Netrāpīja profesijā

Nepilna gada laikā ir beidzies Sanda Ozoliņa sapnis par trenera karjeru. Nav slikti, ka tik ātri var praksē pārliecināties par savu lietderību un noderību konkrētā vidē. Daudziem tā arī dzīves laikā nav dots apjēgt, ka viņiem nesanāk, tāpat kā bariem ir tādu, kas gluži vienkārši netrāpa profesijā. Starp citu, sporta laukumos ir pārpārēm tādu piemēru, ka nevis vārtos nevar trāpīt, bet gan arodā... Bet dzīvo ļaudis!

Atļaušos būt tiešs - lai kā mēs cienītu hokejistu Ozoliņu un viņa atstāto mantojumu uz ledus vai iespaidīgajā statistikā, treneris Ozoliņš bija pelnījis tieši šādu iznākumu kāds tas sanāca. Skaidrs, ka tā nebija patriekšana, jo politkorektums no kluba vadības puses prasīja delikātu pauzi, kur vienam palika... kauns. Nebūt ne sliktākais, kas cilvēkā mājo. Ja tomēr sanāktu citādi un rožaini - proti, ar kaujas saucieniem uz lūpām un uzvarām turnīra tabulā - tas izskatītos perversi un būtu ļoti negodīgi. Pirmkārt, pret tiem, kas trenera profesijā neielec kā circeņi pirms salnām, otrkārt - pret pašu galveno varoni, kam neviļus varēja zemapziņā rasties sajūta, ka viņš šajā spēlē ir diezgan liels priekšmets. Pēc Gaiziņa - otrs augstākais...

Ja atskatās uz hokejista Sanda Ozoliņa karjeras pēdējiem gadiem, gandrīz vai gribas domāt, ka viņš apkārt staigājis ar burvju nūjiņu vai, izmantojot mūsdienu terminoloģiju - nekautrējoties, privatizēja avantūru un pārgulēja ar haļavu. Visas tās aiziešanas un atnākšanas, karoga nešanas un runāšanas, kur pa vidu sagadās ļoti dīvainas sportiskās intrigas ar uzvarētām spēlēm vai izcīnītām ceļazīmēm, ar anonīmajiem alkoholiķiem un legālajiem politiķiem pa perimetru - tas viss noliek mūsu priekšā personību ar mītisku pēcgaršu. Protams, ka harizmātisks! Gluži vai pārcilvēks, kas uguni iegūst ar skatienu, bet debesis paver ar plaukstām. Vairākus gadus spītīgi stāstījis publiskajā telpā, ka hokejs viņu pēc aktīvajām sporta gaitām nemaz neinteresē, ka spēles viņš neskatās un rezultātus nezina, vienā dienā Sandis Ozoliņš atkal grib būt... uz ledus. Nu, ne gluži laukumā, bet tā malā, ar svilpi rokās un - rūpju rievu galvas apvidū. Ir jau tā ka viņš šo spēli, ko sauc par hokeju ar ripu, saprot labi, tāpat kā nav noliedzams, ka Sandis sācis ir saprast sev apkārt cilvēkus un nepielūdzamo pelēko ikdienu, ielu. Taču izrādījās, ka ar pārliecību, kas iemantota hokeja ģērbtuvē kā spēlētājam vai uz laukuma kā izpildītājam, var noteiktos apstākļos - trenera uzvalkā - izrādīties par īsu. Pat noklausītais treneru kurss, kas bija vajadzīgs, lai viņam piemērotu noteiktu amata aprakstu darba līgumā, izrādījās - ir tikai vēdeklītis. Kur bija Ozoliņa lielā kļūda kā trenerim? Iespējams, tas sākās krustojumā, kas marķēts ar labajiem nodomiem. Tie parasti ved uz elli...

Koncepts par kanādiešiem bija pareizs, jo labi spēlētāji Latvijā neaug kā nezāles. Kanādā aug... Nepareizs bija priekšstats, ka viņi visi šajā pasaules daļā ar pirmo piegājienu piepūtīs vaigus. Un, ja piepūtīs, vai tā būs viņu vēlme tēlot profesionāļus vai vienkārši izmisums - jo pretī jau arī nāk tādi, kas māk spēlēt hokeju. Lai arī kopumā KHL ideja ir neapzinātās šizofrēnijas un organizētās lielummānijas paraugstunda, ja runājam par projekta konceptu un kārtību, nevar noliegt, ka pati spēles kvalitāte, ko komandas piedāvā, ir vairāk nekā pieklājīga un tā nav viegla maize leģionāriem. Turklāt, kas dīvaini, krievu klubi ir pamazām iemācījušies naudu tērēt mazliet gudrāk, nekā līgas pirmsākumos. Tātad - nav tā, ka mēs joprojām mācam viņiem spēlēt hokeju ar ripu, kā esam sev ar sentimentālu vēsturnieku palīdzību iestāstījuši. Tāpat kā esam pamodušies no sapnīša, ka Rīga ir KHL rota, paraugs, pionieris, komjaunietis... Var jau sev iegalvot, ka mums ir komanda, kas netiek šķirota pēc piederības - leģionāri vai vietējie. Bet tādā gadījumā - tam ir jāsākas nevis uz trenera soliņa, bet pie kantora galda. Tiesa, Skanstes ielā nekad nav īpaši izcēlušies ar komandas vīziju un stratēģiju, ja vien tas neskar pakaļas bučošanu Savickim. Ir vēl viena metode, kas saistās ar citu erogēno zonu... Savukārt St.Jurim tās pašas darbības jāpiekopj pie Maskavas priekšniekiem un - tā pa apli. Gluži loģiski, ka tā sauktais kluba vidējais menedžments atrodas nepārtrauktā stresā, ko savas aprobežotības dēļ pārnes uz komandu. Tāpēc jau tā notiek, ka pie pirmās izdevības savējie laižas prom no Dinamo, leģionārus arī nevar šajā aizgaldā noturēt, bet palikušie - tikai vārdos spēj būt šīs komandas patrioti.

Pārāk daudz bija komandā tādu, kurus sistēma un konkrēti cilvēki pazemoja iepriekšējos gados, bet viņi palika savās vietās ar pārliecību - ka tāds ir profesionālais sports. Kādā mirklī šī sajūtu transformējas atziņā - kāpēc man pašam plēst pakaļu, ja to vēlāk tāpat citi plēsīs vai spārdīs? Trenera dēļ? Tāpēc, ka Sandis saka žurnālistiem, lai „puikas pēc zaudējuma neaiztiek”? Naivums. Ozoliņš tā arī neatrada starp latviešu hokejistiem vilku - tādu neformālo līderi, kas paņem savās rokās ģērbtuvi un savelk savējos zvērīgā kulakā. Iespējams, būtu atradis, bet pietrūka elementāras izpratnes, zināšanu, pacietības. Pat kapteiņa izvēlē viņš palika pie godīga un strādīga cilvēka, kas šajā gadījumā nozīmēja - apaļu neko, ja runājam par komandu sportiem, kur visos gadījumos kādam rokās ir kurbulis vai lauznis, vai - vismaz viskija pudele kopgaldam. Ja komandai nav īsts kapteinis/līderis un treneris/autoritāte, tad parasti tādas brigādes stāv pie ratiem. Kad kluba vadība izmeta no komandas divus trenera palīgus - bez saskaņošanas ar galveno un menedžeri - Ozoliņam tajā brīdī arī vajadzēja iet prom, ja reiz strādājuši un būvējuši kopā, ja reiz priekšplānā tiek bīdīti principi. Bet - viņš dīvaini nopauzēja. Tātad - tajā komandā ir daži puikas, kas tomēr bija matrači? Dažus tomēr varēja mierīgi atspārdīt.

Kā būtu sanācis, ja Ozoliņu ieceltu par ģenerālmenedžeri un Ankipānu par treneri? Šī kombinācija tagad nenoliedzami izskatās loģiskāka, bet - tas vairs nav aktuāli. Labā lieta šajā eksperimentā ir vēstījums - nav iespējams ēst jūras veltes un cerēt, ka tās vienmēr būs bez asakām. Skatoties plašāk - mesijas, kas nāks un glābs, var notikt tikai apstākļos, ja tie ir ticami, īsti. Sandis Ozoliņš kā hokejists bija ticama varbūtība. Sandis Ozoliņš kā treneris - sintētiska iedoma, ko pats uz savas ādas arī pārbaudīja. Par treneriem nekļūst, atverot no rīta acis. Ja tu netrāpi profesijā, labi ir to atskārst pēc iespējas savlaicīgāk - lai nav vēlāk jānožēlo vējā izmestais laiks. Trenera Sanda Ozoliņa gadījums ir izcils piemērs, lai saprastu darba jēgu un tā sauso atlikumu, kas priekšdienām noderēs visām iesaistītajām pusēm.