Modris Druviņš: agrāk šofera profesija bija prestiža

Modra Druviņa visa līdzšinējā darba pieredze saistīta ar lielāku un mazāku spēkratu vadīšanu. «Man tēvs ir allaž sacījis, lai dzīvē daru tikai to, kas patīk, un šofera profesija mani patiesi aizrauj. Nemainīgi. Gadu gaitā gan mainījusies kopējā sabiedrības attieksme: agrāk šofera profesija bija prestiža un respektabla.» Modrim šķiet, ka mūsdienās šofera vārds vairs nenes tādu nozīmi, kāda tā bija agrāk, bet tas esot saprotams – paaudžu maiņa, citas vērtības.

Jau 14 gadus viņš ir uzticīgs vienai darbavietai – starptautisko autobusu pasažieru pārvadātājam ECOLINES. «Interesants darbs, brīnišķīgs kolektīvs un atalgojums – šie ir būtiskākie iemesli, kāpēc tik ilgus gadus strādāju vienā uzņēmumā,» skaidro Modris. Šobrīd galvenokārt viņš ir satopams reisos: Beļģija–Anglija, taču brauciena maršruti ik pa laikam mainās. «Kad sāku strādāt, 2,5 gadus vadāju pasažierus tikai uz Parīzi un atpakaļ uz Rīgu, tagad reisi tiek biežāk koriģēti, tāpēc daudzas valstis esmu izbraukājis krustu šķērsu,» stāsta Modris. Parasti viņš divas trīs nedēļas ir ceļā, un pēc tam tikpat ilgs laiks paredzēts atpūtai mājās.

Pasliktinās braukšanas kultūra

Pildot sava amata pienākumus, Modris novērojis kādu negatīvu tendenci – Eiropā pasliktinās braukšanas kultūra. «Vissliktākā situācija, manuprāt, ir Francijā un Beļģijā – reizēm šķiet, ka tur katrs brauc tikai pēc sev saprotamiem noteikumiem. Ja kādreiz ļoti slavējām vācu korekto braukšanas stilu, tad šobrīd tas ir pasliktinājies, turpretī Polijā nedaudz uzlabojies. Arī Latvijā vairs nav tie laiki, kad vieglās automašīnas vadītājs koleģiāli palaida autobusu un kravas automašīnu. Atzinīgus vārdus laikam varu teikt par angļiem – tur braukšanas kultūra ir galvas tiesu pārāka nekā citviet,» spriež Modris.

Viņš norāda, ka maldīgs ir pieņēmums, ka autobusa šoferu vienīgais pienākums ir vadīt spēkratu un nogādāt pasažierus no punkta A līdz punktam B. «Šoferu atbildība ir daudz lielāka. Pirmkārt, mums ir jāsagatavo autobuss reisam. Tehniskos darbos, protams, tiek piesaistīti atbilstoši speciālisti, bet arī man ir jābūt lietas kursā, jābūt pārliecinātam, ka ar autobusu viss ir kārtībā. Otrkārt, mūsu pārziņā ir visu jautājumu risināšana saistībā ar klientu bagāžu: tā ir jāpieņem, jāiekrauj, kas nebūt nav vienkārši, jo nereti vienā reisā koferu skaits sasniedz ap 150 dažāda izmēra somām, un tās visas jāspēj sakrāmēt tām paraudzētajā nodalījumā, turklāt katram otrajam čemodānā ir kas plīstošs vai svarīgs, ko nevar sabojāt. Treškārt, jārūpējas, lai stjuartēm virtuvē nekā netrūktu, piemēram, ūdens,» stāsta Modris.

Darbs ne katram

Viņš uzskata, ka šofera darbs nav piemērots kuram katram. «Tas savā ziņā ir aicinājums. Līdzīgi kā daļa cilvēku izvēlas kļūt par ārstu, skolotāju. Man savā profesijā patīk tas, ka darbs ir dinamisks, atrodos kustībā, ceļā iespējams sastapt un iepazīt dažādus cilvēkus.»

Arī pirms pievienošanās ECOLINES Modra darba gaitas saistītas ar spēkratu vadīšanu. «Viss, ko esmu darījis, bijis cieši saistīts ar transportu – gan ar vieglajām automašīnām, gan ar autobusiem.» Arī studiju taciņa iemīta šajā pašā jomā – Modris ir studējis Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas (šodien – Latvijas Lauksaimniecības universitāte) Autotransporta fakultātē. Studenta gados Modris tika iesaukts obligātajā militārajā dienestā un aizsūtīts uz Ķīnu. Arī dienestā bija, tā teikt, jāsēž pie stūres.

Partnera akcepts

Modra pēdās aizgājis arī viņa dēls, priekšroku dodot kravas automašīnām. «Katram tuvāks cits spēkrats: dēls nespēj iedomāties, ka viņam reisā būtu līdzi pārinieks, es savukārt, vienreiz atvaļinājumā piekrītot doties ceļā ar fūri, nezināju, kur likties no vienmuļās braukšanas vienatnē,» atceras ECOLINES šoferis.

Modris ir pārliecināts, ka šāda veida darbs ir apvienojams ar ģimenes dzīvi. «Taču šis darbs jāakceptē arī otrai pusītei, tad viss ir kārtībā. Turklāt partnerim jāspēj paskaidrot sava argumentācija par labu šāda darba izvēlei. Pārsvarā iemesls ir atalgojums. Ja cilvēks spēj, dzīvojot uz vietas, nopelnīt tik, cik viņš vēlas, viņš nedosies tālajos reisos, bet atgriezīsies katru vakaru pie ģimenes. Ja tas nav iespējams, tad abiem partneriem jāpieņem, ka diendienā nevarēs tikties.» Modra sieva šo viņa izvēli ir pieņēmusi. «Un kad reiss tuvojas izskaņai, viņa mani gaida mājās ar garu darāmo darbu sarakstu,» smej Modris. Viņš cer, ka kādreiz ar sievu atradīs laiku, lai paši iejustos ceļotāju ādā. «Labprāt kā tūrists apskatītu Norvēģiju. Bija jau izstrādāts maršruts, taču kundzei radās iespēja stažēties Berlīnes klīnikā, tāpēc plāni uz nenoteiktu laiku atcēlās,» teic Modris.