Krievijas festivāla un balvas Zelta maska programmā Russian Case, kas iepazīstina ar Krievijas laikmetīgo teātri, galvenokārt iekļautas balvai nominētās izrādes, taču allaž ir iespēja noskatīties arī kādus uzmanības vērtus šīs sezonas iestudējumus, pagaidām vēl potenciālos Zelta maskas pretendentus.
Jurija Butusova izrāde Krietnais cilvēks no Sečuānas, Krievijas kritiķu slavēta, gluži tādu pašu reakciju neraisīja. Šim Bertolta Brehta iestudējumam gan ir liela un būtiska nozīme Maskavas Puškina teātra kontekstā – pēc mākslinieciskā vadītāja Romana Kozaka nāves teātris mēģinājis nostāties uz kājām jaunā Jevgeņija Pisareva vadībā un Jurija Butusova iestudējums kritiķiem ļāvis cerēt, ka teātris pievērsīsies ne tikai tiem skatītājiem, kas vēlas teātrī atpūsties, bet arī padomāt par svarīgāko. Izņemta ārpus šī konteksta, izrāde aktīvi kaitināja ar daudziem krievu aktieriem raksturīgo pārdzīvojuma spēli, kas bieži ir falša jūtu plēšana – jo skaļāk un izteiksmīgāk aktieris cieš (kliedz), jo vairāk ovāciju un skaļākus aplausus izpelnās.
Tamdēļ spēles stils bija smagnējs, kaut režisors tā robežas spraudis nosacītā, spēles teātra robežās, ar katram tēlam pārdomātu, īpašu kustību partitūru, atsvešinājumu, songiem vācu valodā – oriģinālo Paula Desavamūziku dzīvajā spēlē ansamblis Tīrā mūzika. Tomēr ar visu pārcenšanos stāsts tiek izstāstīts. Butusovam bijis svarīgi runāt par juku laiku (Aleksandra Šiškina scenogrāfiju skatuves kailajās sienās veido detaļas – durvis tukšumā, gulta, kaili kociņi), kurā dievu nav (tos iemieso skaista, trausla, dejojoša būtne-parādība – Anastasija Ļebedeva) un labajam šādā pasaulē grūti eksistēt. Šen Te Aleksandra Ursuļaka spēlē ar traģiskas aktrises vērienu, ar atkailinātiem nervu galiem, izjusti izsāpot mīlestību. Sociālajai problemātikai aizvirzoties otrajā plānā, šis ir stāsts par to, ka būt labam/ļaunam nozīmē mīlēt vai nemīlēt.
Savukārt otra šīs sezonas izrāde, kas ir Puškina teātra filiāles repertuārā, Čingiza Aitmatova stāsts Mātes druva (1963) ir izcils pierādījums laikmetīgās dejas un psiholoģiskas spēles auglīgai sintēzei. Horeogrāfs un režisors Sergejs Zemļanskis ar gados jaunajiem aktieriem iedarbīgām metaforām piepildītā un emocionālā valodā izstāsta poētiski tēlaino Aitmatova stāstu par vienas ģimenes likteni – par iepazīšanos, kāzām, dēlu dzimšanu, dēla kāzām un vedeklas ienākšanu ģimenē, karu, nāvi. Māte-Zeme, ko iemieso aktrise melnā tērpā, ir klātesoša notikumos. Dzīvojot līdzās cilvēkiem, viņa bez emocijām, bet noteikti piedalās cilvēku dzīvēs, īstenojot viņu likteņa grāmatās ierakstīto. Piemēram, ieliek lodi dēla grāmatā, un viņam, atšķirot to, top skaidrs nenovēršamais. Viena no emocionālākajām ainām ir vedeklas dzemdības, kas tēlaini precīzi atklāj šī notikuma būtību. Uz gara galda visā tā garumā izklātas mīkstas aitādas. Grūtniece iet pa tām, nesdama klēpī akmeņus. Sasniegusi otru galda galu, tos izber uz grīdas, tieši Mātei priekšā. Ģimeni karā zaudējusī sieviete pārņem mātes lomu, jo vedekla mirst. Kirgīzijas realitātē balstītais stāsts iestudējumā izplūst laika upē, atgādinot par sievietes sūtību un likteni, par dzīvību un nāvi, kas roku rokā, kā māsas, pavada cilvēku viņa dzīvē. Šo izrādi iesaku noskatīties, jo festivālā Zelta maska Latvijā tā 21. un 22. oktobrī viesosies Dailes teātrī, 24. oktobrī – Liepājas teātrī.
