Anatolijs Danilāns: jāgūst bauda no pareizas dzīvošanas
Saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Iekšķīgo slimību katedras profesoru, gastroenterologu un daudzu grāmatu autoru Anatoliju Danilānu.
– Grāmatai, kurai esmu līdzautors un kura tiks dāvināta mūsu laikraksta gada abonentiem, ir nosaukta visai intriģējoši – Speķītim nav ne vainas. Liekot grāmatai šādu nosaukumu, ko ar to gribējāt teikt?
– Jūs jau precīzi norādījāt, ka nosaukums ir intriģējošs. Tāpēc tādu nosaukumu izdomāju, lai tas kaut kādā veidā aizķertu lasītāju interesi. Grāmatā ir zinātniski pamatotas un ļoti noderīgas atbildes uz daudziem cilvēkiem svarīgiem jautājumiem, kas attiecas ne tikai uz ēšanu, bet arī uz harmonisku dzīvesveidu. Nesaku, ka tieši speķītis būtu tā labākā lieta. Sauksim to par neitrālu pārtikas produktu, kas nebūt nav pārlieku veselīgs lielos daudzumos. Galvenais, kas nosaka kādas lietas labumu vai kaitīgumu, ir samērīgums. Latvijā ir ļoti populāra kāda kļūme, nepareizība, kuru pieļauj ne tikai slimnieki, bet arī pieredzējuši ārsti speciālisti. Proti, pārlieku strikts ir uzskats, ka ar ēdienu tiek bojāts kuņģa zarnu trakts. Ir dažas specifiskas slimības, kur šis uzskats atbilst patiesībai, bet tas neattiecas uz veseliem cilvēkiem. To pašu speķīti vaino, ka tas bojā sirds un asinsvadu sistēmu; aknas un visu pārējo. Taču tā nav taisnība. Šis uzskats ir stipri pārspīlēts un neatbilst zinātniskiem nosacījumiem. Varētu jau teikt – nu un tad, ka ir pārspīlēts, jo no tā, ka neēdīsi speķīti, jau nekāds ļaunums nenotiks. Bet pārspīlēšana vienmēr ir bīstama. Lieta tāda, ka mēs dzīvojam diezgan saspringtos apstākļos. Liela daļa cilvēku jau tā jūtas nospiesti, depresīvā garastāvoklī. Šajā situācijā mēs, ārsti, ar savām niknajām diētām to nabaga cilvēku pabāžam vēl dziļāk zem paklāja. Viņš sāk justies vēl nospiestāks. Jau tā dažādas klapatas un kreņķi, tur neiet un tur, un tagad vēl nevaru to ēst un šito, jo Danilāns lika ēst tikai to. Bet speķīti tā gribētos uzēst, bet nedrīkstu skatīties pat ne virsū. Lūk, tas ir slikti. Tas vairs nav atbilstoši medicīnai. Tāpēc arī šādu nosaukumu grāmatai liku.
– Jums virtuvē uz galda stāv divlitrīgā kokakolas pudele, kuras saturu Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis uzskata par vienu no kaitīgākajiem produktiem. Vai jūs nebaidāties to dzert?
– Kokakola ir visā pasaulē pazīstams dzēriens, kurš nevienā pasaules valstī nav aizliegts. Kokakola netiek arī uzskatīta par veselībai kaitīgu dzērienu, kuru nedrīkstētu lietot. Zinu, ka dažādi korespondenti stāsta daudz ko. Esmu dzirdējis un varu atkārtot. Ziniet, profesor, uzlejiet kokakolu uz palaga, un palags būs beigts. Ar kokakolu mašīnā var eļļu iztīrīt, un tā ir briesmīga manta. Es atbildu vienkārši. Ja jūs sakāt, ka, lejot kokakolu uz palaga, var to sabojāt, tad es pastāstīšu, kā var to pašu palagu sabojāt desmitkārt efektīgāk. Nu, kā tad? Ja esat vesels cilvēks, tad izraisiet vemšanu un ar normālu kuņģa sulu uzvemiet uz palaga. Tas būs simtkārt kodīgāk, nekā lejot uz tā kokakolu. Tad jautājums: ja man, veselam cilvēkam, kuņģa sula ir simtkārt niknāka par kokakolu, tad uz kāda pamata man baidīties no kokakolas? Citos gadījumos, ja cilvēks ir zaudējis daudz šķidruma un sāļu (caurejas vai pastiprinātas svīšanas dēļ), tad kokakola ir efektīgāks līdzeklis šķidruma uzņemšanai, jo kokakolas sastāvā ir ogļhidrāti, saldumiņš, kas palīdz organismam vieglāk uzņemt dažādus sāļus. Ar pliku ūdeni nevar šo efektu iegūt.
– Attiecībā uz kokakolu iebildumus rada lielais cukura daudzums šajā un citos līdzīgos dzērienos.
– Jā, tur man jāpiekrīt. Bet citos produktos, piemēram, kūkās, ir vēl lielāks cukura un tauku daudzums. Vai tad kūkas arī sviest laukā? Visos veikalos tās ir, un arī es tās kategoriski neaizliedzu. Kļūme, kas var gadīties, ir vispārēja kļūme. Tā var gadīties ar kokakolu, kūkām un citiem produktiem. Apiņa kungam ir taisnība tajā ziņā, ka, ja jaunieši vai jebkurš cits uzturā lieto tikai čipsus un tikai kokakolu, tad tas ir slikti. Ne jau čipsi un ne jau kokakola izraisa problēmas, bet tas, ka cits nekas netiek lietots. Runa ir par ļoti vienpusīgu barību, un tas gan ir slikti. Ja man mājās ir kokakola, tad es kādreiz to iemalkoju klāt pie citiem ēdieniem, un zinātne saka, ka samērīgos daudzumos tā nav veselībai kaitīga.
– Kā jūs vērtējat Latvijā valdošos ēšanas paradumus kopumā?
– Mēs šajā aspektā esam malači pēdiņās. Latvijā ir raksturīga tendence pārbaroties. Tiek uzņemts par daudz kaloriju. Tur pie vainas ir arī kokakola un tamlīdzīgi produkti. Latvijā dzīvojošie cilvēki, par spīti vaidiem, ka mums neesot ko ēst, no bada nemirst un arī no barības trūkuma necieš. Ja cilvēks strādā, tad vairākumā gadījumu viņam ar to pietiek, lai viņš varētu arī pārēsties. Un tas notiek biežāk, nekā būtu vēlams. Lieku kaloriju uzņemšana notiek ne tikai speķīša vai saldumu veidā. Latvieši daudz dzer alu, kas ir bagātīgs kaloriju avots, turklāt vēl rūgts un veicina apetīti. Ja salīdzinām latviešu ēšanas paradumus ar lietuviešu vai igauņu ēšanas paradumiem, tad nevaru teikt, ka latvieši ēstu kaut kā īpaši, un es nekādas būtiskas atšķirības nemanu. Latvijā pieejamais uzturs ir normāls un labi sabalansēts. Ja vien cilvēks pats izdara pareizo izvēli no plašā piedāvājumu klāsta, dažādo un maina savu uzturu, nesaņemot vairāk kaloriju, nekā tas ir nepieciešams.
– Ir dažādi viedokļi par to, kā cilvēku ietekmē tas, ko viņš ēd. Piemēram, viens no pašvaldības deputātu kandidātiem pat izvirzīja lozungu, ka mēs esam tie, ko mēs ēdam. Kā vērtējat šādus izteikumus?
– Tās ir pēdējās muļķības. Nav tā, ka igaunis ēd ko citu un tāpēc viņš ir savādāks...
– Ar to nebija domāts pēc etniskā principa, ko katra tauta ēd, bet gan atkarībā no pārtikas kvalitātes. Vieni ēd tikai ekoloģiski tīru pārtiku, bet citi pērk pusfabrikātus un pusdienās pērk hamburgerus.
– Tur viņam jāpiekrīt. Hamburgeri, čipsi un līdzīga pārtika ir ļoti vienpusīga. Vajag pēc iespējas plašāku uztura diapazonu. Zaļbarību, dārzeņus, linsēklas, augļus ar visu mizu, gaļa vajadzīga, zivis ir ļoti noderīgas, eļļas dažādas utt. Galvenais uzsvars ir uz dažādību. Pārtiku vajag dažādot. Ēdot hamburgerus, kļūme jau nav tajā hamburgerā, jo to ēd visā pasaulē, bet gan tajā, ka nevajag to ēst katru dienu, aizmirstot par citiem produktiem.
– Parasti ar hamburgeriem apzīmē unificētu, rafinētu pārtiku. Kur slēpjas šīs rafinētās pārtikas kaitīgums?
– Tieši tajā, par ko tikko runājām. Rafinēta pārtika jau ir noplicināta savā dažādībā. Tai ir noņemtas daudzas svarīgas sastāvdaļas, taču arī nerafinēta pārtika var būt kaitīga, ja to lieto vienveidīgi. Ņemam to pašu maizi. Ekoloģiski tīru, veselīgu maizi. Maizi un ūdeni, un vairs neko. Domājat, ka būsiet stipri vesels? Nē, draudziņ, vajadzīgas zivtiņas, dārzeņi, eļļas un daudz kas cits. Maize ir laba lieta, bet ar to nepietiek. Vienpusīgs, vienveidīgs uzturs ir visneveselīgākais.
– Sekojot līdzi dietologu ieteikumiem, var ievērot, ka dažādas pamācības mainās gandrīz kā apģērbu mode. Deviņdesmito gadu sākumā stāstīja, ka sviests esot neveselīgs, un visi pārgāja uz margarīnu. Tad vienu brīdi ogļhidrāti bija sliktie, tad tauki, tad ogļhidrāti atkal kļuva labie utt. Cik lielā mērā šiem ieteikumiem var ticēt un vai tos lielā mērā nenosaka pārtikas industrijas intereses?
– Mēs runājam par vienu un to pašu. Tiek pārspīlēta ideja, ka ar ēdienu var sabeigt veselību. Savos 52 darba gados esmu piedzīvojis neskaitāmas diētas, kuras kādu brīdi bija šausmīgi populāras. Kāda skaista aktrise lieto kādu diētu, un visi viņai pakaļ. Tad kāds miljonārs izdomā savu diētu, un visi viņu atdarina. Ir bijuši mēģinājumi man iestāstīt, ka somi, lūk, lieto šo produktu, tātad tas ir veselīgs. Lai somi lieto, bet uz kāda pamata man būtu tam jātic? Mode šajā aspektā stipri mainās, un visas šīs diētas nekādu labumu nav devušas, jo vienīgā pareizā diēta veselam cilvēkam ir – ēdienam jābūt daudzveidīgam un vispusīgam. Nepārēsties un daudz kustēties.
– Ir dzirdēti tādi gudrinieki, kas apgalvo – nedrīkstot nakteņu dzimtas augus ēst...
– Jā, un ir arī pa asins grupām sadalīts, ko drīkst un nedrīkst ēst. Visas tās ir pilnīgas muļķības, kurām nav nekāda zinātniska pamatojuma. Šādos gadījumos es stāstu anekdoti par ebreju, kas tirgū pārdod kārnu gaili un prasa simts latu. Kāpēc jūs par tādu kārnu gaili tik daudz prasāt? Naudu vajag. Tāpēc jau visas šīs diētas tiek izgudrotas, jo naudu vajag to autoriem un šo diētu ieteiktās pārtikas ražotājiem. Piemēram, vegānu diēta ir kaitīga, bet ļoti dārga.
– Aptiekās lielākā plauktu daļa ir pilna ar dažādiem uztura bagātinātājiem, vitamīniem. Kāda ir jūsu attieksme pret šiem produktiem?
– Veselam cilvēkam, ja viņš ēd daudzpusīgu uzturu, daudz kustas, regulāri iziet svaigā gaisā un saulītē, šie uztura bagātinātāji un vitamīni nav vajadzīgi.
– Vesels cilvēks ir vesels cilvēks, bet, ja cilvēks ir gados, tad vai viņam nevajag papildus šos bagātinātājus?
– Viņam vajag aiziet pie ārsta noskaidrot savu veselības stāvokli.
– Ieejot aptiekā, var redzēt, ka daudzi pensionāri gandrīz vai pusi pensijas atdod šiem bezrecepšu medikamentiem – uztura bagātinātājiem un dažādiem vitamīnu komplektiem.
– Tā ir kļūme. Kārtējais pārspīlējums. Iespējams, ka kādam varbūt tiešām ārsts šos līdzekļus ir rekomendējis kādas slimības ārstēšanai, bet lielākajā daļā gadījumu tā ir kļūme. Ir veikti ļoti plaši pētījumi, kuros apsekots liels cilvēku skaits, kuri lieto dažādus antioksidantus – beta karotīnu, selēnu, D, E, C u. c. vitamīnus. Vitamīnus daudzi lieto tieši pavasaros, jo pēc ziemas to it kā trūkstot. Šie pētījumi, kuros zinātnieki gadu desmitiem sekojuši šo cilvēku veselībai un antioksidantu un vitamīnu lietošanai, pārliecinoši secinājuši, ka, piemēram, C vitamīns mirstību vai dzīves ilgumu neietekmē, tā ka var šos vitamīnu pirkt, ja ir liela vēlēšanās. Toties beta karotīns, E vitamīns un vēl daži citi antioksidanti mūžu saīsina. Tie, kas pavasaros gāja papildināt savus krājumus, nomira agrāk nekā tie, kas ar šādām lietām nemuļķojās. Veselam cilvēkam pārtikas piedevas nav vajadzīgas.
– Vai cilvēkiem ar trauslu kaulu struktūru kaļķis arī nav jādzer?
– Kaļķi vajag dzert, ja ir kaulu problēmas. Piens arī ir laba lieta. Olas arī var lietot un ir jālieto.
– Vienu brīdi runāja, ka pieaugušiem cilvēkiem piens organismā slikti pārstrādājas un tas vairāk ir bērnu un pusaudžu produkts, kura lietošana pusmūžā esot bezjēdzīga.
– Tur ir cita lieta. Ja cilvēkam ir problēmas ar asinsvadu sistēmu un ir paaugstināts sliktā holesterīna līmenis, tad treknie piena produkti ir jāierobežo. Nevis jāizslēdz, bet jāierobežo. Veseliem cilvēkiem, kuriem nav paaugstināts holesterīna līmeni, piens ir vēlams.
– Tagad tuvojas svētki. Cilvēki gatavos svētku galdus, ies ciemos, ēdīs un daudzi regulāri pārēdīsies, lai ko mēs te runātu par mērenību. Ir ziema, daudzas brīvdienas, arī kustību apjoms var būt ierobežots. Kas būtu jādara, lai pārēšanās sekas būtu nekaitīgākas? Vai jāievēro kādas atslodzes dienas vai kas cits?
– Zinātne uz šo jautājumu atbild skaidri. Divu vai triju dienu laikā cilvēks nespēj pārbaroties. Viņš var pārēsties līdz vemšanai, bet, lai pārbarotos, ir jāstrādā ilgu laiku. Ja ir svētki un negribas kustēties, tad nekas traks arī nenotiks no pārēšanās. Es, protams, rekomendēju padancot vai citādi izkustēties, lai nav jāsēž visu laiku pie galda, bet, ja nu iznācis pārēsties bez kustēšanās, tad arī tas cilvēka svaru nevar ietekmēt. Svarīgi ir tas, ko tu dari katru dienu.
– Kas būtu katru dienu jādara?
– Ir jāēd pilnvērtīgs uzturs bez liekām kalorijām. Pat, ja esi svētkos pārēdies, tad vari iztikt bez īpašas atslodzes. Ēd normālu, veselīgu uzturu, kā to katru dienu esi darījis, un ne par ko nesatraucies. Nākamajos svētkos vari atkal pārēsties, no tā nekāds sliktums neradīsies. Taču, ja šī pārēšanās kombinācijā ar mazkustīgu dzīvesveidu notiek ilgstoši gandrīz katru dienu, tad rezultāts būs jau daudz bēdīgāks – liekais svars ar visām no tā izrietošajām sekām.
– Kāda ir fizisko aktivitāšu nozīme?
– Pat vispareizākās ēšanas paradumi bez fiziskajām aktivitātēm zaudē lielāko daļu savas jēgas. Tās ir divas viena no otras neatraujamas jautājuma puses. Ļoti daudziem cilvēkiem pareiza ēšana ir tukša skaņa, šāviens pēc piena, ja neievēro otru pusi. Cilvēkam ir jākustas un jābūt fiziski aktīvam. Šīs abas puses ir tik nedalāmas, ka dietologs un fizisko aktivitāšu speciālists būtībā ir viena profesija. Tikai tad ir kāds rezultāts, ja pareiza, pilnvērtīga un daudzveidīga ēšana iet kopā ar regulārām fiziskām aktivitātēm. Cilvēka organismam tas, ko viņš apēd, ir arī jānosvilina nost, strādājot muskuļiem. Fiziskajai aktivitātei ir vēl viena laba lieta. Ja pie tās pierod, tad organismā sāk izdalīties narkotikām līdzīgas vielas, kas rada baudu. Tas nozīmē, ka fiziskā aktivitāte pēc kāda laiciņa sāk radīt baudu un jau uz to velk. Rodas gribēšana to darīt, un tas ir tas, ko vajag. Šī tieksme pēc fiziskās aktivitātes ir veselīga, patīkama, un dzīves kvalitāte netiek bojāta. Tieši otrādi – uzlabota. Zinātne saka, ka fiziskai aktivitātei jābūt divu veidu. Ikdienas kustības, bez īpašas nosvīšanas. Piemēram, vairāk staigāšanas, mazāk pie stūres. Bez šīm ikdienas kustībām nepieciešamas slodzes aktivitātes divas trīs reizes nedēļā, kas liek sirdij straujāk sisties un pat iesvīst. Pie šīm slodzes aktivitātēm gan jāpierod pakāpeniski bez strauja slodzes kāpuma. Nav svarīgs sporta vai fiziskās aktivitātes veids. Svarīgi ir izvēlēties to, kas pašam patīk. Ja patīk bokss un gribas dauzīt boksa maisu, tad var darīt to; ja patīk peldēt, tad lai iet peldēšana. Ja patīk spēlēt tenisu, tad tas var būt teniss. Katram jānodarbojas ar to, kas patīk. Kāpēc tas svarīgi? Tāpēc, ka šai fiziskajai aktivitātei ir jābūt uz visu mūžu, tāpat kā pareizai ēšanai. Lai fiziskā aktivitāte nebūtu tikai reizi pa reizei, bet regulāra gadu gadiem. Ja arī kādreiz pa svētkiem kāda nodarbība tiek izlaista, tas nebūs traki, ja vien fiziska kustēšanās būs dzīvesveids, nevis negribīga piespiešanās. Ja uz katru treniņu vai slodzi ej ar mokām, tad labāk nevajag sevi mocīt. Jāpanāk stāvoklis, ka sāk vilkt uz sporta zāli. Tas pats arī par ēšanu. Vajag iemācīties normāli ēst un no pareizas ēšanas vien gūt baudu.