Igors Šuvajevs: Ne katrs, kurš izskatās pēc cilvēka, ir cilvēks

Saruna ar LU Vēstures un fakultātes profesoru Igoru Šuvajevu par Latvijas sabiedrībā notikušajām pārmaiņām kopš neatkarības atgūšanas un kopš iestāšanās ES. Par to, kurai tautai latvieši mentāli tuvākie un vai Latvijā cilvēki ir brīvi.

– Kas ir tas neredzamais spēks, kurš vienai sistēmai liek būvēt uzbrauktuves pie ielu krustojumiem ratiņkrēslos sēdošajiem; liek domāt par ērtiem tramvajiem un cilvēcīgiem apstākļiem cietumniekiem, bet citai sistēmai visu – no kazarmām un slimnīcām līdz tramvajiem un strādnieku ģērbtuvēm – izveidot tā, lai cilvēks šajā vidē nejustos kā cilvēks?

– Ne par visām sabiedrībām man ir pietiekama informācija, bet par Rietumu sabiedrību varu teikt, ka tur kopš antīkiem laikiem ir dažas lietas, kuras var nosaukt par vērtībām, un tās tiek uzturētas. Viena no šīm vērtībām ir brīvības, kas laika gaitā pārtop par brīvību. Ja runa ir par brīvību, tad skaidrs, ka priekšplānā ir cilvēks. Tāpēc Rietumu sabiedrībā, kurā priekšplānā ir cilvēks, šī uzmanība cilvēka vajadzībām piemīt. Savukārt sabiedrībās, kur brīvība nav tik svarīga, cilvēks ir mazsvarīgs un par viņu neliekas ne zinis.

– Atmodas pirmsākumos jūs kopā ar vēlāko ārlietu ministru Induli Bērziņu vadījāt televīzijas pārraidi vidusskolēniem, kurā daudz runājāt par morāli ētiskajiem aspektiem un tikko pieminēto brīvību. Ir pagājuši 25 gadi. Kā ir mainījusies Latvijas sabiedrība, un cik lielā mērā šīs pārmaiņas atbilst tam, ko tolaik gaidījām?

– Man dažreiz gribētos paskatīties vienu tā laika raidījumu, kur ar Induli Bērziņu izspēlējām apvērsuma iespēju demokrātiskā sabiedrībā, nonākot pie autoritārisma un totalitārisma. Tīri tehniski to var izdarīt pavisam vienkārši. Cilvēki mūsdienās vēl nav sapratuši, ka viena lieta ir brīvības un tas ir ļoti labi, bet vēl ir brīvība – tava paša brīvība, par kuru esi atbildīgs un no kuras neatkāpies ne soli. Manuprāt, šī brīvība nav iestājusies. Kāpēc tik droši to varu teikt? Brīvība ir sajūgta ar atbildību. Diemžēl atbildību Latvijā es nemanu. Dažādās brīvības ir sekmīgi apgūtas, bet pietrūkst vienas fundamentālās brīvības.

– Jūs pieminējāt televīzijas izspēli. Ja Latvija nebūtu ES dalībvalsts un neatrastos ģeogrāfiski tur, kur tā atrodas, bet būtu vientuļa sala okeānā, vai mēs dzīvotu demokrātiskā iekārtā?

– Skumji, bet, ņemot vērā to pieredzi, kas bija gan 20. gadsimtā, gan 21. gadsimtā, es nedomāju, ka tā būtu demokrātija. Vēl vairāk. Manuprāt, šodien izjaukt demokrātiju Latvijā ir ļoti viegli.

– Vai piederība ES šādu soli tikpat kā neizslēdz?

– Tas ir balsts, kurš attur un neļauj izdarīt daudzas muļķības. Negribu teikt, ka demokrātija ir augstākā vērtība un panaceja visam, nē, bet tā ir rietumnieciskā dzīvesveida nepieciešamā sastāvdaļa. Ja mēs sevi identificējam ar Rietumu kultūru un Rietumu pasauli, tad tas ir jāievēro.

– Latvijā dažkārt iznāk novērot, ka cilvēki, kuri sit sev pie krūtīm, ka ir rietumnieki, un ar nicinājumu izsakās par citu «aziātisko uzvedību», paši demonstrē Rietumu pasaulei neraksturīgas izteiksmes formas un leksiku.

– Ne tikai leksiku, bet arī domāšanu un rīcību, kuru pat negribētos saukt par «aziātisku». Tā vienkārši ir nerietumnieciska. Tā ir ieslīgšana reducētās dzīves un domāšanas formās. Kaut kādā barbarismā.

– Latvijā šie barbarisma recidīvi parasti tiek skaidroti ar okupācijas piecdesmit gadiem. Vai pirms 1940. gada vai arī vēl agrāk, cariskās Krievijas sastāvā, Latvija bija stabili Rietumu pasaules sastāvdaļa?

– Drīzāk jāsaka, ka ir kaut kāds konglomerāts, kurā ir rietumnieciskais un kaut kas tāds, kas nav rietumnieciskais. 18. gadsimts šajā sakarā ir ļoti zīmīgs ne tikai Latvijai. Tā sauktie rietumnieki izdomā Austrumeiropu, un austrumeiropieši izdomā, kā piedāvāt sevi rietumeiropiešiem. Piemēram, Latvijā ļoti svarīgs ir Johans Gotfrīds Herders (vācu kultūrfilosofs, 1744–1803). Tieši viņš sāk runāt par latviešiem kā dziedātāju tautu, zemnieku tautu, un tas joprojām tiek mīļi atkārtots. Rietumnieks Rietumu pasaulē nav ne dziedātāju, ne zemnieku tautas pārstāvis. Tas ir pavisam kaut kas cits. 20. gadsimtā pirms Otrā pasaules kara daudz kas tika izdarīts šķērsām, un, kamēr to neapzināsimies, tikmēr būs lielas problēmas. Tāpat kā pa šiem 50 okupācijas gadiem. Ir viegli atsaukties uz visādām nebūšanām, un negrasos kaut ko noliegt. Bet brīvu cilvēku nevar okupēt un brīvs cilvēks nekad neatrunājas – nu ko es toreiz varēju izdarīt? Brīvais cilvēks ir atbildīgs vienmēr. Viņš neatsaucas uz tādiem apstākļiem, kas neļāva viņam būt cilvēkam. Skan tas patētiski, bet brīžiem jāatgādina, ka ne visi, kas izskatās pēc cilvēkiem, ir cilvēki.

Visu interviju lasiet šodienas Neatkarīgās Rīta Avīzes izdevumā.