Kā tikt ārā no pagalma?
Brīdī, kad rakstu šīs rindas, Latvijas futbola izlase pasaules rangā atrodas kaut kur otrajā simtā – kopā ar Palestīnu un Etiopiju. Vieni saka, ka tik zemu mēs vēl neesot bijuši... Man savukārt gribas teikt – esam savā vietā. Jo ir visai pazīmju, kas liecinātu par pretējo. Kas vainīgs?
Labi atceros, ka tūkstošgades mijā, Latvijas futbolu apskauda teju vai visi, kas atradās pie un ap sporta druvas. Jo futbolam, lūk, esot Indriksons! Cilvēks, kas dod ar abām rokām, kas saprot ilgtermiņa plānus, piesaista spēlei speciālistus, rūpējas par jaunatnes futbola attīstību un tādā garā. Hokejisti gražojās sevišķi nikni, jo savulaik Guntim esot bijusi kāre ieguldīties hokejā, bet - kaut kā neveikli sakritis...
Indriksona uzņēmējdarbība mežonīgajos deviņdesmit lēca uz priekšu ar tādiem soļiem, ka naudu bija grūti notērēt. Futbolu viņš uztvēra kā dārgu hobiju, taču vienmēr un allaž atgādināja - ja kaut kur vispār sportā ir nauda, tad tā ir Eiropas futbolā. Tieši tāpēc viņš ap klubu Skonto veidoja apstākļus, kas izskatījās un bija nepieklājīgi trekni. Doma, ka kādu dienu tas viss atmaksāsies viņu nomāca, jo tērēts tika nesalīdzināmi vairāk par iegūto. Privātās sarunās Indriksons stāvēja uz zemes kā neviens cits, jo visai ātri saprata, ka futbolu Latvijas apstākļos ir neiespējami piesaistīt kaut kādam biznesa plānam ar gaismu tuneļa galā. Patiesībā, nebija pat tuneļa... Tomēr nauda citos viņa biznesos grozījās un - viņš to turpināja stūrgalvīgi ierakt Latvijas futbolā. Partneri viņu izsmēja, draugi aprunāja - muļķis, idiots, trakais...
Ja kādam ir grūti noteikt atskaites punktu šai apmātībai, salīdzinājumam noder mūsdienu Rīgas Dinamo. Pareiziniet kasiera Savicka kalpību ar divi vai trīs un - jums būs tā laika futbola kluba Skonto projektiņš ar daudzām nullēm pirms komata. Pirms hokejisti sāka pirkt luksusa klases automašīnas, pirmie skaidu ar smagiem motoriem pa Rīgas ielām desmit gadus agrāk noņēma skontieši. Viņi bija arī pirmie, kas teju vai grupās piedalījās Mežaparku savrupmāju iegādē, sildot Latvijas ekonomiku... Apstākļi, kādos šie censoņi trenējās un spēlēja, atbilda Eiropas vidējam standartam un arī algās viņiem tika izmaksāts baigais kāposts. Indriksons sprieda, ka tas ļaus saglabāt komandas kodolu vienkopus - tāpat viņš domāja, ka materiāli nodrošināts futbolists, neskries no viņa prom pēc pirmā svilpiena, kas bija svarīgi, lai tirgus apstākļos par kāda verga kājām izspiestu pēc iespējas vairāk.
Pieliekam klāt visam šim Skonto stadiona kompleksa izbūvi, kur ambīciju bija vēl vairāk nekā saprašanas un aina sāk iegūt taustāmas aprises- vienā no pirmajām sezonām atklātā laukuma zālājā pat iešuva sintētiskos diegus, lai segums ilgāk kalpotu... Jo tā darot visā futbola Eiropā! Un, ja godīgi, bet atkāpei noderīgi - nebūtu Indriksona futbola halles, nebūtu Lipmanam arī nekāds pasaules čempionāts hokejā...
Ja kāds tagad Latvijas futbola spēku nostalģiski mēra pēc izcīnītās vietas 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā, tad atļaušos šos puķu bērnus sarūgtināt - tas bija neveikls starpgadījums, kas izmaksāja apmēram 20 (pēc dažiem aprēķiniem arī visus 50) miljonus eiro. Tieši tik Indriksons kā privātpersona uz to brīdi bija iesviedis Skonto futbola klubā, ko laimīgā kārtā varēja izmantot arī valstsvienība un - tajā vienīgajā reizē arī neticamā kārtā izmantoja. Tāpat vajag atcerēties, ka tā sauktā zelta paaudze bija lutināta arī ar dažādām futbola izglītībām, ko Indriksons saviem tuvākajiem futbola praktiķiem burtiski uzspieda, no apvāršņa pēc ausīm šeit par lielu naudu iesviežot džonsonus, ešfortus, arī gruzīnus - ar odiozo Dzodzuašvili priekšgalā. Arī tas veidoja un slīpēja tās futbola paaudzes meistarības pamatu, kas noteiktos apstākļos varēja uzputot kā negaidīts pārsteigums, saldais ēdiens. Daudzi no viņiem tika pie līgumiem citos Eiropas klubos, ko nav izdevies tādā apmērā atkārtot joprojām...
Tikai vēlreiz un vēlreiz atcerēsimies, ka to visu veicināja un nosedza Latvijas apstākļiem nesamērīgi liela nauda. Tā kā Indriksons bija pieradinājis futbola sabiedrības bonzas pie šāda komforta, nevienu īpaši neapgrūtinot ar stāstiem par nakts skapīti, kurā atrodas piķis, iesaistītie vienā brīdī sāka domāt, ka tā viss turpināsies bezgalīgi - ka tas ir īstais Latvijas futbols ar savām iespējām, cūcenēm, eiforiju... Lūk, te arī atrodama Gunta Indriksona un Latvijas futbola lielā traģēdija, kas savu kulmināciju sasniedza šī gada pavasarī - farsā ap Skonto stadiona īpašuma tiesībām. Vai Indriksons varēja šajos apstākļos izskatīties baltāks? Nē, jo savulaik balto krāsu bagātīgi izmantoja fasādei, kas patiesībā paslēpa realitāti. Kad Latvijas futbola sabiedrība apjēgs, ka viņi daudzus gadus piedalījās viena cilvēka apmātības un fanātisma eksperimentālajā kursā un nevis stāvēja uz zemes, turklāt - pašiem nemaksājot nevienu rēķinu - tad varbūt varēsim atgriezties pie saknēm, kas ir visa pamatā. Arī Indriksons savulaik domāja, ka karalim šajā noplicinātajā zemītē pienākas karaļa vieta un darīja visu, kā lika viņa izpratne un rocība, lai futbols Latvijā būtu liels. Kādu mirkli tā arī izskatījās, bet - tā bija siltumnīca neuzarta lauka vidū.
Viens otrs tagad uz šī fona kliedz - kā var Latvijā nebūt nacionālais futbola stadions? Atļaušos pavīpsnāt - kāpēc tādam ir jābūt? Handbolam vai volejbolam nacionālā infrastruktūra taču nav - kāpēc futbols prasās būt labāks? Kā trešā vai ceturtā sporta spēle Latvijā, ja vērtējam visus kritēriju... Jau minētājā Palestīnā un Etiopijā, kas tagad mums blakus FIFA rangā - kājbumbai ir svarīgākā vieta, viņi tur ceļas un krīt ap futbolu kā spēli numur viens. Latvijā tā nav un nekad nebūs. Lai atvaino mani tie kolēģi, kas, aprakstot vai atspoguļojot virslīgas kuslo mīcīšanos, sev nosprauduši tādus profesionālos augstumus, ka pēc dažām preses konferencēm tā otrā puse - treneri, futbolisti, klubu administratori un daži desmiti līdzjutēju - sadomājas esam Barcelona, Manchester United vai sliktākajā gadījumā Blackpool...
Bet, ne jau žurnālistos ir problēma. Ja futbols nacionālajā līmenī mums joprojām ir pagalma līmenī, tad varbūt pie pagalma arī pagaidām paliekam, slīpējot meistarību un iemaņas un - publiskās atraugas. Indriksons arī savulaik domāja, ka apmānīs pagalmu, bet - atlikumu redzam... Tagad šo ilūziju vajag transformēt pavisam primitīvā manierē. Bez ambīcijām, bez saasinātas iztēles un ar sapratni, ka - futbols Latvijā no pagalma vēl nav iznācis...