Pēdējā desmitgadē pasaules teātrī tieši Makbets blakus Hamletam kļuvis par lugu, kuru no Eivonas Gulbja mantojuma iestudē visbiežāk. Pat Latvijā nepilna gada laikā tapušas divas versijas – Jurija Djakonova Makbets. Mono Hedas mājā un Vladislava Nastavševa Makbets Valmieras teātrī. Kāpēc? Paskatīsimies.
Nepiederu pie tiem, kas domā, ka «Valmieras teātra Makbets ir galvas tiesu pārāks un spēcīgāks mākslinieciskais izteikums par lietuviešu ģēnija Eimunta Nekrošus Makbeta versiju..». (KDi, 2.05.) Bet piekrītu, ka E. Nekrošus Makbets (1999) ir aktuāls Valmieras izrādes kontekstā. Pirmkārt, E. Nekrošus un V. Nastavševs pilnīgi vienādi traktē raganas. Abos gadījumos tās ir draiskas meitenes, kas izjoko Makbetu, ar miglainiem pareģojumiem uzkurinot viņa varaskāri.
Vienīgā atšķirība – lietuviešu trīs meitenes-raganas bija tērpušās melnās garās kleitās, mūsējām mugurā melni vīriešu piegriezuma uzvalki (kostīmu māksliniece Monika Pormale) un pielīmētas bārdas. (Acīmredzot rotaļa ar divdomīgo dzimumu ambivalenci, kas aktuāla Elizabetes laikmeta teātrim, kur vīrieši spēlēja visas, arī sieviešu lomas.) Otrkārt, abi režisori izmanto, bet kardināli atšķirīgi, telpu, ko semiotiski traktējam kā (skatuves) debesis. Kad Makbets nogalina karali, lai ieņemtu viņa vietu, E. Nekrošus izrādē no kastēm-zārkiem, novietotiem skatuves augšdaļā, sāka birt akmeņi. Debesis/Dievs sūtīja sodu.
V. Nastavševa izrādē skatuves debesis spēlē iesaistās trīs reizes: no tām pirmajā ainā krīt mīkstās rotaļlietas, ko Kārļa Neimaņa Makbets mēģina savākt atkritumu maisā, bet Ingas Siliņas lēdija Makbete tās vīram atņem un, sabāzusi aiz halāta, atgādina grūtnieci. Otrkārt, no debesīm (skaisti) planējoši krīt arī baltas A4 formāta lapas. Treškārt, finālā no šņorbēniņiem nolaižas virve ar āķi, kas, iekrampējies Makbetes vēderā, uzrauj sievieti metrus trīs virs zemes, atstājot tur karājamies. Kas ir telpa virs skatuves Nastavševam? Visdrīzāk šņorbēniņi, kur saimnieko režisora gribas īstenotāji skatuves strādnieki, jo 1. un 2. ainā no augšas krītošie priekšmeti nav saistīti ar kādu pārdabisku spēku manifestāciju, tās ir spēli ierosinošas tehniskas darbības. Ja nu vienīgi pēdējā ainā.
Šņorbēniņi debesu vietā – tas nav ne labi, ne slikti, vienkārši rāda, ka 21. gadsimta teātris pa pēdām Nīčem apliecina (jau kuro reizi...): debesis ir tukšas, jo Viņš ir miris. V. Nastavševs iet vēl tālāk, viņa pasaules/virspasaules dekonstrukcija ir totāla: sairusi ir personība (Makbets nav viens, bet gan pieci, jo visi aktieri kādā brīdī ir Makbeti), sajaukušies ir dzimumi, dzīvi caurkrusto teātris (paralēli dekonstruētajam Šekspīra lugas sižetam ieviesta teātra tēma, attiecības starp Režisoru, ko spēlē pats V. Nastavševs paralēli ar Aigaru Apini, un aktieriem), savijas elitārā māksla un masu kultūra (klaviermūzikas improvizācijas caurskan šlāgeri; režisors uz skatuves parādās kā transvestīts rozā mirdzošā minikleitā un platformenēs), nopietnību uzspridzina ironiski iešķēlumi.
Kaut kādā mērā V. Nastavševa Makbets, kurš risinās uz kailas pelēkas skatuves (scenogrāfs Rudolfs Bekičs), raisa asociācijas ar Dž. Dž. Džilindžera iestudēto A. Kamī Kaligulu (2005) – latviešu teātra grandiozāko postmodernā teātra manifestāciju. Ar to atšķirību, ka Dailes teātrī cauri ironiski karnevāliskajam transformāciju procesam saglabājās, lai arī fragmentāra, tomēr nolasāma vienota darbība. Nastavševam totāli sairusi arī izrādes struktūra. (Ieceres vai neprasmes rezultātā?) Turklāt atsevišķajām ainām jeb atrakcijām ir ļoti atšķirīga kvalitāte: blakus pat ļoti talantīgām ir arī diezgan vārgas.
Pie labākajām, patiesi spožām pieder funkcionāli daudznozīmīgā mikrofona vada metafora: pieci aktieri to paceļ rokās, un vads, izlocījies līkumos, pakaras gaisā. Atgādina kardiogrammu un skatuves priekškara apakšmalu (otro asociāciju aizņemos no Valdas Čakares). Diegi, kuros tas pakārts, nav redzami. Notiek brīnums, spītējot likumam par Zemes pievilkšanas spēku. Pienāk režisors, viņam neizdodas savu līkumu pakārt gaisā. Tātad aktieriem ir kas tāds, kā nav režisoram. Kad teātra/dzīves kardiogramma iztaisnojas un asinsvads tiek pārrauts (nāves zīme), uz pelēkās skatuves grīdas plūst sarkanas asinis. Fantāziju rosina arī mīksto rotaļlietu izmantojums. Tās ir nedzimušie bērni, nāves ierocis, ar ko nomētā lēdiju Makdafu, kuras lomā Režisors, līķu kalni, ko saražo makbeti. Lomas daudzas, bet jēga viena – nāves, impotences (kā fiziskās, tā garīgās) zīme.
Asprātīgas arī atrakcijas, kuras demonstrē izrādes antifeministisko ievirzi. I. Siliņas Makbete ir drusku nobijusies, drusku gražīga meitene, kura paņem priekšā savu dzīvesdraugu pēc pilnas programmas. Te ar motociklistes ķiveri galvā uzlec mugurā Riharda Jakovela Makbetam, lai ar to jātu/brauktu, te, aplikusi ap kaklu vīrietim suņa siksnu un nogrūdusi to četrrāpus, dresē kā dzīvnieku. (Izrādes pozitīvais atklājums – Riharda Jakovela artistiskums un vīrišķīgums.) Pie vājākajām izrādes ainām pieder skats, kurā Makbetei kāds no makbetiem stumj mutē brūnu vielu (šokolādi? zemi? ekskrementus?), kamēr viņa aizrijas un sāk vemt. (Tiešs pašcitējums no Vecenes.) Bet visdziļākā bedre rodas otrajā cēlienā, kad Kārļa Neimaņa Makbets, uzlicis galvā ērkšķu kroni, ko savij no dzeloņdrāts, asiņainu seju gari un garlaicīgi klasiskā manierē izpilda varoņa monologu. Nevar saprast ne vārda, it kā tiktu lietota svešvaloda. Šāds iespaids parasti rodas, ja aktierim nav skaidrs, ko un kāpēc viņš runā.
Diemžēl starp ainām ir enerģētiski un pat temporāli pārrāvumi, kad atslābst uzmanība. Jo atsevišķās atrakcijas/gegi tikai dažviet saauguši organiski, citviet – diezgan mehāniski apvienoti, radot izjūtu, ka izrāde var pārtrūkt.
Mulsinošu, jo negaidītu iespaidu atstāj uzvedumā izkaisītās teātra romāna etīdes, kas, no vienas puses, ir asprātīgas un pašironiskas, no otras puses... V. Nastavševa tēlotais Režisors arī tiek traktēts kā slepkava Makbets – kādā no ainām viņam galvā miniatūrs (valdnieka) kronis, ap kaklu liela purpura šalle. V. Nastavševs lomā ir atraisīts, nopietns un vienlaikus ironisks. Aktieri skraidelē, lien uz ceļiem, neklausa – viņi ir kustīgi kā dzīvsudrabs, kā V. Meierholda arābēni, kā paša teatrālisma molekulas, kā vampīri, kas vārsta bezzobu/ilkņainās mutes... (Aktierus spēlē visi izrādē nodarbinātie, to skaitā vēl nepieminētā Anta Aizupe, bet pārākā par visiem ir Inese Pudža, par kuras iedvesmoto spēles garu pateikt, ka tas ir artistisks, nozīmē nepateikt neko; burtiski lidojošais velnēns neļauj novērst no sevis acis.)
Nespējis tikt galā ar aktieriem, Režisors tos savalda... nogalinot – viņš tiem ap kaklu apmet stiepli, no kā vēlāk novīsies Makbeta kronis. Saprotu pašironiju. Un tomēr. Mājā, kur kāds ir pakāries, nemēdz pieminēt virvi. Bet varbūt tieši otrādi – brūces vajag atvērt un izspēlēt/izdezinficēt? Makbeta iestudēšanas laikā režisors no lomām noņēma vairākus aktierus, citi aizgāja paši, to vidū bija arī Valmieras teātra labākie (I. Martinsons, E. Vāne). Uzvarētājus netiesā. Vecene Nacionālajā teātrī, kur pirmizrādes priekšvakarā arī tika nomainīta aktrise, bija neapšaubāma uzvara. Makbets labākajā gadījumā ir pusuzvara, bet precīzāk – noslēpumaina kaprīze, vienlīdz talantīga un samocīta. Vai arī ne tāpēc, ka režisors, sācis darbu, īsti nezināja, kādā virzienā tam jāvirzās? Un aktieri (aizraidītie/aizgājušie) ir bez vainas?
Vienā no beigu ainām, kur Režisors kā lēdija Makdafa tiek nomētāts ar rotaļlietām/akmeņiem, viņš sabrūk rotaļlietu/līķu kaudzē. Vienlaikus miruši ir divi – tēls un cilvēks, kas spēlē lomu lomā – Režisors. Un nāvētāji ir personāži, kas vienlaikus arī aktieri, kurus spēlē aktieri. Tikai pēc nedēļas ienāk prātā, ka varbūt tieši šis ir galvenais sižets, kam pieorganizēts Makbets un nevis otrādi? Un izrāde nav kaprīze, bet spazmatiski atklāta un godīga, lai arī bezvārdu etīdēs izteikta režisora grēksūdze? Par savu spēku un nespēku. Par bailēm no mākslinieciskās bezauglības. Par problēmām komunikācijā ar aktieriem. Visādi var būt. Visādi.