Vai latviešiem ir pārāk daudz sēru dienu?

Pēdējā laikā arvien biežāk uzvirmo diskusijas par valsts uzlikto obligāto pienākumu sērot, proti, noteiktās dienās pusmastā pacelt karogus sēru noformējumā. Namīpašnieki rosina sekot līdzi Lietuvas un Igaunijas piemēram, kur šāda prakse jau sen ir pārtraukta. Saeimā briest šim rosinājumam labvēlīgi likuma grozījumi, taču politiķi ir piesardzīgi. Arī represēto vidū vienprātības nav.

Praktiski visi Neatkarīgās uzrunātie namīpašnieki par karogu obligāto pacelšanu sēru dienās ir neapmierināti. Vairākiem pat tādu sēru lenšu nemaz nav. Tādēļ vieni karogu vienkārši paceļ pusmastā, citi pat to neizdara. Privātmājas īpašnieks Gatis pauž uzskatu, ka visas sēru dienas vajadzētu apvienot vienā, kas, iespējams, ļautu patiešām izjust to, ka valstī ir sēras. Tikmēr piecas reizes gadā paceļot karogu ar sēru lenti – jau sāk kļūt grūti tam visam izsekot līdzi: par ko tad šoreiz sērojam. Tikmēr Ināra pauž neapmierinātību, ka minētajās dienās viņa nedrīkst būt ne atvaļinājumā, ne komandējumā un pat slimnīcā ne, jo kurš gan tādā gadījumā uzvilks karogu. Daudzas mammas sūkstās, ka karogs sēru noformējumā jāpaceļ arī tādā gadījumā, ja bērnam ir dzimšanas diena. Un tas, viņuprāt, nav normāli. Dominē viedoklis, ka ar melno lenti apdarinātā karoga pacelšana nekādā veidā neliecina par cilvēku sērām – viņi vienkārši, kalendārā ieraugot sēru dienu, iet un automātiski paceļ karogu, jo ir bail par sodu – brīdinājumu, bet atkārtota pārkāpuma gadījumā naudas sodu līdz 40 eiro. «Šādi piespiedu darbi ir cilvēktiesību pārkāpums. Uzskatu, ka demokrātiskā valstī tā nedrīkstētu būt,» saka kāds namsaimnieks, paužot šaubas, ka tas viss vairo cilvēkos cieņu un patriotismu.

Vēršas Satversmes tiesā

Kamēr vieni namīpašnieki par obligātajiem pienākumiem tikai sūkstās, tikmēr Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes docente, juriste Solvita Olsena ir tikusi jau līdz Satversmes tiesai, par to plašsaziņas līdzekļos izpelnoties gan nosodījumu, gan atbalstu. Pirms pusotra gada 14. jūnijā viņa pie savas mājas neizkāra karogu sēru noformējumā, jo šajā dienā mājās rīkoja ballīti, tādēļ uzskatīja, ka sērot šajā dienā būtu nepiedienīgi. Par to viņai Rīgas Pašvaldības policija sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu, piemērojot sodu – brīdinājumu. Sodu S. Olsena pārsūdzēja tiesā, kas to atstāja spēkā. Tagad S. Olsena iesniegusi konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā. Sieviete uzskata, ka apstrīdētās normas pārkāpj tiesības uz vārda brīvību. Vārda brīvībā ietilpstot ne vien verbāli izteiksmes veidi, bet arī citi personas izteiksmes veidi. Valsts karogu privātpersona lietojot tad, kad tai ir vēlme paust savus uzskatus par valsts notikumiem. Karoga lietošana kā obligāts pienākums nenodrošinot personas tiesības izvēlēties vai paust savus uzskatus, kā to darīt un kad to darīt.

S. Olsena nenoliedz 14. jūnijā notikušo genocīdu pret Latvijas tautu, bet gan uzskata par absurdu, ka valsts viņai nosaka, kad sērot.

Grozījumus aktualizēs

Par iespējamiem grozījumiem Valsts karoga likumā tiek runāts periodiski. Pirms dažiem gadiem grozījumus sagatavoja arī bijušais Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs, šobrīd neatkarīgais Saeimas deputāts Veiko Spolītis. Grozījumi paredz, ka sēru dienās iedzīvotāji karogus varētu izkārt pēc katra vēlmēm. Proti, pie publiskajām ēkām karogus paceltu visās līdzšinējās atceres dienās, bet pie dzīvojamām un privātpersonu ēkām obligāti karogu paceltu tikai trīs reizes gadā – 4. maijā, 11. novembrī un 18. novembrī.

Neatkarīgā painteresējās, kas noticis ar šo ieceri. Izrādās, ka tā nebūt nav aizmirsta. V. Spolītis atklāj, ka viņš šo likumprojektu jau martā iecerējis iesniegt izskatīšanai Saeimā. Viņš plāno uzrunāt Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) un Nacionālās apvienības Visu Latvijai!-Tēvzemei un Brīvībai/LNNK (VL!-TB/LNNK) frakciju vadītājus, ar kuriem šo jautājumu varētu izdiskutēt, lai noskaidrotu viņu attieksmi.

«Šajā arhaiskajā karogu likumā ir daudz neloģisku lietu. Es pat teiktu, ka tā ir postpadomju inerce,» saka V. Spolītis. Politiķis atklāj, ka arī daudzi rietumvalstu vēstniecību pārstāvji viņam ir pauduši neizpratni par arhaisko karogu likumu, ka pat kāzu dienās, dzimšanas dienās un citos personiskos svētkos iedzīvotājiem vienalga ir jāpaceļ karogs ar sēru lenti.

Politiķi piesardzīgi

Politiķu viedoklis par šo jautājumu ir ļoti piesardzīgs. ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis informē, ka šos jautājumus frakcijā vēl nav diskutējuši, tādēļ partijas nostāju viņš šobrīd nevar paust. Taču viņa personiskais viedoklis ir tāds, ka vēstures upuri ir šādi jāturpina pieminēt. «Mēs, latvieši, esam konservatīvi savā domāšanā, un diez vai es tādu lietu varētu atbalstīt,» saka A. Brigmanis. Viņš norāda, ka Latvija jau vēsturiski ar karoga pacelšanu sēru noformējumā ir paudusi attieksmi pret traģiskajiem notikumiem valsts pagātnē, tādējādi atdodot cieņu un godu šīm cilvēku grupām, kas cietuši vai gājuši bojā.

Līdzīga nostāja ir arī VL!-TB/LNNK Saeimas frakcijas priekšsēdētājam Gaidim Bērziņam. Arī viņi frakcijā šo jautājumu vēl nav apsprieduši, taču vairāku deputātu nostāja pret šādām izmaiņām esot skeptiska. «Tas nav obligāts pienākums sērot, tas ir goda atdošanas pienākums dienā, kas Latvijas tautai bijusi traģiska,» norāda G. Bērziņš. Viņš uzskata, ka tā tam būtu jāpaliek, kamēr vēl kāds upuris un upuru tuvinieki ir dzīvi.

Saeimas priekšsēdētājas biedrs Gundars Daudze uzsver, ka šajā jautājumā nedrīkst pieņemt sasteigtus lēmumus, neizvērtējot visus par un pret argumentus. Ir jāapzina, ko par to domā sabiedrība, kā arī represēto un citas organizācijas. G. Daudze atgādina, ka par šo jautājumu diskusijas notiek periodiski un sabiedrībā ir dažādi viedokļi. Kad tikšot izprasta lielākās sabiedrības daļas attieksme, tad arī varēs pieņemt lēmumus par šo jūtīgo un sensitīvo jautājumu. «Nedrīkst būt nekādas steigas. Mēs nedrīkstam nodarīt pāri tiem, kam ir sāpīgas atmiņas par šīm traģiskajām lappusēm mūsu valsts vēsturē,» saka G. Daudze.

Vienprātības nav

Zemessardzes veterāns Ilgars Puškevics, kurš kopā ar savu ģimeni no Ventspils tika izsūtīts 1941. gada 14. jūnijā, uzskata, ka sēru dienā katrs var rīkoties pēc saviem ieskatiem. Viņu tas neaizvainotu, ja obligātā sērošana tiktu atcelta. «Domāju, ka uzspiest nevajag, turklāt daudzi nemaz nezina, kas tie bija par notikumiem,» novērojis I. Puškevics. Viņaprāt, obligāti karogu pacelt vajag tikai valsts svētkos. Savukārt sēru noformējumā karogs būtu paceļams kādu aktuālu notikumu laikā, tādā kā Zolitūdes traģēdija.

Savukārt Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais tam nepiekrīt. Viņš atbalstītu soda mēru pārskatīšanu iedzīvotājiem, kas nav pacēluši karogu piemiņas dienā, taču viņš neatbalsta karogu pacelšanas atcelšanu kā tādu. «Karogs rāda tautas attieksmi pret konkrēto dienu, kad notikuši traģiskie notikumi,» saka G. Resnais. Represēto priekšstāvis atgādina, ka jau pirms vairākiem gadiem Saeimā notika strīdi, vai apvienot divas komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas – 25. martu un 14. jūniju. Tomēr jau toreiz konstatēts, ka to darīt nedrīkst, jo šie notikumi notikuši dažādos apstākļos. 1941. gada 14. jūnijā Latvijas tīrīšana notika īsi pēc okupācijas, bet 1949. gada 25. marta notikumi jau bija cita epopeja – tas notika jau krietni pēc kara, un Latvija jau ilgāku laiku bija PSRS sastāvā. «Apvienot abus datumus būtu neētiski. Toreiz palikām pie domas – kamēr mūsu vidū ir kaut viens dzīvs cilvēks, kurš šajos datumos ir izsūtīts, arestēts un tiesāts, tikmēr neko mainīt nedrīkst,» pauž G. Resnais, norādot, ka neviens jau neliek vaimanāt un gaudot, bet gan tikai izrādīt elementāru cieņu.

Kad obligāti jāpaceļ valsts karogs sēru noformējumā

25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

14. jūnijs – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

17. jūnijs – Latvijas Republikas okupācijas diena

4. jūlijs – Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena

Decembra pirmā svētdiena (šogad 6. decembris) – Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena