Treneris vai cilvēks?

Latvijas hokeja aizvadītajam pavasarim ir kāda lieliska iezīme – lielais pašmāju hokeja zinātāju bars, beidzot ir saņēmis nepārprotamu vēstījumu, ka nevajag izgudrot spēli no jauna, ka nav latviešu vai krievu variācijas par šo tēmu, un, ka patiesībā – ripas dzenāšana ir vienkārša, ja vien to dara ar galvu, attieksmi un izpratni. Un vēl parādījās termins – hokeja kultūra...

Dažas nedēļas pirms pasaules čempionāta viens labs latviešu hokejists (ļoti labs), vērtējot Boba Hārtlija darba metodes, teica sekojošo - tur nekas nebūs, tā lieta nestrādās, tas neies cauri, tas nav mūsu... Nav vajadzības šo puiku saukt vārdā, bet viņš Latvijas hokeja sabiedrībā nebija vientuļš ar šāda veida pārdomām un gaidām. Tas spilgti ilustrē apstākļus, kādos Hārtlijs satikās ar Latvijas hokeja realitāti, jo nezin kāpēc un kurā brīdī, bet dažam labam un sliktam jau gadiem ir bijis ļoti ērti veģetēt ar pasaciņu par latviešu hokejistu īpašo vietu. Jo mēs taču esot raksturos citādi, jo mums taču esot īpašā hokeja oža, kas ne visiem uz šīs planētas piemītot un tā tālāk. Latvietis pa hokeja laukumu nekad tupi neskraidīšot, jo viņa hokeja intelekts atrodas virs vidējā. Protams, arī meistarība...

Kad treneris Hārtijs sāka iepazīšanos ar valstsvienības kandidātiem, izrādījās, ka lielai daļai no mūsu hokeja elites pašos hokeja pamatos vajadzētu šo to pārskatīt, jo spēles apgūšanas un mācību procesā viņi bija apdalīti ļoti elementārās hokeja niansēs. Proti, lietas, kas būt jāmāca vispirms, no bērna kājas, bija palikušas neskartas, kas ironiski pasveicināja šo puišu iepriekšējos trenerus. Nepārprotiet, ne jau visi, kas trenē Latvijā jaunos hokejistus, ir neglābjami atpalikuši, vienkārši, līdzšinējā kārtība, kādā šie cilvēciņi nonāk līdz trenera arodam, pārsvarā klonēja pusfabrikātus. Bijušais hokejists kā obligāts priekšnoteikums hokeja trenera arodam - tā ir totāla tuvredzība. Kā šie cilvēki spēj adekvāti veidot un veicināt sev apkārt hokeja kultūru, ja viņi paši vēl ir liekami ne tikai skolas solā, no kura hokeja skriešanas dēļ lielums no viņiem apzinātā vecumā notinās, bet arī pie savstarpējo attiecību izpratnes darbagaldiem? Ja viņi nav redzējuši savā dzīvē neko vairāk par hokeju, tad šāds treneris pie jauniešu komandas ir bezcerīgs gadījums. Un Hārtlijam šajā ziņā ir vieda tēze - mācoties spēlēt hokeju, vispirms ir spēle un - tikai pēc tam uzvaras.

Paņemam kaut vai pusi no mūsu izlases un jūs dzirdēsiet stāstus, ka jau zēnu un jauniešu vecumā viņi savās komandās skrējuši visiem pa priekšu, bijuši labākie pie vārtiem, pratuši apstrādāt ripas... Skaidrs, ka talantu vajag lolot, tikai hokejs ir komandas darbs. Kas notika ar tiem, kas tajā laikā pienesa līderim (-iem) ūdeni? Jums jebkurš Latvijas treneris uz šo atbildēs - visi nebūs hokejisti! Tikai nezin kāpēc, ceļā uz šo apskaidrību - kurš būs un kurš nebūs - lielais vairums no viņiem uzreiz prasa no savas komandas uzvaru, ko viņam nes tā brīža spēcīgākais, atstājot novārtā tos, kas uzreiz nespēj parādīt vajadzīgās iemaņas. Un tie otrie bieži vien nekļūst par hokejistiem nevis tāpēc, ka nemācēja, bet gan tāpēc, ka trenerim noteiktā vecumā tā bija vieglāk. Viņš nevis mācīja puikām spēlēt un uzvarēt, bet pats gribēja uzvarēt... Beigās hokejā paliek it kā uzvarētāji, bet komandas jau vairs nav.

Bobs Hārtlijs ir nācis mazliet par vēlu, jo vairākas hokejistu paaudzes Latvijā ir vienkārši nojātas, tomēr - labi, ka viņš ir vēlāk, nekā nav vispār. Jo varēja taču sagadīties tā, ka Lipmanu nenomet no federācijas vadības (pie viņa izlases treneri bija kā sunīši, kam visu laiku jāsaka paldies Kirovam par doto iespēju). Ja Hārtliju no pirmās dienas neapstāvētu un nepiesegtu jaunais federācijas ģenerālsekretārs Koziols (kad ar līdzīgām vērtībām kā Hārtlijs, pirms dažiem gadiem šeit parādījās soms Rautakalio, viņam Dinamo komandā tāda vairoga pietrūka)... Savā ziņā par veiksmi jāuzskata arī fakts, ka turpat sešas nedēļas pirms pasaules čempionāta Bobs Hārtlijs un Žaks Klutjē vadīja gatavošanās procesu nepastarpināti, tādejādi nenonākot pašmāju speciālistu rafinētajās intrigās, kas nekad nav pieņēmušas cilvēkus no malas, lai gan tieši no malas parasti ir sākušies jauni laiki (Tihonovs). Tādejādi treneris pats veidoja viedokli par Latvijas hokeja personībām, pats arī izvēloties kaujas sastāvu un spēlētāju maiņas. Vai tiešām jūs sagaidītu, ka vietējie kadri šajā izlasē paņemtu Balinski, Binduli, abus Bukartus, Bļugeru… Un, ne jau tāpēc, ka viņu uzvārdi sākas ar B. Un - ja Hārtlijs pats nezvanītu Spruktam, vai to darītu no sava prāta...piemēram, Baldonieks? Bet, iztēlojaties, kas notiktu ar prasīgo sabiedrisko domu un Hārtliju, ja pasaules čempionāta kalendārs viņam uzdāvinātu sākumā nevis trīs spēles ar līdzvērtīgiem pretiniekiem un uzvaras, bet - trīs mačus ar smagsvariem? Un būtu trīs skaisti zaudējumi... Kas notiktu, ja šis treneris nāktu nevis ar skaidrām un noformulētām prasībām, ko viņš sagaida no darba Latvijas izlasē, bet pieteiktos ar izdabājošu vērojumu, kur priekšplānā izvirzītos viņa darba apmaksa?

Tās vērtības, ko Hārtlijs piedāvā Latvijas hokeja sabiedrībai, ir elementāra prasme sarunāties. Viņš nav nolaidies no debesīm kā pārcilvēks - civilizētā pasaulē tā parasti uzvedas. Tieši šis kontrasts, kas mums liek atzīt - Bobs Hārtlijs ir izcils! - parāda, cik noplicināta kopumā ir bijusi mūsu hokeja aramzeme. Tieši tāpēc treneris pirms pasaules čempionāta gana pieklājīgi, bet salti atcirta Rīgas Dinamo kasierim Jurim Savickim, ka nekādu lēmumu par iespējamo darba piedāvājumu klubā viņš nepieņems, kamēr nebūs pabeidzis darbu ar izlasi. Tā rīkojas solīdi ļaudis...

Kāds būs turpinājums? Ļoti jauki būtu, ja Bobs Hārtlijs paliktu kopā ar Latvijas hokeju vēl vismaz uz pāris gadiem - pavasaros ar izlasi, bet starplaikos ar savām zināšanām un izpratni, ko nodotu pašmāju entuziastiem un censoņiem. Gribētāju mācīties un smelties ir gana, ko parādīja Hārtlija pirmās tikšanās ar mūsu jauno hokejistu darbaudzinātājiem. Viņš pats arī grib - aculiecinieki stāsta, ka pasaules čempionāta laikā brīvajos brīžos kanādietis nevis apskatījis Ķelnes pilsētu, bet rūpīgi gatavojies kārtējam semināram ar latviešu hokeja treneriem, kas plānoti maijā. Dinamo piedāvājums? Ja šajā klubā saglabāsies līdzšinējā izpratne par savstarpējo attiecību kultūru, tad šādai gara nabadzībai Hārtlijs uzspļaus. Lai arī Latvijas hokeja federācijas jaunie laiki nepārprotami nāk kopā ar Rīgas Dinamo projekta tālāko attīstību, cilvēkus kopumā apmānīt ir grūti. Bet Bobs Hārtlijs, pirmkārt, ir cilvēks un - tikai pēc tam hokeja treneris... Tieši tāpēc - viņš ir izcils!