ASTROLOĢIJA: Skais­tums, ve­se­lī­ba un kos­mis­kie rit­mi

© Gints Ivuškāns

Kad krā­sot ma­tus, kad ie­tu­rēt ga­vē­ni, kad pa­ba­rot ādu ar mas­ku un kad la­bāk iz­kau­sēt lie­kos ki­lo­gra­mus? Par ve­se­lī­bu un skais­tum­kop­ša­nu as­tro­lo­ģi­jā pie­ņemts ru­nāt, iz­man­to­jot Mē­ness ka­len­dā­ru. Ma­sie­rei In­gai Šter­nai ir sa­vi no­vē­ro­ju­mi, bet pa­do­mus gan vi­ņa iz­vai­rās dot. Ma­sie­rī­te sa­ka: «Di­vu vie­nā­du die­nu nav, jo pa­stāv mū­su «iek­šē­jā kos­mo­sa» un lie­lā kos­mo­sa as­pek­ti. Ne­do­mā­ju, ka vien­mēr va­jag rē­ķi­nāt, kad un ko da­rīt skais­tum­kop­ša­nā.» Vi­ņas teik­tais der ie­ros­mei, lai pa­mē­ģi­nā­tu, vē­ro­tu sa­vas sa­jū­tas un sa­pras­tu, kā­pēc vie­na un tā pa­ti pro­ce­dū­ra var sa­gā­dāt gan bau­du, gan at­stāt vien­al­dzī­gu.

 

Mē­ness fā­zes un zo­di­aks

Ie­priekš teik­to In­ga Šter­na pa­ma­to – vis­pirms jā­sa­prot, ko gri­bam ie­gūt un pa­nākt, at­nā­kot uz ma­sā­žu, jo vē­la­mais re­zul­tāts va­rē­tu būt at­ka­rīgs no Mē­ness fā­zes. Ma­sē­jot ak­ti­vi­zē­jam vi­sus pro­ce­sus or­ga­nis­mā – asins­ri­ti, viel­mai­ņu, bet, pie­mē­ram, vie­nā lai­kā būs in­ten­sī­vā­ka dre­nē­jo­šā fun­kci­ja, sa­vu­kārt ci­tā, kā augo­šā Mē­ne­sī, or­ga­nisms la­bāk uz­ņems mik­ro­ele­men­tus, ar ku­riem ma­sie­re pa­lu­ti­nās ādu. Vie­na un tā pa­ti mas­ka kā­dā die­nā no­ņems spie­dzi, bet ci­tā die­nā – pa­ba­ros. Ķer­me­ņa mas­ka un skru­bis at­tī­ra vai pa­ba­ro ādu uz­reiz, un, lai kā­dā Mē­ness fā­zē tas no­tik­tu, efekts tū­līt būs re­dzams.

Vi­ņa pie­ļauj, ka pirms pro­ce­dū­rām var gan pa­pē­tīt, kā­dā zo­di­aka zī­mē at­ro­das Mē­ness. Ja, pie­mē­ram, Skor­pi­onā, tad der vis­as pro­ce­dū­ras, kas sais­tī­tas ar dre­nā­žu. Ša­jā lai­kā va­rē­tu ļo­ti la­bi iz­va­dīt tūs­kas no or­ga­nis­ma, un efekts būs – vi­duk­lis šmau­gāks, stil­bi tie­vā­ki un ķer­me­nī val­da vieg­lu­ma sa­jū­ta.

Kad at­dod, kad sa­ņem

«Kā pa­ras­ti no­tiek? Gri­bam uz­reiz ve­co, pie­sār­ņo­to da­būt ār­ā un tī­ru, la­bu – iek­šā. Tas ir in­te­re­sants pro­cess, jo ne­var or­ga­nisms ti­kai at­dot un vie­tā tam ne­ko ne­ie­dot. Tad ie­stā­sies bads un ne­kā­di lab­vē­lī­gi pro­ce­si or­ga­nis­mā ne­no­tiks. Sāk­sies sa­rež­ģī­ju­mi,» vi­ņa skaid­ro.

Vien­kār­šā­kais veids, kā pa­ras­ti iz­vēr­tē pro­ce­dū­ru liet­de­rī­bu, ir dil­stošs vai augošs Mē­ness. Dil­sto­šā Mē­ness fā­zē dau­dzas pro­ce­dū­ras sais­tī­tas tie­ši ar ķer­me­ņa ma­sas sa­ma­zi­nā­ša­nu. «Tad or­ga­nisms tie­šām vai­rāk iz­da­la sār­ņus. To var sa­ska­tīt acīm re­dza­mi,» sa­ka ma­sie­re. Ja ma­sā­žas lai­kā iz­man­to pa­līg­vie­las, pie­mē­ram, mā­lus un dū­ņas, ku­ru uz­de­vums ir at­tī­rīt or­ga­nis­mu no in­dēm, pa­lī­dzēt iz­va­dīt vi­su lie­ko, arī šā­du pro­ce­dū­ru ie­tei­cams veikt dil­sto­šā Mē­ne­sī.

Ja ma­sā­žas lai­kā ir va­ja­dzī­ba un no­lūks ādu pa­ba­rot, teik­sim, ar mi­ne­rāl­vie­lām, tad de­rēs jeb­kurš Mē­ness cikls. Jo, kā pie­bilst ma­sie­re, or­ga­nisms ir gudrs, tas pa­ņem tik daudz, cik tam ne­pie­cie­šams.

Vai ma­sie­rim vieg­lāk strā­dāt dil­sto­ša vai augo­ša Mē­ness fā­zē? «Nav no­zī­mes,» at­bild In­ga Šter­na. Bet to gan vi­ņas ro­kas sa­jūt, ja cil­vēks pirms pro­ce­dū­ras ķer­me­ni nav ilg­sto­ši vai pat ne­kad kus­ti­nā­jis un vin­gri­nā­jis. «Ja nav ma­sēts, tad ma­sie­ra darbs ir kā at­ma­tā lau­ku uz­art. Arī or­ga­nis­mam var būt liels brī­nums, kas no­tiek. Ja ne­kas ie­priekš nav da­rīts, tad gan ie­teik­tu ma­sā­žu uz­sākt dil­sto­šā Mē­ne­sī, jo vis­pirms va­jag at­brī­vot vie­tu tam, kas se­kos,» vi­ņa ie­ro­si­na.

Līdz­sva­rot sti­hi­jas

Rie­tu­mu as­tro­lo­ģi­jā iz­šķir četr­as sti­hi­jas – Ugu­ni, Gai­su, Ūde­ni un Zem­i. Kat­ram cil­vē­kam vi­ņa as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē at­ka­rī­bā no pla­nē­tu iz­vie­to­ju­ma kā­dā zo­di­aka zī­mē re­dza­mas sti­hi­ju pro­por­ci­jas. Ie­tei­cams sti­hi­jas līdz­sva­rot, lai dzī­vo­ša­na bū­tu kom­for­tab­lā­ka. Ja re­dzams, ka kā­dam pie­mīt ļo­ti daudz Uguns sti­hi­jas un maz Ūdens, tad, ie­spē­jams, šāds cil­vēks ne­gūst kom­for­tu bez ūdens pro­ce­dū­rām. Ir jā­pa­mē­ģi­na un jā­no­vēr­tē sa­vas sa­jū­tas. Ma­sie­re ie­sa­ka – ja ir zi­nā­ma sa­va na­ta­lā kar­te (jeb pa­mat­ho­ros­kops), par to ir vērts pa­do­māt un at­rast vē­la­mā­ko un liet­de­rī­gā­ko ve­se­lī­bas, skais­tum­kop­ša­nas vai re­lak­sē­jo­šu pro­ce­dū­ru.

Kas pro­vo­cē slik­tu omu

Ma­sie­res In­gas prak­sē nav bi­jis no­vē­ro­ju­mu, ka kā­dam kon­krē­tas zo­di­aka zī­mes pār­stā­vim ne­pa­tik­tu ma­sā­ža vai kāds bū­tu īpa­ši kaš­ķīgs vai pie­ka­sīgs. «To, kā cil­vēks se­vi po­zi­ci­onē, no­sa­ka as­cen­dents (ho­ro­sko­pa kar­tes ko­or­di­nā­tu punkts jeb tā dē­vē­tā uz­aus­to­šā zī­me, kas no­sa­ka cil­vē­ka ār­ējo tē­lu un iz­paus­mes – red.). Ja Jau­na­vai as­cen­dents Lau­vā, tad es vi­ņā Jau­na­vu ne­va­rē­šu sa­ska­tīt,» sme­jas ma­sie­re.

To­ties klien­tu oma gan mēdz būt mai­nī­ga. Vi­ņa pret to iz­tu­ras mie­rī­gi, jo «rīt būs jaun­a die­na». Skaidrs, ka cil­vē­ka iz­tu­rē­ša­nos ie­tek­mē die­nas fons. Pie­mē­ram, ja Urāns vei­do kā­du sa­rež­ģī­tu as­pek­tu, tad In­ga no­vē­ro­ju­si – klien­ti uz­ve­das kā dri­ģe­nes sa­ēdu­šies. «Tad ne­va­jag vi­ņus lie­ki pro­vo­cēt. Ja kāds at­nāk uz­vil­cies, tad es sev pa­sa­ku – te­vi tas ne­skar, jo jā­sa­prot, ka ir fak­to­ri, ku­ri cil­vē­kam liek tā uz­ves­ties.»

Rei­zēm vi­ņa pa­ska­tās, kas de­be­sīs da­rās. Ir tā­da ne­re­dza­mā pla­nē­ta Ha­dess. Tā «at­bild» par pa­gāt­ni, no­stal­ģi­ju, at­mi­ņām. Ja tā ir no­teik­tās po­zī­ci­jās, tā­dā die­nā cil­vēks uz pro­ce­dū­ru nā­kot kā pie­krauts ar ak­me­ņiem, un ma­sie­res ro­kas to sa­jūt. Vi­ņam šķiet, ka viss ir slik­ti, bet, tik­līdz pla­nē­tas vei­do ci­tu kon­fi­gu­rā­ci­ju, tas pats klients vairs no­mākts ne­jū­tas. «Jā­sa­prot, ka tā ir ti­kai die­na. Vie­na tā­da die­na. Die­vam vis­as die­nas la­bas,» uz­sver ma­sie­re. «Un ne­va­jag brī­nī­ties, ja pēc iden­tis­kas pro­ce­dū­ras jū­ta­mies at­šķi­rī­gi. Tā va­rē­tu būt, pa­tei­co­ties kos­mo­sam un pla­nē­tu mij­ie­dar­bī­bai. Di­vu vie­nā­du die­nu nav, jo pa­stāv mū­su in­di­vi­du­ālie as­pek­ti un kos­mo­sa as­pek­ti. Arī mēs esam kos­moss, tā­pēc sa­vas in­di­vi­du­ālās ie­zī­mes jā­ņem vē­rā. Na­tā­lo kar­ti ne­va­jag ig­no­rēt.»

Par ma­sā­žu un bio­rit­miem

Cil­vē­ka fi­zis­kais, emo­ci­onā­lais un in­te­lek­tu­ālais stā­vok­lis ga­da ga­ru­mā nav vien­mē­rīgs. Vie­ni no­vē­ro­ju­ši, ka ap­mē­ram pirms dzim­ša­nas die­nas šī līk­ne strau­ji krīt kā zem­ē ie­mie­ta un pēc tam – kāpj uz augš­u. Bet ir vēl ci­tas die­nas, kad jū­ta­mies kā sa­lauz­ti. No­gu­ru­ši. Īg­ni. Dar­ba­spē­jas zau­dē­ju­ši.

Bio­rit­mu te­ori­jas pie­kri­tē­ji ap­gal­vo, ka tā­das sa­jū­tas sais­tī­tas ar rit­mis­kiem bio­lo­ģis­kiem cik­liem, kas cil­vē­ku pa­va­da vis­as dzī­ves ga­ru­mā. (Vie­na no viet­nēm in­ter­ne­tā, ko var iz­man­tot bio­rit­mu ap­rē­ķi­nā­ša­nai: http://bio­rit­mi.krab­jiem.lv/bio­rit­mi/.) Zi­not sa­vus bio­rit­mus, ir ie­spē­jams pro­gno­zēt, kā­di dar­bi­ņi veik­sies la­bāk, bet kad vē­lams pie­brem­zēt. Ja nu to­mēr va­jag se­vi sa­pu­ri­nāt un uz­mun­dri­nāt, kaut arī bio­rit­mi spī­tī­gi čurn dzi­ļi zem­ze­mē, tos ie­spē­jams pa­mo­di­nāt ar ma­sā­žu. Ar kā­du?

Lūk, te ir vie­tā iz­mē­ģi­nāt ma­sie­res In­gas ie­tei­ku­mu – jā­pār­bau­da, kas der kon­krē­tam cil­vē­kam kon­krē­tā die­nā. Vie­ni ap­gal­vo, ka šo­ko­lā­des ma­sā­ža ir ļo­ti re­lak­sē­jo­ša un at­slā­bi­no­ša, sa­vu­kārt ci­tus tā var uz­lā­dēt. Au­to­re uz sa­vas ādas pār­lie­ci­nā­jās, ka ka­ka­o pu­pi­ņu ma­sa (sa­tur ko­fe­īnu!) ne­vis uz­dzi­na, bet aiz­dzi­na mie­gu, un bi­ja pat grū­ti sa­gai­dīt pro­ce­dū­ras bei­gas. Gri­bē­jās cel­ties, ro­sī­ties un dar­bo­ties. Ener­ģi­jas lā­di­ņa pie­ti­ka pār­is stun­dām, bet pēc tam tie­šām sā­ka vilkt uz mie­gu.

Svarīgākais