ASTROLOĢIJA: Skais­tums, ve­se­lī­ba un kos­mis­kie rit­mi

© Gints Ivuškāns

Kad krā­sot ma­tus, kad ie­tu­rēt ga­vē­ni, kad pa­ba­rot ādu ar mas­ku un kad la­bāk iz­kau­sēt lie­kos ki­lo­gra­mus? Par ve­se­lī­bu un skais­tum­kop­ša­nu as­tro­lo­ģi­jā pie­ņemts ru­nāt, iz­man­to­jot Mē­ness ka­len­dā­ru. Ma­sie­rei In­gai Šter­nai ir sa­vi no­vē­ro­ju­mi, bet pa­do­mus gan vi­ņa iz­vai­rās dot. Ma­sie­rī­te sa­ka: «Di­vu vie­nā­du die­nu nav, jo pa­stāv mū­su «iek­šē­jā kos­mo­sa» un lie­lā kos­mo­sa as­pek­ti. Ne­do­mā­ju, ka vien­mēr va­jag rē­ķi­nāt, kad un ko da­rīt skais­tum­kop­ša­nā.» Vi­ņas teik­tais der ie­ros­mei, lai pa­mē­ģi­nā­tu, vē­ro­tu sa­vas sa­jū­tas un sa­pras­tu, kā­pēc vie­na un tā pa­ti pro­ce­dū­ra var sa­gā­dāt gan bau­du, gan at­stāt vien­al­dzī­gu.

 

Mē­ness fā­zes un zo­di­aks

Ie­priekš teik­to In­ga Šter­na pa­ma­to – vis­pirms jā­sa­prot, ko gri­bam ie­gūt un pa­nākt, at­nā­kot uz ma­sā­žu, jo vē­la­mais re­zul­tāts va­rē­tu būt at­ka­rīgs no Mē­ness fā­zes. Ma­sē­jot ak­ti­vi­zē­jam vi­sus pro­ce­sus or­ga­nis­mā – asins­ri­ti, viel­mai­ņu, bet, pie­mē­ram, vie­nā lai­kā būs in­ten­sī­vā­ka dre­nē­jo­šā fun­kci­ja, sa­vu­kārt ci­tā, kā augo­šā Mē­ne­sī, or­ga­nisms la­bāk uz­ņems mik­ro­ele­men­tus, ar ku­riem ma­sie­re pa­lu­ti­nās ādu. Vie­na un tā pa­ti mas­ka kā­dā die­nā no­ņems spie­dzi, bet ci­tā die­nā – pa­ba­ros. Ķer­me­ņa mas­ka un skru­bis at­tī­ra vai pa­ba­ro ādu uz­reiz, un, lai kā­dā Mē­ness fā­zē tas no­tik­tu, efekts tū­līt būs re­dzams.

Vi­ņa pie­ļauj, ka pirms pro­ce­dū­rām var gan pa­pē­tīt, kā­dā zo­di­aka zī­mē at­ro­das Mē­ness. Ja, pie­mē­ram, Skor­pi­onā, tad der vis­as pro­ce­dū­ras, kas sais­tī­tas ar dre­nā­žu. Ša­jā lai­kā va­rē­tu ļo­ti la­bi iz­va­dīt tūs­kas no or­ga­nis­ma, un efekts būs – vi­duk­lis šmau­gāks, stil­bi tie­vā­ki un ķer­me­nī val­da vieg­lu­ma sa­jū­ta.

Kad at­dod, kad sa­ņem

«Kā pa­ras­ti no­tiek? Gri­bam uz­reiz ve­co, pie­sār­ņo­to da­būt ār­ā un tī­ru, la­bu – iek­šā. Tas ir in­te­re­sants pro­cess, jo ne­var or­ga­nisms ti­kai at­dot un vie­tā tam ne­ko ne­ie­dot. Tad ie­stā­sies bads un ne­kā­di lab­vē­lī­gi pro­ce­si or­ga­nis­mā ne­no­tiks. Sāk­sies sa­rež­ģī­ju­mi,» vi­ņa skaid­ro.

Vien­kār­šā­kais veids, kā pa­ras­ti iz­vēr­tē pro­ce­dū­ru liet­de­rī­bu, ir dil­stošs vai augošs Mē­ness. Dil­sto­šā Mē­ness fā­zē dau­dzas pro­ce­dū­ras sais­tī­tas tie­ši ar ķer­me­ņa ma­sas sa­ma­zi­nā­ša­nu. «Tad or­ga­nisms tie­šām vai­rāk iz­da­la sār­ņus. To var sa­ska­tīt acīm re­dza­mi,» sa­ka ma­sie­re. Ja ma­sā­žas lai­kā iz­man­to pa­līg­vie­las, pie­mē­ram, mā­lus un dū­ņas, ku­ru uz­de­vums ir at­tī­rīt or­ga­nis­mu no in­dēm, pa­lī­dzēt iz­va­dīt vi­su lie­ko, arī šā­du pro­ce­dū­ru ie­tei­cams veikt dil­sto­šā Mē­ne­sī.

Ja ma­sā­žas lai­kā ir va­ja­dzī­ba un no­lūks ādu pa­ba­rot, teik­sim, ar mi­ne­rāl­vie­lām, tad de­rēs jeb­kurš Mē­ness cikls. Jo, kā pie­bilst ma­sie­re, or­ga­nisms ir gudrs, tas pa­ņem tik daudz, cik tam ne­pie­cie­šams.

Vai ma­sie­rim vieg­lāk strā­dāt dil­sto­ša vai augo­ša Mē­ness fā­zē? «Nav no­zī­mes,» at­bild In­ga Šter­na. Bet to gan vi­ņas ro­kas sa­jūt, ja cil­vēks pirms pro­ce­dū­ras ķer­me­ni nav ilg­sto­ši vai pat ne­kad kus­ti­nā­jis un vin­gri­nā­jis. «Ja nav ma­sēts, tad ma­sie­ra darbs ir kā at­ma­tā lau­ku uz­art. Arī or­ga­nis­mam var būt liels brī­nums, kas no­tiek. Ja ne­kas ie­priekš nav da­rīts, tad gan ie­teik­tu ma­sā­žu uz­sākt dil­sto­šā Mē­ne­sī, jo vis­pirms va­jag at­brī­vot vie­tu tam, kas se­kos,» vi­ņa ie­ro­si­na.

Līdz­sva­rot sti­hi­jas

Rie­tu­mu as­tro­lo­ģi­jā iz­šķir četr­as sti­hi­jas – Ugu­ni, Gai­su, Ūde­ni un Zem­i. Kat­ram cil­vē­kam vi­ņa as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē at­ka­rī­bā no pla­nē­tu iz­vie­to­ju­ma kā­dā zo­di­aka zī­mē re­dza­mas sti­hi­ju pro­por­ci­jas. Ie­tei­cams sti­hi­jas līdz­sva­rot, lai dzī­vo­ša­na bū­tu kom­for­tab­lā­ka. Ja re­dzams, ka kā­dam pie­mīt ļo­ti daudz Uguns sti­hi­jas un maz Ūdens, tad, ie­spē­jams, šāds cil­vēks ne­gūst kom­for­tu bez ūdens pro­ce­dū­rām. Ir jā­pa­mē­ģi­na un jā­no­vēr­tē sa­vas sa­jū­tas. Ma­sie­re ie­sa­ka – ja ir zi­nā­ma sa­va na­ta­lā kar­te (jeb pa­mat­ho­ros­kops), par to ir vērts pa­do­māt un at­rast vē­la­mā­ko un liet­de­rī­gā­ko ve­se­lī­bas, skais­tum­kop­ša­nas vai re­lak­sē­jo­šu pro­ce­dū­ru.

Kas pro­vo­cē slik­tu omu

Ma­sie­res In­gas prak­sē nav bi­jis no­vē­ro­ju­mu, ka kā­dam kon­krē­tas zo­di­aka zī­mes pār­stā­vim ne­pa­tik­tu ma­sā­ža vai kāds bū­tu īpa­ši kaš­ķīgs vai pie­ka­sīgs. «To, kā cil­vēks se­vi po­zi­ci­onē, no­sa­ka as­cen­dents (ho­ro­sko­pa kar­tes ko­or­di­nā­tu punkts jeb tā dē­vē­tā uz­aus­to­šā zī­me, kas no­sa­ka cil­vē­ka ār­ējo tē­lu un iz­paus­mes – red.). Ja Jau­na­vai as­cen­dents Lau­vā, tad es vi­ņā Jau­na­vu ne­va­rē­šu sa­ska­tīt,» sme­jas ma­sie­re.

To­ties klien­tu oma gan mēdz būt mai­nī­ga. Vi­ņa pret to iz­tu­ras mie­rī­gi, jo «rīt būs jaun­a die­na». Skaidrs, ka cil­vē­ka iz­tu­rē­ša­nos ie­tek­mē die­nas fons. Pie­mē­ram, ja Urāns vei­do kā­du sa­rež­ģī­tu as­pek­tu, tad In­ga no­vē­ro­ju­si – klien­ti uz­ve­das kā dri­ģe­nes sa­ēdu­šies. «Tad ne­va­jag vi­ņus lie­ki pro­vo­cēt. Ja kāds at­nāk uz­vil­cies, tad es sev pa­sa­ku – te­vi tas ne­skar, jo jā­sa­prot, ka ir fak­to­ri, ku­ri cil­vē­kam liek tā uz­ves­ties.»

Rei­zēm vi­ņa pa­ska­tās, kas de­be­sīs da­rās. Ir tā­da ne­re­dza­mā pla­nē­ta Ha­dess. Tā «at­bild» par pa­gāt­ni, no­stal­ģi­ju, at­mi­ņām. Ja tā ir no­teik­tās po­zī­ci­jās, tā­dā die­nā cil­vēks uz pro­ce­dū­ru nā­kot kā pie­krauts ar ak­me­ņiem, un ma­sie­res ro­kas to sa­jūt. Vi­ņam šķiet, ka viss ir slik­ti, bet, tik­līdz pla­nē­tas vei­do ci­tu kon­fi­gu­rā­ci­ju, tas pats klients vairs no­mākts ne­jū­tas. «Jā­sa­prot, ka tā ir ti­kai die­na. Vie­na tā­da die­na. Die­vam vis­as die­nas la­bas,» uz­sver ma­sie­re. «Un ne­va­jag brī­nī­ties, ja pēc iden­tis­kas pro­ce­dū­ras jū­ta­mies at­šķi­rī­gi. Tā va­rē­tu būt, pa­tei­co­ties kos­mo­sam un pla­nē­tu mij­ie­dar­bī­bai. Di­vu vie­nā­du die­nu nav, jo pa­stāv mū­su in­di­vi­du­ālie as­pek­ti un kos­mo­sa as­pek­ti. Arī mēs esam kos­moss, tā­pēc sa­vas in­di­vi­du­ālās ie­zī­mes jā­ņem vē­rā. Na­tā­lo kar­ti ne­va­jag ig­no­rēt.»

Par ma­sā­žu un bio­rit­miem

Cil­vē­ka fi­zis­kais, emo­ci­onā­lais un in­te­lek­tu­ālais stā­vok­lis ga­da ga­ru­mā nav vien­mē­rīgs. Vie­ni no­vē­ro­ju­ši, ka ap­mē­ram pirms dzim­ša­nas die­nas šī līk­ne strau­ji krīt kā zem­ē ie­mie­ta un pēc tam – kāpj uz augš­u. Bet ir vēl ci­tas die­nas, kad jū­ta­mies kā sa­lauz­ti. No­gu­ru­ši. Īg­ni. Dar­ba­spē­jas zau­dē­ju­ši.

Bio­rit­mu te­ori­jas pie­kri­tē­ji ap­gal­vo, ka tā­das sa­jū­tas sais­tī­tas ar rit­mis­kiem bio­lo­ģis­kiem cik­liem, kas cil­vē­ku pa­va­da vis­as dzī­ves ga­ru­mā. (Vie­na no viet­nēm in­ter­ne­tā, ko var iz­man­tot bio­rit­mu ap­rē­ķi­nā­ša­nai: http://bio­rit­mi.krab­jiem.lv/bio­rit­mi/.) Zi­not sa­vus bio­rit­mus, ir ie­spē­jams pro­gno­zēt, kā­di dar­bi­ņi veik­sies la­bāk, bet kad vē­lams pie­brem­zēt. Ja nu to­mēr va­jag se­vi sa­pu­ri­nāt un uz­mun­dri­nāt, kaut arī bio­rit­mi spī­tī­gi čurn dzi­ļi zem­ze­mē, tos ie­spē­jams pa­mo­di­nāt ar ma­sā­žu. Ar kā­du?

Lūk, te ir vie­tā iz­mē­ģi­nāt ma­sie­res In­gas ie­tei­ku­mu – jā­pār­bau­da, kas der kon­krē­tam cil­vē­kam kon­krē­tā die­nā. Vie­ni ap­gal­vo, ka šo­ko­lā­des ma­sā­ža ir ļo­ti re­lak­sē­jo­ša un at­slā­bi­no­ša, sa­vu­kārt ci­tus tā var uz­lā­dēt. Au­to­re uz sa­vas ādas pār­lie­ci­nā­jās, ka ka­ka­o pu­pi­ņu ma­sa (sa­tur ko­fe­īnu!) ne­vis uz­dzi­na, bet aiz­dzi­na mie­gu, un bi­ja pat grū­ti sa­gai­dīt pro­ce­dū­ras bei­gas. Gri­bē­jās cel­ties, ro­sī­ties un dar­bo­ties. Ener­ģi­jas lā­di­ņa pie­ti­ka pār­is stun­dām, bet pēc tam tie­šām sā­ka vilkt uz mie­gu.

Latvijā

Bieži vien Latvijas (tāpat kā visas pasaules) nākotne tiek zīmēta visai drūmās krāsās. Pasaulē arvien spēcīgākas kļūst tirānijas, aug starptautiskais saspīlējums, pastiprinās sabiedrības polarizācija attīstītajās Rietumu valstīs, biežākas kļūst klimatiskās katastrofas, bažas rada arī mākslīgā intelekta neparedzamā attīstība.

Svarīgākais