Apskatot Zelta maskas šā gada izrādes – laureātes, raksta pavediens aizveda festivāla nedēļā redzēto dokumentālo izrāžu–eksperimentu virzienā, kas īpaši ar sociālpolitisko tēmu iztirzājumu.
Bez nosaukuma
Jaroslavļas Fjodora Volkova drāmas teātra izrāde Bez nosaukuma tā mākslinieciskā vadītāja Jevgeņija Marčelli režijā šogad saņēma Zelta masku kā labākais lielās formas iestudējums Krievijā. Neesmu redzējusi visas nominētās izrādes, nevaru spriest, taču pēc apbalvošanas ceremonijas kaislības presē virmoja – Bez nosaukuma uzvara ir kompromiss, jo vienprātības žūrijā neesot bijis, tāpēc ar cēlu žestu galvenā balva atdota provinces teātrim.
Bez nosaukuma pamatā ir Antona Čehova pati pirmā, vēl ģimnāzijas laikā rakstītā luga, atrasta 19 gadu pēc dramaturga nāves – Безотцовщина (figurē arī nosaukumi Platonovs un Luga bez nosaukuma). Tajā pieteiktas tēmas, ko Čehovs vēlāk izstrādā un attīsta lugās, ko šodien saucam par klasiku. Platonovs, kā viņu raksturo pats autors lugā, ir labākais sava laika nenoteiktības paudējs, labākā, vēl neuzrakstītā laikmetīgā romāna varonis. Jevgeņijs Marčelli šo uzskata par interesantāko Čehova lugu. Pirms 20 gadiem viņš to jau iestudējis un atzīst, ka tas, ko tad redzējis kā traģēdiju, tagad šķiet farss. Tagad viņam būtiski, ka Platonovs pats mākslīgi rada sev ciešanas, tajās rodot dzīves jēgu un garšu.
Šodienas ciema skolotājs Platonovs Vitālija Kiščenko tēlojumā (par šo lomu aktieris saņēma Zelta masku) vairs nav jauns cilvēks, bet vecumā starp 40 un 50 gadiem. Visas sievietes viņa dēļ ir kā trakas, burtiski karas kaklā, bet viņš – vairāk noguris un vienaldzīgs, nekā ieinteresēts – ļaujas kā cilvēks, kam nav savas gribas. Viņa necilais izskats šo sieviešu apmātību padara vēl absurdāku un dramatiskāku, jo mūsu laika varonis ir pilnīgs nevaronis jeb komiskais varonis. Režisors četras stundas garo izrādi dala trīs cēlienos. Pirmais izskan kā uvertīra jeb priekšspēle. Lielākā daļa darbības notiek gandrīz pilnās zāles gaismās pie aizvērta priekškara avanscēnā. Katra daļa izturēta savā stilā – no pustoņos izgaismotām kaislībām līdz traģiskam farsam, arī kostīmos no mūsdienām aizejot līdz 19. gadsimta tērpu stilizācijām. Tomēr liela notikuma elpas iestudējumam nav, kaut sastrādāts un nospēlēts ar iedvesmu. Rudenī šo iestudējumu būs iespēja redzēt Rīgā, festivālā Zelta maska Latvijā – 16. oktobrī Rīgā, bet 19. oktobrī – Ventspilī.
Antiķermeņi
Par labāko mazās formas dramatisko izrādi Sanktpēterburgas Aleksandra teātra mākslinieciskā vadītāja Valērija Fokina vadītā žūrija atzinusi teātra-festivāla Baltijas nams izrādi Antiķermeņi. Tā ir kinorežisora Mihaila Patlasova veidotā dokumentālā teātra izrāde, kuras pamatā ir 2005. gada notikums, kas radīja plašu rezonansi, – aktīva antifašista, 20 gadu vecā Filozofijas fakultātes studenta Timura Kačaravas slepkavība Pēterburgas centrā.
Aptuveni septiņos vakarā, ejot ar draugu pa ielu, viņam uzbruka neonacistu kustības biedri. No gūtajiem ievainojumiem – sešas durtas brūces kaklā – Timurs nomira. Izmantojot izmeklēšanas dokumentus, izrādē restaurēta traģēdija, skaidrojot tās cēloņus un apstākļus, pievēršot uzmanību radikālajām politiskajām jauniešu organizācijām kā aktuālai problēmai mūsdienu Krievijas sabiedrībā. Emocionālā piesaiste radīta, no iesaistīto pulka izdalot upura un slepkavas mātes – no viņu intervijām veidotie stāsti caurauž izrādi, rāda ģimenes ainu, apstākļus, kuros audzis upuris (inteliģenta pilna ģimene) un slepkava (māte ir vienīgā pelnītāja, noskrējusies trīs darbos). Aktrišu uzdevums nav viegls, taču katrs monologa posmiņš, izrādē daudz izmantoto videokameru nesaudzīgi tvertie tuvplāni ļauj sajust sāpes, kas ir vienādas abām sievietēm un formulē lielo jautājumu, uz kuru atbildi neatrod – kāpēc?
Šajā kategorijā bija nominēts arī Konstantīna Bogomolova Līrs pēc Šekspīra, tomēr provokatīvais politiskais Līrs, kas ar skatu uz šodienas Krieviju runā par totalitāru varu, vienādojot Staļina un Hitlera režīmu, palika dokumentāli kliedzošās Patlasova izrādes (arī burtiskā nozīmē kliedzošās, jo izrāde sākas ar bungādiņas drebinošu hardcore ierakstā – nogalinātais bija šā rokmūzikas žanra grupas dalībnieks) ēnā, taču vismaz Roza Hairuļina saņēma Zelta masku par savu satriecošo Līru labākās aktrises kategorijā.
Uzbeks
Jozefa Boisa teātra un Saharova centra projekts – vēl viens dokumentālā jeb verbatim teātra izstrādājums ar nosaukumu Uzbeks, kā vēstīja pieteikums – par imigranta pūliņiem dabūt Krievijas pasi, kas izvēršas nacionālās identitātes tēmas plašumos –, par spīti sākotnējai skepsei, izvērtās par vienu no šīs festivāla nedēļas labākajiem piedzīvojumiem. Iestudējums bija nominēts Zelta maskai kategorijā Eksperiments.
Aktieris un režisors Talgats Batalovs, kurš piederīgs Teātrim.doc, veidojis personīgajā pieredzē balstītu stāstu, kas aktualizē viesstrādnieku un integrācijas problēmas. Zīmīgs ir telpas iekārtojums – skatītāji sasēdināti aplī zāles centrā, bet aktieris izrādes laikā apstaigā mums apkārt, piestājot pie visām četrām sienām. Aplis iezīmēts ar garām krāsainām lampām, un stari no tā stiepjas gan uz grīdas, gar sienām – tā veidota Maskavas metro karte, ko režisors ar skatītājiem gredzena viducī iecerējis kā bijušās Padomju Savienības metaforu, jo Maskava baro daudzu bijušo savienības brālīgo republiku dēlus un meitas. Pats Talgats ir viens no viņiem, kaut nāk no inteliģentas ģimenes.
Talgats Batalovs runā par diktatūru Uzbekistānā un problēmām, ar ko imigrantam šeit jāsastopas. Adidas treniņtērpā ģērbies, viņš rāda mums savus īstos iepriekšējās dzīves dokumentus, laižot apkārt pa rindām gan uzbeka pasi zaļos vākos, gan iesniegumu par atteikšanos no Uzbekistānas pilsonības. Lielu daļu izrādes veido Krievijas pases iegūšanas epopeja, atklājot birokrātijas aparāta darbības mehānismu visā tā krāšņumā. Pagaidu mītne kādā ciemā, kur jāguļ ar n-tajiem kaķiem uz krāsnsaugšas, bet, lai tiktu līdz dokumentu kārtošanai, jāizdomā stratēģija, kā aizmukt no viesmīlīgā namatēva, kurš skaidrā nav nekad. Centrālāzijas valstu iebraucēju krāsainā dzīvā rinda – dzīve pie pasu galda ar visām teltīm un auniem; darbiniece ar «ķīmisku mākoni» uz galvas un viņas meitiņa, kam arī jau ir mazs ķīmisks mākonītis un kas, skaidri redzams, izaugot, ieņems mātes vietu. Kukuļdošana kā māksla – uzbeka stāsti liek smieties līdz asarām un izklausās pat absurdi. Ejot laukā no zāles, dzirdēju, kā daži ārzemnieki teica – impossible (neiespējami). Paši krievi gan apliecināja – tā tas patiesi notiek. Pēc izrādes jau izlasu interviju, kurā Talgats Batalovs stāsta par teātri Taškentā, kurā darbojies pusotru gadu. Tā māksliniecisko vadītāju Marku Vailu nodūra kāpņutelpā. Notiesāti islāmisti, taču viņu vainai maz kas tic, jo «visiem skaidrs, ka Vails bija cilvēks, kas runāja visu, ko domāja. Bet jebkuri islāmisti – tā ir svira, uz ko var uzspiest. Domājat, islāmisti iet uz teātri? Vai pareizticīgie fundamentālisti iet uz mākslas galerijām vai Teātri.doc? Viņiem ir jāpastāsta, ka tad būs tāda izrāde, lai viņi turp ietu. Tagad jau vairs neuzzināt, kas tieši nogalināja Vailu. Un tas arī nav svarīgi. Svarīgi ir, ka tas bija pēdējais brīvās domas balsts Centrālāzijas teritorijā». Domājot par identitātes problēmu, Batalova gadījumā atrisinājums ir piederība teātra daudznacionālajam sociumam, bet etniskais jautājums, zaudētā dzimtene ir tēmas, kas gruzd, atgādinot par to, ka esi savējais un svešais reizē.
Karavīrs
Eksperimenta kategorijā bija nominēts arī Sanktpēterburgas teātra Post un Teātra.doc projekts Karavīrs. Šis iestudējums intriģēja ar to, ka bija zināms – tas ilgst tikai desmit minūšu. Pēc tam gan kā uzveduma sastāvdaļa, lai arī visiem neobligāta, paredzēta diskusija ar režisoru Dmitriju Volkostrelovu un aktieri Pāvelu Činarevu, tomēr tās desmit minūtes... Iedvesmoja. Spēles telpa – Teātra.doc pagrabā skatītāji sēž pret atvērtām durvīm, kas skatam paver gaiteni. Uz sienas līdzās durvīm videotiešraidē tiek rādīts līdz viduklim kails vīrietis, kurš mazgājas dušā. Tad viņš pazūd, no gaiteņa dzirdamas skaņas, kas liecina, ka viņš iegājis virtuvē un karsē ūdeni elektriskajā tējkannā. Un tad jaunais vīrietis ar dvieli ap gurniem atnāk līdz slieksnim un mums pavēsta – karavīrs ir atvaļinājumā, viņam būtu jāatgriežas dienestā, taču viņš neatgriezīsies. Viss.
Šīs performances pamatā ir jaunā režisora Volkostrelova iecienītā baltkrievu dramaturga Pāvela Prjažko teksts, ideja – pievērst uzmanību Krievijas karadienestam kā problēmai. Diskusijā režisors uzsvēra, ka aktieris nespēlē karavīru – viņš tikai atsvešināti norunā to tekstu. Tas man vairāk par ģedovščinu un kareivju pašnāvībām dienestā lika domāt par programmu, ko ar izrādes nosaukumu režisors ieslēdz skatītāju prātos. Protams, ka, zinot nosaukumu, vīrieti dušā identificēju ar to – skatoties, kā viņš mazgājas, kāda ir mīmika – un šim mazgāšanās procesam bija sava dramaturģija –, katram veidojas savs stāsts par karavīru. Pēc tam domāju, šīs performances nosaukums varēja būt neitrālāks, jo tad finālā mana stāsta un Prjažko teksta sadursme būtu radījusi neparedzamu, bet vēl interesantāku iespaidu.
