Raimonds Čudars: Salaspils ir ceļā uz identitāti

«Katrs novads ir ieinteresēts, lai tajā attīstītos infrastruktūra, noritētu pilnvērtīga ekonomiskā un sociālā dzīve. Salaspils ir veidojusies sešdesmitajos gados. Tāpēc tikai tagad varam teikt, ka veidojam salaspiliešu identitāti,» teic Salaspils novada domes priekšsēdētājs Raimonds Čudars.

– Vai piekritīsiet apgalvojumam, ka Salaspils ilgstoši bijusi Rīgas guļamvagons, bet pēdējos gados arī uz vietas arvien straujāk attīstās uzņēmējdarbība?

– Protams, lielākais darba devējs ir Rīga, bet ir vairākas tendences, kas apstiprina, ka arī uz vietas Salaspilī pieaug kopējais darbavietu skaits. Salīdzinājumam varu pateikt – 2009. gadā, kad sāku pildīt novada domes priekšsēdētāja pienākumus, bezdarba līmenis bija 14,5%, tagad tas ir nokrities līdz 5%.

Pēc 2009. gada vēlēšanām sākt vadīt novada domi ar noplicinātu budžetu bija visai smagi. Tāpēc nācās pieņemt vairākus drastiskus budžeta taupīšanas pasākumus un pārvaldes optimizēšanu, samazinot administrēšanas izdevumus, vienlaikus visus līdzekļus novirzot infrastruktūras uzlabošanai, kas, no vienas puses, uzlabo dzīves vides kvalitāti un, no otras puses, piesaista finansējumu un sniedz darbu būvniecības nozarei, kas krīzes gados nonāca neapskaužamā situācijā. Kā viens no nozīmīgākajiem objektiem jāmin jaunā sporta halle, kas tiks nodota ekspluatācijā 16. novembrī.

– Salaspili šķērso gan Rīgas–Daugavpils, gan ieplānotā Maskavas šoseja, gan Rīgas Tallinas virziena apvedceļš, kā arī ir attīstīta dzelzceļa infrastruktūra. Tas ir pluss vai mīnuss?

– Jāsaka, tas ir visai sarežģīts jautājums, jo valsts nozīmes ceļi ir a/s Latvijas valsts ceļi atbildībā, bet šķērso mūsu pārziņā esošās zemes. Saskaņā ar a/s Latvijas valsts ceļi norādījumiem jaunajā detālajā plānojumā ir iezīmēti vairāki perspektīvie ceļi ap 200 m platā joslā. Tās ir milzīgas rezervētas platības, un to zemju īpašniekiem ir uzlikti vairāki ierobežojumi. Valsts šodien nepiedāvā pārredzamu kompensāciju mehānismu. Tajā pašā laikā darbības ar šo zemi ir ierobežotas. Tas pats attiecas arī uz Rail Baltic – arī jaunie ieplānoties sliežu ceļi iet caur mūsu novadu. Vienīgais, kā varam atbalstīt rezervēto zemju īpašniekus, ir tiem piešķirt nekustamā īpašuma atlaidi par minēto platību.

Protams, laba dzelzceļa un autoceļu infrastruktūras pieejamība ir labs priekšnosacījums novada ekonomiskajai izaugsmei un uzņēmējdarbības attīstībai. Mūsu rīcībā ir industriālā parka vajadzībām iezīmēta teritorija, ko varam piedāvāt potenciālajiem investoriem. Pieteikumus parasti izskatām ļoti ātri.

Jaunu uzņēmumu piesaistes kontekstā vēlos pateikt, ka ir jāaizmirst par milzu ražotnēm ar tūkstošiem darba vietu. Tagad ir jārunā par modernām tehnoloģijām un produktiem ar augstu pievienoto vērtību. Tieši šādi uzņēmumi, ražotnes ar darba vietu skaitu ap 20, ir Salaspilij vispiemērotākās. To nosaka arī darbaspēka ierobežotā pieejamība, jo, kaut arī teorētiski pastāv bezdarbs, augsti kvalificētu speciālistu trūkst praktiski visās nozarēs. Būtībā Latvijas problēma nav bezdarbs, bet gan zemās algas. Paradoksāli, ka cilvēks, kam ir darbs, arī tiek atzīts par trūcīgu personu.

– Jūs jau atzināt, ka lielākā problēma ir zemais atalgojums, kas nes līdzi virkni problēmu. Viens no instrumentiem, kā atbalstīt sava novada iedzīvotājus, ir piešķirt tiem dažāda veida pabalstus, tostarp bērnu brīvpusdienas.

– Jau pirms diviem gadiem sākām piešķirt brīvpusdienas ne tikai valsts noteiktajās klasēs, bet gan visiem bērniem, līdz 4. klasei ieskaitot. Nākamgad valsts budžetā ir paredzēts apmaksāt brīvpusdienas līdz 3. klasei, tas nozīmē, ka mēs tās piešķirsim līdz 5. vai 6. klasei – skatīsimies, kāds būs budžets. Šogad ir ieviests arī materiāls atbalsts daudzbērnu ģimenēm.

Runājot par skolu attīstību, gribu atzīmēt, ka ar pašvaldības līdzfinansējumu vidusskolēniem tiek piedāvāta iespēja nokārtot autovadītāja apliecību. Zināmā mērā tā ir vidusskolas konkurētspējas uzlabošana, jo pēdējos gados strauji mainās attiecība starp arodvidusskolu un vispārizglītojošo skolu audzēkņu skaitu.

Tas valstiskā mērogā ir ļoti labi, taču mums ir jādomā par savas skolas piepildījumu. Ja jaunietim ir izvēle braukt uz vidusskolu Rīgā vai palikt Salaspils vidusskolā, mums ir jādomā, kā viņu šeit noturēt – ko mēs viņam spējam piedāvāt labāku nekā Rīgas skolas. Kā nākamo soli redzu Salaspilī dzīvojošo zinātnieku potenciāla izmantošanu eksakto zinātņu izglītībā. Konkurētspēju uzlabo arī mūsu jaunā sporta halle un blakus esošais modernais stadions. Turpat blakus atradīsies arī topošais baseins, ko ekspluatācijā plānojam nodot 2015. gada sākumā. Kopumā veidojas piedāvājums, no kā grūti atteikties.

– Vai esošā skolu kapacitāte spētu uzņemt visus jauniešus, kuri braukā uz skolu Rīgā?

– Droši, ka ne! Patlaban novadā ir 1600 skolēnu, un, spriežot pēc pašvaldību savstarpējo norēķinu datiem, citu pilsētu vai novadu skolās mācās vēl ap 800 salaspiliešu. Jāatzīmē, ka vēl arvien 2. vidusskolā mācības notiek divās maiņās. Pagājušajā gadā izsolē iegādājāmies skolām blakus esošo jaunbūvi, kuru pārbūvēsim par mācību korpusu.

– Plānojot nākamā gada budžetu, valdība kārtējo reizi pat neiekļauj izskatīšanai iespēju mainīt iedzīvotāju ienākuma nodokļa sadalījumu starp valsti un pašvaldībām. Ko tas nozīmē jums kā Pierīgas pašvaldībai?

– Es domāju, ka mani kolēģi ne tikai Pierīgā, bet visā Latvijā man piekritīs, ka naudas pašvaldībām vajag vairāk. No vienas puses skatoties, ir tiesa, ka Pierīgas pašvaldībās budžeti ir lielāki, taču tajā pašā laikā pie liela iedzīvotāju un transporta blīvuma ir nepieciešami lielāki ieguldījumi infrastruktūrā. Piemēram, Salaspilī vēl arvien ir astoņdesmitajos, deviņdesmitajos gados būvēti privātmāju rajoni, kuros norit intensīva transporta kustība, bet ielām ir grants segums. Ja skatāmies uz ES fondu apguves iespējām iepriekšējā periodā, tad tieši Pierīgas pašvaldības ir vissliktākajā situācijā, jo neesam iekļautas nedz īpaši atbalstāmajās teritorijās, nedz esam definētas kā reģionālās attīstības centri. Nākamajā plānošanas periodā situācija rādās vēl sliktāka, jo Pierīga ir pieskaitīta pie lauku teritorijām, kurām naudu piešķir atkarībā no lauksaimnieciskās ražošanas intensitātes. Kāda lauksaimnieciskā ražošana var būt Pierīgā? Līdz ar to nav programmu, kurās būtu paredzēts finansējums tādām vietām kā Salaspils.

– Rīgā plāno diferencēt sabiedriskā transporta cenas Rīgā deklarētajiem un iebraucējiem. Kāds ir jūsu viedoklis?

– Ideju par to, ka Pierīgas pašvaldībām vajadzētu daļu ienākušo nodokļu pārdalīt par labu Rīgai, jo kaimiņu pašvaldību cilvēki intensīvi izmanto Rīgas infrastruktūru, savulaik jau izteica Šlesers. Par to, cik daudz naudas iebraucēji atstāj Rīgā un kāds ir tā ekonomiskais efekts, neviens nerunā. Mēs runājam par ļoti būtisku nozari, kas attiecas uz visu valsti, jo jāņem vērā, ka Rīga ir mūsu valsts galvaspilsēta – vieta, kur cilvēki ierodas no visas Latvijas.

Ja reiz tiek pausts viedoklis, ka pašvaldības proporcionāli varētu piedalīties Rīgas sabiedriskā transporta finansēšanā, tad mums ir jāzina, par ko mēs maksājam. Diemžēl Rīgas satiksmes tarifus neregulē sabiedrisko pakalpojumu regulators, kas varētu izvērtēt, cik pamatotas ir biļešu cenas. Sanāk, ka Rīgas dome ir gan pasūtītājs, gan īpašnieks, gan klients. Patlaban trūkst pārliecības, ka viss ir tieši tā, kā mums stāsta. Es neizslēdzu iespēju, ka varētu notikt kādi savstarpējie pašvaldību norēķini arī sabiedriskā transporta jautājumā, bet vispirms ir vajadzīgi skaitļi.

– Kāds ir jūsu viedoklis attiecībā uz uzturēšanās atļauju piešķiršanu apmaiņā pret nekustamajā īpašumā ieguldīto naudu?

– Domāju, ka privātajā sektorā ir notikuši darījumi ar dzīvokļiem arī ar šādu mērķi. Es neuzskatu, ka tā būtu Latvijas izpārdošana. Protams, ir jāizstrādā mehānisms, kas novērstu riskus drošībai, pieļauju, ka kvotēšanai arī ir sava jēga, bet, kopumā skatoties, šim procesam ir arī savas pozitīvās puses. Ir jāatzīst, ka Latvijā iedzīvotāju kļūst arvien mazāk un neviena ekonomika nevar attīstīties bez cilvēku klātbūtnes. Diemžēl nav paredzams, ka tuvākajā nākotnē strauji pieaugs dzimstība un masveidā atgriezīsies aizbraukušie. Tāpēc iebraukušie cilvēki, kuri ir gatavi ieguldīt nekustamajā īpašumā, nav sliktākais variants – tie ir sociāli un ekonomiski aktīvi cilvēki, kam ir nauda. Taču mums ir jāizvairās no tām kļūdām, ko savulaik pieļāva Londona, Parīze un vēl vairākas Rietumu pilsētas, kas deva imigrantiem zaļo gaismu un piedāvāja lielisku sociālo aizsardzību, kas veicināja arī ekonomiski un sociāli mazaktīvu cilvēku iebraukšanu. Protams, galvenais uzdevums paliek – ir jācīnās par tiem mūsu valstspiederīgajiem, kurus vēl var atgriezt Latvijā.