Viņas smaids katru rītu modina daudzus. Pie tā ir tik pierasts, ka kļuvis jau par ieradumu un bez tā nevar iesākt dienu – gluži kā bez rīta kafijas. Viņas skaistās dabas fotogrāfijas Instagram iedvesmo tūkstošus, jo tā ir iespēja kopā ar viņu ceļot, izzināt un iepazīt dabu un pasauli. Nokļūt vietās, kur pašas neesam saņēmušās aizbraukt. Piemēram, sagaidīt saullēktu purvā uz sup dēļa.
Viņas labā sirds... Tā, protams, tiek tuvākajiem. Par savējiem viņa stāv un krīt. Bet savējie nav tikai ģimene un draugi. Savējie ir arī dzīvnieki un daba. Par dabu Kristīnei ļoti sāp sirds, jo tā ir viņas laimes atslēga, kurai mēs ikdienā nodarām pāri.
“Nezinu, vai esmu īstā, kas var runāt par laimi, jo patiesībā esmu no depresīvo ļaužu klubiņa. Ja paskatās objektīvi, nav nekāda pamata būt laimīgam. Ja vien tu neesi ļoti egoistisks cilvēks, globāli būt laimīgam, manuprāt, ir neiespējami,” Kristīne satriec sarunas sākumā. Uz to varu tikai pajautāt: “Kāpēc?”
“Nevaru būt laimīga, ja naktī esmu pamodusies no tā, ka Amazones baseinā sadeg unikālas dabas vērtības un cieš dzīvnieki, un miegā dzirdu viņu agonijas kliedzienus. Vai plašais ugunsgrēks Sibīrijā, kur šovasar izdega milzīgas plantācijas, vairāk nekā visa Latvijas teritorija. Man sāp sirds, bet nevaru ar savu spaini padusē iesēsties vilcienā un braukt uz Sibīriju, jo ar to tāpat nekas nebūs līdzēts. Pārņem bezspēcības izjūta - neko nevaru šajā mirklī darīt, mainīt, palīdzēt. Varu tikai paust atbalstu dabas vērtībām, to saglabāšanai. Turklāt liela laime ir ļoti grūti definējams jēdziens. Lai gan, kad es kādu intervēju, man patīk uzdot jautājumu: “Vai tu esi laimīgs?”
Jo atbildes var būt vispārsteidzošākās.
— Kā tu pati tagad atbildētu uz šo jautājumu - vai esi laimīga?
- (Smejas.) Man ir ļoti lielas iekšējas svārstības. Jo vairāk izzinu un iedziļinos vides jautājumos, jo kaut kādā mērā kļūstu nelaimīgāka, bet - tas arī palīdz izvērtēt situācijas, kurās ir pamats sajust to laimību. Mācos un sev atgādinu nedomāt nākotnes kategorijā - es būšu laimīga tad un tad. Cenšos koncentrēties uz šo brīdi. Jo, ja mēs definējam laimi kā sajūtu, kad jūties labi, svarīgi vismaz mēģināt tā justies arī ikdienā. Jā, varbūt nav iespējams globāli justies laimīgi, bet vari darīt mazas lietas, darbus, kas palīdz sajusties labi.
— Kas tev palīdz justies labi?
- Manuprāt, izdarot ko labu, palīdzot kādam citam, vienalga - dzīvniekam, dabai, otram cilvēkam, cilvēks jūtas laimīgs. Tāpēc svarīgi ikdienā - apzināti, ne tikai impulsīvi darīt labus darbus. Mērķtiecīgi izdomāt ko es gribu labu izdarīt - un izdarīt to. Bet visvairāk man palīdz daba. Pilsētā, pat savās mīļajās mājās, nevaru būt līdz galam laimīga, jo man traucē miljons sīkumu, kas atgādina nepadarīto.
Manā gadījumā mežs ir vieta, kur gūstu relaksācijas sajūtu. Arī tur ir milzumdaudz sīkumu, par ko iedomājos, - kaut vai ieraugot neparastu sēni, kādu nekad neesmu redzējusi. Taču tās nav domas, kurām uzreiz vajag risinājumu, tāpēc varu atpūsties. Turklāt zinātniski pierādīts - cilvēkam, kurš 20 minūtes dienā pavada mežā (parks diemžēl neskaitās), samazinās iespēja saslimt ar veģetatīvo distoniju. Tāpēc, domājot par šodienu un nākotni, uz mežu eju kopā ar bērniem, un darām to kopš viņu pirmās dienas. Redzot, kā pasaule veidojas un attīstās, skaidrs, ka viņiem dzīve būs sarežģīta, dzīves ritms būs piecas reizes ātrāks, tāpēc man svarīgi dēliem parādīt, kur rast mieru. Lai krīzes brīdī viņi apzinātos - iešu trīs dienu pārgājienā mežā, un man kļūs labāk. Un tā būs.
— Bērni tā arī bez čīkstēšanas iet mežā katras brīvdienas?
- Nemelošu. Pirms gadiem ir bijušas situācijas, kad abi ziemas kombinezonos noguļas uz taciņas meža vidū un bļauj. Tad jāmeklē risinājums, kā tikt mājās, jo aiznest abus nav iespējams. Jāatrod motivācija, kā viņus pārliecināt piecelties un iet tālāk. Tagad uz mežu iet ar sajūsmas saucieniem. Pieradums tik liels, ka dažkārt tie ir 15-20 kilometri dienā. Tāpēc, kad man kāds saka: “Kad bērni paaugsies, tad mēs arī iesim!”, atbildu: “Vajag iet tagad.” Ja bērna 7 vai 12 gadu vecumā izdomāsi - tagad kopā iesim izdzīvošanas pārgājienos, visticamāk, viņam tas nepatiks, jo nebūs pieredzes, būs grūtāk saskatīt, kāpēc ir vērts tur doties; grūtāk saprast dabas procesus.
Jā, cenšamies katras brīvdienas būt mežā. Jo man mežs ļoti daudz ko dod. Vienā brīdī apjautu - bet es taču mežu izmantoju! Jo katra manis atstātā pēda ir... pēda. Mežam tas nekādā veidā nepalīdz, bet es tā gūstu enerģiju, lai spētu dzīvot un eksistēt. Tas arī varētu būt papildu iemesls, kāpēc man ir svarīgi runāt par vides problēmām. Tā ir mana atdeve mežam par to, ko tas dod man. Jāpalīdz dabai elpot.
— Bet ikdiena tev paiet pilsētā. Kur tad smelies enerģiju?
- Esmu pateicīga, ka varu dzīvot mājā ar pagalmu, kur sajūtu dabas pieskārienu. Cenšos nepļaut zāli, sajūsminos par savu pļavu. Tiklīdz ir iespēja, arī darba dienās izraujamies ārpusē. Pusstundas attālumā no Rīgas ir daudz skaistu vietu, bet būtiski saņemties, atrast motivāciju, kāpēc to darīt. Jā, daži saka - esmu traka, darba dienās ceļos četros no rīta un daru to arī brīvdienās, jo saullēktā jāsupo purvā! Bet tas, ko gūstu, ir neatsverami, tā sinerģija, saplūsme ar dabu! Tie ir mani laimes mirkļi, jā.
Šovasar īpašs bija arī koncerts Ezera skaņas. Lielākā daļa koncerta klausītāju nakšņoja krastā un ezerā iebrauca tikai nakts vidū, ap četriem - pirms saullēkta un koncerta sākuma -, bet mēs nolēmām gulēt gumijas laivā ezera vidū. Aizbraucām vēlu vakarā, ap vienpadsmitiem. Uzlikām uz pieres lampiņas, lai kaut ko redzētu, un pūtām laivu. Septiņgadīgais Ernests skraidīja apkārt un teica: “Mamm, ja tu zinātu, cik es esmu laimīgs! Jo dzīvē taču vislielākā jēga ir baudai.” (Smejas.) Tas mirklis, kad mēness izgaismoja ceļu laivai, kad airējāmies ezerā... Satuntulējāmies guļammaisā, Ernestam vēl virsū lielā veste, un tā gulējām. Tā bija maģiska nakts - kad sajūti, kā gaiss kļūst vēsāks, kā nemanāmi sakustas ezers, kad tuvojas citas laivas, kā ap četriem rītā ieskanas pirmās skaņas. Ernests teica, ka tas viņam bijis neaizmirstams piedzīvojums. Man šķiet, tā arī ir viena no laimes būtībām, ko man svarīgi iemācīt bērniem, - par laimīgiem mūs nedara lietas, bet emocijas un piedzīvotais. Varu priecāties par jaunu lietu, bet vai tas dod laimi?
— Tev ir daudz šādu piedzīvojumu?
- Mani šīs vasaras spilgtākie notikumi ir šie gājieni, kas ir ārpus... es negribu teikt - komforta zonas, jo man tā ir komforta zona. Cilvēki mēdz teikt, ka viņiem sagādā baudu iziet ārpus tās. Mana komforta zona ir neliels diskomforts. Nakšņot laivā ezerā vai guļamtīklā purvā. Viens no spožākajiem piedzīvojumiem šovasar bija Igaunijas salu šķērsošana kājām. Nebijām tam sagatavojušies - ar smagām somām un minimāliem pārtikas krājumiem devāmies no vienas uz otru. Sākumā gāju basām kājām, bet, kad bridu cauri niedrājiem, kas man pāri galvai, tā sadūru kājas, ka, pēc šī piedzīvojuma atgriežoties darbā, 900 sekunžu filmēšanā, nevarēju kurpes uzvilkt. Vietām dubļi līdz ceļiem (kas gan sadurtajām kājām bija kā atvieglojums), vietām - līdz viduklim ūdenī. Tobrīd jau sāka krēslot… Vienmēr ir divas iespējas: var dusmoties - ārprāts, kur gulēsim, kur vispār esam un kas tagad notiks -, bet var to padarīt par piedzīvojumu. Kad bijām līdz pusei ūdenī, ar laivu garām brauca igauņi, kuri mūs nosauca par crazy latvians un aizveda uz tālāko salu - tik tālu nebijām plānojuši iet. Pavadījām nakti uz mazas, mazapdzīvotas salas - Vilsandi. Nav jēgas nervozēt par to, kā būs. Kājas slapjas, sadurtas. Varētu sākt uztraukties - ja nu es saslimstu, ja nu bērni saslimst -, bet es tā nedomāju, es esmu tajā mirklī un izbaudu to. Iekurinājām ugunskuru, žāvējām drēbes, jo citu līdzi nebija. Man arī ēdiens bija tikai vakariņām un brokastīm, bet atpakaļceļš nākamajā dienā - 16 kilometri - cauri visām salām. Kad bērni gribēja ēst, gājām lasīt kazenes. (Reportāžu no šī ceļojuma meklē Kristīnes Instagram kontā, Story Highlight sadaļā - Wild life.)
— Vai kādreiz esi bijusi kūrortā un, piemēram, Parīzē? Cik tev svarīgs ir komforts?
- (Smejas.) Kūrortā esmu bijusi vienu reizi - komandējumā. Parīzē - nevienu. Bet nav jau tā, ka pilsētas nevilinātu. Un melotu, teikdama, ka kādreiz nebūtu patīkami pamosties viesnīcā ar dušu. Ikdienas dzīvē komforts ir svarīgs, bet man tam nevajag neko daudz. Man nav entie gadžeti, tikai pamatkomplekts. Tā arī ir viena no laimes atslēgām. Ne velti ir teiciens - mazāk ir vairāk. Kad kaut ko gribu pirkt, pajautāju sev - vai man to tiešām vajag? Zini, kad to nenopērku, esmu laimīgāka. Nopietni!
— Vasarā ir garie vakari, kad var daudz laika būt dabā, bet rudens pelēkumā?
- Patiesībā laiks, kad nokritušas krāsainās lapas un apkārt ir tik daudz pelēko nokrāsu, mani motivē, nevis dara skumju, jo tā ir platforma, kurā atrast krāsas jeb izaicinājumu. Ja ārā viss ir pelēks, nav jāsēž un jādomā depresīvas domas un jāgaida pavasaris, tu pati to vari savās mājās darīt. Tas arī ir būtisks aspekts laimes sajūtas radīšanā - radīt to sev apkārt. Kaut vai iededzot baltas sveces, uzliekot jauku mūziku un uz dīvāna saliekot skaistus spilvenus. Radot to siltumu un enerģiju, tu pati kļūsti laimīgāka.
— Tu noraksturoji dāņu laimes formulu hygge, par ko mums rakstīts šajā žurnālā!
- Jā, tieši tā. Smejos, ka manī dzīvo dānis, jo man ir ļoti tuva šī filozofija. Mārtiņš (Kristīnes dzīvesbiedrs) prasa: “Kāpēc tev katrā stūrī vajag lampu? Turklāt ar spuldzi, kas nav gaiša.” Es arī daudz klausos mūziku. Klausoties melanholisku, pārdomu mūziku, neļaujos skumjām, drīzāk tas man palīdz paklejot savās domās, paanalizēt, ļauj izpausties radošajām domām. Mūzika noteikti iespaido, tāpēc ir svarīgi, kādas skaņas veido sev apkārt. Šīs mazās lietas ļoti ietekmē, it sevišķi emocionālus cilvēkus.
— Labsajūtai svarīgi arī tuvie cilvēki. Parunāsim par viņiem! Zinu, ka tev ir īpašas attiecības ar māsu, kas dzīvo tālu prom — Jaunzēlandē —, un šogad biji pie viņas ciemos.
- Jā, tas bija īpašs notikums, jo mums ir ļoti tuvas attiecības. Tas ir ļoti būtiski - novērtēt cilvēkus mums līdzās. Vienai tā ir māsa, otrai - draudzene, ar ko vari runāt tā, kā nevari ar citiem. Socializēšanās ir vajadzīga, esmu laimīga, ka man ir draugi, ar kuriem varu izrunāties līdz sirds dziļumiem. Māsai Jaunzēlandē ir grūtāk, jo tur viņai tādu draugu nav, tāpēc katru rītu, kad braucu uz darbu, es viņai zvanu.
— Katru rītu?
- Jā. Tas ir rituāls. Var teikt, ka tās ir manas laimes minūtes. Tumsā, ap četriem, iznāku no mājas, iekāpju mašīnā, ielieku ausīs austiņas un zvanu.
— Tagad, kad tu esi mamma, par ko tu varētu pateikties saviem vecākiem?
- Pirmām kārtām, ka viņi iemācījuši pamatvērtības - mīlestību un cieņu pret vidi, citiem cilvēkiem. Ļoti novērtēju to, ka vecāki nekad nav kritizējuši vai noraidījuši mūsu izvēles, piemēram, manu lēmumu studēt komunikāciju zinātnes vai māsas vēlmi doties uz tālāko pasaules vietu - Jaunzēlandi. Tas palīdz nesabojāt attiecības, jo zini - tevi nekritizēs. Man arī saviem bērniem ir svarīgi to nodot - pat tad, ja tev kādreiz šķiet, ka varētu pieņemt nepareizu lēmumu, tu tikai saki, jo es netiesāšu. Tiesāšanu, citu cilvēku lēmumu vērtēšanu ar negatīvu pieskaņu, būtu jāmēģina izskaust. Varam tikai ieteikt, bet - ne vērtēt. Ja man patīk, ka vecāki netiesā savus bērnus, tad mans uzdevums ir netiesāt savus vecākus, piemēram, tētis tagad aizrāvies ar grandiozu projektu, kur pavada visu savu brīvo laiku, bet mans meitas egoisms grib, lai viņš brīvdienās ir kopā ar mums brokastīs, nevis aizrāvies ar savu misiju.
— Kā bērni tevi mainīja?
- Mēs maināmies nepārtraukti, tāpēc es teiktu, ka bērnu piedzimšana mani pilnveidoja, jo izpratu bezgalīgās mīlestības brīnumu, ka mīlestībai nav robežu. Apzinājos, ka esmu vēl jūtīgāka nekā domāju. Manuprāt, mēs nemaz neapjaušam, cik ļoti dzīvē var sāpēt, līdz brīdim, kad redzam, ka sāp mūsu bērniem. Bērna ienākšana ir liels pārdzīvojums, jo atklāj sevī emocijas, ko līdz šim neesi piedzīvojusi. Laime nāk kopā ar uztraukumiem, kuri nekad nepāriet.
— Tu ar bērniem pavadi daudz laika, bet kā ar būšanu divatā?
- Bērniem nekad nav bijusi auklīte, arī vecmāmiņas nav ļoti pieejamas, līdz ar to viņi mums visur ir līdzi. Saprotu, ka būtisks ir laiks divatā, bet mums šķiet, ka ar bērniem kopā ir tik forši, ka vienkārši gribas būt visiem kopā. Vienā brīdī jau bērni aizmieg, un tad paliekam divatā. Starp citu, man kāds basketbolists pēc pieminētā salu ceļojuma atrakstīja: “Tev ir paveicies ar labu komandu.” Jā, tā ir.
— Tev ir noslogots grafiks — celies četros no rīta, tiešraides, tagad arī bieži tiecies ar cilvēkiem, stāstot par vides jautājumiem.
- Ilgus gadus man bija problēma pateikt nē. Joprojām neesmu ar to tikusi galā, bet mācos. Cenšos saprast, cik daudz man pietiks spēka kaut ko izdarīt un kad man jāapstājas. Tas ir ļoti būtiski - pateikt stop, jo esmu bijusi ļoti tuvu brīdim, kad jūtu - būs slikti. Kad piemeklē bezmiegs, lai gan jau tā guļu maz stundas. Tad saprotu, ka tā ir pārslodze un nogurums izpaužas, nevis atgāžoties kā baļķim un aizmiegot, bet gluži pretēji. Tāpēc mācos dozēt darbus un atvēlēt laiku kvalitatīvai atpūtai ar cilvēkiem. Cenšos rast enerģiju, lai dzīvotu, nevis tikai eksistētu.
— Kristīne, bet ja atgriežamies sarunas sākumā, kad teici, ka esi depresijas pulciņā. Kā tas iet kopā ar tavu mūžīgo smaidu?
- Es esmu draņķīga aktrise, nemaz nevarētu notēlot prieku, kādu satiekot, ja patiesībā tā nejustos. Esmu iemācījusies sadalīt savas izjūtas vairākos līmeņos, piemēram, iekšēji varu raudāt par kaut ko, kas manī radījis dziļu iekšēju pārdzīvojumu, bet tajā pašā laikā, ejot pa ielu un satiekot mīļu cilvēku, esmu ļoti priecīga, apķeru viņu, varam izsmieties, bet tas neizslēdz manu skumju emociju, kas tajā brīdī ir klātesoša. Iespējams, mans darbs mani ir norūdījis. Tas, ka cilvēks smaida, nenozīmē, ka viņš necieš. Ļoti bieži smaidīgākie cieš visvairāk, bet viņi iemācījušies to sadalīt.
— Tas nav viltus smaids?
- Nē. Man ir daži tuvi draugi, ar kuriem līdz asarām varam smieties par to, cik tobrīd ir sūdīgi. Apzinos, ka viņš ir uz bezdibeņa malas balansējošs cilvēks, bet tajā pašā laikā apkārtējie par to nenojauš. Un tas nav nekas mākslīgs vai liekulīgs, ka viņš tajā pašā laikā spēj jokot un būt pozitīvs. Ar mani ir tāpat. Tajā mirklī sakoncentrējos uz ko citu, atstājot sāpi otrajā plānā.
Es gan piekrītu, ka arī grūtības savā ziņā ir vajadzīgas, jo tās mūs attīsta. Tā ir kā mācība. Bet šīm ciešanām un skumjām jābūt pamatotām, nedrīkst grimt depresīvās domās sīkumu dēļ. Nav vienmēr jābūt pozitīvam vai nepārtraukti motivētam. Ir O. K., ja šodien jūties slikti. Nekas nenotiek tikai ar augšupejošu inerci, nepieciešami kritumi un pacēlumi. Sliktais fons ir vajadzīgs, kur labajam izcelties. Tikai būtiski neiestrēgt sliktajās domās. Ar savu vai citu palīdzību jāizvelk sevi no tā laukā. Arī man tā ir bijis, neesmu nekāds izņēmums - ārējie apstākļi it kā ir labi, bet jūtos skumji, un viss.
— Man šķiet, ka tu ar savām skaistajām Instagram fotogrāfijām vari citus izvilkt.
- Savā ziņā fotografēšana ir mana dienasgrāmata. Rakstīšanas vietā bildēju. 99 procentos gadījumu fotoaparāts man ir līdzi. Nekad nevari zināt, kas notiks. Nekad.
***
Ar ko sākt? Ar izvēlēm. Pirms kaut ko dari - padomā, vai tev to vajag un kāpēc. Es arī varētu dzīvot divreiz zaļāk, tomēr esmu iemācījusies sevi nešaustīt tajās situācijās, kad pieņemu neekoloģiskus lēmumus. Bet, kur varu, daru. Ir ārkārtīgi daudz mazo lietu, kam vairs pat
nepievēršu uzmanību:
=No rīta padzeros krāna ūdeni, un ūdens ir līdzi visu dienu. Plastmasas pudeles nekad nepērku, tikai ekstrēmos brīžos.
=Ejot dušā, izmantoju ekoloģiskos līdzekļus, zinot, ka tajos nav ķīmijas, kas no kanalizācijas nokļūst gruntsūdeņos un ietekmē visu ekosistēmu. Tas pats attiecas uz veļas mazgājamiem līdzekļiem. Runājot par iepakojumu - vai nu tie pildīti pārstrādājamās plastmasas pudelēs, vai lietoju atkārtoti uzpildāmās.
=Esmu reducējusi iepirkšanās paradumus. Man pilnībā pietiek ar to, kas ir, - gan mantām, gan apģērbu. Arī bērniem saku - ja pērkam, tad pērkam vienu kvalitatīvu rotaļlietu. Un stāstu, kāpēc tas ir svarīgi.
=Mājās ēdam veģetāri. Es neēdu gaļu,
bet mani vīrieši ēd, taču ārpus mājas.
=Esmu veikusi dažādus pārtikas pirkšanas eksperimentus. Kas labāk - nedēļas sākumā iepirkties visai nedēļai vai to darīt katru dienu? Manā gadījumā - iepirkties retāk un mazākā apjomā un tad kļūt radošai, izmantojot to, kas mājās jau ir. Atklāju, ka man trīs gadus stāv neizmantotas lēcas vai pupiņas. Ledusskapi atverot, šķiet, ka tur nekā nav, tikai sviests. Uzvāru pupiņas, un ir labi. Ir pierādīts, ka cilvēkiem ledusskapī varētu būt par trešdaļu mazāk pārtikas, jo tik daudz aiziet atkritumos! Pērkot mazāk un atbalstot Latvijas bioloģiskos ražotājus, atkal jūtos labāk - atbalstīju zemniekus, lai viņi var attīstīties, un pati sevi, jo ēdu kvalitatīvāku pārtiku.
=Plastmasas maisiņus nepieminēsim.
=Nepļauju zālienu, lai ir pļava, jo arī bitēm vajag vietu, kur apmesties. Ja tomēr mauriņu pļauj, atstāj kādu vietu bitēm. Vai iestādi puķes, kas tām patīk.
=Rudens ir sēņu laiks. Parasti uz mežu
ejam ar diviem groziem: viens - sēnēm,
otrs - pudelēm un citiem atkritumiem.
=Runā ar citiem par vides problēmām!