Grēks būtu sūdzēties, ka Latvijas vēstures historiogrāfijā ir aizmirsta šī senā tauta, kas sāka apmesties latvju zemē jau 16. gadsimtā. Taču pa īstam, zinātniski, ja gribat, akadēmiski ebreju jautājumu varēja sākt pētīt ne totalitārajā, bet tikai atjaunotajā Latvijā, kur Universitātē izveidots Jūdaikas centrs un izaugusi profesionāla šīs problēmas speciālistu grupa: Aivars Stranga, Leo Dribins, Marģers Vestermanis u. c. Rīgā, Andrievs Ezergailis (ASV), Josifs Šteimans un Boriss Volkovičs Daugavpilī.
Sazaroti pētījumi
Uzrakstīta Latvijas ebreju vēsture. Vēsturnieku komisijas izdodamo rakstu sērijā vairāki sējumi veltīti holokaustam. Pēdējais virziens pamatoti ir ieņēmis galveno vietu jūdaikā, bet labi, ka lasītāji saņem darbus, kas aplūko arī citas šīs tautības problemātikas šķautnes. Tāda ir arī jaunā grāmata, kurā septiņi (!) lietpratēji apskata Latvijas ebreju peripetijas no 1928. gada līdz 1953. gadam. Kāpēc tieši šajā gadsimta ceturksnī? Acīmredzot tālab, ka minētajā laikā Latvijas ebreji pārdzīvoja demokrātijas uzplaukuma un norieta posmu valstī, autoritāro režīmu, divas okupācijas un staļinisko antisemītismu (1948–1953), kas beidzās ar tā nodibinātāja nāvi.
Var tikai uzteikt krājuma sastādītāju un zinātnisko redaktoru L. Dribinu, bet īpaši autorus, ka viņi neapiet sava pētījuma objekta, kā saka, asos stūrus. Zinātnieki atklāti raksta par tādiem joprojām strīdīgiem jautājumiem kā ebreju pozīciju, padomju karaspēkam 1940. gada 17. jūnijā okupējot Latviju, viņu lomu anektētās valsts sovetizācijā, LPSR represīvajās struktūrās, 1941. un 1949. gada izsūtīšanās utt., u. tml. Autori plaši izmantojuši publicētus un nepublicētus arhīvu dokumentus, atmiņas, kas bieži ir vienīgais pieturas punkts, mazāk gan presi. Viņi min desmitu desmitiem pozitīvas un negatīvas ebreju un citu tautību personas un personības, neizvairoties arīdzan teikt kritiskus vārdus.
Viens no izdevuma autoriem Arturs Žvinklis norāda, ka ebreji bija viena no pirmajām nacionālajām minoritātēm, kura noticēja Latvijas patstāvības idejai, vairāk nekā tūkstotim viņu ļoti daudzos gadījumos brīvprātīgi piedaloties Brīvības cīņās, kad izšķīrās jaunās valsts pastāvēšanas liktenis. Neatkarīgi no atšķirīgajiem politiskajiem uzskatiem, visas ebreju partijas un organizācijas apvienoja lojalitāte Latvijas Republikai. Viņu deputāti visu laiku bija kā Satversmes sapulcē, tā visās četru sasaukumu Saeimās (1922–1934). Parlamentārietis Mordehajs Nuroks 1934. gada 4. maijā brīdināja sabiedrību: «Satversme ir tautas vissvētākais, sevišķi jaunā valstī. Kad pamati sāk šķobīties, var sagrūt visa valsts ēka.»
No otras puses, ebreji vienlaikus netrūka arī nelegālajā Latvijas kompartijā. Visvairāk Latgalē. Daugavpilī vien 1930. gadā ap 190. Viņi vēl naivi ticēja padomijas miermīlībai un gādībai par visu zemju proletāriešiem.
Kā ar tanku bučošanu?
Cits autors A. Stranga atzīmē, ka Rīgas prefekts K. Jaunarājs par piedalīšanos 17. jūnija nekārtībās Stacijas laukumā sodījis 26 dauzoņas. Tie bija astoņi latvieši, deviņi krievi un tikpat daudz ebreju. Tā teikt kristīgi, jo pēdējo divu tautību iedzīvotāju Rīgā bija aptuveni pa 10 procentiem. Profesoraprāt, nemierus, vismaz vakarā, organizēja vietējie komunisti vai PSRS aģentūra. Huligāniskā pūļa vidū ebreju bija relatīvi daudz, tomēr ļoti maz, salīdzinot ar viņu tautiešu kopskaitu Rīgā – ap 40 000. A. Kirhenšteina marionešu valdībā netika iekļauts neviens ebrejs, viņu sākumā nebija arī legalizētās LKP vadībā. Bailes no nacistiskās Vācijas lika Latvijas ebreju lielākajai daļai izturēties pret padomju okupāciju kā mazāko ļaunumu. Taču, tēlaini runājot, «tanku bučotāji» 17. jūnijā labprāt iesaistījās jaunā režīma stiprināšanā. Pēc autores Daces Bleieres izveidotās datu bāzes (tā tiek vēl papildināta) ziņām 1940–1941. gada Latvijā bija ap divi tūkstoši atbildīgu darbinieku (mūsdienīgi runājot – funkcionāru). Ebreju īpatsvars viņu vidū nepārsniedza 10 procentu, bet, visticamāk, turējās 7–8% robežās. Tas visumā atbilda viņu īpatsvaram.
Saimniekoja čekā?
Ēriks Žagars publikācijas iedaļā Strādnieku gvarde, kuras sagatavošanā viņš aptaujājis arī vairākus bijušos gvardistus, izsaka viedokli, ka tā nebija gandrīz tikai ebreju organizācija, kā to, reanimējot okupācijas laika mītu par žīdisko sarkano gvardi, nosaukuši daži rakstoņi. Vienīgais Rīgas Strādnieku gvardes bataljons ar tik lielu ebreju skaitu – 150 līdz 200 no 500, bija IX, kas aptvēra K. Barona, Marijas un Avotu ielas teritoriju. Šīs institūcijas kauna traips, pasvītro pētnieks, bija piedalīšanās 1941. gada 14. jūnija deportācijās Rīgā, Ventspilī u. c. vietās. «Taču to veica nevis organizēti (gvarde jau bija atlaista) (14. maijā – R. T.), bet sevišķi uzticami strādnieku gvardi.»
Iedaļā NKVD un NKGB iespējams uzzināt, ka pirms virsbende Simons (Semjons) Šustins kļuva par galveno čekistu pakļautajā Latvijā – valsts drošības tautas komisāru – par iekšlietu tautas komisāru bija domāts pagrīdnieks, Mārtiņš Paupers. Iecēla Alfonu Noviku, kuram bija sakari ar padomju izlūkdienestu. Te var izlasīt Šustina biogrāfiju un ziņu, ka viņš pat vēl pēc kara gribējis braukt strādāt uz LPSR, bet saņēmis atteikumu.
Bez Šustina čekā strādāja arī citi ebreji, bet ne tik daudz, lai vācu kundzības laikā radītu mītu par žīdu visvarenību represīvajos orgānos. Pēc A. Strangas un O. Niedres aprēķiniem 1940.–1941. gadā Valsts drošības tautas komisariātā ap 10 procentu darbinieku bija ebreji. Tātad nekādas dominantes.
Protams, vislielākais noziegums, kuru pastrādāja Latvijas visu tautību čekisti, bet ne tikai viņi, bija republikas iedzīvotāju masveida izsūtīšanas 1941. un 1949. gadā. Latviešu politiķiem un žurnālistiem tomēr nevajadzētu aizmirst, ka no 14. jūnijā represētajiem 15 424 cilvēkiem 1771 bija ebrejs, t. i., 11,7%, tajā skaitā no Rīgas 1113, Daugavpils pilsētas un apriņķa – 209, Liepājas pilsētas un apriņķa – 80, Tukuma apriņķa – 36, Jēkabpils apriņķa – 34 utt. Ebreju liktenis neatšķīrās no latviešu, krievu un citu Latvijas tautību likteņa. Turklāt daļai no viņiem – dzimtenē atgriežoties vai no citām republikām migrantu tūkstošu kārtā iebraukušajiem, pirmām kārtām inteliģences pārstāvjiem, vajadzēja 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā izciest Kremļa saimnieka iniciētos antisemītisma uzplūdus, kur bez vainas nebija arīdzan latviskie kolaboracionisti.
Kāds vārds par personām
To grāmatā ir daudz. Īpaši daudz J. Šteimana apcerē par saviem novadniekiem kara un laika biedriem. Arī par Mavriku Vulfsonu, atzīmējot, ka LKP CK viņu iecēlusi par pārstāvi 9. Rēzeknes kājnieku pulkā, kurā jauneklis dienējis (208. lpp.). Bet A. Stranga raksta, ka «tas ir nepierādīts apgalvojums, atbilstošs Vulfsonam raksturīgajai tendencei piešķirt sev vēsturiska darbinieka lomu» (98. lpp.). Savukārt Ē. Žagars atzīmē, ka «ļoti aktīvi armijas graušanas darbs notika 9. Rēzeknes pulkā, kur to vadīja vēlāk pazīstamais publicists Mavriks Vulfsons» (155. lpp.). Ej nu sazini, kam ticēt? Diezin kā negribas domāt, ka 24. latviešu teritoriālā korpusa 183. divīzijas komisārs bija ebrejs Edgars Birzītis (157. lpp.). Latviskais vārds un uzvārds neliek tā domāt. Par Kārļa Ulmaņa odiozo ziedojumu kompartijai pēc okupācijas jau ir vairākkārt lasīts. A. Stranga apgalvo, ka viņš šajā ziņā bijis visnotaļ dāsns: 1940. gada maijā ziedoja 17 tūkstoš latu jaunas luterāņu baznīcas celtniecībai Ludzā, 20 tūkstoš latu Latgales Dziesmu svētkiem un 10 tūkstoš latu jaundibināmajam slimnīcu fondam Latgalē (70. lpp.). Iznāk, ka vadonis nav bijis tik pliks un nabags, kā viens otrs viņu šodien mīl attēlot.