Lielākajā daļā Latvijas apdzīvoto vietu piedzīvo depopulāciju, bet Ādažos vērojams pretējs process – iedzīvotāju skaits pēdējos gados palielinās vidēji par 3% gadā.
Trīsdesmitajos gados Ādažu novadā ietilpa Ādaži, Carnikava un Garkalne ar kopējo iedzīvotāju skaitu 3500. Šobrīd tikai Ādažos ir deklarējušās 11 500 personas, bet reālais iedzīvotāju skaits ir krietni lielāks.
Saruna ar Ādažu novada domes priekšsēdētāju Māri Sprindžuku.
– Jūs domē esat jauns cilvēks – kāda veidojas sadarbība ar domes deputātiem un rūdītiem ādažniekiem?
– Ādažu novada domes vadīšanas piedāvājums man tiešām bija izaicinājums, jo, kaut arī dzimis un skolas gadus pavadījis esmu Ādažos, divdesmit gadus esmu dzīvojis citur – arī ārzemēs. Var teikt: esmu atgriezies. Sarunās ar deputātiem un domes darbiniekiem esam definējuši stratēģiskos mērķus un attīstības virzienus. Resursi ir jākoncentrē tieši noteiktajos virzienos, lai sasniegtu rezultātu.
– Kas ir tik straujas Ādažu attīstības pamatā?
– Pēdējā desmitgadē Rīgas tuvumā notikusi strauja nekustamo īpašumu attīstība, kas ir viens no faktoriem iedzīvotāju skaita pieaugumam. Migrācija Ādažu virzienā turpinās, kas mums kā pašvaldībai uzliek papildu rūpes izglītības, ceļu infrastruktūras, veselības un sociālās aprūpes, komunikāciju, kultūras un sporta jomu pilnveidošanai. Mēs rūpējamies, lai Ādaži būtu lieliska vieta, kur dzīvot, audzināt bērnus un strādāt.
Tāpat mēs apzināmies, ka mūsu izglītības iestādes ir ļoti labas un sagatavo tiešām spējīgus cilvēkus, tāpēc ir jādomā, lai šie cilvēki neizklīstu pasaulē, bet savu potenciālu ieguldītu Ādažu attīstībā, vienlaikus paliekot uzticīgi savai dzimtajai pusei, mājai un ģimenei.
Cilvēkam ir svarīgi ne tikai visi iepriekš minētie pakalpojumi un procesi, bet arī vide, kas Ādažu gadījumā nav pārblīvēta nedz ar dzīvojamo apbūvi, nedz rūpniecības uzņēmumiem. Novads ir bagāts ar ūdenskrātuvēm un upēm, tostarp Gauju, kā arī ar plašām pļavām un mežiem. Svarīgs ir arī Rīgas tuvums un autoceļu kvalitāte, jo daudzi ādažnieki ik dienu dodas uz darbu Rīgā.
– Kā jūs uzskatāt – Ādaži primāri ir dzīves vieta vai dzīves un darba vieta?
– Savulaik, Ādažu kolhoza laikā, Ādaži primāri bija darba vieta. Šeit atradās milzīgs agrārs komplekss ar neskaitāmām darba vietām. Sabrūkot lauksaimnieciskās ražošanas industrijai, sabruka arī lauksaimnieciskās produkcijas pārstrādes ražotnes (taču infrastruktūra ir palikusi), kuras pakāpeniski aizpilda cita veida ražošanas uzņēmumi. Var teikt, ka Ādaži pārdzīvo ekonomiskās struktūras maiņu.
Nekustamo īpašumu attīstītāji ir pratuši novērtēt Ādažu priekšrocības, un pēdējos gados ir tapuši vairāki skaisti jauno projektu ciemati, kurus galvenokārt aizpilda rīdzinieku jaunās ģimenes, kuras vēlas dzīvot sakārtotā, industralizācijas neietekmētā vidē. Esam uzbūvējuši arī jaunu baseinu, kultūras un interešu izglītības centru, kas ir labāki par vidējo pieejamo Latvijā. Visa infrastruktūra ir koncentrēta, un objekti atrodas dažu minūšu gājienā cits no cita, kas mūsu iedzīvotājiem rada komfortablus sadzīves apstākļus arī attiecībā uz publisko infrastruktūru.
Atbildot tieši uz jūsu jautājumu – šobrīd absolūtais vairākums Ādažus izmanto par savu dzīves vietu, bet strādā Rīgā, taču savos stratēģiskajos mērķos esam iekļāvuši darba vietu skaita palielināšanu tieši Ādažos.
– Kādas nozares uzņēmumus jūs vēlaties piesaistīt?
– Kā jau teicu, mūsu rīcībā ir neapsaimniekotas zemes platības un būves, kas savulaik kalpoja lauksaimnieciskajai ražošanai. Uzskatu, tās ir piemērotas vieglās rūpniecības ražotņu ierīkošanai, loģistikas uzņēmumiem un tamlīdzīgi. Industriālā teritorija ir iezīmēta vēsturiski šiem mērķiem izmantotā vietā, tāpēc saimnieciskās darbības aktivitātes neizjauc kvalitatīvas dzīves vides sabalansētību. Jebkurā gadījumā mēs nekad nebūsim izteikti industriāls novads.
Uzskatām, ka potenciāli labas attīstības iespējas ir esošajās polderu pļavās, kas atrodas virzienā uz Rīgas ostu. Atzīmēšu, ka ostas loģistikas un cita veida uzņēmējdarbības aktivitātes var veikt arī Ādažu novadā, jo faktiski minētā teritorija ir tikai dažu kilometru attālumā no Mangaļiem. Mēs varam piedāvāt visu nepieciešamo infrastruktūru – labus autoceļus, gāzes pievadus, elektroenerģiju un centralizētos ūdens un kanalizācijas tīklus. Protams, tā ir tālāka nākotne, bet par šā potenciāla izmantošanu ir jārunā un jāstāsta jau tagad.
– VIA Baltica Ādažus sadala uz pusēm. Kā var mazināt šā autoceļa ietekmi uz līdzsvarotu novada teritorijas attīstību?
– Patlaban dzīvojamā apbūve koncentrējas šosejas labajā pusē, braucot virzienā no Rīgas, taču arī kreisajā pusē esošais Stapriņu ciems attīstītās. Domājot par turpmāko apbūvi, ir skaidrs, ka abas šosejas malas ir jāparedz komercapbūvei un mums ir jārunā ar Latvijas valsts ceļiem, kas ir VIA Baltica apsaimniekotājs, par jaunu pievedceļu būvniecību pie esošajiem un perspektīvajiem komercobjektiem. Tāpat jānodrošina gaisa vai pazemes šosejas šķērsojumi gājējiem. Pirms divām nedēļām tikos ar Satiksmes ministru un neformālā gaisotnē pārrunājām arī šo jautājumu.
– Kadagu no Ādažiem atraut nav iespējams. Kāda saikne veidojas ar šo apdzīvoto vietu, kur dominē armijnieki?
– Kadaga kā bruņoto spēku bāze ir radīta jau pirmās Latvijas pastāvēšanas laikā, pēc Otrā pasaules kara to pārņēma Padomju armija un uzbūvēja ne tikai militārās būves, bet arī dzīvojamo fondu. Tagad šis objekts ir NBS pārziņā, taču arī pašvaldība ir līdzatbildīga par dažādu procesu nodrošināšanu vietējiem, aptuveni 2000, iedzīvotājiem. Daudzi no militāristiem kopā ar savām ģimenēm paliek Ādažos arī pēc dienesta beigām, jo ir novērtējuši Ādažu priekšrocības – galvenokārt dzīves vides kvalitāti. Sadarbībā ar NBS pagājušajā gadā pašvaldība nodeva ekspluatācijā jaunu bērnudārzu, bet jau tagad plānojam tā paplašināšanu.
– Runājot par Rīgā tik aktuālo jautājumu – vietas bērnudārzā. Vai šeit ir rindas?
– Diemžēl ir! Uzskatu, ka tā nedrīkst būt, tāpēc tiek risināts jautājums par piebūvju celtniecību gan centra, gan Kadagas bērnudārzam. Liels atspaids mums ir privātie bērnudārzi, kurus atbalstām ar savu finansējuma daļu. Mums ir jārēķina uz priekšu un jāveido infrastruktūra, tostarp bērnudārzu kapacitāte, atbilstoši iedzīvotāju skaita pieauguma tendencēm. Arī skolās bērnu skaits palielinās, piemēram, Ādažu vidusskolā šogad ir jau 1050 bērnu, šogad mācības uzsāka 155 pirmklasnieki, kas pilnībā nokomplektēja sešas klases. Nevienā citā skolā Latvijā nav tik daudz pirmklasnieku.
– Kāds ir jūs viedoklis par IIN sadalījumu starp valsti un pašvaldībām?
– Man nav strikta viedokļa šajā jautājumā, jo tas ir komplicēts un sarežģīts, jāskatās ne tikai no katras konkrētās pašvaldības vajadzību nodrošinājuma, bet arī valstiskā kontekstā. Cīņa par naudas pārdali ir saprotama, taču vienlaikus arī destruktīva, nav īsti pareizi diskutēt, kam vajag vairāk – pašvaldībām vai valstij, vai sociālajai, komunālajai un izglītības infastruktūrai vai tomēr ceļiem un veselības aprūpei. Diskusijai vajadzētu būt vērstai uz dažādo reģionu un teritoriju potenciāla apzināšanu un to mērķtiecīgu attīstību. Tās nozares un teritorijas, kam valstiskā mērogā piemīt visaugstākais potenciāls, ir jāattīsta primāri. Diemžēl mums valstī ir daudz piemēru, kad tiek ieguldīti līdzekļi kultūras namu renovācijā, stadionu un sporta kompleksu būvniecībā, ūdenssaimniecības sakārtošanā un daudzos citos projektos vietās, kur jau tagad nav daudz un perspektīvā būs vēl mazāk iedzīvotāju.
Ādaži ir viena no 17 tā sauktajām donoru pašvaldībām, kas pārskaita līdzekļus pašvaldību izlīdzināšanas fondā. Es uzskatu, ka tas ir taisnīgi, taču šī nauda beznosacījumu procesā aiziet uz vietām ar zemākajiem vidējiem ieņēmumiem. Tomēr vajadzētu rūpīgāk pārdomāt, tieši kam un kāda mērķa sasniegšanai tiek novirzīti šie līdzekļi. Nevajadzētu koncentrēties tikai uz vēsturiski izveidojušos centru saglabāšanu par katru cenu, jo pasaule mainās un mainās arī Latvija. To pierāda cilvēku migrācija – ir pašvaldības ar 50% iedzīvotāju skaita kritumu 20 gadu laikā. Galvenais ir apzināt perspektīvākās teritorijas un veikt to potenciāla mērķtiecīgu attīstīšanu.
Tāpat uzskatu, ka ir jāveicina mazo novadu apvienošanās process. Protams, tāda pašvaldība kā Ādaži vai cita Pierīgas pašvaldība ar augstu attīstības potenciālu var pastāvēt pati par sevi, bet ir daudz mazo novadiņu, kuros iedzīvotāju jau tā ir maz un to skaits turpina sarukt ne tikai tāpēc, ka nav darba vietu, bet arī tāpēc, ka mazā novadā nav iespēju nodrošināt visus cilvēkam nepieciešamos pakalpojumus, tostarp labu izglītības sistēmu, sporta un kultūras infrastruktūru. Tāpat nav mērķtiecīgi katrā novadā to būvēt, jo izmantotāju skaits ir neliels, bet ekspluatācijas izdevumi pašvaldības budžetam nav pa spēkam.
– Ādaži attīstās diezgan plašā teritorijā – jaunie mikrorajoni atrodas vairākus kilometrus no centra, kur koncentrēta publiskā infrastruktūra. Vai iedzīvotājiem ir pieejams sabiedriskais transports?
– Daļēji – ir vietas, kur kursē sabiedriskais transports valsts izsolīto maršrutu ietvaros, taču es redzu, ka šī sistēma nenodrošina mūsu iedzīvotāju vajadzības. Tāpēc šobrīd aktīvi domājam par sabiedriskā transporta tīkla izveidi, kas savienotu periferālos ciemus ar centru. Tas nodrošinātu satiksmi starp esošajām apbūves teritorijām un atvieglotu bērnu nokļūšanu skolās, pacientu došanos uz slimnīcu vai pie ārsta, uz veikalu un citām vietām, kur nu katram ir radusies vajadzība. Patlaban vēl domājam, kāds būtu pareizāks risinājums, – viena no iespējām ir autobusus iegādāties pašvaldībai pašai, pārvadājot skolēnus par velti, un faktiski nodarboties ar lietām, kas pašvaldībai pie optimālas sabiedriskā transporta sistēmas nebūtu jādara.
Otrs variants ir slēgt līgumu ar kādu no esošajiem pasažieru pārvadātājiem par mums nepieciešamo iekšpilsētas maršrutu un reisu apkalpošanu. Bet to neveicina valsts sabiedrisko pārvadājumu politika, kurā tirgus un maršruti ir sadalīti un starp pārvadātājiem nav konkurences. Augošas pašvaldības vajadzība pēc mobilitātes un jauniem maršrutiem diemžēl nav ne valsts, ne pārvadātāja interesēs. Tā tam nevajadzētu būt.
Kāds būs lēmums, man grūti pateikt, – rēķināsim un runāsim, taču viens ir skaidrs – sabiedriskā transporta jautājums tiks risināts.
Tas būs vēl viens solis, kas veicinās strauju Ādažu attīstību un kļūs par vēl iekārojamāku dzīves vietu.