Inita Sila. Atzīšanās mīlestībā zaudētajām krūtīm

 
©Publicitātes foto

Oktobris ir krūts veselības mēnesis, bet par krūtīm jādomā ne tikai reizi gadā, tās jāmīļo un jāglāsta katru dienu, bet reizi mēnesī – cītīgāk jāiztausta. Mīli savas krūtis – jo, cerams, tev tās ir. Man to vairs nav.

Negribu tevi biedēt ar krūts vēzi. Nē, nē, nē, tāds nav mans nolūks. Es gribētu, lai mācies no manām kļūdām. Es pietiekami nemīlēju nedz savas krūtis, nedz sevi. Tāpēc mans lielākais dzīves skolotājs - krūts vēzis jeb misters Melnais V - atnāca, lai mani skolotu, lai mani iemācītu iemīlēt sevi pa īstam, arī tad, kad skats spogulī bija diezgan atbaidošs. Tā pat nebija sieviete, kas man raudzījās pretī - ķermenis bez matiem, skropstām, krūtīm. Tik citāda, nekā pierasts redzēt smaidīgu fotogrāfijās. Tā tiešām esmu es? Un tā dienu no dienas es uz sevi skatījos un mācījos sevi pieņemt un iemīlēt pa īstam. Mati ataug, skropstas arī, un pat krūtis lēnām pieņem formu, pateicoties espanderu uzpildei. Tikai tās nav manas krūtis. Tas ir kā piepūsts balons zem ādas. Pēc gada būs otra operācija, tad tos nomainīs pret implantiem un man noteikti būs skaistas, tvirtas krūtis. Bet saku vēlreiz - tās nebūs manas krūtis. Jo tās ir nejūtīgas.

Diena, kad es beidzot, nedēļu pēc operācijas, piegāju pie lielā spoguļa, atpogāju kreklu, izģērbos kaila un paskatījos uz sevi, ir emocionāli smagākā diena manā dzīvē. Biju jau nedēļu bez mitas raudājusi, meklējusi mierinājumu meditācijā un citās laimes praksēs, šķita, ka esmu tam gatava, bet - ir brīži dzīvē, kam nevari sagatavoties, lai kā censtos. Nevari sagatavoties nedz diagnozei - vēzis -, nedz tam, ka tas ir retas kombinācijas, kas paredz garu ārstēšanos, nedz ķīmijterapijas blaknēm, nedz ziņai, ka jānoņem abas krūtis un viens krūtsgals, nedz tam, ka pēc operācijas pamodies un konstatē, ka cerēto implantu vietā ir espanderi. Ar ko tas atšķiras? Būtu implanti, man uzreiz būtu krūtis, bet espanderi ir kā plakani baloni, ko regulāri piepilda, lai tie lēnām izstieptu ādu, sagatavotu implantiem. Tātad - divas operācijas pilnajā narkozē, turklāt regulāri jāapmeklē plastikas ķirurgs, lai espanderus uzpildītu. Ārsti mani kopš pirmās dienas brīdināja - tikai operācijas laikā varēs saprast, vai varēs uzreiz ielikt implantus vai espanderus. Bet es dzirdēju to, ko gribēju dzirdēt.

Tos, kas mani mierināja, sakot: “Galvenais, ka esi dzīva, tās ir tikai krūtis!”, gribēju iepļaukāt. Nē, fiziski gan to nevarētu, jo mēnesi nedrīkstēju celt rokas augstāk par 45 grādiem. To man drīkstētu teikt tikai sieviete manā vecumā (41), kurai arī vairs nav abu krūšu un viena krūtsgala. Kura beidzot satikusi savu īsto vīrieti un sapņo par pirmajām kāzām! Katru dienu pateicos, ka esmu dzīva, protams, bet neviens mani nepārliecinās, ka krūtis ir tikai kaut kāda ķermeņa daļa un tam nav saistības ar sievietes pašapziņu un seksualitāti. Stāsts nav tikai par krūtīm. Tā ir daļa manis, daļa manas būtības.

pexels.com

Jā, pēc gada man būs implanti, fiziski izskatīsies, ka man tās ir, turklāt gala rezultāts būšot dabiskāks. Bet - pirmkārt, tās nebūs manas krūtis, otrkārt - kā tad ar būšanu šeit un tagad? Ar tagadnes apzināšanos? Es tās esmu zaudējusi, es no tām esmu atvadījusies, esmu izsērojusi, esmu pieņēmusi šīs sāpes. Atminos, kā slimnīcas palātā, skatoties uz abām plastmasas caurulītēm jeb drenām un maisiņiem to galā, kas lēnām piepildījās ar šķidrumu, domāju - manas krūtis raud, tās ir ķermeņa iekšējās asaras. Tas notika kovida ārkārtējās situācijas laikā, kad pie manis neviens nedrīkstēja nākt. Es savās sāpēs biju viena, man nebija tuvākā līdzās, kas varētu paturēt rociņu. Tad es patiešām sapratu, ko nozīmē pieskāriena trūkums. Kad vairāk par visu gribi sajust otra mierinošo atbalstu. O, jā, es tik daudz ko esmu sapratusi šī gada laikā! Novērtēt un pateikties savam veselajam ķermenim ir tikai viena no mācībstundām.

Iztaustīt krūtis

Iekšējā balss man jau sen teica, ka kaut kas nav labi. Tāpēc arī izmisīgās alkas mainīt dzīvi, ko es izpratu ļoti vienkārši - mainīt darbu. Man bija iekšēja pārliecība, ka mana dzīve būs īsāka. Tāpēc es atteicos no vilinošiem karjeras piedāvājumiem, tā vietā izvēlējos baudīt dzīvi. Kad pirmo reizi pirtī sataustīju veidojumu, nodomāju, ka tas vienkārši ir sabiezējums. Un, lūk, pirmā kļūda, ko gribētu, lai tu nepieļauj. Man ir dažādi rituāli, bet krūšu pašizmeklēšana nebija starp tiem, tomēr tas ir jādara, obligāti - reizi mēnesī obligāti! Un nevajag tajās meklēt ko sliktu, krūtis nav kaut kāds potenciālais ļaunuma iemiesojums, kur var ieperināties kas slikts, nē - vajag tās iztaustīt ar mīlestību. Kārtīgi izmasē tās, sākot no krūtsgala, tad virzoties uz sirdi, tad - limfmezgliem padusē.

To jau es saprotu tikai tagad - kad patiešām ar mīlestību divreiz dienā iesmērēju krūts vietā krēmu pret apdegumiem, jo šobrīd, kad rakstu šīs rindas, katru dienu eju uz starošanu. Secināju, ka manā kosmētikas plauktiņā, kas lūst no krēmiem dažādām vietām - sākot ar dienas/nakts sejas krēmiem un beidzot ar smago artilēriju ķermeņa apakšdaļai, proti, celulīta iznīcināšanai, nav nekā krūtīm. Ne jau tām vajag atsevišķu krēmu, nē, bet, kad pēc dušas smērējos, tieši krūtis parasti izlaidu, jo sasmērēju dekoltē zonu un tad ķēros pie vēdera un augšstilbiem. Es savām krūtīm pieskāros pārāk reti, pārāk reti tās lutināju. Bet kā vajadzētu, ak, kā vajadzētu katru dienu paust mīlestību pret savām krūtīm. Jo veselas krūtis ir mīlētas krūtis.

pexels.com

Pateikties krūtīm

Man tika dots laiks atvadīties no savām krūtīm, tika dots laiks tām pateikties par to, ka tās, pirmām kārtām pabaroja manu meitu. Man patika zīdīšanas laiks, tas bija tik īpašs mirklis, kad meitiņa satvēra krūtsgalu un šmakstinādama zīda. Kā kino kadru atminos viņas apgaroto sejiņu, kad paēdusi - laimīga - to atlaida... Viena no mīļākajām meitas bildītēm ir tapusi pēc barošanas, kad viņas tētis ar kameru sēdēja man līdzās un nofiksēja to brīdi, kad viņa beidza ēst. Tas smaids, tā laime - fotomirklis, ko neaizmirst. Arī pēc barošanas krūtis saglabāja tvirtumu, es joprojām vasarās un mājās staigāju bez krūštura. Sauļojos bez tā, jo arī krūtīm jāsajūt saules pieskāriens. No pērnās vasaras telefons glabā dažus manus top-less foto. Skatos tagad uz tiem un priecājos - cik man patiešām skaistas krūtis. Tagad! Pirms tam jau es arī mēdzu čīkstēt, ka tās varēja būt lielākas... Tipiski, vai ne?! Vai tu priecājies par savām krūtīm?

Bet neviens, neviens nevar noliegt, ka krūtis ir kas vairāk par vienkārši ķermeņa daļu. Krūtis ir ne tikai bērna pabarošanai, krūtis ir erotika, krūtis, manuprāt, ir sievišķība un seksualitāte.

Sākumā, kad uzzināju, ka man būs ādu saudzējoša abpusēja mastektomija, par to pārāk neuztraucos. Jā, izņems piena dziedzerus, bet skaidri zināju, ka vienalga, lai kāds finanšu gavēnis man jāievēro, pirkšu krūšu atjaunošanu, proti, implantus. Jo Latvijā atšķirībā no citām Eiropas Savienības valstīm krūšu rekonstrukciju ar implantiem pēc abpusējas mastektomijas neapmaksā. Līdz ar to man bija skaidrs - bez krūtīm jau nepalikšu.

Taču ziņa, ka man tiks noņemts arī krūtsgals, jo audzējs bija tam pārāk tuvu, satrieca. Krūtsgals un oreola ir ļoti īpaša un jutīga vieta. Pieskārieni tām ir tik intīmi. Un man nebūs vienas no īpašākajām, sievietei svarīgākajām zonām.

Mati un skropstas, ko zaudēju pusgadu ilgās ķīmijterapijas laikā, ataugs. Arī izkritušo zobu var ielikt, bet krūtsgals... Krūtsgals nekad atpakaļ neataugs. Pat krūtis būs, jo implanti, bet - kas tās par krūtīm bez krūtsgala?! It kā niecīga detaļa, varbūt pat... nenozīmīga, jo šobrīd tā pilda tikai tādu baudas funkciju. Bet - kāds tikai?! Sekss un bauda ir tik svarīgs dzīves elements! Kāpēc raksturīgi to noniecināt? Es gribu dzīvot, bet es gribu dzīvot ar baudu!

Internetā atrodu informāciju, ka var atjaunot arī krūtsgalu un krūts areolu ietetovēt, bet, vai ir jēga kaut ko atdarināt, ja tas tik un tā nespēs pildīt savas funkcijas? Es nespēšu sajust pieskārienus.

Tāpēc gribēju, lai arī mans vīrietis manas krūtis vēl vairāk samīļo, glāsta un skūpsta. Gribēju katru dienu savā atmiņu failā saglabāt šīs sajūtas - kad kāds pieskaras un skūpsta manas krūtis. Apzināti izjust to ar katru savu ķermeņa šūnu. Tāpēc mēneši pirms operācijas man bija krūts mīlēšanas laiks. Atvadījos no tām ar pateicību un mīlestību.

pexels.com

Kā Andželīnai Džolijai

Gadījumos, kad vēzi izdodas noķert sākumstadijās (tāpēc svarīgi, kaut ko aizdomīgu sataustot, uzreiz doties pie ārsta vai veikt mamogrāfiju, nevis darīt kā es - baidīties un ignorēt to), tā ir krūti saudzējoša operācija, proti, izņem tikai audzēju, krūti saglabājot. Šī diagnoze mūsdienās nekādā ziņā nenozīmē atvadas no krūtīm. Tad kāpēc man noņēma abas krūtis? Jo esmu BRCA 1 (BReast CAncer) pozitīva. Man ir mantotais vēzis. Pētījumi liecina - ja gēnā BRCA 1 atrod mutāciju, krūts vēža risks ir līdz pat 75-80 procentiem, olnīcu vēža risks - līdz 60 procentiem. Pārsvarā tās ir jaunas sievietes, kuru organismā notikušas gēnu izmaiņas, jo nezināmas izcelsmes audzēji parasti rodas pēc piecdesmit gadu vecuma. Ziņa, ka pārmantotie audzēji ir agresīvi un attīstās ātrāk, neiepriecina. Respektīvi, ja tas tagad ir vienā krūtī, tikpat liela iespējamība, ka pēc laika būs arī otrā. Tātad - otru noņem profilaksei.

Citur pasaulē sievietes, kas ir BRCA pozitīvas, negaida - būs vēzis vai ne -, bet veic profilaktiskas operācijas. Skaļākais gadījums izskanēja saistībā ar Andželīnu Džoliju. Aktrise pirms pāris gadiem publiski atklāja, ka veikusi abpusēju mastektomiju un vēlāk arī olnīcu un olvadu izņemšanu, jo tests uzrādīja: ir mantota BRCA gēna mutācija. Ar vēzi mirušas Džolijas vecmāmiņa, māte un mātes māsa. Lūk, es esmu kā Andželīna Džolija, tikai jau sagaidījusi vēzi.

Mans ieteikums - ja tev mammai vai vecmāmiņai ir bijis olnīcu vai krūts vēzis, veic BRCA gēna testu. Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā darbojas Pārmantotā vēža konsultatīvais kabinets, tur var saņemt izsmeļošu informāciju.

Jo es taču zināju, ka man var būt vēzis. Kopš dienas, kad mammai atklāja olnīcu vēzi, es darīju visu, lai no tā izvairītos. (Tikai svarīgāko - krūts pašpārbaudi - neveicu.) Taču es to ielaidu savā prātā. Tagad, kad esmu tik daudz izlasījusi par domu spēku, par to, kā ar tām veidojam savu realitāti, apzinos, ka pati to savā veidā piesaucu, jo visu laiku dzīvoju ar domu: ka tikai nebūtu, ka tikai nebūtu, ka tikai nebūtu… Vai vēl trakāk - pēc pāris glāzēm vīna mēdzu draudzenēm teikt: “Man šķiet, man ir vēzis.” Tā vietā, lai aizietu pārbaudīties, bailes nobloķēja manu saprātu, lika baudīt dzīvi tā, it kā patiešām laika vairs nebūtu daudz...

Turklāt BRCA nenozīmē, ka noteikti būs vēzis, nē! Tieši tā varbūt sevi vēl vairāk iemīlēsi, par sevi vēl vairāk rūpēsies, jo...

Iemācīties mīlēt sevi

Esmu izlasījusi entās grāmatas, interneta publikācijas un pētījumus, kāpēc rodas krūts vēzis. Dzīvesveids, stress, hormonālās izmaiņas, vides piesārņojums utt. It kā man pat nevajadzētu tajā urķēties, jo esmu BRCA1 pozitīva. Man ir skaidra atbilde, kāpēc tas ir. Bet ne visas sievietes, kam ir šī mutācija, ar to saslimst. Jā, augsts saslimšanas procents, līdz pat 85 procentiem, bet - ne simtprocentīgs. Turklāt man tas ir kombinācijā ar agresīvo HER2+++, kas arī pasaulē ir ārkārtīgi reta kombinācija, bet savas onkoloģes pieredzē tāda esmu pirmā. BRCA es varbūt mantoju, bet kāpēc tas otrs?

Patiesībā rietumu medicīna nevar atbildēt uz jautājumu, kāpēc kādam ir vēzis. Kāpēc tieši man, nevis kādam citam, kurš smēķē, ēd un dzīvo neveselīgāk.

Tāpēc es skatījos arī uz citiem slimības cēloņiem, jo slimības neparādās pašas no sevis. Tās ir galarezultāts ilgstošam procesam. Uzskatu, ka saslimšanai nav viens fizisks ierosinātājs, tai piemīt intelektuālie, emocionālie un garīgie jeb enerģētiskie aspekti.

Valērijs Siņeļņikovs grāmatā Izproti savu slimību raksta: “Vēža veidošanās piena dziedzerī nozīmē, ka jūs dzīvē sevi noliekat pēdējā vietā, pati sev liedzat uzmanību un rūpes.

Jūs sev atvēlat pēdējo vietu dzīvē. Jūs aizmirstat vienu no baušļiem: “Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu!””

Arī grāmatā Dievietes nenoveco lasīju teikumu, kas spilgti iespiedies atmiņā: “Fundamentālā problēma, ar ko saskaras vairākums pacientu, ir nespēja mīlēt sevi. Mūsu uzdevums ir iemācīties mīlēt sevi tā, kā mīl Gars: bez nosacījumiem. Sevi jāmīl nevis par kādu sasniegumu vai kalpošanu citiem, bet vienkārši tāpēc, ka esam vērtīgas būtnes.”

Jā, man vēzis bija kreisajā krūtī, sirds pusē. Ar sarkanu sirdi mēs apzīmējam mīlestību, sirds ir mīlestības simbols. Tāpēc te nu arī ir atbilde uz neērto jautājumu: par ko tev tas?

To, ka sevi nemīlu un kā pret sevi izturos, man pirmo reizi norādīja terapeite pagājušā gada sākumā, kad es katrā sesijā sevi kaunināju, vainoju un kritizēju. Es sevi situ ar pātagu, nevis mīlēju!

Terapeite mani mudināja mācīties pašlīdzjūtību - tā vietā, lai nosodītu un kritizētu sevi par dažādām nepilnībām vai kļūdām, pret saviem trūkumiem un vājībām jāizturas saprotoši. Ir jātrenējas to darīt citādi. Es to praktizēju ar glezniņu pie sienas. Tajā redzama maza meitenīte diezgan skumjām acīm, gaiši zilā kleitiņā, ar baltu puķu pušķīti rokās. Vai tad, ja viņa izdarītu kaut ko ne tā, vai es viņu lamātu tā, kā lamāju sevi? Nē. Es klusēdama bērnu apskautu.

Vai tad, ja viņa rāptos kokā, nokristu, noberztu celi un nāktu pie manis, sakot, ka sāp, es bārtu: “Kur tu līdi? Es taču teicu, ka kritīsi un sasitīsies!” vai mīlestībā papūstu sāpīgo vietu un sabučotu, lai tā nesāp? Apzinājos, ka es pati esmu tā mazā meitene, kurai gadās paklupt un noberzt celīti... Kuru vajag apskaut un samīļot, nevis visu laiku bārt.

Tobrīd es nojautu (jo biju jau sataustījusi krūtī veidojumu), bet nezināju, ka vēzis būs tas, kas man iemācīs tik daudz ko par mīlestību.

Ne tikai par mīlestību, bet par dzīvi, kuru pirms tam gana nenovērtēju.

Tāpēc - mīli savas krūtis, mīli sevi!

***

Oktobrī, ko pasaulē atzīmē kā krūts veselības mēnesi, klajā nāk žurnālistes Initas Silas grāmata Laimes meklētājas dienasgrāmata. Tango ar diviem misteriem V* (vēzi un vīrieti), kurā viņa emocionāli atklāj savus pārdzīvojumus un izjūtas, saskaroties ar diagnozi - krūts vēzis, - kas liek vēl vairāk novērtēt dzīvi un būt laimīgai katru dienu. Grāmata nopērkama lielākajās Latvijas grāmatnīcās un par izdevīgu cenu arī www.nra.lv/veikals/

Publicitātes foto