Alvis Hermanis bijušajā Rīgas Laika birojā iestudējis Henrika Ibsena Tautas ienaidnieku, kopā ar aktieriem pārrakstot lugas tekstu un pārceļot darbību uz 21. gadsimtu. Aktieri tērpušies mūsdienīgi, runā laikmetīgā leksikā, lieto datorus un mobilos telefonus. Skatītāji redz trīs telpas: divas no tām – Stokmaņu dzīvoklis, trešā – mazpilsētas laikraksta redakcija. Priekšnams un tualete, no kurienes atskan neidentificējams teksts, nav redzami. Aiz logiem pretējās ēkas mūris, telpā dabiskais apgaismojums. Istabas atdala sienas, kam augšdaļa ir stiklota, bet apakšējo veido plāns rīģipsis, kurā izlauzti neregulāri caurumi. It kā H. Ibsena lugas fināls, kad satracinātais pūlis izdauza Stokmaņa mājai logus, jau būtu noticis pirms izrādes.
Vairākās intervijās režisors uzsvēris, ka JRT Tautas ienaidnieks ir politiskais teātris, kas nozīmē izrādes centrā izvirzīt kādu sabiedrībai aktuālu politisku vai sociālu problēmu un sniegt par to nepārprotamu, bieži vien oficiālajam viedoklim pretēju atzinumu. Izteikti politiskā teātra paraugi Latvijā, piemēram, ir tādi Valtera Sīļa iestudējumi kā Visi mani prezidenti, Leģionāri, NAP. JRT izrādē uzsvērtās tēzes (politiķu divkosība, ierēdņu konformisms, sava izdevīguma dēļ nododot draudzību, pūļa vieglā uztracināmība destruktīvai rīcībai) pilnībā izriet no H. Ibsena lugas, tur nav nekādas nezināmas vai teātra papildus radītas novitātes. Ja nu vien par tādu neuzskata publikai piedāvāto balsošanas iespēju, lai apliecinātu vai noliegtu tēzi, ka vairākumam nekad nav taisnība. Man personiski šķiet, ka neapšaubāmi interesantā izrāde ir vietas teātra formā (dokumentālā vide, interaktīva spēle ar publiku) risināts drīzāk psiholoģisks detektīvs un vienlaikus raksturu komēdija, jo teātris H. Ibsena sižetu ir transformējis. Turklāt – šoreiz aktieru teicama psiholoģiskā spēle daudz lielākā mērā nekā citkārt kļūst par satura nesēju.
Par spēcīgu tekstu bez teksta kļūst atmosfēra. Neformālā ballītē Stokmaņa mājā, kur piedalās vietējās avīzes žurnālisti Vara Piņķa Billings, Ivara Krasta Hovsta, kā arī galvenais redaktors – Gata Gāgas Aslaksens, valda čomiska, nepiespiesta gaisotne – veči rindo uz galda pudeles, atkorķē, salej vīnu, runā īsās lietišķās frāzēs. Kad pienāk ziņa, ka pēc Stokmaņa iniciatīvas veiktajās pārbaudēs sanatorijas ūdensapgādes sistēmā atrasts piesārņojums, visi atbalsta dakteri, sit tam uz pleca, sola publicēt atmaskojošo materiālu presē. Vīri skatās cits citam acīs, viņu muguras ir iztaisnotas, runas intonācijas pārliecinošas – viņu ķermeņu valoda sola drošību nepatīkamās patiesības uzracējam, pauž savstarpēju entuziasmētu vienotību. Kad pilsētas mērs, Stokmaņa brālis Pēteris, kura lomā Andris Keišs, apgaismo avīzes redaktoru, cik neizdevīga šādas informācijas atklāšana ne tikai viņa personiskajai autoritātei, bet arī pilsētas budžetam, un arī finansējums avīzei būs apdraudēts, attiecības mainās. Kad V. Daudziņa dakteris, kūsādams atmaskošanas kvēlē, ierodas redakcijā, viņš brīdi uguņo kā brīnumsvecīte tukšā telpā – Billings un Hovsta griež viņam muguru, runā gļēvi neizlēmīgās intonācijās, skatās sienā, bet redaktors Aslaksens slimas lapsas balsī enerģiski dūdo par pārsteigšanās briesmām.
Tautas sapulcē, kur paredzēts paziņot par bīstamo piesārņojumu, personāži nosēžas uz krēsliem, kas pavērsti tieši pret publiku. Viņu runas vērstas pret skatītājiem, tādējādi padarot tos par izrādes dalībniekiem – pilsētiņas iedzīvotājiem.
A. Keiša mērs Pēteris lūdz vārdu pirmais. Viņa runa ir meistardarbs kā no satura, tā izpildījuma. Ar cilvēkiem, kuru labklājība ir apdraudēta, viņš runā īsos, lietišķos, viegli uztveramos teikumos, pauž ieinteresētību viņu ikdienas problēmās, līdzjūtību. Kaut arī nav šaubu par Pētera demagoģisko dabu, kaut arī tu ar prātu saproti, ka viņa runa ir spožs liekulības teātris, aktiera spēle ir tik totāli patiesa (intonācijas, pozas, sevī iegrimusī sāpju pilnā klusēšana, klausoties brāli), ka tavas emocijas sliecas uzticēties Pēterim. Ja pati to nebūtu piedzīvojusi, neticētu. Bravo Andrim Keišam! Viļa Daudziņa Stokmaņa runa, kuru tas atšķirībā no brāļa lasa, nevis runā no galvas (atkal punkts Pētera labā!), gandrīz nepieskaras reālajai situācijai, bet tiecas dot filozofisku novērtējumu mūsu laikmetam kā apokalipsi tuvinošam personības standartizācijas stāvoklim. Teksts ir tik pareizs, ka jau kļūst nepareizs – to veido vienas vienīgas klišejas. Tās stilizē latviešu inteliģentu publiskos paudumus, kuros tie mēdz neauglīgi spriedelēt par dzīvi, kas kaut kādu neidentificētu tumšo spēku dēļ neiet viņu iecerētajā vēlamajā virzienā. Taču. Dzirdēt, ko konkrēti runā Stokmanis, īsti iespējams tikai viņa pirmajos teikumos, jo drīz par galveno kļūst – kā viņš runā. Vieglā dažkārtējā saminstināšanās, kas liecina par paša radītu, pat, iespējams, izciestu, nevis veikli iestudētu tekstu, aizrautība, degsme pilnīgi pārņem savā varā. Rodas sajūta, ka piedalies kādā kolektīvā garīgās attīrīšanās aktā, ka vismaz laikā, kamēr šis bezkompromisu cilvēks runā, visi liekulīgie laipotāji un demagogi ir salīduši savās alās. Kā pirmās, tā otrās runas laikā, protams, notiek manipulācija ar publiku. Tā pierāda un apliecina to, ko ne vienreiz vien jau pierādījusi vēsture – lietas izšķir ne partiju programmas, bet personības; ar cilvēkiem var viegli manipulēt – daži neapzinās, ko ar viņiem dara, citi – apzinās, bet tik un tā labprāt pakļaujas, jo sekot harismātiskai personībai ir tik iedvesmojoši. Ienāca prātā, ka Viļa Daudziņa cilvēciskais+mākslinieciskais tēls īstenībā ir bīstams: es nespēju iedomāties, ka kāda tautas sapulce varētu neuzticēties viņam, vienalga, uz ko viņš aicinātu, jo aktierim ir tik ārkārtēja autoritāte Latvijas sabiedrībā kā nevienam citam, vismaz aktierim – nē.
Aicinājums balsot par to, ka vairākumam nav taisnība, uz ko uzaicina avīzes redaktors, īstenībā ir absurdas lamatas. Vairākuma balsojums, ka vairākumam nav taisnība, automātiski noliedz šo tēzi, jo to taču ir nobalsojis nepareizais vairākums.
Taču mūs gaida vēl divi negaidīti pavērsieni. Pirmais – asprātīgs un pārliecinošs. Pie Stokmaņa vairākkārt ierodas Stokmaņa sievas Katrīnas tēvs Mortens Hjīls, ādu fabrikas īpašnieks, kura lomā Ģirts Krūmiņš: elegantā pelēkā uzvalkā ģērbies vīrs modīgās brillēs un treknu mīlīgu taksīti pie saites, laipns un nepretenciozs. Izrādās, tieši viņš pa kluso ir visu izrežisējis. Informējis Stokmani anonīmā vēstulē par piesārņojumu. Pazīstot znota aizrautīgo raksturu, izslēdzis fabrikas attīrīšanas iekārtas, kamēr znots ņem ūdens paraugus. Kad sanatorijas slēgšanas draudi tās akciju cenu nositušas līdz nullei, sapircis tās par savas meitas mantojuma naudu. Tātad brēka bijusi par neko. Stokmanis kļuvis par sava aizrautīgā un pārsteidzīgā rakstura pat komisku upuri. Viņu cauri iznesis paša sievastēvs.
Stokmaņa sieva vēl nedzimušajai meitai izdomā vārdu Sofija, tādējādi pāri meitas tēva, sava vīra godīgumam un dedzībai paceļot gudrību.
Otrs pavērsiens – formāls un izrādes iepriekšējā loģikā nebalstīts. Finālā Stokmaņa sieva Katrīna, kura ir grūtniecības pēdējā mēnesī – šo lomu kinematogrāfiskā atturībā, pat noslēpumainībā tēlo Kristīne Krūze – ielej glāzēs ūdeni, kas visu izrādes laiku atradies pudelē uz palodzes un ticis uzlūkots par saindētu. Viņi saskandina un iedzer. Ar šādu žestu tiek svinēta uzvara vai atzīmēti panākumi. Tas dažiem recenzentiem licis izdarīt secinājumus, ka skandālu sadarbībā ar sievastēvu ir sacēlis pats Stokmanis sava izdevīguma interesēs. Ka godīgo tātad nav vispār. Ka paši cildenākie ir vislielākie maitas. (Mūsu sabiedrības vairākuma iecienīts viedoklis.) Ar atbildības izjūtu, noskatoties izrādi divas reizes, varu teikt, ka fināla skats ir konfliktā ar iepriekšējo izrādes gaitu: nekas Stokmaņa raksturā ne iepriekš, ne finālā, kur viņš bez jebkādas attieksmes izdara mehānisko glāzes pacelšanas kustību, neliecina par viņa divdabību. Kaut arī, protams, rodas jautājums, kādēļ, atklājoties sievastēva neģēlībai, viņš, sekojot savam viegli uzliesmojošajam raksturam, neizmet pa logu sievu ar vēl nedzimušo Sofiju vai neizdara pašnāvību. Bet šis jautājums drīzāk izvirzāms nevis aktierim, bet režisoram.
