļā būtne ir pagalam. Augusts stāvēja blakus, nezināja, ko iesākt, tikmēr Jaceks steigšus sāka meiteni elpināt. Hedviga attapās, atvēra acis, izklepoja ūdeni, un jaunie vīrieši viņu nogādāja mājās. Hedvigas tēvs, protams, bija pateicīgs kalpam par izglābto meitas dzīvību, iedeva pāris latus, pudeli un piešķīra brīvdienu, bet Augusts nokaunējies devās prom. Kad Hedviga Anna atlaba, viņa uzmeklēja Jaceku, lai pateiktos personīgi, un tumšajās poļa acīs pēkšņi saskatīja ko vairāk nekā glābēju. Jaceks zināja savu kalpa vietu, mulstot pieklājīgi pateicās, jo arī viņam jaunā saimniece patika. Taču ikdienā redzoties, kā teica Blaumanis savā izcilajā novelē «Purva bridējs», «žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri» – Hedviga un Jaceks iemīlējās viens otrā, un, lai gan saprata, ka attiecībām nav nākotnes, viņi slepus tikās un centās laikam nozagt dažus skaistus mīlas mirkļus. Hedvigas draudzene Zelma viņus reizēm piesedza – Hedviga varēja sameloties tēvam, ka dodas pie Zelmas, lai gan patiesībā tikās ar Jaceku. Protams, ilgi pārējo acīm un ausīm šis sakars nepalika nepamanīts, jo laukos ziņas izplatās ātri, un kur nu vēl tādas! Lieki teikt, ka jaunās dāmas tēvs bija zvērīgi nikns un draudēja padzīt Jaceku, bet Hedvigu steigšus apprecināt ar Augustu, lai nāk pie prāta. Augusts bija aizvainots, bet joprojām cerēja uz izredzēto un viņas pūru. Taču Hedviga ietiepās, paziņoja, ka neprecēsies ar Augustu un ka mīl Jaceku. To nu tēvs nevarēja un negribēja pieļaut. Neviens nezina, kā tālāk būtu attīstījušies notikumi ar mīlas skandālu, ja nepienāktu baisais 1940. gada okupācijas gads ar visām no tā izrietošajām sekām. Hedvigas un Augusta ģimenes bija vienas no pirmajām, kuras kā «šķiriski bīstamus elementus» izsūtīja uz Krasnojarskas novadu. Hedvigas dzīve, kā daudziem latviešiem, mainījās vienā naktī. Tēvs izsūtījumā mira, bet Hedviga Latvijā atgriezās 50. gados. Un tā vairs nebija cimperlīgā, izlutinātā meitene. Pēc smagā darba padomju labklājības celšanā Hedvigas rokas bija sastrādātas un raupjas kā mežstrādniekam, skats stingrs un valoda skarba. Visus šos gadus vienīgais viņas gaišais cerību stars un prieka mirkļi bija atmiņas par Jaceku, viņu mīlu un cerība, ka varbūt viņi vēl būs kopā. Taču viss izrādījās skarbāk – atgriežoties Latvijā, Hedviga no savas draudzenes Zelmas uzzināja, ka tieši Jaceks, kurš tagad bija liels priekšnieks, pielicis savu roku viņas ģimenes izsūtīšanā, jo jau pirms tam esot bijis lojāls «sarkanajiem». Hedvigai šī ziņa bija teju nāvējoša, jo tas nozīmēja, ka Jaceks vainīgs ne tikai pie viņas ilgajiem gadiem izsūtījumā, bet arī viņas tēva nāvē. Hedviga jutās nodota. Lielo mīlu sirdī nomainīja mūža naids.

Otrais stāsts.

Mamma iemīlas Jaceka dēlā

Kad Anna bija izzinājusi vecmāmiņas Hedvigas stāstu, viņa ķērās pie mammas, kura viena viņu audzinājusi visu mūžu. Un arī te viņa uzzināja likteņa ironijas cienīgus faktus. Vecmāmiņa Hedviga pēc skarbajām ziņām par Jaceku apprecējās ar gados par sevi vecāko Eduardu, un viņiem piedzima meita Astrīda. Vēlāk arī dēls Pēteris, bet šoreiz stāsts par Astrīdu. Hedviga nemīlēja Eduardu tik ļoti kā Jaceku, drīzāk šī savienība bija nepieciešamība, jo izdzīvot vienai bija grūti un beigu beigās – ikvienam padomju cilvēkam taču ir vajadzīga ģimene. Vairāk par mīlu Hedvigu un Eduardu vienoja naids pret «sarkanajiem». Eduards bija vienkāršs lauku vīrs, strādāja kolhozā par šoferi, pirmo ģimeni pazaudējis kara laikā, bet Hedviga vēl pēc skata bija tā nekas un izmācījusies grāmatveža kursos, vēlāk strādāja sava tēva pienotavā, kas tagad piederēja padomju varai. Par Jaceku Hedviga vairs neko negribēja zināt un neinteresējās, taču, tā kā viņš bija liels vīrs un dzīvoja rajona centrā, vietējā laikrakstā šad tad pavīdēja kāds cildinošs raksts par viņa sasniegumiem. Hedviga nevienam neko nestāstīja par savu pagātni, dzīvoja mietpilsonisku padomju cilvēka dzīvi, audzināja bērnus, kopa piemājas dārziņu, lopus un nesūdzējās par dzīvi. Dvēseles mierinājumu viņa guva grāmatās. Prieku sagādāja arī bērni: Pēteris vēl mācījās skolā, bet meita Astrīda bija topošā agronome. Kādudien, ieradusies nedēļas nogales brīvdienās pie vecākiem, viņa mammai atklāja, ka ir iemīlējusies un grib precēties. Mamma, protams, bija priecīga par meitas laimi un gribēja iepazīties ar meitas izredzēto. Nākamajās brīvdienās abi atbrauca kopā, Aleksandrs – tā sauca Astrīdas draugu – bija pieklājīgs, patīkams jaunietis, un Hedviga tikai priecājās par abu laimi. Abi mācījās vienā kursā un sapņoja par kopīgu nākotni. Hedviga un Eduards piekrita kāzām, tikai teica, ka vajag iepazīties ar puiša ģimeni, izrunāt detaļas, saposties kārtīgi. Domāts – darīts. Pēc pāris nedēļām Astrīda paziņoja, ka viņus aicina ciemos Aleksandra vecāki. Hedviga un Eduards saposās un noteiktajā laikā kopā ar meitu ieradās iepazīšanās vizītē. Un... Durvis atvēra Zelma – tā pati Hedvigas draudzene, kura bija sastāstījusi viņai par Jaceka nodevību, bet pats trakākais sekoja pēc dažiem mirkļiem: šļūkdams mājas čībās pie durvīm pienāca neviens cits kā Jaceks! Hedviga gandrīz zaudēja valodu un nespēja noticēt savām acīm. Arī Zelma un Jaceks bija pārsteigti, aicināja iekšā, bet Hedviga gribēja mesties prom. Tad viņa saņēmās, nolēma neko neizrādīt, pusstundu pasēdēja, gandrīz neko nerunāja un, aizbildinoties ar galvassāpēm, skubināja vīru doties prom. Galvā viņai bija uzsprāgusi teju visa zvaigžņotā galaktika! To viņa nevarēja pieļaut! Viņas meita un Jaceka dēls! Zelma un Jaceks! Kā tas ir iespējams? Eduards, klumburējot nopakaļus, nevarēja saprast, kāda cecemuša sievai iekodusi. Hedviga nevienam neko neteica, taču bija pārliecināta, ka kāzu nebūs, jo Jaceks ir ģimenes ienaidnieks. Viņa aizliedza meitai turpināt satikties ar Aleksandru, taču, tāpat kā reiz tēvs viņai, tā arī tagad viņa savai meitai, protams, neko nevarēja iestāstīt. Jaceks nākamajā dienā atbrauca uz darbu pie Hedvigas un gribēja parunāt, taču Hedviga viņā neklausījās. Jaceks taisnojās, ka nav vainojams viņas ģimenes izsūtīšanā, ka gaidījis un cerējis uz Hedvigu, bet Zelma viņam stāstījusi, ka Hedviga palikusi Krievijā, apprecējusies un dzīvo laimīgi. Hedviga neticēja vai negribēja ticēt, viņa bija ieņēmusi prātā domu, ka Jaceks pie visa ir vainīgs un kāzu nebūs. Vai tiešām nebija citu vīriešu, kuros iemīlēties? Nu kāpēc Astrīdai bija jāsatiek tieši Jaceka dēls? Anna lauzīja galvu, taču izdomāt neko nevarēja. Viņa bija lepna un pārliecināta par savu taisnību. Ģimenes naida dēļ Astrīda patiešām neapprecējās ar Aleksandru, kādu laiku gan viņi palika kopā, dzīvoja civillaulībā, piedzima meita Anna, taču pēc trim gadiem katrs aizgāja uz savu pusi. Zelma dēlu kūdīja pret vedeklu, Hedviga vairs nevarēja ciest Aleksandru, un kopīgiem spēkiem jaunā ģimene tika izjaukta.

Trešais stāsts

Anna iemīlas nepareizajos vīriešos

«Tagad, kad zinu savas vecmāmiņas un mammas īsto mīlas stāstu, pie sevis smejos, ka man laikam katram vīrietim, ar ko iepazīšos, turpmāk būs uzreiz jājautā uzvārds – vai tik gadījumā nav Voiskis? Bet tas, protams, ir joks,» savu stāstu sāk Anna. «Nopietni ir tas, ka man tiešām neveicas ar vīriešiem, tāpēc bieži vien domāju – varbūt tā ir karma? Ko es daru nepareizi? Vai tas ir liktenis? Esmu salasījusies sieviešu žurnālus, pamācības, psiholoģijas un ezotērikas grāmatas, bet vienmēr sanāk tā, ka iemīlos nepareizajos vīriešos. Studiju gados man bija liela mīla ar kursabiedru: tādas kaislības, emocijas! Bet beigās izšķīrāmies, jo nespēju nemitīgi dzīvot gradācijās: vai nu debesis, vai elle. Pārāk atšķirīgi laikam bijām. Pēc tam satiku vīrieti – vecāku, nodrošinātu, mierīgu, bet izrādījās, ka viņam patīk iedzert, pareizāk sakot, ka viņš ir alkoholiķis, un atkal nekā. Negribēju būt aukle un līdzatkarīgā. Tad nāca jauns mīlas virpulis – viņš bija jaunāks par mani, spēja aizraut, izklaidēt, domāju, nu beidzot būs īstais, bet izrādījās, ka viņam ir problēmas ar azartspēlēm un narkotikām. Līdz viss beidzās ar to, ka viņš man nozaga dārglietas un pazuda. Kādu laiku nolēmu būt viena, kā saka: nogaidīt, atpūsties no attiecībām un tad jau redzēs. Ja līdz tam biju iepazinusies lielākoties ballītēs vai darba kompānijās, tad pēc kāda laika ieliku sludinājumu internetā, sak, tomēr lielāka izvēle, vairāk variantu. Bet atkal tie paši grābekļi! Vēstuļu bija daudz, piedāvājumu daudz, randiņu arī, bet jēgas nekādas. Ja bija nedzērājs, tad pārāk agresīvs un liels komandētājs, ja lādzīgs un labsirdīgs, tad izrādījās bezdarbnieks, kurš vēl palūdz naudu autobusa biļetei, lai nokļūtu Balvos pie slimās mātes, ja azartisks un ašs, tad jaunāks, tāds, kuram es gandrīz varētu būt māte. Ja atbilst visiem kritērijiem, tad beigās izrādās precējies. Reizēm domāju – varbūt es par daudz gribu? Vai pati nezinu, ko gribu? Varbūt jāņem tas, ko dzīve dod? Kad vecmāmiņa man izstāstīja savu stāstu, viņa beigās noteica, ka viņas draudzene Zelma pirms nāves, laikam gribot tikt vaļā no grēka, atrakstījusi vēstuli, kurā lūgusi piedošanu par to, ka samelojusi. Gan viņai, ka Jaceks vainīgs viņu izsūtīšanā, gan Jacekam, ka viņa laimīgi apprecējusies Krievijā. Jo Zelma Jaceku esot iemīlējusi jau tad, kad Hedviga ar viņu tikusies, un, kad Hedviga izsūtīta, Zelma vienmēr centusies būt viņam blakus, atbalstījusi, vārdu sakot, tādā veidā cīnījusies par savu laimi. Taču beigās laimīga nebija ne mana vecmāmiņa, ne Zelma, jo Jaceks viņu nemīlēja. Mana vecmāmiņa pēc vectēva Eduarda nāves jau ilgus gadus dzīvo viena. Un visu mūžu viņa sevī nēsā naidu. Teicu – varbūt vajag tomēr satikties, izrunāties? Varbūt vismaz mūža nogalē salabt? Kā nekā – vecmāmiņa ar savu naidu palīdzēja izjaukt arī manas mammas ģimeni. Un mamma visu atlikušo mūžu nodzīvoja viena, audzinot mani. Aleksandrs bija viņas vīrieša ideāls, un viņa teica: ja nav, tad nav kazai piena. Nevajag samierināties. Bet varbūt nevajag būt lepnam? Lepnība ir grēks. Varbūt vajag mācēt piedot? Arī mans tēvs visu mūžu nodzīvoja viens. Zinu, ka man kaut kur ir pusmāsa, bet satikusi neesmu. Varbūt mūsu neveiksmes dzīvē ir no nesakārtotām un samudžinātām lietām pagātnē? Bet varbūt dzīve jātver vieglāk?».