Prezidents: Jāsper radikālāki soļi, lai palielinātu cilvēku reālos ienākumus

Vizītes ASV priekšvakarā Neatkarīgās saruna ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu par budžeta un nodokļu politiku, valdības darbu, Liepājas metalurgu, Čalovska lietu un Sīrijas situāciju.

– 2014. gada budžets. Kā vērtējat tā prioritātes – kāpēc armija svarīgāka par pedagogu un mediķu algām?

– Šis ir būtisks jautājums. Taču vēl būtiskāks jautājums ir par valsts budžeta ieņēmumu daļu – kā veidot konkurētspējīgu nodokļu politiku, lai Latvija nebūtu šajā jomā sliktākā situācijā, vismaz kā pārējās Baltijas valstis. Šobrīd ir nozīmīgs moments, kad uz mums skatās kā uz potenciālu partneri gan rietumos, gan austrumos, un izvērtē, cik mēs esam perspektīvi un konkurētspējīgi atbilstoša investīciju klimata izveidē. Valdībai ir jāparāda tendence – ka nodokļu samazinājumi ir virzīti uz Latvijas konkurētspējas nostiprināšanu. Tas būtu izejas punkts. Var būt strīdi par to, cik strauji samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli. Lai gan būtiskāka šķistu neapliekamā minimuma paaugstināšana – un to nevarētu veikt tik maziem solīšiem: tur jābūt lielākam lēcienam, lai veicinātu biznesa un cilvēku pāreju no pelēkās ekonomikas sektora baltajā. Jāņem vērā arī mūsu piesaiste Eiropai – protams, mēs uzreiz nevaram nonākt pie ES vidējā neapliekamā minimuma – 1000 eiro mēnesī – bet vismaz uz pusi no šīs summas mums būtu jātiecas.

– Vai nodokļu simboliskā pazemināšana jums šķiet pārliecinošs arguments, ka tauta spēs izturēt ar eiro ieviešanu saistīto cenu kāpumu? Un elektrības cenu kāpumu?

– Tāpēc es arī uzskatu – šobrīd ir jāveic radikālāki soļi, lai palielinātu cilvēku reālos ienākumus. Otrkārt – man nav nekādu šaubu, ka būs jāveic arī valsts budžeta izdevumu sadaļas korekcijas. Negribu ieteikt konkrētus priekšlikumus, bet domāju, ka valdībai un Saeimai būs ar nedaudz citādu skatījumu jāparaugās uz izdevumu sadaļu. Ieskaitot arī jūsu pieminēto aizsardzības jomas sadaļu. Manuprāt, var uzdot jautājumu – kas tad ir valsts aizsardzība? Vai tie ir tikai ieroči un karavīri? Dažādās valstīs šis jautājums tiek skatīts plašāk – ietverot arī zinātnes un ražošanas attīstību. Tāpēc jautājums par 2% no IKP aizsardzībai – tas nenozīmē tikai militāristu uzturēšanu.

– Vai valdība darbojas pietiekami aktīvi, domājot par iedzīvotājiem – jūs redzat pamatu, piemēram, tam, ka pašvaldības pēc būtības tiek spiestas piemērot maksimālo nekustamā īpašuma nodokļa likmi iedzīvotājiem, jo pretējā gadījumā tām zūd ienākumi?

– Manuprāt, nodokļu sloga pārlikšana uz nekustamo īpašumu ir kļūdaina. Nekustamais īpašums ir tas, kas piesaista cilvēku konkrētai zemei. Ja mēs viņu pārslogojam ar nodokļiem, tad cilvēks meklēs citu vietu, kur dzīvot un gūt ienākumus. Nekustamā īpašuma nodokļu sloga celšana ir tiešākais veids, kā atbrīvot Latviju no cilvēkiem. Tāda ir mana pārliecība. Es domāju, tiek pārvērtēts tas, cik lielus ieņēmumus var gūt no šī nodokļa. Tas, protams, ir visvienkāršāk no valsts viedokļa – iekasēt visvairāk no tā nodokļa, no kura maksāšanas cilvēkam nav kur sprukt. Bet tā ir nepareiza pieeja, jo veicina to, ka cilvēki dodas prom no Latvijas. Pasaule taču ir atvērta. Būtu jādara viss – jāveido atbilstoša nodokļu politika, pirmkārt, lai – gluži otrādi – saglabātu cilvēka piesaisti savai zemei.

– Vienā no Eiropas Savienības dalībvalstīm – Bulgārijā – bija nesen izcēlušies nemieri saistībā ar elektrības cenu celšanos, kas bija saistīta ar elektroenerģijas tirgus liberalizāciju. Vai Latvijas iedzīvotāji, jūsuprāt, no 2014. gada 1. aprīļa gaidāmo elektroenerģijas cenu dubultošanos uztvers kā parasti – stoiskā mierā?

– Negribētu vainot ES, ja paši pārāk burtiski tulkojam tās ieteikumus. Vienkārša risinājuma diemžēl šai problēmai nav. Šeit nepieciešama visas ES politikas maiņa. Jo viena puse ir iedzīvotāji, kuriem elektrības cena sitīs pa maciņu, bet otra puse – tautsaimniecības attīstība, kurai šāds kāpums var izrādīties graujošs. Turklāt – ja Vācijā rūpnieciskajiem ražotājiem elektrības cena ir divreiz zemāka nekā Latvijā šobrīd, tad kā mēs ceram piesaistīt investorus?! Tas ir bezcerīgi. Visām jaunajām tehnoloģijām un ražotnēm elektroenerģija ir liela izmaksu komponente. Risinājumi tiek meklēti asprātīgi – Ekonomikas ministrija piedāvā aplikt ar papildu nodokli tos ražotājus, kas pamanās paši saražot elektroenerģiju kā blakusproduktu un pārdot Latvenergo par augstāku tarifu. Bet no otras puses – nodokļu nauda jau rodas tikai tur, kur kāds kaut ko vispār ražo. Kad vairs neražos neko, jo nodokļi būs par augstu... izveidosies apburtais loks. Viegla risinājuma problēmai nebūs. Bet, līdzīgi kā teicu par budžetu, arī šai jautājumā būs jāveic radikāli risinājumi.

– Kam būtu jāmeklē risinājumi? Valdībai, Saeimai?

– Abiem. Jo arī tas ir valsts konkurētspējas jautājums – ja mums būs augstāka elektroenerģijas cena nekā citiem, neviens Latviju neizvēlēsies kā sadarbības partneri un investīciju vietu.

– Vai eiro ieviešanas process jums bažas nerada? Godīgas eiro ieviešanas prakse, ko slavina vairāki uzņēmēji, – tā nav vienkārši acu aizmālēšana? Jo cenas tiek celtas tagad un tūliņ – tas, ka vēlāk tiks skaisti noapaļotas atbilstoši valūtas maiņas kursam – tas jau neko nenozīmē, kaut kādu īpašo godīgumu.

– Mēs esam tirgus ekonomikā – katrs nosaka cenu atbilstoši savai tirgus stratēģijai. «Godīga eiro ieviešana» – tas ir drīzāk tāds mārketinga triks, kur vēl kāds aktīvs tirgus dalībnieks pamanīsies gūt papildu ienākumus. Uzņēmējiem, protams, būs ar eiro ieviešanu saistītie izdevumi, un tie būs kaut kā jāakumulē – ātrāk vai lēnāk.

Tas gan neietekmē manu nostāju par eiro ieviešanas lietderību kopumā. Jā, es pieļauju, ka sākotnēji būs cenu pieaugums un ar to saistītās negatīvās sekas. Taču kopumā ilgtermiņa pozitīvais efekts no eiro ieviešanas uz tautsaimniecību nebūs apšaubāms. Pieredze rāda, ka uz eksportu orientētām zemēm, kāda ir arī Latvija, īstermiņa zaudējumi ātri pārvēršas ilgtermiņa ieguvumos. Nākamais gads būs grūts, bet vēlāk tas atmaksāsies.

– Nacionālā apvienība atkal virza aktīvu diskusiju par uzturēšanās atļaujām apmaiņā pret investīcijām, gribot to aizliegt. Kā vērtējat šo praksi? Tā ir pamatota? Maināma?

– Neinvestēs Latvijā, investēs citur. Atkal mēs paliksim malā, atceļot šo kārtību. Tā taču darbojas gandrīz visur. Tā pati Somija tā rīkojas. Diskutēt var – par nosacījumiem, bet pats princips ir pilnīgi normāls. Mēs visu reducējam uz to, ka kaut kur slēpjas kāds ienaidnieks, bet investīcijas mūsu valstī ir vēl viena stabilitātes garantija – jo šie cilvēki ir ar mieru riskēt, atstājot naudu šeit. Lai kritiķi aizbrauc uz Vīni, uz Londonu – paskatās, kas tur notiek. Bet mēs gribam tik tā – lai visi atsūta mums naudu, bet paši turas no Latvijas tālāk. Noliegt var visu, taču ir jābūt sakarīgam piedāvājumam vietā. Es tādu neredzu. Šajā jautājumā nedrīkst būt patīk/nepatīk kritēriju, kritērijam ir jābūt – tautsaimniecības situācijas uzlabojumiem, investīciju piesaistes efektivitātei.

– Kura no partijām, jūsuprāt, šobrīd visefektīvāk strādā valdībā, kuras partijas ministri?

– Valdībai ir vēl 14 mēneši, kuru laikā var pilnībā parādīt savu varēšanu. Saprātīgi būtu parādīt sevi no vislabākās puses, – nevis populistiski solot, bet pierādot, ka ir stratēģija valsts attīstībai. Kādas varētu veidoties partiju kombinācijas pēc nākamajām vēlēšanām? Ir sākušās politiskas kustības, bet pagaidām vēl ir ļoti grūti novērtēt, kāda būs situācija pēc gada.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"