Padomju pagātnes revīzija Krievijas teātrī
Krievijas teātra festivāla un balvas Zelta maska rīkotāji, veidojot ārpuskonkursa programmu Russian Case ārzemju viesiem, atlasa oriģinālāko un interesantāko no pagājušās un šīs teātra sezonas piedāvājuma, lai mēs justu aktuālās tendences. Kā norāda šā gada Russian Case kuratore Kristīna Matvijenko – «ja vēl vakar teātra vidē būt saistītam ar politiku nozīmēja sliktu toni, tad šodien mākslas cilvēku sociālā un politiskā angažētība kļuvusi par nepieciešamību, par iespēju nosargāt savas personīgās tiesības uz godīgumu». Pirmās vēsmas bija jūtamas arī pērn, bet šogad izdevās noskatīties divas izrādes, kas uz šodienu skatās vakardienas acīm, cenšoties saprast padomju pagātni.
Šosezon Stavangeru (Pulp People) Liepājas teātrī iestudējušais Konstantīns Bogomolovs iestudējumā Gads, kurā es nepiedzimu turpina meklējumus padomju pagātnē, lai sev raksturīgajā tiešumā un asumā runātu par laiku, kas radījis un veidojis šodienas varenos. Oļega Tabakova teātra-studijas izrādes pamatā ir padomju dramaturga Viktora Rozova luga Medņa ligzda. Tā tapusi 1978. gadā un jau 1979. gadā iestudēta Rīgas Krievu drāmas teātrī un Valmieras Drāmas teātrī. Savam laikam visai atklātā, bet caur cenzūras žņaugu izspiedusies Rozova luga vēsta par kāda padomju sistēmas ierēdņa ģimeni, labi ļaujot sajust to, kā zivs pūst no galvas, kā cilvēciskums un morāles normas sašķīduši zem karjeristu zābakiem.
Režisors lugu papildinājis un pārtaisījis, spēcīgāk saliekot akcentus, paturpinot Rozova varoņu likteņus un sasienot PSRS stagnācijas periodu ar mūsu laika Krieviju. Piemēram, ierēdņa Sudakova 16 gadu vecajam dēlam Provam (tēvu un dēlu spēlē tēvs un dēls arī dzīvē – Oļegs Tabakovs un Pāvels Tabakovs), kas cenšas izrauties no smacīgās ģimenes ligzdas, režisors paredz nāvi Afganistānas karā, tādējādi jaunā-citādā paaudze kā gaišās, labākās nākotnes tēls izplēn bezcerībā.
Izrāde notiek uz Antona Čehova Maskavas Dailes teātra lielās skatuves, uz tās māksliniece Larisa Lomakina uzbūvējusi dzīvokļa maketu-paviljonu. Dzīvajā plānā redzams Sudakova kabinetā, viesistabā un mazliet arī ģimenes galvas guļamistabā notiekošais, bet darbība aiz plānajām un pat mazliet caurspīdīgajām sienām (arī precīza padomju īstenības un ausaino sienu detaļa) translēta it kā video novērošanas kameru lodziņos skatuves priekšplānā. Aktieru spēle dzīvoklī ir ārēji lakoniska, taču psiholoģiski niansēta un spraiga. Viņi rada iespaidu par cilvēkiem kā vulkāniem, kas dziļi sevī slēpj emociju lavu. Daži izvirdumi notiek ārpus dzīvokļa, avanscēnā, šiem komentāriem izmantota arī dzeja, dziesmas, video kadri. Brehtiskais stils sasaucas ar režisora doto izrādes žanra apzīmējumu trīsrubļu opera kā parafrāzi par Trīsgrašu operu. Avanscēnā arī notiek tāda kā atslēgas aina, kuras tekstu Bogomolovs sacerējis pats, papildinot Rozovu. Tā skaidri vēsta, kāpēc un par ko viņš šo izrādi iestudējis. Sudakova znots, karjerists Jegors Jasjuņins (Aleksandrs Golubevs), kurš sievu Iskru (izcila Darja Moroza) piespiedis uz diviem abortiem un pēc otrā grasās viņu pamest, jo noskatījis cita ierēdņa meitu, pieņem kolēģa apsveikumus saistībā ar savu paaugstinājumu. Kinohronikas kadri mums rāda Staļinu Sarkanajā laukumā, bet Jegors runā par nākotni – par to, ka 2000. gadā viņam būs 50, veco vairs nebūs un vara piederēs viņiem – jaunajiem. Ciniski un ļoti pārliecināti. Tāpat zīmīga ir epizode, kurā Prova draudzene Zoja pionieres formā dejo striptīzu, izģērbjoties līdz veļai. Tai sasienoties kopā ar video, kurā redzams, kā tipisks jaunais krievs pie džipa stūres savāc salietojušos ielasmeitu, bilde zīmējas vēl skaudrāka. «Gads, kurā es nepiedzimu», ir 1978., kad notiek Konstantīna Bogomolova izrādes darbība. Viņš piedzima 1975. gadā, tāpēc, ar ironisku attieksmi distancējoties, tomēr ar personisku sāpi runā par savas dzīves laiku. Šo izrādi rudenī būs iespēja noskatīties festivālā Zelta maska Latvijā.
Padomju laika literārajam mantojumam pievērsies arī Dmitrijs Krimovs, iestudējot izrādi Gorki-10. Anatolija Vasiļjeva dibinātās Dramatiskās mākslas skolas un Krimova laboratorijas projekts tapis mākslinieka iecienītajā kolāžas tehnikā, vienas izrādes ietvaros satilpinot 20. gadsimta vizuālās zīmes, kuru nozīmju smalkumus nolasīs kontekstu, tas ir, vēsturi un padomju kultūru, pārzinošie. Šeit atpazīstami sižeti no Nikolaja Pogodina lugas Kremļa kuranti, Borisa Vasiļjeva Bet rītausmas šeit klusas..., Viktora Rozova Prieku meklējot u. c.
Izrādes pirmo daļu veido trīs epizodes, ko savieno pāris muzikālas intermēdijas – klasikas šlāgerus spēlē pianiste ar zilu aci un apsaitētiem pirkstu kauliņiem, jo viņu allaž pārtrauc vairāki vīri, metot ciet klavieru vāku. Trīs epizodēs dažādi izspēlēts viens sižets, pirmā mizanscēna atgādina I. Brodska gleznu V. I. Ļeņins Smoļnijā – tikai te Ļeņins no Pravdas griež smalkas mežģīnes. Turpat šiverē Nadežda Krupskaja, pirmais čekists Felikss Dzeržinskis stāv pie loga, aiz kura vīd Kremļa sarkanā zvaigzne. Tiek atsaukts inženieris Zabeļins, lai apspriestu Krievijas elektrifikācijas projektu (apspriest gan nebūs īstais apzīmējums, no Zabeļina bezizejas pozīcijām raugoties). Aktieri mainās lomām, līdz trešajā epizodē Ļeņinu spēlē Marija Smoļņikova, kas pirmajā ainā iejutās Krupskajas lomā. Ar katru epizodi Ļeņins kļūst arvien groteskāks, kaprīzāks, smieklīgāks, arī sīkāks, līdz pēdējā jau runā bērnišķīgi pīkstošā balsī. Krimovs rāda slimības skarto Ļeņinu, kas atgādina karikatūru vai komiksa varoni, līdz viņu aiznes ar visu krēslu (kā pēdējā gaitā), kamēr tas bezpalīdzīgi pīkst: Nadja, Nadja, Nadja... Otrā daļa sākas ar Otrajam pasaules karam veltītā Borisa Vasiļjeva stāsta, kas ekranizēts 70. gadu sākumā, izspēlēšanu. Jauniņās brīvprātīgās – aktieru vadītas lelles un aktrise, kas spēlē lelli – tiek gatavotas pirmajam un arī vienīgajam kaujas uzdevumam – ieģērbtas armijas formās, nogriezti mati. Tikko čalojušas par laicīgo dzīvi, sarkanarmietes uz vēdera lien zaļajā pauguriņā, kas pēc sprādziena kļūst par viņu kapu.
Pēckara laiku raksturo Viktora Rozova lugas pozitīvais tēls Oļegs, kurš ar zobenu cērt mietpilsoniskās ģimenes pusdienu galdu, līdz tas ir pušu. Sākas apšaude, kuras ugunīs nonāk uz skatuves palaistais cilvēka lieluma Karlsons, Čeburaška un citi padomju multeņu tēli, kā arī Mikimauss – Krimovs bliež pa visiem. Visbeidzot iereibusi skatītāja paģērē izmeklēšanu, jo aktieri viņai esot nozaguši maku. Apvainojot visus pēc kārtas un pierādījumus neatrodot, tiek nošauti arī aktieri, bet maks atrodas pašas apsūdzētājas kabatā. Viņa aiziet, brienot pāri līķiem un dungojot populāro Raimonda Paula dziesmu «Жизнь невозможно повернуть назад» (dzīvi nevar pagriezt atpakaļ, Vecais pulkstenis). Krimovs asprātīgi, smieklīgi, skumji un skarbi reizē revidē 20. gadsimtu, izmantojot padomju svētumus, kas joprojām dzīvi tautas atmiņā.
Atziņas – arī 21. gadsimtā no varas līdz karikatūrai var nebūt tālu. Ideju un mērķu vārdā cilvēka dzīvība joprojām pielīdzināta lelles vērtībai. Mēs nemācāmies no kļūdām, bet brāžamies pa iznīcības sliedēm, uz kurām pasaule uzlikta pagājušajā gadsimtā.