Skarbs dzīves stāsts - invalīde aprūpē un kopj vēl trīs savas ģimenes locekļus

Ingrīda Krēbsa ir Valsts ieņēmumu dienesta vecākā speciāliste. Kopš bērnības viņa ir bikla, klusa, tāpēc tikai retais darbā apjauš, cik daudz spēka un enerģijas Ingrīdai nepieciešams, lai tiktu galā gan ar ikdienas raizēm un pienākumiem, gan ar lielajām dzīves problēmām, kas nu jau gadiem visu laiku nāk līdzi.

«Bet dzīve ir skaista, kāda tā ir,» – šos vārdus Ingrīda uzskata par savas ikdienas moto. Viņa vienmēr atrod lietas, par ko priecāties, un mudina arī citus nenokārt galvu un dzīvot ar pozitīvu skatu uz visu apkārt notiekošo.

Katram ģimenē sava liksta

Ingrīda pati ir III grupas invalīde kopš bērnības – dzemdību laikā, kad mammai veica ķeizargriezienu, tika satraumēts mazās meitenes mugurkauls, un viņa visu dzīvi nu jau 57 gadus spiesta mocīties ar mugurkaula deformāciju. Invaliditātes grupu Ingrīda gan dabūja tikai pirms kādiem astoņiem gadiem. Bet viņas veselības problēmas tāds sīkums vien esot, atzīst Ingrīda, kura viena pati aprūpē un kopj vēl trīs savas ģimenes locekļus.

«Abi mani vecāki ir viena gadagājuma, šogad sagaidīti 84,» savu stāstījumu uzsāk Ingrīda. «Mammai ar katru ziemu veselība iet zudumā – jau trīs gadus viņa nestaigā, pēc vairākiem pārciestiem insultiem palikusi uz gultas. Labi, ka gultā spēj pati pagriezties uz otriem sāniem, un vismaz patlaban man nav jādomā par to, kā viņu pasargāt no izgulējumiem. Reizēm viņa var arī pasēdēt, bet staigāt, protams, ne. Biju bez pieredzes slimu cilvēku apkopšanā, bet dzīve ir tā, kas piespiež un pieradina. Tagad daudzas lietas esmu iemācījusi arī savam tēvam, lai tad, kad esmu darbā, viņš kaut nedaudz varētu mammu apkopt. Arī mans tēvs ir invalīds – ar vienu aci viņš pilnīgi neko neredz, arī pārvietojas ar grūtībām. Bet es esmu ļoti laimīga, ka man ir vecāki – kad meita Līga auga, viņi daudz palīdzēja man, tagad pienākusi mana kārta atvieglot viņiem vecumdienas.»

Ar smagāku sirdi Ingrīda stāsta par savu meitu Līgu, kurai vēl nav trīsdesmit, bet kas pēdējos 12 gadus sirgst ar ļoti smagu slimību – izkaisīto sklerozi.

Katram izkaisītās sklerozes slimniekam šī kaite izpaužas citādi. Līgai, piemēram, ir lielas problēmas ar atmiņu. Tāpat viena viņa nekur neiet, jo jebkurā brīdī var zaudēt līdzsvaru un pakrist. Traumētā atmiņa liedz arī orientēties. Ja Ingrīda ar meitu kaut kur iet, vienmēr cenšas turēt viņu pie rokas – Līgai kā daudziem ar šo diagnozi vajātiem ir arī izteikti kustību traucējumi.

No vīra Ingrīda šķīrās, kad Līga bija vēl pavisam maziņa. Visu šo laiku viņa meitu audzina viena un tomēr ir pateicīga bijušajam vīram par tām retajām reizēm, kad viņš Līgu atbalsta vismaz materiāli. Slimība meitu novaktēja jau pašā Līgas jaunībā, un viņa nekur nav strādājusi, tāpēc arī nekāds lielais invaliditātes pabalsts viņai nepienākas. Ir tikai 75 lati.

Visu dienu kā vāvere ritenī

«Visa saimniecība, protams, gulstas uz maniem pleciem,» stāstījumu turpina Ingrīda. «No rītiem jāceļas pietiekami agri, jāsagatavo visiem brokastis. Pašas darbs negaida – jāpaspēj laikā. Valsts darbā strādāju jau gandrīz trīs gadu desmitus. Bet vismaz darbā var atslēgties no ikdienas rūpēm un nedomāt par to, kas notiek mājās.»

Kad darba diena galā, Ingrīdai jādodas uz veikaliem, bet, mājās pārrodoties, jāgādā par ēdienu sagatavošanu. Kamēr vēl nav rudens, jāatrod laiks arī dārza ravēšanai.

Ingrīdai ar Līgu ir vienistabas dzīvoklis Ziepniekkalnā, bet sakarā ar vecāku veselības problēmām abas mitinās kopā ar viņiem denacionalizētas mājas divās istabās. Te nav pat ūdensvada – uz otro stāvu ūdens jāstiepj ar spaiņiem. Par laimi, nesen ievilkts ūdensvads vismaz dārza aplaistīšanai.

Dzīve sagriezās kājām gaisā

«Katra māte vēlas, lai viņas bērns būtu laimīgs,» teic Ingrīda. «Un arī manas cerības saistījās ar Līgu. Tas jau ir lielais gandarījums, ja tava meita ir laimīgāka nekā tu pati. Bet, kā saka, Dieva ceļi ir neizdibināmi,» tā Ingrīda.

Bērnībā Līga ļoti daudz lasīja, Ingrīda pat reizēm viņai to pārmeta, jo likās, ka tā lasīšana ir pārspīlēta. Tāpat Līga nodarbojās ar izšūšanu. Pirms 12 gadiem Līga pabeidza Rīgas 94. viduskolu, iestājās budžeta grupā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā – gribēja kļūt par pirmsskolas izglītības skolotāju. Biju ļoti priecīga, lepojos ar savu meitu, ka viņa spēj īstenot savu sapni. Bet, līdzko Līga bija uzsākusi mācības, jau oktobrī kļuva nelāgi ar veselību – sāka dubultoties redze.

«Es tieši tajā laikā pati gulēju Stradiņos – man bija savas veselības problēmas,» atceras Ingrīda. «Mamma atnāca pie manis uz slimnīcu un pateica, ka Līgai diagnosticēta... izkaisītā skleroze. Tas, protams, bija šoks, kaut gan tolaik par šo slimību neko īsti nezināju. Pat nenojautu, ka tā tik nopietna. Uzskatīju – tas nekas, gan jau Līgai paliks labāk. Nevarēju iedomāties, ka šī veselības liksta nav izārstējama. Nez kāpēc biju pārliecināta, ka gan jau Līga mācīsies un augstskolu pabeigs. Jā, vairākas reizes meita ņēma akadēmisko gadu un kaut kā nomocīja 1. kursu, bet tas arī viss. Visvairāk es pārdzīvoju, ka Līgai tolaik bija vien astoņpadsmit un dzīve, tā teikt, tikai sākās.

20 gadu vecumā Līga palika gandrīz uz gultas – praktiski nevarēja pastaigāt. Viņa izgāja ķīmijas terapijas kursu (izkaisītās sklerozes slimniekiem tā gan ir citāda nekā onkoloģijas pacientiem – medikamentu, kas tiek ievadīts pacientam, slimnieki un ārsti sauc par zilajām zālēm). Palika labāk, un domāju, ka, pateicoties tieši šīm zālēm, viņa atkal sāka staigāt. Kaut arī, kad aizgājām uz pārbaudēm, ārsti konstatēja, ka slimība ir pavirzījusies uz priekšu. Pēdējā laikā gan, par laimi, visas analīzes Līgai ir labas, un gribas cerēt, ka slimība būs kaut nedaudz apstājusies. Jāsaka paldies Dievam, ka Līga var pati par sevi parūpēties un, neskatoties uz to, ka viņai grūti pārvietoties, viņa nav piekalta invalīdu ratiņiem. Kad esmu darbā, Līga šo to arī mājās padara – izslauka istabas, nomizo kartupeļus, palīdz vectēvam. Bet slikti ir tas, ka bez manas palīdzības Līga pati nekur nevar iet – vienmēr es viņu turu pie rokas, jo tā viņai drošāk. Tik jauna būdama, Līga nevēlas staigāt ar spieķi vai kruķiem.»

Par Līgas veselības problēmām Ingrīda runā ar smagu sirdi. «Ir grūti noskatīties uz to visu un vienlaikus apzināties, ka es neko nevaru palīdzēt,» viņa atzīst. «Es labprāt darītu vēl un vēl Līgas labā, bet tas nav no manis atkarīgs. Protams, es Līgu regulāri vedu pie dakteriem. Darbs paliek darbs, bet es atprasos – man iedod brīvdienu, pēc tam atstrādāju. Man ir ļoti labi kolēģi, kas mani atbalsta. Tāpat man ir arī daudz draugu, labi radi, kas var grūtā brīdī palīdzēt. Vispār man visapkārt ir labi cilvēki. Es kādreiz domāju, ka varbūt man piešķirta kāda misija uz šīs pasaules. Ka jāpalīdz ne tikai meitai, bet arī daudziem citiem. Pašlaik es cīnos par to, lai tie vecāki, kuru atvases ir invalīdi kopš bērnības, tiktu ātrāk pensijā. Tagad tas iespējams tikai tiem, kas ar bērnu – invalīdu – bijuši kopā vismaz astoņus gadus. Bet vai citi, kuriem bērns saslimis, teiksim, 14 gadu vecumā, nav to pelnījuši?! Arī viņi taču visu sevi ziedo, lai palīdzētu bērnam cīnīties ar slimību.»

Darbojas asociācijā

«Vēlējos, lai meita satiek sev līdzīgus un saprot, ka ar savu slimību nav viena,» turpina Ingrīda. «Tālab es iesaistījos Latvijas Multiplās sklerozes asociācijā – jau divus gadus esmu šīs asociācijas Rīgas Zemgales priekšpilsētas vadītāja. Pirms tam Līga bija iegrimusi depresijā – varēja visu dienu nosēdēt, neko nedarot un skatoties vienā punktā. Gribas taču cerēt, ka arī tādas slimības aplaimotie kā Līga var atrast sev domubiedrus, pat iepazīties ar kādu puisi. Vēlos, lai viņa ir cilvēkos. Domājot par iziešanu sabiedrībā, mēs pat abas nesen ielikām ilgviļņus.

Sākumā man likās, ka netikšu galā ar darbu asociācijā, bet mani pamudināja pamēģināt. Visgrūtāk ir meklēt sponsorus. Paldies jāsaka Čehova Krievu, Dailes un Nacionālajam teātriem, kas bieži vien pat paši zvana un piedāvā biļetes uz izrādēm. Asociācijā mēs organizējam arī starptautiskās nometnes – katru gadu aktīvi braukājam uz Lietuvu, Igauniju, kā arī rīkojam dažādas citas ekskursijas. Protams, būtu labi, ja atrastos kāds sponsors, kas varētu piešķirt autobusu, lai izkaisītās sklerozes pacienti, kuriem dzīve lielākoties paiet starp četrām sienām, varētu biežāk kaut kur izkustēties. Mēs ar Līgu bieži kaut kut aizejam – uz teātri arī papildus sponsorētajām izrādēm, nesen bijām kultūras pils Ziemeļblāzma parkā.»

Pastaigas un makšķerēšana

Īpaša Ingrīdas sūtība ir pastaigas ar meitu svaigā gaisā. To abas dara, kolīdz ir kāds brīvs brīdis. Tāpat jāseko tam, lai Līga pa dienu būtu vingrojusi. Sanatorijā meitai ir ieteikuši dažādas kustību variācijas. Piekodinājuši, ka nevienu dienu nevar izlaist, bet Ingrīdai jau grūti izkontrolēt, vai Līga tiešām atcerējusies pa dienu pavingrot, tāpēc reizēm vakaros viņas abas ņem un izpilda ieteiktos vingrojumus.

«Es vienmēr sekoju tam, lai Līga būtu izkustējusies,» bilst Ingrīda. Domājams, tieši šī kustību deva, šie vingrinājumi var savu tiesu līdzēt. Un mūsu liktenī viss, kas kaut nedaudz vērš lietas uz labo pusi, ir jāizmanto, viņa uzskata. Vasarā Ingrīda īrēja istabiņu Bulduros un katru dienu abas centās aizstaigāt līdz jūrai. Nedaudz pasauļojušās, jo ar izkaisīto sklerozi sirgstošiem nav īpaši ieteicams uzturēties saulē. Līga pat trīs reizes ir nopeldējusies jūrā.

Tagad, kad vasaras sezona jau garām, abas nododas savai iemīļotai nodarbei – makšķerēšanai. «Kad vecāki mani gaidīja, tēvs bija pārliecināts, ka piedzims puika, ar kuru viņš kopā varēs doties makšķerēt,» savu bērnību atminas Ingrīda. «Bet es jau arī nebiju daudz sliktāka par puiku – kopš bērnības makšķerēju un 13 gadu vecumā izvilku savu pirmo līdaku. Parasti mēs ar Līgu makšķerējam Daugavā pie Lucavsalas, jo tas ir diezgan tuvu mūsu mājām. Bet, ja kāds mūs aizved, braucam uz Varkaļu kanālu. Tukšām rokām nekad mājās nepārrodamies – pārsvarā mums abām ķeras raudas, asari, tā ka zupai sanāk.»

Vēl viens no Ingrīdas hobijiem ir dejošana – vismaz vienu divas reizes mēnesī viņa dodas uz VEF kultūras pili, uz deju sarīkojumu tiem, kam pāri 50.

Izmanto taksometru

Ingrīdas ģimenei mašīnas nav, un, lai kaut kur aizbrauktu, piemēram, uz teātri vai pie ārstiem, ir jāņem taksometrs. «II grupas invalīdiem ar kustību traucējumiem Rīgas domes Sociālais dienests četras reizes gadā piešķir 50 latu taksometra pakalpojumiem, savukārt no VSAA transporta kompensācija ir divas reizes gadā pa 56 latiem. Mēs esam vienojušās ar taksometru firmu, kas vadā mūs par šo naudu,» paskaidro Ingrīda.

Kad Ingrīdai bija 50 gadu, viņa nolēma iegūt autovadītāja apliecību – autoskolā eksāmenu nokārtoja, bet līdz CSDD eksāmenam netika. Tagad Ingrīda ir apņēmības pilna atkal sākt visu no jauna, jo mašīna ģimenei ļoti vajadzīga. «Daudzas lietas esmu jau aizmirsusi. Pa taisnu šoseju es laikam varētu pabraukt, bet pa pilsētu man būtu bailes. Vēl nevaru sadūšoties atsākt apmācību ar instruktoru, jo tas nav lēts prieks, turklāt jau pagājuši tik daudz gadu, kopš pēdējo reizi sēdēju pie stūres. Pašlaik meklēju kādu, kuram ir mašīna un vismaz trīs gadu pieredze pie stūres, lai viņš varētu ar mani pabraukāt un es atcerētos kādreiz apgūtās braukšanas prasmes.»

Cer dabūt naudu zālēm

Daudzi medikamenti, kas nepieciešami izkaisītās sklerozes pacientiem, ir valsts kompensēto sarakstā. Lielākoties šie medikamenti gan paredzēti tiem, kuriem slimība ir sākuma stadijā, vai arī domāti kā uzturoša terapija, lai slimība tik ātri neprogresētu. Bet ar šo gadu parādījies jauns medikaments Fampyra. Tiesa, tas slimību neārstē un no paasinājumiem nepasargā, toties domāts tiem, kuriem ir pārvietošanās grūtības – gādā par lielāku stabilitāti un iespēju ilgāk un labāk staigāt.

Ingrīda ļoti cer, ka, pateicoties šīm zālēm, Līga varētu sākt staigāt drošāk un tālāk. Vēl gan abas nav izšķīrušās par šo zāļu izmēģināšanu – četru nedēļu kurss izmaksā vairāk nekā 300 latu, bet, lai uzzinātu, vai Līga būs tajā daļā, kurai zāles varētu palīdzēt vai ne, nepieciešams tās vismaz pamēģināt. Ja zāles palīdzēs, tās jālieto visu laiku, jo Fampyra savu efektu dod tikai uz to brīdi, kamēr zāles dzer. Daudzi izkaisītās sklerozes pacienti ir lūguši, lai valsts kaut daļēji kompensē Fampyra. Saņēmuši gan noraidošu atbildi – vismaz tuvākajā laikā tas nebūšot iespējams. Tāpēc izkaisītās sklerozes pacientiem, kuriem šis medikaments reāli palīdz, vienīgā izvēle ir lūgt ziedot naudu.

Pārdomas

Uz jautājumu, vai Ingrīda kādreiz ir domājusi par to, kāpēc dzīvē tā sagadījies, ka uz viņas pleciem uzkrauts tāds smagums, viņa atbild: «Varbūt agrāk. Tagad mazāk. Man ir grūti saprast, kāpēc tieši ar mani un ar manu meitu tādas likstas atgadījušās. Es vienmēr biju vēlējusies, lai manai meitai personiskajā dzīvē iet labāk nekā man. Un cerējusi, ka man būs mazbērni, par ko priecāties. Tagad sanāk, ka gan man nepaveicās, gan arī Līgai. Bet mēs jau neesam pasaulē vieni. Domāju, ka ikviens no vecākiem, kuru bērns ir invalīds, ļoti pārdzīvo notiekošo. Tas ir skaudri, ja bērns ir slims un tu apzinies, ka viņu nav iespējams izārstēt. Vecākiem, kuru bērni ir invalīdi, es varu ieteikt tikai un vienīgi saņemties un dzīvot tālāk. Nav jau tā, ka mēs nespētu kaut vai mazumiņu uz labo pusi vērst. Ir jādzīvo, jācenšas palīdzēt bērnam, cik vien spējam, – gan morāli, gan fiziski. Un pie pirmās izdevības vajag iet sabiedrībā, aktīvi piedalīties dažādos pasākumos. Un arī iesaistīties invalīdu biedrībā. Protams, arī man uznāk vājuma brīži – tādās reizēs es cenšos izraudāties, un paliek vieglāk.»

«Nevarētu teikt, ka esmu ticīga,» Ingrīda turpina. «Bet noteikti ir kāds augstāks spēks, kas pār mums valda. Šobrīd es dzīvoju ar cerību uz kādu brīnumu. Māksliniece Maija Tabaka, kuras dēlam arī bija izkaisītā skleroze, ir stāstījusi, ka viņas dēls, kurš bija invalīdu ratiņos un kurš īpaši smagi sirga, cerības pilns vērās saullēktā: gan jau medicīna ies uz priekšu un tiks atklāts kaut kas tāds, kas palīdzēs tādiem sirdzējiem kā viņš... Slimnieks nedrīkst padoties. Un galvenais ir ģimenes locekļu atbalsts.

Es gan nejūtos vēl veca, bet visādi dzīvē var notikt. Tāpēc es ļoti vēlētos, lai Līgai blakus būtu cilvēks, kas viņu atbalstītu.»

Reitterapija

Sekojot citu izkaisītās sklerozes pacientu ieteikumiem, Ingrīda ar Līgu sākusi apmeklēt reitterapijas kursus Vaivaros. «Labi, ka ir cilvēki, kas var dot kādus ieteikumus, ko vēl var darīt. Nav taču izslēgts, ka, tieši pateicoties reitterapijai, slimība varētu apstāties un neprogresēt. Kā man stāstīja reitterapijas nodarbību vadītāja Olga Bērziņa, laikam tas ir pierādījies – jo ātrāk cilvēki ar izkaisīto sklerozi iepazīst reitterapiju, jo ilgāk viņiem saglabājas spēja staigāt. Reitterapijas efekts izpaužas tajā apstāklī, ka zirgs sāk stimulēt cilvēka receptorus. Spiediena receptorus, arī termoreceptorus, tā kā zirgi ir siltāki par cilvēku. Tāpat zirgi sāk stimulēt pieskāriena receptorus un to sistēmu, kas cilvēka organismā atbild par atrašanos telpā, par koordināciju, par līdzsvaru. Zirgi pozitīvi iedarbojas arī uz vestibulāro aparātu. Zirgu veidotās trīsdimensiju kustības dod mērķtiecīgus uzdevumus locītavām, mugurkaulam, visiem muskuļiem. Ja cilvēka centrālā nervu sistēma netiek galā ar kustības impulsiem, ja tie tiek pārtraukti vai izmainīti, kā tas ir izkaisītās sklerozes pacientiem, ja muskuļi nesaņem pareizas kustības impulsu, tiek bremzēta pārvietošanās spēja. Tieši pareizas kustības impulsu nodrošināšanu sekmē trīsdimensiju reitterapijā pavadītais laiks.»

Arī Ingrīda pati mēģinājusi kāpt zirga mugurā, lai gan ar viņas veselības problēmām reitterapija nav īpaši ieteicama, bet pasēdēt zirga mugurā taču tik ļoti gribas!

Plāno sākt ceļot

Atceroties laiku, kad Līga vēl mācījās vidusskolā, Ingrīda teic: «Kā es biju gaidījusi, kad Līga beigs vidusskolu! Domāju – sāksim ceļot, apskatīsim pasauli. Bet uzradās šī smagā slimība, un mēs tā arī nevienā iecerētā ceļojumā nedevāmies. Kaut gan pēdējā laikā arvien vairāk domāju par to, ka nevajag nolaist rokas. Vai tad invalīdi neceļo? Un pasaulē jau pret invalīdiem izturas ar uzmanību un pietāti. Iespējams, ka Līga pretosies, bet mēģināšu iesēdināt viņu invalīdu ratiņos, un uz priekšu! Mēs taču arī gribam redzēt pasauli ārpus Latvijas!»

«Kad Līga mācījās augstskolā, viņa vienmēr mani mudināja domāt pozitīvi un tikai labas domas. Tagad, kad Līga iekrīt depresijā, es savukārt saku, ka viņai viss jāuztver pēc iespējas gaišākos toņos. Cik vien varu, cenšos viņu uzmundrināt,» atzīst Ingrīda un piebilst, ka, gadiem ritot, viņa iemācījusies atvairīt dvēseles drūmumu, jo ne jau tas var ko līdzēt. Tieši otrādi. Mēs dzīvosim, cīnīsimies, nepadosimies, ticēsim visam labam, jo dzīve ir skaista, lai kāda tā ir!»