Lauras Grozas-Ķiberes iestudētā Oskara Vailda Salome atstāj pretrunīgu iespaidu. Cik sajūsmina Kristīne Nevarauska titullomā, tik mulsina pārējais, kas organizēts ap Salomi.
Oskara Vailda poētiski tēlainais teksts skatuves valodā tulkots ar spilgtu naturālu detaļu palīdzību: parūkas–skalpi, svaiga gaļa tērpa audumā, dzīvi suņi, vīns–asinis infūzijas sistēmā, ūdens. Miķeļa Fišera telpa ar asins šaltīm notašķītajām sienām atgādina lopkautuvi. Akvārijs, kurā mirkst pravietis Johanaans – Gaļinas Poliščukas Romeo un Džuljetu jeb Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijas centrālo objektu. Salome Ilzes Vītoliņas kostīmos ar bārbiju kāju diadēmu galvā – pusdzīvnieku, pusmežoni. Ja Vailds velk simbolisku paralēli starp Salomi un mēnesi, kas atspoguļo viņu pašu (mēness līdzīgs mirušai sievietei, mazam sudraba ziediņam, tas ir auksts un šķīsts, mēness kā jaunava...), tad šī Salome liek atcerēties nu jau pirms gandrīz desmit gadiem Dailē tapušo Dž. Dž. Džilindžera Kaligulu. Atgriešanās pie varas visatļautības tēmas, kas vijas cauri izrādei, ļauj tai piesaistīt šodienas sociālpolitiskās kolīzijas, taču būtiskāks ir kas cits. Kā toreiz Ģirts Ķesteris un Gints Grāvelis nežēlīgā imperatora lomā absolūtās brīvības maldos gribēja iegūt mēnesi, tā tagad Kristīnes Nevarauskas Salome grib sev Johanaanu. Jaunā Dailes teātra Salome ir kā sieviešu dzimuma Kaligula vai Kaligulas jaunākā māsa, kas piedzīvo savu metamorfozi, no kāpura kļūstot par tauriņu, no instinktu darbinātas būtnes izaugot līdz cilvēkam, kas apjēdz, ka miesa slēpj dvēseli un to nevar sev pakļaut ar varu. Tā piedzīvot Johanaanu un viņa nāvi Salomei nozīmē iniciācijas rituālu, kas ļauj piedzimt cilvēka dvēselei. Dod atskārtu, kas ir mīlestība un ka mīlēt – tas var būt ļoti sāpīgi. Mīlestības noslēpums ir lielāks par nāves noslēpumu, un cilvēka dzīves jēga ir šajā lielākajā mīklā.
Pārējais ir fons, no kura izceļas derdzīgumu izraisošais Jura Bartkeviča Hērods. Dainis Grūbe no akvārija ar sludinātāja aizrautību norunā Johanaana tekstus, un paliek tēla–funkcijas līmenī bez personības apjoma. Tāpat kā Vitas Vārpiņas Hērodija. Gints Grāvelis kā jaunais sīrietis uzdevumu ļauties jūtām, parādīt Salomei Johanaanu un labprātīgi doties nāvē gan veic ar kaismi, bet Artūra Dīča, Pētera Gaudiņa, Pētera Liepiņa, Mārtiņa Poča (un abu suņu) klātbūtne ir neobligāta – aktieri, izkustējušies horeogrāfes Lienes Gravas sacerētajā kustību rakstā, ilgu laiku veras zālē, pētot publiku, tikai Mārtiņš Počs cenšas neizkrist no tēla čaulas, taču tā bez uzdevuma ir ļoti trausla.
Protams, Salomē īpaši tiek gaidīta septiņu plīvuru deja. Kristīne Nevarauska, izrādes laikā demonstrējot teju čūskas plastiku, labi tiek galā arī ar šo kādas cilts rituāla dejai līdzīgo priekšnesumu. Tiesa, skatoties to, neradās pārliecība, ka šī Salome var dejot tikai tā un ne savādāk. Vēl vairāk, notiekošā kontekstā prasījās, lai viņa nedejotu vispār. Šī Salome varētu dejot ar skatienu vien. Dažkārt tas var būt krietni iedarbīgāk.
