Līdz 14. decembrim galerijā Alma ir iespēja aplūkot ievērojamā krievu mūzikas kritiķa Artemija Troicka sarūpēto izstādi Mūsu laika ikonas, kurā par mūsdienu kulta jautājumiem aicināti reflektēt piecpadsmit mākslinieki – gan Krievijas pirmā lieluma zvaigznes, gan pazīstami pašmāju autori.
Ikona – Artemijs Troickis
Latvijā pazīstamais krievu muzikologs Artemijs Troickis astoņdesmitajos gados aktīvi piedalījies pašmāju kultūras aktivitātēs, tādējādi veicinot «dogmatiskā atkušņa» veidošanos. Ieguvis šeit daudz brīvi domājošu draugu, pēc tam ne reizi vien viesojies Latvijā ar lekcijām par mūsdienu kultūras jautājumiem. Nevar nepieminēt, ka viņš bija pirmais rokmūzikas kritiķis Padomju Savienībā un žurnāla Playboy Krievijas versijas redaktors. Troicka brīvie uzskati, asais redzējums un uzticība rokenrolam apvienojumā ar krievisko domāšanas veidu, kurā liela nozīme ir garīgām vērtībām un likumībām, viņu pašu gandrīz ieceļ ikonas kārtā.
Krievisko domāšanas veidu neminu nejauši, jo Troicka rosinātās izstādes uzstādījums ir garīgās un masu kultūras žņaugiem pakļautās telpas nošķīrums. Viesojoties LTV1 raidījuma 100 g kultūras studijā, viņš aktīvi kritizējis populāro kultūru iepretim dziļi garīgām vērtībām. Tas lasāms arī izstādes pieteikumā: «Tradicionālā uztvere ikonā meklē dziļus garīgus kontaktus un ikviens elements - krāsa, gaisma, žests, skatiens - tiek traktēts kā zīme. «Mūsdienu ikonas» savukārt ir pielāgotas darboties masu kultūras tēlu troksnī, brīžam pazaudējot saiti ar avotu un atjēdzoties negausīgas manipulācijas līdzekļa statusā.»
Mūsdienu mierinājums
Neapšaubāmi, gandrīz katru dienu ikonu kārtā tiek iecelti jauni objekti, kuriem ar reliģiskās svētbildes spēku nav nekāda sakara, tomēr kulta statusu garantē kādas sabiedrības daļas akcepts. Turklāt šīs ikonas – mūziķi, aktieri, supermodeles utt. – pārsvarā darbojas pīāristu radītās sistēmās, kas iedarbojas, piemēram, uz dzīvi neiepazinušām tīņu meitenēm vai vidusmēra dzīves nogurdinātiem cilvēkiem, kuri alkst būt «kaut kas vairāk». Izstādes koncepcijā teikts: «Paši pielūgsmes objekti mūsdienās īpaši netiek nozīmes ierobežoti; visbiežāk tos baro ļaužu alkas būt skaistiem, varonīgiem, populāriem, seksīgiem, mīlamiem utt.» Līdzīgi kā tradicionālajās reliģijās, arī mūsdienu kulta objektos cilvēki meklē mierinājumu, spēku, pašapliecināšanos un, protams, labākas pasaules iespējamību.
Ātrais, gudru onkuļu izkalkulētais apmierinājums iepretim reliģiozai pieredzei vai vismaz iespējai domāt un izvēlēties pašam, jau sākotnēji ietver dziļu pretrunu. Taču rodas jautājums, vai mūsdienu māksla šeit spējīga pateikt kaut ko svaigu un iedvesmojošu, jo tēma, šķiet, mūžsena un pat mazliet apnikusi. Grāmatas Apgaismība dialektika autori Teodors Adorno un Makss Horkheimers masu kultūras fenomenu ar individuālās apziņas kontroli saistījuši jau pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados.
Poētiska ironija
Prieks, ka izstādes darbi pārsteidz ne tikai ar precīzu mūsdienu ikonu atrašanu, uzrādīšanu un apsmīnēšanu, bet arī spēj poētiski un estētiski izsmalcināti aizraut skatītāju eksistenciālu jautājumu labirintos. Māksliniece Ieva Iltnere darbā Sātaniskā harizma atklājusi nedomājošu, hipnotizējošu mūsdienu kulta figūru. Tomēr darījusi to ļoti godīgi – ar skaistas sievietes tēlu, kam pretoties neiespējami. Daudznozīmīgas asociācijas raisa arī Ērika Apaļā glezna Trīs un ukraiņu mākslinieka Jevgeņija Petrova darbs Nokauts. Autori pievērsušies izdomātās un reālās pasaules trauslajai robežai. Pašmāju mākslinieks Otto Zitmanis darbā Svētās Pepijas kārdināšana piedāvā pārsteidzošu skatījumu uz iemīļoto bērnu grāmatas varoni, aicinot uz pasauli paskatīties aiz tradicionālo skaidrojumu robežām. Savukārt Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns sniedz jaunu interpretāciju krievu mākslas ikonai - Kazimira Maļeviča Melnajam kvadrātam, kas viņu versijā veidots no melnajiem ikriem.
Mākslinieks Ernests Kļaviņš asprātīgā, datorspēles principos balstītā instalācijā Man and the Superhuman (Cilvēks un pārcilvēks) apmeklētājus aicina paspēlēties ar trušiem, cilvēkiem un hitleriem. Savukārt Kristiana Dimitere pievērsusies klasiskās ikonas interpretācijai, radot Sirdsskaidrās Marijas svētbildi mūsdienīgā risinājumā. Turklāt ar sievišķīgu telefonu, pa kuru sazvanīt mūs, mūsdienu grēciniekus. Reliģijas tēmu darbā Radītāja roka aktualizējis arī krievu mākslinieks Georgijs Ostrecovs. Tiesa, daudz tiešākā un nežēlīgākā veidā.
Mākslinieks kā objekts
Pārējie darbi labi iekļaujas izstādes koncepcijā, apšaubot un ironizējot par konkrētas mūsdienu ikonas nozīmību, tomēr pārsvarā paliek vairāk vai mazāk veiksmīga joka līmenī. Krievu mākslinieku ikonās atrodams gan Ļeņins (Vladislavs Mamiševs-Monro), gan džinsu bikses (Mūsdienu templis/ Aleksadrs Vinogradovs&Vladimirs Dubosarskis). Pašmāju mākslinieks Kristians Brekte izstādē pārstāvēts ar Melno spēku – neķītru panteras figūru, kas diemžēl ir tikai stilīga un asprātīga provokācija. Ivars Drulle ironiski notvēris Maikla Džeksona nāves brīdi. Savukārt Kristaps Ģelzis parotaļājies ar skandalozā krievu mākslinieka Oļega Kuļika figūru. Darbā Kuļik DNS skatītājs aicināts pārvērtēt šī mākslinieka (iespējams, arī citu) centienus. Kristaps Ģelzis aktualizējis problēmu, kas mani urdīja visu izstādes apmeklējuma laiku, proti, vai pats mākslinieks nereti nav kulta figūra, kuram jālavierē starp pašizteiksmi un sevis apzināti vai nepazināti radīto tēlu, kas nosēdies skatītāju apziņā?