Īsti negaidot ekspertu slēdzienus un atzinumus, Ventspilī celtnieki likvidējuši iespējamu 2. pasaules kara vācu bunkuru. Speciālisti gan domā, ka nekas īpaši vērtīgs vēsturei nav zudis.
Vācu fortifikācijas būvi pagājušajā nedēļā Saules un Jūras ielu krustojuma būvlaukumā uzgāja celtnieki. Ventspils muzeja vēsturnieks Artūrs Tukišs uzskata, ka aptuveni 17 tonnu smagais dzelzsbetona bunkurs datējams ar tā sauktā Kurzemes katla periodu – 1944. vai 1945. gadu. Vācu karaspēks, izbūvējot šo bunkuru, visticamāk, vēlējies nodrošināties pret padomju karaspēka ienākšanu Ventspilī no Kuldīgas puses. Ventspils muzeja speciālistu rīcībā jau iepriekš bijusi informācija, ka 2. pasaules kara beigu posmā te atradusies šāda militāra būve, tādēļ atradums lielu izbrīnu neradīja. Pēc kara beigām masīvā konstrukcija ierakta turpat zemē, jo, iespējams, nav bijusi piemērota tehnika, lai to transportētu uz citu vietu.
Kamēr iedzīvotāji vēl diskutēja, ka šādu vēsturisku liecību tomēr būtu vērts saglabāt un eksponēt, tikmēr celtnieki ar atradumu īpaši neauklējās un to sadrupināja. Bunkura atliekas kopā ar citiem būvgružiem tiks transportētas uz slēpošanas kalnu Lemberga hūte, lai to paaugstinātu.
Arī Ventspils muzejam neradās interese par šo objektu. Ventspils muzeja direktore Margarita Marcinkeviča norāda, ka muzeja darbības virzienā neietilpst militārā vēsture. Otrkārt, konkrētā fortifikācija nebija pilnībā saglabājusies un bija sliktā stāvoklī – tai trūka jumta. Vēsturnieki konstatējuši, ka tā ir netipiska būve. Tāpat jāņem vērā, ka bunkurs sver aptuveni 17 tonnu un Livonijas ordeņa pilī vai Piejūras brīvdabas muzejā šādu objektu nav iespējams izvietot. Turklāt šāda fortifikācija Ventspils pusē nav vienīgā, tādējādi nav iznīcināts nekas unikāls.
Arī Latvijas Kara muzeja Ieroču nodaļas vadītājs Egīls Gelderiņš, kopā ar kolēģiem izpētot atsūtītās bunkura fotogrāfijas, secina, ka īpaša vērtība šim objekta neesot un ir lielas šaubas, vai tas vispār ir oriģināli būvēts militārais bunkurs. Parasti tādiem bunkuriem ložmetēja lūka ir augstāka un arī krietni mazāka. Iespējams, ka tā ir kādas būvkonstrukcijas sastāvdaļa no ostas nocietinājumiem, kas novietota minētajā vietā un izmantota praktiska rakstura militāriem nolūkiem, piemēram, sargposteņa vai kontrolpunkta vajadzībām, spriež E. Gelderiņš.
Protams, būtu bijis labāk, ja celtnieki tā nesteigtos ar objekta iznīcināšanu un sagaidītu ekspertu slēdzienus, taču E. Gelderiņš saprot, ka būvniecības termiņi deg, laiks ir nauda, tādēļ viss beidzies tieši šādi. Viņš mierina, ka nekas ārkārtīgi vērtīgs nav zudis: ja pašiem Ventspils muzejniekiem tas nešķita interesants, tad diez vai kādu citu šis objekts spētu ieinteresēt, jo bijis visai sliktā stāvoklī. Arī Latvijas Kara muzeju, visticamāk, šis objekts neiekārdinātu, ja vien netiktu viennozīmīgi pierādīta tā vēsturiskā izcelsme un nozīme.
