Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Latvijā

Rudzītis: Vīrietis vispirms redz skaistumu

© F64 Photo Agency

Iepriekšējā saruna ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti (NRA, 24. janvārī) par sieviešu vietu politikā un sabiedrībā izraisīja lielu lasītāju rezonansi. Tāpēc tikāmies vēlreiz, lai parunātu par vīriešu lomu un viņu motivāciju.

- Rietumos valdošā tendence sievietēs cenšas izskaust to sievišķo dabu tradicionālajā izpratnē un veicināt vīrišķo īpašību attīstību, kamēr vīriešos izskaust mačismu un kultivēt it kā sievišķīgas iezīmes. Valda uzskats, ka sievišķīga sabiedrība ir mazāk agresīva, tajā vieglāk dzīvot, savukārt vīrišķīga sabiedrība ir agresīva un karus izraisoša.

– Ar katru gadsimtu individuālam cilvēkam pieaug vērtība. Pirms tūkstoš gadiem katram atsevišķam cilvēkam bija ļoti niecīga vērtība. Viduslaikos, ja nebiji gatavs par ideju mirt, tad ideja neko nebija vērta. Cilvēkam bija dabiski sevi upurēt kolektīva labā. Vēl 20. gadsimta sākumā krist par tēvzemi bija labākais, kas vien varēja būt. No individuālisma viedokļa tas ir pilnīgs absurds. No individuālisma viedokļa karš ir bezjēdzīgs, no kolektīvisma viedokļa tam ir milzīga jēga. Vai nu mūsu nācija (ideja) uzvar vai zaudē. Uzvarēts karš svešā teritorijā – kas var būt labāks? Tā tas bija kādreiz. Tagad tā vairs nav.

– Tātad pasaulē, kurā ir uzvarējis individuālisms, kari vairs nav iespējami?

– Tie ir iespējami, kā to pierādīja karš Balkānos, bet kara vietu cenšas ieņemt sports.

– Sabiedrība diezgan sāpīgi uztvēra premjera Valda Dombrovska atkāpšanos. Radās tāds kā sērdieņu komplekss, ka esam palikuši bez sava «tēva un aizstāvja».

– Dombrovskis, nonākot premjera amatā, tika pakļauts ļoti stipram spiedienam, kuru viņš godam izturēja. Tādus cilvēkus parasti ciena. Viņš bija ļoti ilgi valdības priekšgalā, un viņam pienācās lauri par krīzes pārvarēšanu. Tagad, kad viņš ir prom, cilvēkiem ir zaudējuma izjūta. It kā būtu pazaudēts maks vai aizgājis bojā sunītis, kas dzīvojis pa māju piecus gadus. Arī es Dombrovska demisijas dienā izjutu līdzīgas emocijas. Kāpēc? Nevajag! Neredzu jēgu. Ja vēl tas tiek sasaistīts ar Zolitūdes traģēdiju, tad vēl jo lielāka neizpratne. Aiz tā visa jūtami kaut kādi meli. Sazvērestība pret mūsu mīļo lācīti.

– Kā vērtēt to, ka valsts vadītājs asociējas ar lācīti?

– Tas rāda spēcīgu psihes vēlmi. Deviņpadsmitā gadsimta beigās ASV bija prezidents vārdā Tedijs [Teodors Ruzvelts] un tika publicēta karikatūra – Tedijs un lācītis. Vācijā viens uzņēmīgs cilvēks uztaisīja rūpnīcu, kas sāka ražot šos lācīšus – Teddy Bear. Šī rūpnīca ar lieliem panākumiem strādā vēl šodien. Esmu bijis šajā rūpnīcā, kur ražo fantastiski dārgus, ļoti kvalitatīvus lācīšus no dabīgas aitas vilnas. Lāčplēsis saplēš to bīstamo lāci un atbrīvo no sevis, iekrītot Daugavā.

– Ko tas nozīmē?

– Tie lācīši pirms

15 gadiem maksāja aptuveni simt vācu marku, tos pirka un pērk. Šie lācīši simbolizē lielā, mežonīgā lāča civilizēšanu un pārvēršanu par mīļo lācīti, kuru katrs bērns var nēsāt rokās. Līdz ar to pasaule kļūst drošāka.

– Daudzi un sevišķi jau daudzas pārmet, ka Latvijā trūkstot īstu vīriešu, tāpēc sievietēm jāuzņemoties tas, kas normālos apstākļos būtu vīriešu pienākums.

– Latvijā ir pārtraukta saikne starp tēvu un dēlu, tāpēc abi ir vāji. Ir apgrūtināta pieredzes nodošana no vīrieša vīrietim. Kad māte baro dēlu, tad viņa faktiski pamet savu vīru. Daudzi vīrieši, sevišķi jauni, to nesaprot un nespēj pārdzīvot. Viņi sameklē sev kādu citu, dzer un tamlīdzīgi.

– Tie ir tādi universāli principi, kas darbojas visā pasaulē, bet latviešu sievietes bieži apgalvo, ka pietiek viņām aizbraukt uz ārzemēm un tur jūt pavisam citādu (daudz labāku) attieksmi pret sevi kā sievieti.

– Katrs vīrietis grib regresēt par puiku. Un turēties pretim latviešu sieviešu mātišķajam, sauktam par sievišķo, piedāvājumam nav viegli. Maz pētīta ir tāda lieta kā pirmās nakts tiesības Latvijā. Uzskatāmākais piemērs ir mūsu literatūras dižgars Rūdolfs Blaumanis. Viņa māte strādāja par kalponi Ērgļu muižā, kur kāds Cirstu muižnieks uztaisīja viņai bērnu. Redzot šo situāciju, Ērgļu muižnieks Transē apprecina šo kalponi ar muižas pavāru uzvārdā Blaumanis un iedod viņiem Braku saimniecību ar

100 hektāriem zemes. Tas nozīmē, ka šī kalpone kaut kādā savdabīgā veidā nopelnījusi māju. Kā jūtas viņas vīrs, kurš labi saprot situāciju? Kā tas ietekmē ģimenes attiecības? Kam viņam jājūtas pateicīgam, ka viņam ir savas mājas un liela saimniecība? Domāju, šādas lietas ir notikušas daudz biežāk, nekā mēs iedomājamies. Ne tik daudz 19. gadsimtā, bet 18. gadsimtā, kad vēl bija dzimtbūšana un pēc Ziemeļu kara zeme bija tukša. Muižniekam bija jāatrod veids, kā nomainīt saimniekus, ja tie saslimst, nomirst, sajūk prātā. Šis varēja būt izplatīts mehānisms. Kāda kalpone dabū muižnieka dēlu un viņas dēls zemi.

– Kādas sekas šī prakse radīja, un kā tās atspoguļojas šodienas situācijā?

– Tas rada konfliktu starp tēvu un dēlu. Tēvs ir pazemots, jo viņa sievai ir baronēns, kurš nav viņa dēls, bet kurš kā vecākais mantos šo saimniecību. Blaumani audzināja māte – pavārs ir bijis labs, cilvēcīgs tēvs, taču māte stingri turēja visu savās rokās. Rūdolfs tika sūtīts tikai vācu skolās, un viņš ir bijis tikai viņas dēls. Tēvam (patēvam) tur nav bijusi liela teikšana, lai gan vēlāk Rūdolfs viņu ļoti cienījis. Tas nozīmē, ka māte un dēls ir ārkārtīgi ciešā sasaistē. Braku mājās mātes gulta ir turpat aiz durvīm un pie loga ir steķītis, uz kura ir uzliktas durvis Rūdolfam rakstīšanai. Rūdolfs sēž, skatās pa logu un raksta, bet māte aiz muguras guļ. Tas ir stāsts par pakļautu tautu, kurai ilgstoši bijis šāds mehānisms, kur tēvs no dēla ir atdalīts un runā dažādās valodās.

– Kādā veidā šo ietekmi var pārvarēt?

– Šodien ir svarīgi samazināt šķirto laulību procentu. Dēls aug kopā pie tēva un iemācās tēvu respektēt un no tēva mācīties.

– Nupat mums bija izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis, kurš intervijā žurnālam Ieva apgalvoja, ka nukleārā ģimene ir piedzīvojusi krahu un viens vīrietis vai sieviete kopā var nodzīvot maksimums

11 gadus, pēc kuriem jāveido jaunas attiecības. Agrākās attiecības, kad cilvēki precējās uz mūžu, esot noiets etaps un anahronisms.

– Pieņemot Ķīļa, es teiktu – ticību, vidējais attiecību ilgums būs tikai kādi trīs gadi.

– Viņš nav vienīgais. Viņam ir milzīgs atbalstītāju pūlis, kuri piekrītoši māj ar galvām.

– Tas, ko viņi sludina, ir grupu laulības, un tas jau cilvēces vēsturē ir piedzīvots. Plašākā izpratnē tas nozīmē, ka visi guļ ar visiem. Saskaņā ar manu priekšstatu pirms 10–20 tūkstošiem gadu tur, kur tagad Sahāras tuksnesis, bija auglīgākie zemes apgabali. Tur bija īsta paradīze un visa bija tik daudz, ka nevajadzēja strādāt, lai sevi nodrošinātu ar pārtiku. Līdz ar to nebija nepieciešamības pēc privātīpašuma un darbojās grupu laulības principi, kur arī bērni bija kopīgi, jo neviens nezināja, kurš ir bērna tēvs. Tad, kad uznāca sausums un sāka trūkt pārtikas, tad atklājās, ka tikai viens vīrietis un viena sieviete, nevis visa grupā salaulātā varza varēja noiet lielus attālumus barības meklējumos. Šajā situācijā viņi konstatēja, ka tas, ko viņi ir sarūpējuši, pieder viņiem un sniedz papildu drošību. Tas, ko viņi radījuši, to manto viņu bērni. Īpašums un jēga nemitīgi palielināt drošību strādājot radīja šo monogāmo jeb, kā Ķīlis saka – nukleāro ģimeni. Turklāt atklājās, ka tur, kur bērni izaug vienam tēvam un mātei, tur viņi ir stiprāki. Psiholoģiski noturīgāki.

– Kā vērtēt šos Ķīļa un viņa atbalstītāju izteikumus?

– Tas nozīmē, ka viņi grib krist atpakaļ grupu laulībā.

– Ķīļa atbalstītāji teiks – tas ir labi, visi brīvi, nav nekādu saistību...

– Tas nozīmē, ka mums nebūs jēgas strādāt, jo viss piederēs visiem. Eiropas civilizācija ir būvēta uz monogāmas ģimenes bāzes, kur katra sarūpētais tiek nodots no paaudzes paaudzē. To jau savulaik Frīdrihs Engelss rakstīja.

– Jums varbūt Engelss ir autoritāte. Progresīvajiem cilvēkiem ir citas autoritātes. Lūk, Roberts Ķīlis ir mūslaiku pravietis.

– Ja mēs gribam mirt kā tauta un civilizācija, tad mums grupu laulība var būt pieņemama. Tad, kad Mozus izveda jūdus tuksnesī un deva viņiem desmit baušļus, notika izšķiršanās par monogāmu laulību. Šie baušļi ir precīza, vislakoniskāk izteiktā līnija, kas atšķir grupu laulību, poligāmu ģimeni no monogāmās ģimenes. Ja tiek pildīti šie desmit baušļi, tas nozīmē, ka tiek dzīvots monogāmā laulībā, jūdaiskā un pēc tam kristietiskā kultūrā.

– Vai tas neierobežo cilvēku brīvo gribu un iespējas attīstīties?

– Tas liek cienīt savus senčus un viņu ieguldījumu kultūrā un psihē un savu pienesumu balstīt uz šī drošā pamata.

– Ja paskatāmies uz latviešu un pasaules tā dēvēto progresīvo mediju telpu, tad redzam, ka visu nelaimju sakne ir reliģija un ģimene, kas ir galvenais progresa traucēklis.

– Tā ir izteikti matriarhāla ideoloģija, kas ietērpta liberālisma drēbēs un domāta cilvēkiem, kam līdz liberālismam vēl augt un augt.

– Pareizi, patriarhālais dzīvesveids ir iznīdējams kā arhaisks un atpakaļrāpulīgs.

– Te ir arī terminoloģisks juceklis. Janīna Kursīte man reiz pastāstīja, ka latviešu valodā vārdi sieviete un vīrietis parādījās tikai 19. gadsimtā. Līdz tam bija tēvs, māte, māsa, brālis, sieva, vīrs utt. Kad mēs sakām apkopojoši – sieviete, tad viens domā māte, otrs – meita. Gan vīrietis, gan sieviete sastāv no daudzām lomām. Pasakot apkopojošo – sieviete, katrs var iedomāties savu lomu. Patriarhālisms un tēvs noeksaminē, vai no dēla ir izaudzis īsts nākotnes liberālis vai memmesdēliņš un boļševiks.

– Šīs dažādās lomas redz atpakaļrāpuļi. Progresīvais cilvēks neredz kaut kādas genderu lomas. Viņš redz personību, cilvēku, nevis tās mākslīgi sagudrotās pasakas par sievietēm, vīriešiem, mātēm, sievām vai vīriem.

– Šie cilvēki ir radījuši teoriju, ka tas, kas ir attīstījies pēdējos piecdesmit gados un smadzenēs aizņem ļoti maz vietas, ir spējīgs dominēt, bet viss pārējais, kas attīstījies gadu tūkstošos un tūkstošos, tiek atcelts. Ir vēlme domāt, ka cilvēku desmitiem un simtiem tūkstošu gadu ilgā pieredze neeksistē. Kā psihoterapeits no cilvēku uzvedības redzu, kā tas senais tomēr nāk ārā. Cilvēks nav tas, ko viņš par sevi domā un saka apkārtējiem. Par cilvēku runā viņa uzvedība. Sieviete domā, ka viņa ir viņas galva, viņas personība, bet vīrietis sievieti vienmēr redz no apakšas. Vīrietis vispirms redz skaistumu jeb pievilcību. Tas ir tas, kas vīrieti pie sievietes pievelk, liek tai tuvoties, lenkt, mēģināt dabūt gultā utt. Pievilcība ir instruments, ar kura palīdzību sieviete aicina vīrieti palīdzēt tai radīt bērnus. Jebkurš vīrietis reaģē tieši tādā veidā. Viņš neinteresējas, vai tev ir augstākā izglītība un izsmalcināta dvēsele, viņu interesē tūlīt pat...

– Sievietes riebumā novēršas no tādas jākļu filozofijas.

– Bet kāpēc tad viņai kosmētikas kārta, īpaši latviešu sievietei?

– Lai labi justos, lai izskatītos labāk nekā pretimnācēja uz ielas vai kolēģe pīpētavā.

– Un augstpapēžu kurpes, mini, dibena grozīšana, acu taisīšana utt.? Var jau neklausīties mani, bet paņemt un palasīt nozares klasiķi Jāni Zālīti par seksuālajiem relišeriem.

– Tas varbūt darbojas pie primitīviem tēviņiem un mātītēm, kam sekss vien prātā, bet mēs taču esam intelektuālas būtnes, kas dzīvo civilizētā sabiedrībā, kur ir citi kritēriji.

– Iedomājamies garu sieviešu rindu, kur pirmā ir kāda no šodienas sievietēm un pēdējā ir pirmā ar dzemdi apveltītā būtne uz planētas pirms miljoniem gadu. Visas šīs sievietes ir dzimušas cita no citas. Ja mēs no šīs rindas paņemam vidējo, kas pārstāv šo rindu – tā ir dieviete. Šī dieviete ir katra cilvēka smadzenēs iekšā, un viņa ir visumā briesmīga. Kad skatāmies sievietes sejā, mēs redzam šo rindu. Vislabāk to redz mazi bērni, kad skatās mātes sejā. Bērns mātes sejā redz nevis tikai māti, bet dievieti. To dievieti, kura var arī nogalināt, kas pirms dažiem simtiem un tūkstošiem gadu nebija retums (kad nevarēja veikt abortu, bet saimei nebija ko ēst). Arī mūsdienās bērniem ir bailes no mātes, kas nav personiskā māte, bet dieviete, kura ir jāpielūdz, lai nenogalina, nekastrē. To mēs redzam senos reliģiskos rituālos, kuri liecina, ka cilvēkiem periodiski uznāk trauksme par to, ka dieviete dusmojas. Ir jāiet ziedot, jānomierina. Jāpaņem kaut kas vērtīgs un jānes ziedot uz birzīti, alu, templi vai kur citur. Ziedot var visu ko, un nopietnākais ir seksuālais ziedojums. Vīriešu uzvedību lielā mērā nosaka bailes nepakalpot sievietei. Ir tāds manis iedomāts autobusa tests. Ja sieviete stāv uz augšējā pakāpiena, bet vīrietis lejā, tad nav jautājuma, vai var viņai pasniegt roku, bet vai var nepasniegt un gaidīt, lai viņa izkāpj ārā pati. Ja viņa ir izkāpusi pati, tad kā vīrietis jūtas pēc tam? Sevišķi, ja viņa uz vīrieti paskatās un pirms tam nevērīgi izmetusi – nez vai te kāds vīrietis arī ir? Dievieti sievietē vīrietis ļoti jūt un baidās kļūt smieklīgs vai vājš šīs dievietes acīs, tāpēc viņš nevar neievērot šos signālus. Viņam ir jāpasaka kāds kompliments, jāpasmaida, jāgrib dabūt gultā, jāuzdāvina ziedi. 14. februāris vai 8. marts ir dienas, kad vīrieši iet masveidā ziedot un realizē šo seno kultu. Vīrietis, pirmkārt, redz dzemdi, otrkārt – dievieti un kulturālo, izglītoto sievieti tikai pēc tam.

– Pasaulē valdošais meinstrīms liek vīrietim šo funkciju atmest un kaunēties no tās. Cik nav dzirdēts, ka, piemēram, Zviedrijā var dabūt pļauku, ja centīsies pakalpot sievietei.

– Vismaz Latvijā es neesmu sastapis sievieti, kura riebumā atgrūstu pretim pasniegtu roku vai, piedāvājot paturēt mēteli, teiktu – es pati.

– Droši vien esam atpalikusi sabiedrība. Visas jūsu teorijas no meinstrīma viedokļa ir neiedomājami arhaiskas. Kaut kāds Mozus, dievietes, tūkstoš gadu seni rituāli. Paskatieties aiz loga, kurš gadsimts? Divdesmit pirmais.

– Ar šīm jaunlaiku idejām ir visvieglāk kontaktēt savā apziņā, jo tās ir vistuvāk, bet lielākā neapzinātā ietekme ir tam, kas ir psihes pamatā. Uz kā mēs stāvam.

– To mēs ar izglītošanu un audzināšanu pārmainīsim.

– Ja vīrietim vispirms būtu sievietē jāredz viņas gudrības un dvēseles stāvoklis, tad mēs izmirtu, jo vīriešiem nebūtu seksuālas motivācijas. Arī vīrietim kā dzimumam vairs nebūtu jēgas.

– Ko teikt par teorijām, ka dzimuma lomas mums tiek ieaudzinātas un tās katrs var izvēlēties atbilstoši savām vēlmēm?

– Tās ir pilnīgas muļķības. Māte neapzināti pret meitām izturas citādi nekā pret dēliem. Ja kāds grib runāt vai, vēl trakāk, pakļaut bērnus dzimumu lomu maiņām un piedāvāt dzimuma izvēli, tad tā ir ārkārtīga vardarbība pret psihes struktūru, kas kā filigrāna kārtaina kūka izkārtojusies miljoniem gadu ilgā attīstības periodā. Psihiatri mokās ar sajauktām kūku kārtām.

– Kāds tad ir galvenais vīriešu uzdevums?

– Radīt sievietei bērnu un ģimenei un valstij drošības izjūtu. Kādreiz ģimenes sastāvēja no sievietēm un viņu bērniem. Pieauguši vīrieši dzīvoja atsevišķi kaut kur mežā un laiku pa laikam gāja meitās. Tas bija pabriesmīgi, kad sieviešu vidū ielauzās vīrieši un viņas varoja – šie notikumi projicējas uz šodienas attiecībām un ienes tajās seno vardarbību kā atriebību par atriebību. Lai iegūtu aizstāvību, sievietes centās iegūt tā vīrieša labvēlību, kuram bija ietekme vīriešu barā un kurš varēja pateikt – tās ir manas sievietes, viņas neaiztieciet. Šis vīrietis bija pirmais tēvs. Vēlāk jau no viņa radās bērni un viņš kļuva bioloģiskais tēvs. Ar vienu kāju viņš bija ģimenē, bet ar otru kāju mežā.

– Vai civilizācija aizies pa Ķīļa sludināto nukleārās ģimenes kraha ceļu vai tomēr atgriezīsies pie tradicionālās monogāmās ģimenes?

– Grupveida laulības nav attīstības ceļš. Tas ir haoss un ceļš uz iznīcību. Bet varbūt mēs to gribam. Matriarhālajā pasaulē laiks ir cirkulārs, dzimšana un nāve ir viens un tas pats, nav ne pagātnes, ne nākotnes.