Darbavietās vēl aizvien neievēro darba drošību
«Likumdošana darba drošības un aizsardzības jomā Latvijā principā ir sakārtota,» uzskata Latvijas Ugunsdzēsības asociācijas valdes priekšsēdētājs Ilgvars Cēris. Taču, kā zināms, papīrs pacieš visu un likumos atrunātās prasības, noteikumi reti kurā darbavietā tiek ievēroti pēc būtības – darbinieku instruktāžas notiek, evakuācijas plāni uztaisīti, ugunsdrošības signalizācijas, ugunsdzēšamie aprāti uzstādīti, individuālie aizsardzības līdzekļi iegādāti un tā tālāk. «Taču bieži tas viss smuki un sakārtoti izskatās dokumentos, bet ne dzīvē,» norāda I. Cēris.
«Principā katrai darbavietai vajadzētu būt vienai lielai mapei, kur uz papīra atbilstoši normatīvajiem aktiem ir izklāstītas darba aizsardzības prasības: ir izstrādāts darba aizsardzības pasākumu plāns, potenciālie riski, risinājumi, iespējamās izmaksas, veikta darba vides riska faktoru noteikšana un novēršana, dokumentos ietvertas dažnedažādas instrukcijas, piemērām, par ugunsdzēsības līdzekļu uzturēšanu un izmantošanu, kā rīkoties ugunsgrēka gadījumā, kā sniegt pirmo palīdzību, drošības zīmju pārzināšana, kādas ir aizsardzības prasības darbā ar biroja tehniku. Šo uzskaitījumu varētu vēl turpināt, jo instruktāžas atkarībā no uzņēmuma darbības specifikas var būt ļoti dažādas,» skaidro I. Cēris.
Pēc katrām apmācībām darbinieks ar savu parakstu apliecina, ka ar instrukciju ir iepazinies. «Formāli viss ir kārtībā, likumdošanas prasības izpildītas, taču jautājums, vai tas izdarīts ķeksīša pēc vai pēc būtības. Tāpēc ļoti būtiski, kā šos jautājumus uztver un risina darba aizsardzības speciālists, kas var būt gan uzņēmuma štata darbinieks, gan piesaistīts no malas,» stāsta I. Cēris. Šādus speciālistus sagatavo vairāki mācību centri, arī asociācijai ir savs mācību centrs Preventa. «Gaidām, lai darba devēji sūtītu uz apmācībām atbildīgos, bet pieredze rāda, ka grupas ir ļoti problemātiski nokomplektēt. Rakstām pašvaldībām, pašvaldību iestādēm, mudinām viņus saviem darbiniekiem nodrošināt apmācības par to, kā pareizi, piemēram, strādāt ar trimmeri, motorzāģi, pļaujmašīnu. Cik sētnieku ir izgājuši šādas apmācības? Varbūt daži, jo par darba drošību un aizsardzības jautājumiem aizdomājas tikai tad, kad notiek nelaime, un tad nu bieži vien nezina, kā rīkoties, ko darīt. Nenoliedzami, normatīvo aktu ir daudz, tiem izurbties cauri nav viegls darbs, taču šajā gadījumā, manuprāt, birokrātija ir vajadzīga, jo daudzām lietām jābūt skaidri atrunātām, piemēram, kā rīkoties nelaimes gadījumā, kas notiek ar cietušo, kā noformēt kompensāciju. Visi šie jautājumi ir skaidri likumos izklāstīti, bet kas tos zina un ievēro? Vai darba drošības un aizsardzības sistēma šobrīd valstī maz strādā un ir efektīva? Lai sistēma reāli darbotos, ir vajadzīga uzraudzība un kontrole. Ja tās nav, viss sarakstītais tā arī paliek tikai uz papīra. Protams, Valsts darba inspekcija jau savu iespēju robežās cenšas pildīt šīs funkcijas, bet, zinot viņu kapacitāti, inspekcijai lielākoties pietiek laika, lai dotos tik uz izsaukumiem, ne veikt preventīvu darbu,» norāda J. Cēris.
Latvijas Ugunsdzēsības asociācijas valdes priekšsēdētājs uzsver – ja arī vismaz normatīvajos aktos ir sakārtota darba drošība un aizsardzība darbavietās, tad, runājot plašākā kontekstā, proti, par kopējo cilvēku drošību valstiskā līmenī, ir virkne nepilnību un darāmu darbu, tajā skaitā ugunsdrošības sektorā. «Krīzes gadi bija laiks, kad galvenais bija optimizēt, ietaupīt. Šis process skāra arī minēto sektoru, proti, tika optimizēta arī ugunsdrošību uzraugošo institūciju darbība. Arī citas pārbaudošās institūcijas piedzīvoja optimizāciju. Tika samazināts strādājošo skaits un piešķirtie finanšu līdzekļi. Pamatojums šādām darbībām bija vienkāršs – tādējādi uzņēmējiem tiek samazināts birokrātiskais slogs, jo kurš gan komersants vēlas pēc iespējas biežākas pārbaudes savā uzņēmumā. Pirms dažiem gadiem likvidēja arī Būvinspekciju, tikai pēc Zolitūdes traģēdijas attapās, ka tāda tomēr ir vajadzīga. Taču uz cilvēku drošības rēķina neko nedrīkst taupīt, savādāk ēkas turpinās grūt, iebrukt griesti, nodegt ēkas, paņemot līdzi arī cilvēku dzīvības un radot lielus materiālos zaudējumus. Pieminot Zolitūdes traģēdiju, šis notikums arī spilgti parādīja nepilnības darba drošības un aizsardzības izpildē. Atskanot trauksmes signalizācijai, tā vietā, lai evakuētu pircējus, pārdevēji pārtrauktu darbu un arī dotos prom, ļaudis mierīgi turpināja iesākto,» uzsver I. Cēris. Viņš uzskata, ka šī nelaime nav devusi būtiskas mācības sabiedrībai. «Pēc traģēdijas bija tikai dažas pozitīva darbības, piemēram, asociācijas mācību centrs atsevišķu veikalu tīklu darbiniekiem mācīja, kā apieties ar ugunsdzēšamo aparātu, kā pareizi veikt evakuāciju. Tomēr kopējā sabiedrībā lielas pārmaiņas nav vērojamas,» norāda Latvijas Ugunsdzēsības asociācijas valdes priekšsēdētājs.
«Valstī ir nepietiekams ieguldījums ugunsdrošības jautājumu skaidrošanā un apmācībā. Ja šīs pamatlietas būtu iepotētas jau mazotnē, attieksme būtu pavisam cita. Šobrīd izglītojoši pasākumi šajā jautājumā ir minimāli. Ideālā variantā būtu ieviest skolās atsevišķu mācību priekšmetu, bet kas apmācīs vajadzīgos skolotājus un vai vēl tādam priekšmetam vispār būs vieta pārsātinātajos stundu saraktos? Visticamāk, ka nē. Viens no risinājumiem būtu galvenos principus iestrādāt tagadējo mācību priekšmetu saturā,» spriež I. Cēris.
Asociācija un tās biedri ir regulāri rakstījuši vēstules valsts institūcijām ar ierosinājumiem, ugunsdrošības sektora sakārtošanā, normatīvo aktu bāzes pilnveidē, bet bieži tās palikušas bez reālas atbildes. «Piemēram, valstī varētu principāli uzlabot ugunsdrošības profilaksi, ja likumdošanā būtu iestrādātas obligātas un papildus stimulējošas prasības (īpašniekiem) saistībā ar objektu nodrošināšanu pret degšanu un citām nelaimēm. Tāpat, attīstot sadarbību ar VUGD, ierosinājām noslēgt deleģēšanas līgumu par atsevišķu funkciju uzticēšanu asociācijai, respektīvi, mēs varētu veikt ar ugunsdrošību saistītu pakalpojumu sniedzēju uzskaiti un uzraudzību,» stāsta I. Cēris.