Saruna ar Rīgas mēru, Saskaņas centra līderi Nilu Ušakovu par Ukrainas notikumiem, latviešu un krievu radikāļiem un ko iesākt 16. martā.
– Jūs esat aicinājis Latvijas krievus vērsties pie saviem latviešu draugiem un pārliecināt viņus, ka šeit nav iespējams nekas līdzīgs Ukrainas Maidanam un tam sekojošiem notikumiem. Ko jūs ar to esat domājis?
– Tieši tā es esmu teicis. Lielākā daļa latviešu sabiedrības ir uztraukta par to, kas notiek Ukrainā. Un tas ir saprotami, jo Latvijas vēsturē jau ir bijuši gadījumi, kad šeit ar karaspēku ienāk svešas varas. Ir absolūti skaidrs, ka, ņemot visu to, cik lielā mērā notikumi Ukrainā ir saistīti ar Krieviju, krievu tautības cilvēkiem vajadzētu savus draugus, kaimiņus, kolēģus nomierināt, teikt, ka mums var atšķirties viedokļi par daudziem jautājumiem, bet valsts mums ir viena – Latvija – un neviens negrib, lai šeit atkārtotos Ukrainas scenārijs.
– Tas, kas mani mulsina Saskaņas centra politiskajā retorikā, ir, ka, runājot par sabiedrības vienotību, jūs tomēr atgriežaties pie etniskā principa, dalījuma latviešos un krievos. Līdz šim taču šķiet, tieši SC šo etnisko principu politikā dēvēja par lielāko kaitējumu Latvijas sabiedrībai.
– Neviens jau nevar noliegt, ka Latvijā ir sašķelta sabiedrība – citur vairāk, citur mazāk, atkarīgs no vietas un jautājuma, par kuru ir runa. Bet, redzot situāciju Ukrainā, mums ir jāatmet sīkie kašķi, problēmas un jāapliecina, ka esam vienas valsts sabiedrība. Krievvalodīgajiem būtu jānāk pretī latviešiem, un vienlaikus arī latviešiem būtu jāsaka krieviem, saviem kaimiņiem – es neuzskatu tevi par Krievijas «piekto kolonnu». Būs jau, protams, karstgalvji, kas tagad teiks, ka šeit jāslēdz skolas un bērnudārzi ar krievu valodu, jānojauc visi pieminekļi un tamlīdzīgi. Un, no otras puses, ir citi, kas tagad staigā ar saukļiem par krievu valodu no Melnās līdz Baltijas jūrai, stāv piketos par Krimas pievienošanu Krievijai. Abām radikālajām nometnēm šoreiz jāsaprot, ka šī ākstīšanās nav nekāds politisks sasniegums. Tas nenozīmē, ka Latvijā kādreiz nevajadzēs atgriezties pie strīdīgajiem jautājumiem, kas pastāv latviešu un krieviski runājošo iedzīvotāju starpā, tam kādreiz risinājums ir jārod. Bet šobrīd sabiedrības kopības izjūta par Latvijas valstiskumu ir svarīgāka par ikdienas kašķiem.
– Tad par Ukrainas notikumiem šo vienotību var sākt ar to, ka referendums par Krimas atdalīšanos no Ukrainas 16. martā ir neleģitīms.
– Mūsu valdes lēmumā ir rakstīts, ka mēs esam par Ukrainas teritoriālo integritāti. Punkts.
– Tātad jūs sakāt, ka referendums Krimā ir neleģitīms?
– Es jums saku to, ka partijas valde jau pirms Saeimas paziņojuma par notikumiem Ukrainā pieņēma paziņojumu, kurā atbalsta Ukrainas teritoriālo integritāti, no kā izriet visi pārējie secinājumi.
– ... proti, ka referendums par Krimas atdalīšanos ir neleģitīms...
– Pat netaisos to analizēt, ir vai nav leģitīms. Bet manas partijas pozīcija ir, ka Ukrainai jāpaliek esošajās robežās.
– Un jūs viennozīmīgi nosodāt Krievijas agresiju Ukrainā? Tas kaut nav kļuvis skaidrs lielai sabiedrības daļai.
– Manas partijas paziņojums ir, ka mēs esam kategoriski pret jebkādu vardarbību un karaspēka lietošanu, risinot jebkādus konfliktus Eiropā. Tas attiecas arī uz Krieviju.
– Tātad jūs sakāt: Putin, apstājies!?
– Visiem šobrīd vajag apstāties.
– Kāpēc? Visi jau neko nedara! Dara jau Krievija, kas savu karaspēku uz Ukrainu virza!
– Negribu nevienu ne apsūdzēt, ne ko citu. Bet mēs nupat redzējām notikumus Maidanā, kur, pēc tagad klajā nākušās informācijas, dažus snaiperus, kas šāva uz visām pusēm, iespējams, algoja jaunā Ukrainas vara. Un tieši tāpēc ir nepieciešama starptautiska izmeklēšana par notikumiem Kijevas Maidanā. Bet galvenais – visiem vajag apstāties, nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, lai starp Ukrainu un Krieviju notiek karš. Tas ir ārpus saprāta robežām. Es negribu analizēt, kuram par ko jāuzņemas vaina, bet galvenais – lai nav kara Ukrainā un lai tā paliek savu robežu ietvaros. Mūsu viedoklis Ukrainas integritātes jautājumā sakrīt ar Eiropas Savienības pozīciju.
– Krievvalodīgajiem Krimas apgabalā, kuru tur ir 80%, ir pašnoteikšanās tiesības?
– Es domāju, ka Ukrainas sastāva ietvaros var atrast demokrātiskus risinājumus. Nacionālajām minoritātēm ir ļoti daudz veidu, kā saglabāt savdabību, bet valstij jāpaliek vienotai.
– Un, ja Daugavpilī, kur krievvalodīgie ir 80% iedzīvotāju, viņi pateiks, ka mēs gribam autonomiju, un austrumu kaimiņš iedrošinās: вперед, товарищи (uz priekšu, biedri!), ko tad jūs teiksiet?
– Pirmkārt, tas ir jautājums par to, ko mēs tagad darīsim, lai šāda situācija ne Daugavpilī, ne kur citur nebūtu pieļaujama. Tas ir tieši tas, ko teicu iepriekš, – tagad latviešiem un krieviem, neraugoties uz vēsturiskajiem aizvainojumiem, uz to, kas kuram kurā valodā kam ir atbildējis, vajag saņemties un atrast kopsaucēju, lai pat teorētiski šāda situācija ar Daugavpili nebūtu iespējama. Tad, ja 80% Daugavpils krievu pateiks, ka grib pievienoties Krievijai, nu... tad jau būs par vēlu. To vienkārši nevajag pieļaut.
– PCTVL akcija Krimas krievvalodīgo atbalstam ir paredzēta, lai satracinātu latviešus pirms 16. marta. Vai jūs uzskatāt citādi?
– Protams, tā paredzēta latviešu sabiedrības tracināšanai. Tieši tāpat kā nacionālradikāļu apsaukāšanās par urlām un tamlīdzīgi. Viens pret vienu.
– Varbūt vajadzēja aizliegt šo pasākumu?
– Demokrātiskā valstī nevienu pasākumu aizliegt nevar. Arī 16. martā un 9. maijā ne. Tad, kad Rīgas dome mēģināja aizliegt, tiesa visus pasākumus atļāva. Ar aizliegumiem tāpat neko nevar panākt – ne aizliedzot Krievijas TV kanālus, ne arī kādam iet pa ielām. Jo noskaņojums daļā sabiedrības ir un vienmēr atradīsies kāds, kas šo noskaņojumu gribēs ekspluatēt. Bet vajag strādāt, lai šīm radikālajām grupām nebūtu iespējas paplašināties, lai vidusmēra Latvijas krievvalodīgais ar savu latviešu kaimiņu diskutētu, nevis ietu pa ielām un eskalētu situāciju.
– Jums kā Rīgas mēram vismaz ir iespēja panākt to, lai šīs divas grupas fiziski nesatiktos.
– Kas attiecas uz 16. martu, atbilstoši plānam ir izdarīts viss, lai Valsts policija varētu nodrošināt kārtību. Abas puses ir atvirzītas viena no otras, un apskaņošanas aparatūras izmantošana ir aizliegta.
– Tātad – kas ir jādara Latvijas iedzīvotājam 16. martā?
Jāsēž mājās. Tiem, kuri vēlas pieminēt savus karavīrus, ir tradīcija to darīt Lestenē. Vajag cienīt vienas sabiedrības daļas vēstures izpratni un ar izpratni jāizturas pret otru pusi. Tie, kas iet 16. martā uz Lesteni, neies 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa.
– Atgriežoties pie situācijas Ukrainā, kādi soļi būtu jāveic, lai stāvoklis normalizētos?
– Pirmkārt, ātrāk jānoorganizē vēlēšanas – gan parlamenta, gan prezidenta, jo ir zināmi jautājumi par jaunās Ukrainas varas leģitimitāti. Ir taču skaidrs, ka valstī ir noticis apvērsums – kā tas tiks vēlāk traktēts: kā revolūcija vai apvērsums, ir atkarīgs no tā, ko cilvēki, kas pašreiz ir pie varas, darīs ar valsti. Lai viņus tālāk sauktu par revolucionāriem vārda labākajā nozīmē, viņiem vajadzīgas starptautiski atzītas vēlēšanas, jātiek vaļā no saviem ekstrēmistiem. Kas ir Ukrainas nacionālie ekstrēmisti, ja nevēlaties vaicāt Krievijai, pajautājiet Polijai, kas ir ekstrēmistu elks Stepans Bandera. Jaunajai varai būtu jāminimizē viņu ietekme Ukrainas politikā un vienlaikus jādomā, kā saliedēt izteikti sašķelto sabiedrību, kas sašķelta ne vien etniski, bet arī pēc valodas pazīmēm. Un galvenais – kā nodrošināt godīgu valsts pārvaldi.
– Ne ES valstu līderus, ne ASV prezidentu Baraku Obamu gan jaunās Ukrainas varas leģitimitātes jautājums neuztrauc. Tie runā ar Ukrainas valdības vadītāju Arsēniju Jaceņuku, šādu jautājumu nevirzot.
– Viņi runā ar to varu, kura ir. Kamēr nav vēlēšanu, citas varas tāpat nebūs.
– Vai separātisma tendences Ukrainā varētu izplatīties visos austrumu reģionos?
– Tas ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā jaunā vara pateiks, ka visi Ukrainas pilsoņi ir tai mīļi. Un neizvirzīs valodas jautājumu, radot šķelšanos Ukrainas krieviskajos reģionos.
– Kā jūs izturaties pret saukli – krievu valoda no Krimas līdz Baltijas jūrai?
– Es domāju, ka valodas jautājums ir Latvijas politiskajā dienaskārtībā; mums ir politiķi, kas stāsta, ka vajag mainīt izglītības likumu, tūlīt pārejot uz apmācību tikai latviešu valodā, tā izraisot tūlītēju pretreakciju.
– Es jums neprasu par to, kā latvieši grib nostiprināt latviešu valodu, bet pilnīgi otrādi – par lozungu par krievu valodu.
– Ja mēs runājam par krievvalodīgo attieksmi pret valodu referendumu, tad tā bija pretreakcija pret visu to, kas notika 2011. gadā: kad vēlēšanu uzvarētāji – Saskaņas centrs – tika pasūtīti pāris māju tālāk. Krieviem nav problēmu ar latviešu valodu, kaut vai paskatīsimies centralizēto eksāmenu rezultātus – tie krievu jauniešiem ir tikai drusciņ sliktāki nekā latviešiem. Latvijas sabiedrībā šobrīd problēmas ar latviešu valodas prasmi jauniešu vidū, var teikt, nav, tāpēc mēģinājumi virzīt jautājumu par skolām tikai latviešu valodā ir tikai politiski mēģinājumi eskalēt situāciju. Kāpēc ar to tagad ņemties? Tāpēc, ka Eiropas Parlamenta un Saeimas vēlēšanas priekšā? Nu, pačakarēsim viens otru! Vai tad tas ir risinājums?! Paskatieties uz Ukrainu! Tad vēlme vienam otru čakarēt valodas jautājumā uzreiz izzudīs.
– Par vēlēšanām, starp citu: jūs domājat, ka latviešu un ukraiņu vēlētājs joprojām atbalsta SC?
– Es gribētu atgādināt, ka 60% no Latvijas ukraiņiem ir nepilsoņi, tāpēc tas nu būtu tā liekulīgi runāt par «ukraiņu vēlētājiem». Tas nu bija arī ļoti neveikli no Latvijas nacionālajiem politiķiem – dzirdēt, kā viņi pauda atbalstu ukraiņiem, lai gan līdz šim neko nav darījuši viņu integrācijai un motivācijai saņemt Latvijas pilsonību.
Bet kopumā domāju, ka ukraiņu vēlētājs gan novērtēs mūsu politisko attieksmi pret situāciju Ukrainā, gan arī to, ka Rīgas dome ir palīdzējusi ukraiņu kopienai – skola izremontēta pirmo reizi kopš 1991. gada. Savukārt latviešu vēlētājs noteikti novērtēs to, ka SC nepiedalās nacionālajā trakomājā, kas bija Saeimā, kad apsprieda rezolūciju par situāciju Ukrainā; vai tad tur kāds gribēja ukraiņiem palīdzēt?! Nē, tikai domāja, ko pēc iespējas riebīgāku pateikt par krieviem, lai piepildītu savus trīsarpus punktus pirms vēlēšanām.
– Kā jūs vērtējat ekonomiskās sankcijas pret Krieviju?
– Jāskatās. Viens jautājums ir – kā palīdzēt Ukrainai, otrs – saplēst mājās visus traukus. Mums ir jāapzinās, cik svarīgas Latvijai ir ekonomiskās attiecības ar Krieviju, un jāatbild pašiem sev uz jautājumu: vai, lai, iespējams, uzsveru, iespējams, palīdzētu Ukrainai, esmu ar mieru atteikties no 50 eiro mēnesī no savas algas.
Eiropas sankciju sakarā jāatceras divas lietas: Eiropai vajag mieru Ukrainā. Bet nevajag «karu» ar Krieviju. Jānodrošina tās abas lietas.
– Krievijas vēstnieks Aleksandrs Vešņakovs izteicies par finansiālu palīdzību Latvijas nepilsoņiem un Krievijas valsts pasu piedāvāšanu viņiem. Jūs uzskatāt, ka tas ir pareizi? Atbilstoši situācijai, lai nedestabilizētu stāvokli valstī?
– Tā ir valsts konkurence par saviem iedzīvotājiem. Latvija šajā cīņā jau ir zaudējusi Eiropas Savienībai, jo ir bijusi milzīga emigrācija. Tagad, ļoti iespējams, zaudēsim arī cīņu par nepilsoņiem, jo, ja viņiem piedāvās lielāku pensiju, nu kurš gan domās, ko iesākt? Jautājums ir pat, cik daudz Latvijas pilsoņi – pensionāri, ja viņiem dos citas valsts pasi un augstāku pensiju, sāks svārstīties. Baidos pat domāt.
– Un tā nav iejaukšanās citas valsts lietās?
– Runājot par nepilsoņiem? Nē. Viņiem neviens cits pilsonību nav piedāvājis.
– Vai jūtat, ka labējās partijas testē SC šobrīd, vai ņemt jūs pēc vēlēšanām koalīcijā, un tas attiecas uz jūsu rīcību un retoriku, kas izriet no Ukrainas notikumiem?
– Nav jau kam testēt. Kurš to darīs? Āboltiņa? Zaķis? Prudentia saņems kādu speciālu honorāru, lai notestētu SC? Mūs notestēt var tikai Latvijas vēlētāji.
– Varat atkal palikt bez sabiedrotajiem.
– Nē. Šoreiz situācija ir citāda nekā 2011. gadā. Tagad, pateicoties Ukrainas notikumiem, ir augstāka radikalizācijas pakāpe. Un ir tikai viena izvēle – vai veidot vienotu vīziju par valsts nākotni, vai atdot lielu daļu vēlētāju krievu un latviešu radikāļiem un skatīties, kā viņi sāks plēsties savā starpā tepat pie Melngalvju nama. Un, tā kā Rīga ir krietni mazāka nekā Kijeva, paslēpties nebūs iespējams.
