Pasaulē kļūst populāri joki par nabadzīgajiem latviešiem

Izrādās, cittautiešiem šķiet smieklīgi joki par latviešiem. Novērojumi liecina, ka anekdotes par latvieti – kartupeļēdāju, kas dzīvo nabadzībā, badā un padomju laiku spaidos, populāras gan Polijā, gan ASV.

Latvietis, krievs un ebrejs sēž kafejnīcā. Garām iet zilonis. Ebrejs domā: «Es ziloni varētu sadalīt un gaļas gabalus pārdot. Nopelnītu tik daudz naudas!» Krievs domā: «Es zilonim uzrāpšos mugurā un būšu pats lielākais un varenākais!» Latvietis: «Redz, kā tas zilonis uz mani skatās. Diez ko viņš par mani domā?» Šī anekdote raksturo mūsu tautu un, izpētot dažādās vietās publicētus jokus, var latvieša vajadzību – uzzināt, ko citi domā – apmierināt. Cittautiešu humora izjūta var šķist neizprotama un joki aizvainojoši, tomēr pēdējā laikā anekdotes par latviešiem guvušas popularitāti. Zināms, igauņi joko, ka latviešiem ir seši kāju pirksti, bet lietuvieši – ka esam zirga galvas. Savukārt, ASV seriālā Onion News Empire izskanējis joks, ka populārākais hobijs Latvijā ir skumjas.

To, ka anekdotes par latviešiem kļuvušas populāras, Neatkarīgajai atklāj polis Dāvids Halmans: «Polijā smejas par latviešiem. Šie joki ir populārāki nekā asprātības par Čaku Norisu. Cilvēki nezina, kā ir patiesībā, tāpēc tas viņus uzjautrina. Anekdotes pārsvarā vēsta, ka latvieši sapņo par kartupeļiem, bet viņi ir pārāk nabadzīgi, lai sapni realizētu. Arī man daži joki likušies smieklīgi, tomēr apzinos, ka aprakstītās situācijas ir pārspīlētas.»

Folkloriste, literatūrzinātniece un Saeimas deputāte Janīna Kursīte uzskata, ka gudrai tautai jāspēj pasmieties arī par sevi: «Katrā anekdotē, lai tā strādātu, jābūt, aiz kā aizķerties. Ja par šīm anekdotēm pasmiesimies, ātrāk tiksim pāri saviem kompleksiem. Nesaku, ka esam pārbagāti, bet mūs redz nabadzīgus, jo paši par to vaimanājam. Nevaru apgalvot, ka šiem jokiem nav pamata. Paši šādu priekšstatu esam radījuši. Mums jāatgriežas pie dzīvesprieka, tad būsim laimīgāki, stiprāki un šādi joki mūs neietekmēs.» Līdzīgi uzskata arī radio dīdžejs un komiķis Kaspars Upacieris. «PR mums ir kolosāls – Ata Slaktera angļu valoda, runājoši akmeņi Parīzē, zilās govis un seksa tūristi,» ironizē Ufo, kurš anekdotes piedāvā izmantot savā labā: «Mūsdienu interneta laikmetā notikumam nav jābūt milzīgam, lai par to uzzinātu visi. Ja mūs saista ar kartupeļiem – ļoti labi! To vajag izmantot – jāpaziņo, ka kartupelis Latvijā bija vēl pirms indiāņiem! Ir daudz interesantu cilvēku, kas šeit dzīvojuši, ar ko mēs varētu lepoties. Nevajag iet un tēlot sagrautus nabadziņus. Vajag lepoties – jā, mēs ēdam kartupeļus. Un kokos arī dzīvojam. Tas taču ir forši, kur vēl tā dara?»

Arheologs Juris Urtāns ilgus gadus nodarbojas ar anekdošu kolekcionēšanu. Ārzemēs populārajos jokos par latviešiem viņš saskata skaudrus zemtekstus, kas saistīti ar Sibīrijā pieredzēto badu. Viņa tēvam arheologam Vladislavam Urtānam ir grāmata Via dolorosa, kas vēsta par pieredzēto Sibīrijā. Kartupeļi tundrā neesot auguši – pārāk auksti. Cilvēkiem nācies ēst koku mizas un cepta ūdensžurka bijis lielākais gardums. Anekdotes par nabadzību neesot sevišķi izplatītas, bet katrai tautai savas iezīmes tiek piedēvētas: «Populāras ir skopuļu anekdotes. Pasaules līmeņa skopuļi ir skoti un bulgāri. Par bulgāriem joko, ka viņu kaķiem amputētas astes, lai dzīvnieks, izejot no mājas, neizlaistu tik daudz siltuma. Patiesībā, tieši pateicoties kartupeļiem, latvieši un lietuvieši 19. gadsimta 30.–50. gados izdzīvoja. Skaidrojumu grūti atrast, bet mans tēvs reiz teica – nabadzība nav kauns, tā ir sociāla nelaime.»

Folklorists Guntis Pakalns noskaidroja savādo joku izcelsmi: «Joki par latviešiem radušies divu draugu sarakstes rezultātā un publiskajā telpā izplatījušies ap 2009. gadu.» Viņš skaidro, ka joki ir viens no problēmu risināšanas ceļiem, tie palīdz atgūt optimismu un samierināties ar to, ko nav iespējams ietekmēt. Anekdotes par latviešiem G. Pakalns iesaka neuztvert personiski. «Gandrīz viss sacerēts pēc konkrētiem paraugiem, piemēram, par spuldzītes skrūvēšanu, vecmāmiņas ēšanu, braukšanu uz Ameriku, aklajiem vai atomsprādzienu. Bet suņu, bērnu līķi varbūt paņemti no amerikāņu joku arsenāla. To, kas liekas smieklīgi, nosaka tradīcija, kultūra un apkārtējo cilvēku inteliģence. Šajos jokos savīti dažādi pasaules vēstures notikumi, kuros latvieši, šķiet, iekļuvuši nejauši. Tomēr dažas detaļas dara mūs uzmanīgus – varbūt it kā paviršais, savos stereotipos dzīvojošais cittautietis tomēr pamanījis ko tādu, ko paši nevēlamies saredzēt?».

***

Ārzemēs populārākie joki par latviešiem

Divi latvieši skatās debesīs. Viens redz kartupeli, otrs – neiespējamu sapni. Viņi abi aplūkoja vienu mākoni.

Ko kartupelis saka citam kartupelim? – Muļķīgs joks, nevienam nav divu kartupeļu.

Kāpēc latvietis nēsā cepuri? Lai slēptu maizi no ģimenes.

Cik kartupeļu nepieciešams, lai nogalinātu latvieti? – Neviens.

Kāds klauvē pie durvīm. Latvietis jautā: – Kas tur ir? – Kartupeļu cilvēks. Nāku iedot par brīvu kartupeļus. Latvietis priecīgs atver durvis, bet tur stāv slepenpolicija.

Kāpēc latvietis vēlas atpakaļ Staļinu? Tik daudz nomirs gulagā, ka paliks vairāk kartupeļu.

Latvietis bija izsalcis un nozaga maizi, lai pabarotu ģimeni. Pārradies mājās viņš konstatēja, ka visa ģimene aizvesta uz Sibīriju. Latvietis nodomā – man vairāk maizes! Bet maize bija sapelējusi.

Cik latviešu nepieciešams, lai ieskrūvētu spuldzīti? Tikai viens. Iegūt spuldzīti ir grūtākais. Bet varbūt jums ir kartupelis?

Cik latviešu nepieciešams, lai ieskrūvētu spuldzīti? – Divdesmit pieci. Viens skrūvē, bet 24 brauc ar velosipēdu ģeneratoru. Bet iespējams labāk izmantot laiku, meklējot ēdienu.

Zēns: – Mammu, man nepatīk vecmāmiņa.

Māte: – Ēd, nav kartupeļu.

Kāpēc sešiem ir bail no septītā? Septītajam ir daudz draugu politbirojā.

***

Kāpēc smejas par latviešiem?

Andris FREIDENFELDS, dīdžejs, komiķis, mūziķis:

– Esam pietiekami mazohistiska tauta, un paķert uz zoba ir normāli. Skumji, ka esam ieguvuši tādu slavu, bet daži joki ir labi. Ebreji prot perfekti par sevi pasmieties, bet, kolīdz to dara kāds cits, – apvainojas. Tur ir zināma taisnība – mēs esam kartupeļēdāji. Visi brīnās, kāpēc es ēdu kartupeļus tikai divreiz mēnesī. Jāsaprot, ka jebkurš joks ir uzbrauciens. Kādam vienmēr jācieš, kamēr citi smejas. Iepriekš bija somi, tagad pienākusi mūsu kārta. Kas zina, varbūt tas nāks par labu.

Aivita PUTNIŅA, sociālantropoloģe:

– Joki apspēlē marginālā robežas. Mēs stāstam jokus par čukčām, lai gan patiesībā nezinām, kā tie cilvēki dzīvo. Caur jokiem tiek veidotas attiecības. ASV filma par Boratu arī nokaitināja cilvēkus, un arī mēs jokojamies par amerikāņiem. Šādus jokus var stāstīt par pusi Austrumeiropas. Caur jokiem tiek iezīmētas kultūras atšķirības. Mums arī ir etniskie joki, piemēram, par amerikāni, krievu un ebreju, kas brauc lidmašīnā. Caur jokiem mēs veidojam savus priekšstatus un savstarpējo hierarhiju.

Jānis SKUTELIS, aktieris, komiķis:

– Jebkurā gadījumā primāra lieta ir pašiem pasmieties par sevi. Mums patīk stāstīt jokus par igauņiem. Tas ir normāli, ja kāds stāsta arī par latviešiem. Uztaisīt joku bez kādas daļas patiesības ir ārkārtīgi grūti, tamdēļ tā ir viela pārdomām. Priekšstati veidojas no pieredzes. Piemēram, tas, kā Andris Bērziņš pārstāvēja valsti pie ASV prezidenta, parādīja, ka pat augstākajām amatpersonām nepietiek naudas izglītībai – angļu valodas skolotājam. Tad cik naudas ir tautai?