Politiķu ietiepība var novest pie gāzes deficīta

Baltijas valstu un Polijas politiķu aizspriedumi pret jaunbūvējamo Nord Stream gāzes cauruļvadu, kas Baltijas jūras dibenā savienos Viborgu pie Somu līča ar Greifsvaldi Vācijā, jau tuvāko gadu laikā draud ar gāzes deficītu un attiecīgi ar ievērojamu energoresursu cenu lēcienu.

Eiropas Komisija pētījumā DG-TREN 2007 apkopojusi ES enerģētikas vajadzību prognozes līdz 2025. gadam, kurās tiek paredzēts ES kopējā enerģijas patēriņa kāpums par vismaz 5%. Taču atjaunojamie energoresursi šajā termiņā nespēs pilnībā aizstāt fosilos, jaunas AES vēl nebūs pabeigtas, tāpēc pieprasījums pēc fosilajiem energoresursu veidiem (nafta un gāze) augs.

Ieguve ES krītas

EK norāda, ka visproblemātiskākais no visiem energoresursiem ir gāze. Kopējam patēriņa apjomam pieaugot no 543 miljardiem kubikmetru gadā līdz 629 miljardiem kubikmetru 2025. gadā, pietrūks aptuveni 195 miljardu. Problēma pirmām kārtām ir tajā, ka gāzes iegūšana Eiropas Savienības iekšienē ir sākusi kristies – atradnes Ziemeļjūrā ir pietiekami iztukšotas. Jau tagad, piemēram, Apvienotā Karaliste no gāzes eksportētājas ir kļuvusi par importētāju.

Nīderlandē lielākā gāzes atradne sauszemē – Hroninhenas gāzes lauki – saskaņā ar politisku lēmumu, kas ir spēkā jau vairāk nekā 30 gadu, piedzīvo minimālu ekspluatāciju, paliekot kā valsts stratēģiskā rezerve. Norvēģijā gāzes atradnes tiek ekspluatētas vienmērīgā līmenī, jo straujāku izmantošanu kavē ne tikai to apjoms, bet arī maksimālā gāzes vadu caurlaidības spēja uz noieta reģioniem. Projektētais Skanled cauruļvads, kam bija jāsavieno Norvēģija ar Zviedriju un Dāniju, patlaban ir apturēts uz nenoteiktu laiku.

Šaurā vieta – cauruļvadi

Kopš 2005. gada ekspluatācijā nodoti tikai divi jauni cauruļvadi, kas savieno ieguves reģionus ar patēriņa reģioniem: Langeled (Norvēģija – Apvienotā Karaliste, 20 miljardi kubikmetru gadā) un Greenstream (Lībija – Itālija, 8 miljardi). Jaunbūvējamais Nord Stream gāzes vads no tiem 195 miljardiem, kuru pietrūks līdz 2025. gadam, spēs nodrošināt 55 miljardus. Vēl divi topošie cauruļvadi no Ziemeļāfrikas spēs dot tikai attiecīgi 8 un 6,5 miljardus kubikmetru gadā.

Savukārt pārējie potenciālie cauruļvadi, kam nereti tiek pievērsta liela sabiedriskā uzmanība, ir tikai plānošanas vai idejas līmenī – šeit jāmin Nabucco (Irāka/Azerbaidžana/Turcija – Balkāni/Itālija; plānotā caurlaidība 31 miljards kubikmetru gadā), South Stream (Krievija – Bulgārija/Balkāni; plānoti 30 vai 63 miljardi kubikmetru gadā), Galsi (Tunisija – Itālija; plānoti 8 miljardi kubikmetru gadā). "Vispār nav runa par to, ka Nord Stream būtu jākonkurē ar pārējiem cauruļvadiem – jābūvē ir visi, to mēs vienmēr esam uzsvēruši," saka Nord Stream padomnieks Baltijas valstīs Romāns Baumanis.

"Ar Nord Stream progresu, kā arī starpvalstu vienošanos par Nabucco veidošanu ES sper būtiskus soļus enerģijas nodrošinājumam nākotnē. Šiem projektiem ir pilns ES atbalsts," vasarā paziņoja ES enerģijas komisārs Andris Piebalgs. Aprēķins ir skaidrs – ja tiks pieļauts gāzes deficīts nākotnē, tas novedīs ne tikai pie gāzes, bet arī jebkuru citu energoresursu deficīta un cenu kāpuma.

Neapzinās sekas

Tikmēr Polijas, Lietuvas un Igaunijas politiķi turpina iebilst pret Nord Stream būvniecībai. "Pirmie segmenti Baltijas jūras dibenā tiks nogremdēti jau pavasarī, būvējot cauruļvadu, kas stiepsies cauri Krievijas, Somijas, Zviedrijas, Dānijas un Vācijas teritoriālajiem ūdeņiem, bet uzkrītoši apies Baltijas valstis un Poliju. Tas tāpēc, ka Nord Stream projekts ir daļa no ekskluzīvas vienošanās starp Maskavu un Berlīni, kas ārpus maršruta atstātajā Varšavā tiek dēvēts Molotova-Ribentropa pakta vārdā," Polijas un Lietuvas nostāju atreferēja Wall Street Journal. "Polijas politiķiem patīk iztēlot savu valsti kā tranzīta lielvalsti, tāpēc poļi baidās, ka cauruļvada izbūve jūrā parādīs šāda statusa zaudēšanu. Savukārt Lietuva savā ārpolitikā tradicionāli atbalsta Poliju kopīgās vēstures dēļ," skaidro Cēzars Kovanda, Varšavas žurnāla Polityka analītiķis.

Tām valstīm, caur kuru ekonomiskajām zonām ies cauruļvads, būvniecība būs izdevīga – par attiecīgajā posmā veiktajiem būvdarbiem jāmaksā PVN. "Ar to saskārāmies, būvējot gāzes vadu tunelī zem upes starp Vāciju un Nīderlandi: izcēlās strīds par to, no kuras vietas jābeidz maksāt PVN vienai valstij un jāsāk to darīt otrā," stāsta Kriss E. Glerums, maģistrālo gāzesvadu operatora Nederlandse Gasunie N.V. (pieder 10% Nord Stream akciju) pārstāvis.

Diemžēl Nord Stream gadījumā Latvija jau ir nokavējusi iespēju virzīt zemūdens cauruļvadu caur savu ekonomisko zonu – Zviedrija ir apstiprinājusi būvi savos teritoriālajos ūdeņos. Taču potenciāls veids, kā Latvija var gūt labumu, ir atzara būve uz Dobeles gāzes krātuvi – Neatkarīgā jau rakstīja, ka Nord Stream izteica šādu piedāvājumu. Izpēti paredzēts pilnībā pabeigt līdz nākamā gada vidum. "Mūsu uzdevums ir sagatavot iespēju krātuves būvniecībai, iepakot gatavu projektu un tad pievilināt stratēģiskos investorus – vietējos vai ārzemniekus," spriež pētījumu veicējs – ģeologs Dr. Jānis Prols. Jau ziņots, ka Dobeles gāzes krātuve plānota nevis kā Baltijas mēroga krātuve (kam pilnīgi pietiek ar Inčukalnu), bet gan Eiropas gāzes krātuve, kas vasarā uzkrāj gāzi, bet ziemā to pārdod par dārgāku cenu Rietumeiropai.