Jaunā grāmata atklāj Repšes patieso atbildību "Bankas Baltija" lietā - IV daļa

Einars Repše vienmēr ir apgalvojis, ka saistībā ar Bankas Baltija krahu viņa vadītā Latvijas Banka neko neesot varējusi padarīt, jo bankā saimniekojuši krāpnieki, blēži un zagļi. Taču patiesība ir pilnīgi cita - kā detalizēti apraksta nule iznākusī L. Lapsas un K. Jančevskas grāmata Grābeklis, E. Repšes vadītā Latvijas Banka ir bijusi neiedomājami nolaidīga un vienlaikus iecietīga pret Aleksandru Laventu un pārējiem bankas izsaimniekotājiem.

Nra.lv ieguvusi tiesības ekskluzīvi publicēt fragmentus no jaunās grāmatas nodaļas, kura atklāj - kāda ir patiesā E. Repšes atbildība par Bankas Baltija kraha "nogulēšanu". Šodien - pēdējais fragments.

2010. gada rudenī, kad mūsu varonis jau sen pametis Latvijas Bankas prezidenta posteni, pirmās instances tiesa, apmierinot Bankas Baltija likvidatora prasību pret Latvijas Banku un Finanšu ministriju, konstatē - vairāk nekā gadu Einara Repšes un Ilmāra Rimšēviča vadītā Latvijas Banka noskatījusies uz apjomīgajiem pārkāpumiem Bankā Baltija, tās vadītāju prettiesisku rīcību un naudas aizplūšanu, taču neko nav darījusi, lai laikus šīs nelikumības pārtrauktu, bet reizēm pat palīdzējusi bankas saimniekam Aleksandram Laventam. Lūk, kā šos secinājumus apraksta portāls pietiek.com:

"Apgabaltiesas spriedumā detalizēti aprakstīti gadījumi, kad Latvijas Bankas vadība ne tikai rīkojusies bezdarbīgi un nolaidīgi, bet pat nodrošinājusi Aleksandram Laventam īpaši labvēlīgus apstākļus, pieverot acis uz Bankas Baltija vadības prettiesiskām darbībām, vēl vairāk – pati piedaloties komercbankas darbības rādītāju datu sagrozīšanās.

Viens no tiesas spriedumā detalizēti aprakstītajiem šādas Einara Repšes, Ilmāra Rimšēviča un Aleksandra Laventa kopdarbības gadījumiem ir Bankas Baltija mēneša bilances nelikumīga grozīšana, ko saskaņā ar spriedumu apliecina 1994. gada 11. augusta Latvijas Bankas un Finanšu ministrijas kopīga vēstule Bankai Baltija un zemkopības ministram.

No vēstules cita starpā izrietēja, ka Latvijas Banka patvaļīgi „izlabojusi Bankas Baltija iesniegto mēneša bilances pārskatu š.g. jūlija beigās un lūdz Banku Baltija analoģiski izmainīt arī savu pārskatu”. „Likums Latvijas Bankai nepiešķir tiesības kā trešajai personai grozīt akciju sabiedrības finanšu dokumentu - mēneša bilanci. Tādas centrālās bankas tiesības neizriet arī no likuma Par grāmatvedību, tāpēc tiesa minēto Latvijas Bankas rīcību vērtē kā prettiesisku,” atzīts tiesas spriedumā.

Tāpat saistībā ar īpašo atbalstu Aleksandram Laventam tiesas spriedumā minēta 1994. gada jūnija sarakste, no kuras „izriet, ka Latvijas Banka ir informēta, ka pārskata gada auditu nevar pabeigt, kamēr notiek slikto aizdevumu pārvietošana. Nesekojot nekādai rīcībai no Latvijas Bankas puses, tiesa atzīst, ka lietā ir pamats secināt, ka Latvijas Banka piedalās bankas darbības rādītāju datu sagrozīšanā”.

Tiesa arī norāda, ka Latvijas Banka pieļāvusi situāciju, kad Aleksandra Laventa vadītā Banka Baltija „pati noteica termiņus, kuros nodot gada pārskatus. Vēl jo nepieļaujamāk ir tas, ka uzraugs līdzdarbojas uzraugāmajam labot gada pārskatos un audita pārskatos iekļaujamās ziņas ar mērķi formāli uzlabot bankas finansiālā stāvokļa atspoguļojumu bilancē”.

Faktiski esot konstatējams, ka, arī tiesai sniedzot paskaidrojumus par pārkāpumiem, Latvijas Banka „manipulē ar informāciju, sagroza patiesos faktus gan par uzraudzībā izmantotajām metodēm, gan pieejamo informāciju nolūkā slēpt savu nespēju efektīvi veikt uzraudzības pienākumus. Tādējādi vēl jo neatbilstošāk patiesajiem apstākļiem šie atbildētājas iebildumi izskan tajā kontekstā, ka tā pati ilgstoši līdzdarbojusies Bankas Baltija gada pārskatos un audita slēdzienos iekļauto finanšu datu „uzlabošanā””.

Tiesas ieskatā par Latvijas Bankas līdzdalību sistemātiskā finanšu informācijas sagrozīšanā liecinājis arī LR Ģenerālprokuratūras izmeklēšanas grupas prokurores 1996. gada 20. novembra lēmumā minētais: „Latvijas Banka deva norādījumu šīs akcijas pārdot [Bankas Baltija akcionāram, Laventu ģimenes uzņēmumam] Finhold, debitoros uzrādot 25,6 milj. latu peļņu, lai gan akciju vērtību 13,6 milj. latu Finhold nesamaksāja un nav samaksājis arī šodien.”

Apgabaltiesas spriedumā nav minēti fakti, kas varētu skaidrot Einara Repšes un Ilmāra Rimšēviča īpašo labvēlību pret Aleksandru Laventu, taču pieminēts tas, kā kādā tikšanās reizē Tālis „Freimanis izdarīja atklātu spiedienu uz Latvijas Bankas prezidentu, brīdinot viņu, ka, ņemot vērā a/s Banka Baltija lielumu un it īpaši saikni ar Krievijas kapitālu, pret šo banku nedrīkstot izturēties kā pret citām bankām. AS Banka Baltija uzskatīja, ka Latvijas Republikas likumi tai nav piemērojami”.

Apgabaltiesas spriedumā minēts gadījums, kad pat Latvijas Bankas otrā līmeņa darbinieki nesekmīgi iebilduši pret Einara Repšes un Ilmāra Rimšēviča pārmērīgo iecietību un pretimnākšanu Aleksandram Laventam un Tālim Freimanim.

Šis gadījums saistīts ar 1994. gada sākumā Latvijas Bankas veikto Bankas Baltija pārbaudi, kurā noskaidrots, ka komercbanka pārbaudītājiem nevēlas atklāt ne savu īpašnieku sastāvu, ne izsniegto kredītu nodrošinājumu, kā rezultātā pārbaudītājiem nākas secināt, ka kredītportfelis ir „praktiski nenovērtējams”, dokumentācija kredītu novērtēšanai ir nepietiekama, virknei prasījumu nav nekādas līgumu dokumentācijas, banka darbojas augsta riska situācijā un neievēro likumdošanas prasības, no filiālēm veselas vienpadsmit nav juridiski noformētas, bankas vadība atsakās izpaust ziņas par lielākajiem noguldītājiem.

Taču pēc visu šo iespaidīgo pārkāpumu konstatēšanas Latvijas Banka, kā norāda tiesa, nepieņēma nekādus lēmumus par konkrētu sankciju piemērošanu pret Banku Baltija. Tā vietā Einars Repše 1994. gada 17. februārī nosūtījis bankas prezidentam Freimanim vēstuli Par trūkumiem un nepilnībām bankas darbā, kurā saskaņā ar tiesas spriedumā rakstīto „faktiski informē AS Banka Baltija par pārbaudes rezultātiem, vēlamības izteiksmē lūdzot banku pievērst uzmanību vēstulē pārskaitītajiem trūkumiem un nepilnībām bankas darbā. Šajā dokumentā nav saskatāmas kādas detalizētas norādes konkrētu darbību veikšanai, izņemot termiņu, kādā iesniedzams komercbankas darba uzlabošanai veicamais pasākumu plāns. Tādējādi secināms, ka Latvijas Banka ir pieļāvusi AS Banka Baltija pašai noteikt, tieši kādus pasākumus un kādos termiņos tā veiks”.

Šis tad arī ir bijis tas gadījums, kad pat Latvijas Bankas otrā līmeņa darbinieki mēģinājuši iebilst Einaram Repšem un Ilmāram Rimšēvičam. Latvijas Bankas Juridiskās pārvaldes vadītājas vietnieces rezolūcijā norādīts, ka „vēstules stilam jābūt striktākam, ar konkrētu un skaidru Latvijas Bankas prasību izklāstu, norādījumiem, kuri jāizsaka bez vēlamās izteiksmes „būtu vēlams”, „būtu redzams”, „nopietni jāstrādā”, „visdrīzākajā laikā” u.tml., bet gan „stingra lūguma veidā ar noteikta datuma norādi uz Latvijas Bankas izvirzīto Bankai Baltija veicamo uzdevumu formulējumu ar atsauci uz Latvijas Bankas izdotajiem normatīvajiem aktiem un spēkā esošo likumdošanu”.

Taču šos iebildumus Einars Repše un Ilmārs Rimšēvičs nav ņēmuši vērā. Savukārt, kad Bankas Baltija vadītāji Latvijas Bankai atbildes vēstulē norādīja, ka neviens normatīvs akts neparedz bankas akcionāru - firmu īpašnieku deklarēšanu, un ierosināja Latvijas Bankai ar savu normatīvo aktu noteikt tās informācijas loku, kas obligāti jāuzrāda revidentiem, Einara Repšes un Ilmāra Rimšēviča vadītā iestāde šādu normatīvo aktu tā arī neizveidoja. „Lietā nenodibinātu apstākļu dēļ nekāda Latvijas Bankas reakcija nesekoja,” norāda tiesa.

Taču nesalīdzināmi biežāk Latvijas Banka saistībā ar Banku Baltija tiesas ieskatā rīkojusies nevis klaji labvēlīgi, bet vienkārši nolaidīgi, bezdarbīgi un bezatbildīgi. Šī bezdarbība izpaudusies visā – no konkrētu pārkāpumu nepārtraukšanas līdz pat nepieciešamu normatīvo aktu nepieņemšanai.

„Bezdarbību attiecīgu normatīvu izstrādāšanā un pieņemšanā apliecina tas, ka jau 1993. gada 6. decembrī Latvijas Banka bija izstrādājusi Nolikumu par pasākumiem pret kredītiestādēm, kuras neievēro Latvijas Bankas noteikumus, kurš tomēr netika pieņemts. Tādējādi secināms, ka Latvijas Banka apzinājās šāda regulējuma nepieciešamību, bet nesaprotamu iemeslu dēļ vilcinājās to pieņemt,” konstatēts spriedumā.

Pat svarīgākie normatīvie akti Einara Repšes un Ilmāra Rimšēviča vadītajā iestādē ne tikai pieņemti ar milzīgu novēlošanos, bet pēc tam vēl nav izmantoti: „Tikai pēc gada, 1994. gada 20. decembrī, Latvijas Bankas padome apstiprināja Kredītiestāžu darbības licenču izsniegšanas un atsaukšanas nolikumu, kura 16.punkts saturēja Latvijas Bankas iespējamo pasākumu uzskaiti, ko tā drīkst piemērot pret kredītiestādi, kas neievēro LR likumus, Latvijas Bankas noteiktos ekonomiskos normatīvus un citus norādījumus un savus statūtus. Taču lietā nodibināms, ka Latvijas Banka neizmantoja arī šajā nolikumā paredzētās tiesības, attiecībā pret AS Banka Baltija savlaicīgi nepielietojot nevienu no nolikumā paredzētajām sankcijām, lai gan pēc šo noteikumu apstiprināšanas vairākkārt tika konstatēti vai Latvijas Bankai bija zināmi AS Banka Baltija ilgstošie pārkāpumi.”

Pārbaudes Bankā Baltija gan veiktas, taču tām nav sekojuši nekādi konkrēti pasākumi, lai uzlabotu situāciju bankā, ko, iespējams, 1994. gadā vēl varēja paglābt no bankrota. „Nav strīda, ka Latvijas Banka veica pārbaudes 1994. gada janvārī-februārī un jūlijā-augustā, taču pārbaužu veikšanu pašu par sevi, bez to rezultātu rūpīgas analīzes, sekojošu lēmumu pieņemšanas un sankciju piemērošanas nevar atzīt par likumam atbilstošu Latvijas Bankas pienākumu izpildi AS Banka Baltija uzraudzībā,” atzīts tiesas spriedumā.

Tiesa izdarījusi arī secinājumus par kopējo Latvijas Bankas bezdarbību konkrētu lēmumu pieņemšanā: „Novērtējot starp Latvijas Banku un Banku Baltija notikušo saraksti, jāatzīst, ka Latvijas Bankas no sarakstes izrietošās darbības komercbankas uzraudzībā ir tikpat nekonsekventas un nepārliecinošas kā visa pārējā uzraudzība. Tā vietā, lai skaidri un kritiski vērtētu komercbankas riskanto darbības stilu, Latvijas Banka divu gadu laikā nevis izvirzīja un noteica striktus noteikumus bankas darbībai un pieprasīja to konsekventu izpildi, bet veica ilgstošu un neauglīgu saraksti ar bankas vadību.”

Apgabaltiesa norāda arī uz 1994. gada jūlijā-augustā Latvijas Bankas veikto Bankas Baltija pārbaudi, kurā konstatēta ne tikai virkne rupju pārkāpumu, bet arī tas, ka viss bankas pašu kapitāls ir zaudēts un izveidojies ar mīnusa zīmi - 13,3 miljoni latu. Šajā brīdī, kā norāda tiesa, „Latvijas Banka varēja izdarīt secinājumu, ka AS Banka Baltija naudas vairs reāli nav” un „Latvijas Bankai bija pietiekams pilnīgs pamats jebkādu sankciju piemērošanai, t.sk. bankas licences apturēšanai un šāda rīcība kā vienīgā iespējamā bija nepieciešama”.

Tiesa norāda, ka šajā pašā laikā Latvijas Banka konstatēja, ka AS Daugavas banka ir zaudējusi visu savu pamatkapitālu, praktizē riskantu kredītpolitiku, kas apdraud noguldītāju līdzekļu drošību, līdz ar ko Einara Repšes vadītā iestāde nekavējoties aizliedza šai komercbankai piesaistīt līdzekļus depozītos un visa veida noguldījumos, ka arī izsniegt jaunus kredītus.

Toties pret Banku Baltija, kas bija vēl traģiskākā situācijā, Latvijas Banka nekādus ierobežojošus pasākumus neveica. „Neskatoties pat uz to, ka bija zaudēts bankas pašu kapitāls, Latvijas Banka nepieņēma nevienu komercbanku ierobežojošu nolēmumu. Gluži pretēji, tajā pat laikā Latvijas Banka atļāva uzsākt darbību trīs jaunām norēķinu grupām Madonas rajonā - Ērgļos, Lubānā un Liezerē, bet 1994. gada 22.septembrī Latvijas Banka neiebilda komercbankas līdzdalībai bankas dibināšanā Baltkrievijā – Minskā,” norādīts spriedumā.

Saistībā ar šo dubulto pieeju apgabaltiesa secinājusi: „Atbilstoši elementāras loģikas likumiem, dzīvē gūtajiem novērojumiem, bankas aprobētajai praksei šādu pārbaudes rezultātu gadījumā attiecībā pret jebkuru citu komercbanku Latvijas Banka nekavējoties apturētu bankas licenci. Tiesa pievienojas prasītāja viedoklim arī par to, ka AS Banka Baltija bija piešķirts izņēmuma statuss un tai izvirzītās uzraugošās institūcijas prasības un pret to izmantotā prakse acīmredzami atšķīrās no tās, ko centrālā banka izmantoja pret citām komercbankām.

Pamatots ir prasītāja viedoklis arī par dažādu mērauklu piemērošanu pret AS Banka Baltija un pret citām komercbankām, sakarā ar ko atbildētāja iebildusi, atsaucoties uz AS Banka Baltija darbības apjomu un tā ietekmi uz Latvijas ekonomiku, bankas darbības slēgšanas gadījumā. Neskatoties uz minēto, tiesa atzīst, ka, ievērojot tos pašus atbildētājas iebildumus, Latvijas Bankas rīcībai AS Banka Baltija uzraudzībā bija jābūt vēl stingrākai un noteiktākai, nekā mazākas bankas uzraudzībā piemērotai.”

Turklāt īpaši dīvaini Latvijas Banka rīkojusies 1994. gada rudenī, kad „tika konstatēta virkne lielu un neparastu pārskaitījumu uz ārvalstu depozītu kontiem, kā arī ieguldījumi ārvalstu investīciju projektos, kurus kā starpbanku norēķinus Latvijas Banka varēja un tai vajadzēja apturēt, bet nekāda centrālās bankas rīcība nesekoja”.

Šo darījumu apturēšanas vietā Latvijas Banka 1994. gada oktobrī nosūtījusi Bankai Baltija vēstules „projektu” (un nevis oficiālu vēstuli), norādot uz bankas problēmām un iespējamām sankcijām no uzraugošās iestādes puses, tai skaitā aizliegumu izsniegt jaunus kredītus un no vēstules saņemšanas brīža visus līdzekļus no kredītu cedēšanas ieskaitīt Latvijas Bankas depozītu kontā. „Šāda Latvijas Bankas rīcība konstatētajā situācijā faktiski uzskatāma par ierosinājumu bankai nobēdzināt aktīvus, pirms uzraugošā iestāde sākusi rīkoties,” konstatējusi tiesa.

Lai gan Latvijas Banka apgalvojusi, ka Bankas Baltija bankrotā vainojama šīs kredītiestādes vadītāju noziedzīgā rīcība, turklāt Latvijas Banka vispār nevarot būt atbildētāja šajā lietā, apgabaltiesa šos attaisnojumus nav uzskatījusi par pamatotiem, - tiesas ieskatā ne tikai Aleksandra Laventa un Tāļa Freimaņa noziedzīgā darbība, bet arī „uzraudzību veicošās Valsts bankas prettiesiska bezdarbība” ir bijuši divi patstāvīgi kredītiestādes bankrota cēloņi.

„Latvijas Banka, atsaucoties uz citu personu ļauniem nodomiem, nevar norobežoties no atbildības par to, ko tā ir varējusi darīt, bet nav darījusi, par pieļautiem rupjiem pārkāpumiem, uz kuriem tā nav reaģējusi, neskatoties uz to plašo informācijas apjomu, kas bija tās rīcībā un kas prasīja tūlītēju, aktīvu un mērķtiecīgu rīcību. Latvijas Bankas iepriekš analizētā darbība rada iespaidu par iluzoru darbošanos uzraudzības jomā,” teikts apgabaltiesas spriedumā.

Tiesa atzinusi – nav pamatots Latvijas Bankas viedoklis par to, ka zaudējumus var prasīt tikai no personām, kas izsaimniekoja bankas līdzekļus un ka zaudējumi ir tiešā cēloniskā sakarā tikai ar bankas vadītāju prettiesisku rīcību. „Latvijas Bankas ilgstoši nepietiekoši veiktā jeb, precīzāk izsakoties, neveiktā uzraudzība” bijusi nepieciešamais priekšnosacījums Aleksandra Laventa un Tāļa Freimaņa noziedzīgajām darbībām.

Latvijas Banka savos paskaidrojumos gan apgalvojusi, ka neviena tiesību norma neparedzot tās kā valsts iestādes atbildību par likvidējamo un bankrotējušo kredītiestāžu saistībām un tāpēc centrālā banka neesot atbildīga par Bankas Baltija darbībām, kuru rezultātā nodarīti zaudējumi tās kreditoriem.

Saistībā ar šo apgalvojumu tiesa Latvijas Bankai norāda, ka, likumā deleģējot Latvijas Bankai noteiktas tiesības un pienākumus (šajā gadījumā banku uzraudzībā), tai iestājas arī atbildība par šo pienākumu pienācīgu izpildi: „Latvijas Banka kā jebkura juridiska persona ir civiltiesiski atbildīga par savas darbības vai bezdarbības sekām un tādējādi atbildētājas iebildumi, ka tā ne par ko nav atbildīga, jo nav tāda likuma, nav pamatoti.”

Apgabaltiesa norāda arī uz Civillikuma normām, saskaņā ar kurām „darba devējs (Latvijas Banka) nav atbildīgs par trešajām personām radītajiem zaudējumiem, ja tā darbinieks veicis savus pienākumus profesionāli un godprātīgi, jo, lai celtu prasību par zaudējumu atlīdzību, nepieciešams konstatēt, ka zaudējumi radīti nelikumīgas darbības rezultātā”.

Taču šajā gadījumā neesot šaubu, ka „Latvijas Bankas darbinieki nav veikuši savus pienākumus ne profesionāli, ne arī godprātīgi un zaudējumi nodarīti prettiesiskas darbības (bezdarbības) rezultātā, un darba devējam jāuzņemas atbildība par trešajām personām (noguldītājiem) radītajiem zaudējumiem. Lielākās valstī kredītiestādes novešana līdz bankrotam nolaidības dēļ ir iespējama tad, ja arī uzraugošā institūcija pieļauj prettiesisku bezdarbību”.

„Lielākās valstī kredītiestādes novešana līdz bankrotam nolaidības dēļ ir iespējama tad, ja arī uzraugošā institūcija pieļauj prettiesisku bezdarbību. Arī tad, ja uzraugošo institūciju amatpersonu darbībās nav saskatīts noziedzīga nodarījuma sastāvs, šis apstāklis tiesas ieskatā neizslēdz uzraugošās institūcijas civiltiesisku atbildību,” atzīts tiesas spriedumā.

Ko kopumā secinājusi tiesa? Ņemot vērā visus izskatītos pierādījumus, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija nonākusi pie šādiem secinājumiem:

1. Ar savu faktisko bezdarbību Latvijas Banka pieļāva komercbankas neadekvāti strauju izaugsmi, tādējādi dodot iespēju iesaistīt ievērojamus juridisko un fizisko personu līdzekļus un tos neadekvāti izlietot.

2. Latvijas Banka nav veikusi savus pienākumus, lai identificētu, pārvaldītu un uzraudzītu kredītiestādes darbībai piemītošos riskus un nav pasargājusi no zaudējumiem labticīgas trešās personas, tai skaitā valsts un pašvaldību institūcijas, kurām bija tiesības paļauties uz pienācīgu banku uzraudzības veikšanu no Latvijas Bankas puses.

3. Ja Latvijas Banka būtu pildījusi tai ar likumu noteiktos pienākumus, konstatējot gan iekšējās kontroles trūkumus strauji pieaugošā apjoma dēļ, gan pašas uzraugošās iestādes darbība savlaicīgi ierobežojot bankas izaugsmi, kreditoriem nodarīto zaudējuma apmērs nesasniegtu tik lielus apmērus.

4. Latvijas Bankas pienākums bija pieņemt attiecīgus nolēmumus par Bankas Baltija darbības ierobežošanu, kamēr netiek izpildīti sākotnējie Latvijas Bankas norādījumi. Pēc šo normatīvu atkārtotas pārkāpšanas vai turpmākas neizpildes, Latvijas Bankai nekavējoties bija jāanulē bankas licence, kas 1993. un 1994.gadā bija vienīgais tiesiskais ietekmēšanas veids.

Tātad, ja Latvijas Banka ievērotu savu likumā noteikto pienākumu, tad jau 1993. gadā pēc pirmā konstatētā Bankas Baltija pārkāpuma Latvijas Bankai bija jāanulē bankas licence, kas liegtu iespēju Bankai turpināt savu riskanto komercdarbību.

5. Latvijas Bankas bezdarbība ļāva bankas amatpersonām netraucēti piesaistīt noguldītāju līdzekļus un sekojoši veikt prettiesiskas darbības ar bankā uzkrātajiem finanšu līdzekļiem, tādejādi radot zaudējumus bankas noguldītājiem.

6. Bankas Baltija vadībai nepamatoti un neattaisnoti ilgu laiku tika dota iespēja veikt šīs prettiesiskās darbības, pat līdzdarbojoties, piemēram, pieļaujot un veicinot gada pārskatos iekļauto ziņu sagrozīšanu. Savlaicīgi izdodot bankas darbību reglamentējošus tiesību aktus, kontrolējot bankas darbības atbilstību izvirzītām prasībām un, galu galā, nosakot sankcijas, t.sk. anulējot Bankas Baltija licenci, ko centrālā banka varēja veikt jau, vēlākais, 1994. gada vidū, kreditoriem nodarīto zaudējumu apmērs daudzkārt samazinātos.

7. Reālu zaudējumu esamība neatkarīgi no tā, ka nebija zināms, ka tā radusies bankas vadības ļaunprātīgas rīcības rezultātā, atklājās jau vismaz 1994.gadā. Latvijas Bankas veiktā pārbaude skaidri parādīja to, ka bankas turpmāka darbība bez nopietna apdraudējuma visai valsts finanšu sistēmas stabilitātei nav iespējama. Bankas darbības rādītāji paši par sevi bija tādi, kas noteica nepieciešamību nekavējoties un radikāli rīkoties.

8. Centrālās bankas rīcībā bija pietiekami daudz informācijas par komercbankas ekonomiskajiem rādītājiem, uz ko balstīt savus lēmumus, savlaicīgi apturēt gan noguldītāju līdzekļu nepamatotu piesaistīšanu, gan to izmantošanu bankas vadības merkantilo interešu apmierināšanai.

9. Latvijas Banka, būdama informēta par Bankas Baltija finanšu stāvokli, pieļāva šādas prettiesiskas darbības:

- pieļāva bankas darbības apjoma būtisku palielināšanos, kā arī rupjus centrālās bankas norādījumu pārkāpumus, nepiemērojot par ko nekādas sankcijas, pati uzņēmās bankas vadību, tādējādi ar savu darbību veicinot likuma un savu noteikto direktīvu neievērošanu;

- pavirši un bezrūpīgi rīkojās, izdarot kontrolpārbaudes un neatkarīgas procedūras, kas ļautu Latvijas Bankai izdarīt secinājumus par bankas finanšu stāvokli (kontrolpārbaužu nolūks ir pārbaudīt grāmatvedības sistēmas un uzņēmuma iekšējas kontroles darboties spēju). Latvijas Bankai bija jāpievērš uzmanība un attiecīgi jārīkojas, līdz pat bankas licences anulēšanai un slēgšanai;

- Latvijas Bankai bija jāreaģē uz Bankas Baltija kreditēšanas politikas trūkumiem, tajā skaitā datu neesamību par aizdevumu ņēmēju finansiālo stāvokli, to īpašniekiem, ekonomiku un atmaksāšanas spēju, par aizdevuma nodrošinājumu (kura visbiežāk nebija), kā arī par aizdevumiem, kas bija piešķirti Bankas Baltija akcionāriem;

- Latvijas Bankai konkrētajā gadījumā bija strikts pienākums pārbaudīt, vai bankā nav novērojami krāpšanas un izšķērdēšanas gadījumi (iekšējo pārbaužu trūkums, pēkšņi un ievērojami zaudējumi, dokumentu trūkums, neparastas skaidras naudas izmaksas, kā arī neparasti darījumi ar bankas akcionāriem un tiem tuviem partneriem, u.c.), nevis ar savu bezdarbību jādod iespēja turpināt šādas darbības..."

Tiesa, mūsu varonis kopā ar savu fanu pulku te var sašutis skaļi iesaukties - kā, bet bija taču augstākas instances tiesa, kas šo te Rīgas apgabaltiesas spriedumu atcēla un pieņēma citu - pilnīgi pretēja satura spriedumu, tā ka es esmu caurcaurēm tīrs un nevainīgs!

Tiešām, šādu spriedumu 2012. gada 21. februārī taisa Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta (tiesneši Arnis Dundurs, Raimonds Grāvelsiņš un Māra Katlapa), kas lietu apelācijas kārtībā izskata, neņemot vērā, ka uz tiesas sēdi nevar ierasties bankas administratora pārstāvis, kam ir jāpiedalās Eiropas Savienības tiesas procesā Luksemburgā, - galu galā tiesas procesa laikā prasītājam esot bijuši vairāki pārstāvji, bet pats prasītājs esot juridiskā persona.

Izvērtējot tieši tos pašus dokumentus un datus, faktiski neko no tiem neapstrīdot un "nediskvalificējot", Latvijas Republikas Augstākā tiesa nonāk pie diametrāli pretēja secinājuma - patiesībā Einara Repšes vadītā Latvijas Banka vienkārši esot "visiem iespējamajiem tiesiskajiem līdzekļiem centusies neapturēt valstī lielākās finanšu sektora sistēmiskās bankas darbību". Vainojami bankas krahā esot tikai un vienīgi noziedznieki tās vadībā, kuru "mērķtiecīgi veiktās pretlikumīgās darbības Latvijas Banka saprātīgi nevarēja paredzēt un novērst".

Vēl viens tiesas pamatarguments - prokuratūra (kas daudzus gadus vēlāk neko noziedzīgu amatpersonu nolaidībā tāpat neatrod arī Parex kraha lietā) neesot konstatējusi nevienas pašas amatpersonas nolaidīgu rīcību: "No lietas materiāliem redzams, ka ar Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras prokurores A. Babres 1996. gada 20. novembra lēmumu krimināllieta Nr. 81203995 daļā par Latvijas Bankas darbinieku nolaidību, veicot uzraudzību pār Bankas Baltija darbību ir tikusi izbeigta.

Ar nolaidību tolaik spēkā esošā Kriminālkodeksa 163. panta redakcijā tiek saprasta "tāda formāla attieksme pret saviem dienesta pienākumiem, kad tiek vai nu vispār netiek pildīti vai arī to pildīšanā tiek pieļauta apzināta vilcināšanās, atsaucoties uz dažādiem formāliem šķēršļiem. Turklāt amatpersonas pienākumu pildīšana jāuzskata par birokrātisku arī tajos gadījumos, kad amatpersona ārēji tos it kā pilda (notiek sarakstīšanās, pieprasījumi utt.), bet faktiski necenšas savlaicīgi, operatīvi un pareizi izlemt attiecīgus jautājumus". (..)

Tāpat nav ticis konstatēts arī fakts, ka Latvijas Bankas amatpersonas nebūtu pildījušas savus pienākumus AS Banka Baltija uzraudzībā vai arī nebūtu tos pildījušas pienācīgi, kā arī nav ticis konstatēts, ka šie pienākumi būtu pildīti tikai ārēji, bet faktiski necenšoties savlaicīgi, operatīvi un pareizi izlemt jautājumu. Tas nozīmē, ka personu darbībās, kuras rīkojušās Latvijas Bankas uzdevumā, krimināllietā nav konstatētas pat formālas nolaidības pazīmes..."

Te nu var pajautāt - kā gan vienus un tos pašus faktus, kas turklāt gana uzskatāmi norāda uz mūsu varoņa un viņa it kā vadītās iestādes, maigi izsakoties, diezgan dīvainām darbībām, viena mūsu taisnā tiesa var novērtēt vienādi, bet otra - pilnīgi otrādi? Un arī atbildēt - kā reiz mūsu taisnā tiesa uz to ir spējīga, jo vairāk, ka Latvijā nav gandrīz nevienas augstākas valsts amatpersonas, kas būtu notiesāta par nolaidību.

Papildus tam īsu un skaidru atbildi dod viens no Einara Repšes līdzgaitniekiem, ar kuru viņa ceļi šķiras deviņdesmito gadu otrajā pusē: "Visiem taču viss ir skaidrs. Kad viņš piekrita kļūt par Latvijas Bankas prezidentu bez mazākās jēgas par reālu banku sfēras darbību, bez pieredzes, izglītības un zināšanām, - jau tad jautājums bija tikai, kad, kas un cik lielā mērogā katastrofāls notiks. Pirmā gada laikā viņš vēl ieklausījās citos - piemēram, tai pašā [Alfrēdā] Bergā-Bergmanī, kurš patiešām par bankām - kaut arī padomju - tiešām zināja visu, no A līdz Z.

Bet tad Einars iedomājās, ka nu jau viņš pats zina visu, ka visiem tagad jāmācās no viņa. Neviens viņu nekontrolēja, neviens viņu neuzraudzīja, viņš dzīvoja ar savu tiem laikiem milzīgo algu, savu līdz zobiem nobruņoto apsardzi kā tādā melnkoka tronī, nevienam viņš ne par ko neatskaitījās - ko gribēja, to darīja. Protams, ka tādā situācijā galviņa var sagriezties - un viņam arī sagriezās.

Kad viņu šai amatā iecēla, viņam ne mirkli neradās sajūta, ka varbūt viņš nav īsti vietā, ka varbūt pirms šādas milzīgas atbildības uzņemšanās labāk tomēr būtu paiet kādā attiecīgā skolā, lai darbu sāktu ar kaut teorētiskām, ja ne praktiskām zināšanām. Viņš tikai "mauca" un uzskatīja, ka visi tie, kas rūpīgi sākumā pārdomā un pārspriež, ir sliņķi un muļķi.

Kāpēc notika banku krīze? Protams, tāpat banku bija par daudz, un tās bija pilnas ar avantūristiem. Bet par to, ka banku krīze bija tik smaga, par to, ka zaudējumi bija tik lieli, - par to nu tauta var teikt paldies Einara augstprātībai, lepnībai, arogancei, pārgudrībai. Un tā nu par Repšes skološanos samaksāja visa Latvija."