Zvērināta advokāte Sandra Sleja ir bijusi advokāte vairākās pēdējā laika skaļajās politiskajās krimināllietās, piemēram, Grinbergu lietā, kas beidzās ar prokuratūras kaunpilnu sakāvi visās trijās tiesu instancēs.
Tikko kā pirmajā instancē apsūdzībai graujošs spriedums pasludināts arī tā dēvētajā digitālgeitā - 2, t.i., krimināllietā, kas tika ierosināta sakarā ar SIA Digitālais Latvijas radio un televīzijas centrs (DLRTC) likvidāciju. Intervijā Neatkarīgajai, analizējot digitālgeitas – 2 nianses, S. Sleja atklāj arī politisko apsūdzību likumsakarības un sekas.
– Latvijā nav pārāk daudz cilvēku, kuri atšķir tā dēvēto Lielo digitālgeitu, t.i., krimināllietu, kas ierosināta sakarā ar digitālās TV ieviešanas projektu, no digitālgeitas - 2, kurā nesen tiesa pasludināja attaisnojošu spriedumu.
– Dzirdot vārdu salikumu digitālās TV krimināllieta, sabiedrība noprot, ka runa ir par liela apmēra krāpšanu. Šajā lietā ir apsūdzētas sešas personas. Viena no tām ir Andris Rukmanis, kurš bija DLRTC likvidators, kā arī piecas personas, kuras joprojām ir valsts akciju sabiedrības Latvijas valsts radio un televīzijas centrs (LVRTC) valdes locekļi vai arī bija šīs komercsabiedrības valdes locekļi iepriekš. Šobrīd LVRTC valdē strādā trīs no pieciem apsūdzētajiem, vienu no kuriem aizstāvēju es. Jāatgādina, ka valstij piederošā LVRTC ir privātās komercsabiedrības DLRTC vienīgais īpašnieks. Prokuratūra uzskata, ka nedrīkstēja likvidēt DLRTC, kā arī ka nepamatoti nav piemērota iepirkuma procedūra, izvēloties likvidatoru, un ka valsts amatpersonas, par kādām jāatzīst pieci LVRTC valdes locekļi, ir ļaunprātīgi izmantojušas savu dienesta stāvokli, balsojot par DLRTC likvidāciju.
– Kāpēc DLRTC bija jālikvidē?
– Kaut vai tā iemesla dēļ, ka šī privātā uzņēmējsabiedrība bija pārtraukusi savu darbību. Saimnieciskā darbība nenotika vairākus gadus. Vienīgais šīs sabiedrības uzdevums un mērķis pēdējos gados bija pabeigt tiesvedību Starptautiskās tirdzniecības palātas Stokholmas starptautiskajā šķīrējtiesā. 2006. gada 24. augustā starptautiskā šķīrējtiesa izsprieda strīdu starp Kempmayer un DLRTC. Līdz ar to DLRTC uzdevums bija izpildīts.
– Kādēļ prokuratūra uzskatīja, ka DLRTC nedrīkstēja likvidēt?
– Viens no prokurora pamatojumiem bija tas, ka DLRTC citā krimināllietā – tā dēvētajā Lielajā digitālajā krimināllietā – bija atzīts par cietušo un līdz ar šā uzņēmuma likvidāciju ir likvidēts cietušais. Tāds bija procesa virzītāja, prokurora, valsts apsūdzības uzturētāja Alda Pundura viedoklis. Otrs prokurors, kurš tiesā uzturēja valsts apsūdzību, bija Gatis Doniks. Apsūdzība uzskatīja, ka, likvidējot DLRTC, ir apdraudētas valsts intereses, citēju – "ievērojami apdraudētas likvidējamās DLRTC un LVRTC likumīgās intereses un tiesības tām pienākošās mantas, naudas līdzekļu lielā apmērā likumīgā atgūšanā un tālākā rīcībā ar šiem līdzekļiem". Lai nerastos iespaids, ka kāds no apsūdzētajiem šos līdzekļus ir piesavinājies vai kā citādi ar šiem līdzekļiem rīkojies, tad jāizskaidro, kā šie, prokuroru ieskatā, zaudējumi ir radušies.
– Par kādu summu ir runa?
– Par 2,3 miljoniem latu. Šī summa radās šādi: starptautiskās tiesvedības laikā prasītājs DLRTC bija iztērējis ievērojamus naudas līdzekļus, apmaksājot advokātu pakalpojumus. Tiesvedības izdevumi pārsniedza trīs miljonus angļu mārciņu. Starptautiskā šķīrējtiesa, izspriežot lietu, atzina, ka prasītājam saprātīgi izdevumi par juridiskajiem pakalpojumiem ir 1,5 miljoni angļu mārciņu. Pārējos izdevumus tiesa neatzina par sapratīgiem. Līdz ar to šajā daļā DLRTC prasība tika noraidīta. Prokuratūra uzskata, ka šie naudas līdzekļi, kuru piedziņu noraidījusi starptautiskā šķīrējtiesa, ir DLRTC zaudējumi. Savukārt Centra rajona tiesā iztiesātajā procesā radās jautājums – kāds statuss ir starptautiskās šķīrējtiesas spriedumam? Ir vai nav tas stājies likumīgā spēkā? Tika secināts, ka tajā daļā, kurā prasība ir apmierināta, arī spriedums ir izpildīts. Proti, kāda fiziska persona (uzņēmējs Andrejs Ēķis – R.R, U.D.) starptautiskās šķīrējtiesas piespriestos līdzekļus ir iemaksājusi DLRTC kasē vēl pirms lēmuma par šā uzņēmuma likvidāciju pieņemšanas. To, ko tiesa bija piespriedusi, tas tika samaksāts. Pārējā daļā spriedums nav pārsūdzēts. Tātad prasītājam DLRTC, ja to kaut kas šajā spriedumā neapmierināja, bija tiesības to pārsūdzēt. Šīs tiesības DLRTC neizmantoja. Tagad pārmest citiem, ka DLRTC valde nav pievērsusi pienācīgu uzmanību un šos tiesāšanās izdevumus nav atzinusi par zaudējumiem, ir aplami. Tam nav pamata, jo tiesa šos zaudējumus nav atzinusi par pierādītiem un saprātīgiem. DLRTC valde spriedumu nav pārsūdzējusi, bet valde bija vienīgā, kurai bija tiesības par to lemt.
– Kurš pārstāvēja DLRTC intereses starptautiskajā šķīrējtiesā?
– Angļu advokātu birojs Clifford Chance.
– Bet advokāts Romualds Vonsovičs?
– Tiesā DLRTC pārstāvēja tikai Clifford Chance, bet lietā figurēja arī rēķini, no kuriem bija redzams, ka arī Latvijā praktizējoši advokāti, tai skaitā jūsu pieminētais Romualds Vonsovičs, ir saņēmuši atlīdzību par pakalpojumiem no DLRTC.
– Kādēļ prokuratūra necēla apsūdzību par to, ka izvēlēti pārāk dārgi advokāti un tādējādi radušies šie zaudējumi?
– To prokuratūra nepārmet. Līgumus ar advokātiem bija slēgusi DLRTC valde. Naudas summas, kuras samaksātas šiem advokātiem, patiešām ir lielas. Interesants šķiet arī prokuratūras viedoklis, ka, izvēloties DLRTC likvidatoru, bija jāpiemēro iepirkumu procedūra, bet par iepirkumu procedūras nepiemērošanu, izvēloties kā juridisko pakalpojumu sniedzēju Clifford Chance, prokuratūra klusē.
– Vai LVRTC valdes locekļi bija informēti par to, ka DLRTC ir pieteicies kā cietušais Lielajā digitālgeitā?
– Nē, DLRTC valde LVRTC valdi par to neinformēja. Arī dalībnieku sapulcē, kad izskatīja jautājumu par DLRTC likvidāciju, DLRTC valde nevienu vārdu neteica par to, ka būtu kādi zaudējumi un ka ir pieteikta zaudējumu kompensācija. Saskaņā ar Komerclikumu, ja valde konstatē, ka uzņēmējsabiedrības zaudējumi pārsniedz vairāk nekā 50% no pamatkapitāla, nekavējoties jāsasauc dalībnieku sapulce un jāsniedz paskaidrojumi. Šādas darbības DLRTC valde nav veikusi. Līdz ar to īpašniekam nebija absolūti nekādas informācijas par to, ka DLRTC būtu ievērojami zaudējumi un ka sabiedrība atzīta par cietušo kādā krimināllietā.
– Bet tad jau prokuratūrai vajadzēja vērsties pret šiem bijušajiem DLRTC valdes locekļiem?
– Ja prokuratūra būtu vēlējusies kādu saukt pie atbildības par zaudējumu nodarīšanu, tai būtu jānoskaidro, vai šādi zaudējumi vispār ir un ko ir darījusi DLRTC valde, lai šādus zaudējumus nepieļautu. Prokuratūrai vajadzēja noskaidrot, cik pamatoti ir šie tiesāšanās izdevumi un kā valde ir informējusi īpašnieku par iespējamiem zaudējumiem. Taču DLRTC valdes locekļi bija galvenie apsūdzības liecinieki.
– Kādu iemeslu dēļ, jūsuprāt, prokurors šādi sašķiroja vienas un otras komercsabiedrības valdes locekļus? Varbūt politisku simpātiju dēļ?
– Man ir grūti spriest par prokurora politiskajām simpātijām vai antipātijām, it īpaši tāpēc, ka Prokuratūras likums šādu simpātiju vai antipātiju izrādīšanu nepieļauj.
– Vai tiesas procesā noskaidrojās, kādi bija apsūdzības patiesie mērķi?
– Man šķiet, ka šī krimināllieta bija nepieciešama, lai nodrošinātu apsūdzības uzturēšanu tā dēvētajā Lielajā digitālgeitā. Neizpratni izraisa tas, ka tiek izvirzītas apsūdzības, jau sākotnēji apzinoties, ka tās ir nepamatotas. Prokuratūra mētājas ar resursiem, ar darbaspēku. Tas nav pareizi, ka prokurors Pundurs, kurš manā ieskatā ir labs speciālists un viņa prasmes un enerģiju varētu izlietot nopietnu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanā un atklāšanā, nodarbojas ar šādām bezjēdzīgām krimināllietām! Šo potenciālu varētu izmantot citiem mērķiem.
– Kādēļ prokuratūra tā rīkojas?
– Droši vien tādēļ, lai sasniegtu kādus sev vien zināmus mērķus.
– Politiskus?
– Ja Lielo digitālo krimināllietu uzskatām par politisku, tad diemžēl šis mazais kriminālprocess tika izmantots politisko mērķu sasniegšanai lielajā krimināllietā.
– Nav šaubu, ka šī mazā krimināllieta nonāks arī līdz Augstākās tiesas Senātam. Iespējams, šī apsūdzība arī tur tiks galīgi sagrauta, taču cilvēki būs iznerroti un viņiem būs pamats piedzīt no Latvijas valsts kompensāciju. Kā noregulēt jautājumu par prokuratūras atbildību nodokļu maksātāju priekšā?
– Katram jāatbild par sava darba kvalitāti. Pēdējā laikā presē daudz tiek rakstīts par attaisnojošiem spriedumiem. Piekrītu – kādam par to ir jāatbild.
– Bet prokurori jau vienmēr saka, ka tāda bijusi viņu pārliecība, kas viņiem ar brāķa apsūdzībām padusē ļauj traukties uz tiesu. Likums taču viņiem to neaizliedz?
– Jāsaprot, kādas šai prokurora pārliecībai ir sekas. Visbriesmīgākais un dramatiskākais piemērs ir bijušā lauksaimniecības ministra Daiņa Ģēģera gadījums. Viņš par savu taisnību tiesājās vairāk nekā desmit gadu. Viņš ir zaudējis visu: karjeru, ģimeni, naudu. Valsts, tas ir, mēs visi, tagad viņam atlīdzināsim zaudējumus. Tas nozīmē, ka mums jāmaksā par to, ka prokuratūras darbs ir nekvalitatīvs. Ja prokuroram par nekvalitatīvu darbu draudētu kaut vai disciplināratbildība, viņš pirms lietas sūtīšanas uz tiesu to nopietnāk izvērtētu.
– Vai advokātu aprindās ir dzirdēts, ka būtu notikusi prokuroru darba kvalitātes vētīšana?
– Nē, neesmu dzirdējusi. Pēc attaisnojošā spieduma Grinbergu lietā stāšanās likumīgā spēkā attaisnotais vērsās pie ģenerālprokurora ar lūgumu izvērtēt tā cilvēka rīcību, kurš uzturēja apsūdzību visās trijās tiesu instancēs. Tika saņemta atbilde, ka nekādi pārkāpumi viņa darbībās nav konstatēti.
– Kādi bija tiesas argumenti attaisnojošam spriedumam digitālgeitā - 2?
– Tiesa nekonstatēja noziedzīgu nodarījumu. Atsevišķos gadījumos tika konstatēts, ka apsūdzētie nav noziedzīgo nodarījumu subjekts. Tiesa konstatēja, ka neviens no sešiem apsūdzētajiem nav izdarījis neko noziedzīgu.
– Tiesa ir atzinusi arī to, ka prokurora sastādītais apsūdzības raksts šajā krimināllietā ir nesaprotams. Arī tā sauktajā Lemberga lietā aizstāvības puse apgalvo, ka apsūdzība nav saprotama. Vai neiezīmējas tendence, ka tieši politiskajās krimināllietās apsūdzības ir nesaprotamas?
– Jā! Kaut kādas līdzības tur tiešām ir. Vienam no apsūdzētajiem mazajā digitālajā krimināllietā viens apsūdzības teikums bija izvērsts 34 teksta rindiņās. Kā kaut ko tādu vispār var saprast? Tikko iesniegtajā apelācijas protestā prokurors Pundurs norādījis – apsūdzētie esot teikuši, ka apsūdzība viņiem ir saprotama. Tā gluži nav. Apsūdzētie teica, ka saprot to, kas ir uzrakstīts, jo apsūdzība bija uzrakstīta latviešu valodā. Izlasot tekstu, varēja saprast, kas tur ir uzrakstīts, taču apsūdzētie teica, ka viņi nesaprot apsūdzības būtību, ka viņi nesaprot, par ko tiek apsūdzēti.
– Varbūt prokuroram kāds no malas liek radīt apsūdzību? Viņš saprot, ka apsūdzība nesanāk, un, lai izietu no situācijas, samudžina tādu apsūdzības tekstu, ka tur neviens neko saprast nevar?
– Kā prokurors māk, tā dara. Tomēr vēlos vērst uzmanību – viena no galvenajām liecībām, kas likta attaisnojoša sprieduma pamatā, ir aizstāvības liecinieka Edvīna Piliksera liecība. Edvīns Piliksers cita starpā ir prokurors un apsūdzības uzturētājs Lielajā digitālajā krimināllietā. Šeit iezīmējas prokuratūras divējādā daba. Kad prokurors atnāk uz tiesu kā liecinieks, viņš sniedz godīgas un patiesas liecības, un, kā mēs redzam, pateicoties šīm liecinieka Piliksera liecībām, ir tapis attaisnojošs spriedums. Šī nav pirmā reize, kad aizstāvība uzaicina prokuroru uz tiesu kā liecinieku. Arī Grinbergu lietā aizstāvība uzaicināja prokuroru kā liecinieku. Prokurors sniedza godīgas un patiesas liecības, un apsūdzētais tika attaisnots.
– Kādas sekas attaisnojošs spriedums šajā lietā varētu atstāt uz Lielo digitālo krimināllietu?
– Būtiski – spriedums vēl nav stājies spēkā. Bet šajā spriedumā ir ietverti daudzi momenti, kuri var izrādīties nepatīkami apsūdzībai tā sauktajā Lielajā krimināllietā, cik es, nezinot lietas materiālus, varu par to spriest. Tiesa izteikusi viedokli par zaudējumu neesamību, par starptautiskās šķīrējtiesas sprieduma spēkā stāšanos, par DLRTC valdes darbībām. Tiesa ir analizējusi arī lietā esošos pierādījumus. Tas viss valsts apsūdzībai varētu būt ļoti liktenīgs lielajā krimināllietā.