Meiteni vajā uzmācīgs pielūdzējs, policija nespēj palīdzēt
Nav jābūt slavenībai, lai tiktu pie t. s. stalkera, turklāt mūsdienu tehnoloģijas ļauj vajāt vienkāršāk. Latvijas likumdošanā šī parādība nav atrunāta, un tas liedz vajāšanas upuriem sevi pasargāt.
Virtuālā vide un sociālie portāli dod iespēju uzrunāt ikvienu. Pastāv iespēja izveidot savu profilu, ievietojot glītāko fotogrāfiju, un zem tās aprakstīt savas vislabākās īpašības. Nav jābrīnās, ja kādam var rasties simpātijas, tomēr nereti svešinieku uzmanības apliecinājumi kļūst apgrūtinoši.
Daiga (vārds mainīts) par savu pieredzi ar vajātāju internetā Neatkarīgajai stāsta: «Viss sākās 2010. gadā, kad portālā draugiem.lv kāds vīrietis sāka rakstīt vēstules. Tajās bija daudz komplimentu. Sapratu, ka man to nevajag, jo personu nepazīstu. Mēģināju viņam mierīgi norādīt, lai liek mani mierā, bet viņš turpināja rakstīt, un es viņu nobloķēju. Kādu brīdi bija miers, bet tad viņš rakstīja manai māsai, tad izteica komentārus domubiedru grupā, kurā darbojos, un komentēja galerijas facebook.com. Kad viņu bloķēju arī tur, sāku saņemt īsziņas. Telefona numuru droši vien atrada internetā, jo biju organizējusi vienu pasākumu. Ir nepatīkami, jo viņš raksta tā, it kā es viņu pazītu, bet man nav ne jausmas, kas ir šis cilvēks.»
Attiecības ar iztēli
Aplūkojot Daigai sūtītās vēstules, rodas iespaids, ka rakstītājs ir viņas mīļotais – izmantoti deminutīvi, persona stāsta, ko darījis brīvdienās, un dalās dažādās apcerēs. Savāds ir fakts, ka vēstules sūta, nesaņemot atbildes – tā nav saruna, bet viena cilvēka monologs. Mēneša pēdējās īsziņās Daigas stalkers raksta: «Vai tu runā tikai ar tiem, kuros saskati potenciālo vīru? Tev gabals nokrīt, ja pasaku, ka esi visskaistākā? [..] Tad tev jāmaina mobilā numurs un vārds, uzvārds. Vari žēloties policijā, ka tevi maniaks vajā. Skarba tev nākotne. [..] Atvainojos par stulbībām. Es dievinu skatīties uz pasauli tavām acīm. Tu neredzi slikto. Jauku nedēļu.» Daiga uz šīm īsziņām neatbild.
Iesaka slēpties?
Psihoterapeits Ansis Jurģis Stabingis situāciju tulko kā maksu par sociālo tīklu izmantošanu un ieteica šādos gadījumos izdzēsties no sociālajiem tīkliem, kā arī nomainīt telefona numuru. Pašu vajāšanu viņš apzīmēja kā vienu no attiecību veidiem, kurās otrs cilvēks tiek uztverts kā objekts, bet bloķēšanu vai jebkuru citu reakciju saprot kā komunikācijas turpinājumu.
Savukārt advokāts Jānis Muižnieks vērtē situāciju no jurista pozīcijām un noziedzīgu nodarījumu Krimināllikuma izpratnē nesaskata: «Ja persona darbojas publiskā portālā, iespējams, atradīsies kāds, kurš mēģinās uzspiest savu draudzību.» Viņš norāda, ka konkrēta likuma, kas pasargātu no vajāšanas, nav, taču gadās, ka vajāšana var saturēt kriminālatbildību, piemēram, ja tiek izteikti draudi, jo cilvēku darbība virtuālajā vidē pakļauta vispārējiem likumiem. «Galvenokārt problēma nepastāv likuma esamībā vai neesamībā, bet gan cilvēku galvās. Viena daļa cilvēku tā rīkojas tāpēc, ka nav īsti veseli, kas nav viņu vaina, bet gan nelaime, savukārt citiem tā ir izpratne par lietām sabiedrībā, savām tiesībām un pienākumiem,» uzskata J. Muižnieks.
Iesaka ziņot
Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja vietnieks Toms Sadovskis skaidro, ka par pašu stalkerismu likumā atbildība nav paredzēta, taču reizēm veidi, kādos vajāšanu īsteno, var tikt vērtēti kā pārkāpums. «Jebkurā gadījumā cilvēkam, kuram traucē kāds cits cilvēks, ir tiesības vērsties policijā ar iesniegumu, tad policijas darbinieki šo situāciju izvērtēs un lems, vai ir pamats uzsākt kriminālprocesu vai administratīvo lietu. Piemēram, skaļa serenādes dziedāšana naktī var būt par pamatu tam, lai piemērotu administratīvo sodu par miera traucēšanu. Policija iesaka iedzīvotājiem par šādiem gadījumiem rakstīt iesniegumus, jo katrs gadījums jāizskata individuāli,» aicina T. Sadovskis.