Tāpat kā Latvijā, arī Maskavas viesizrādēs Krievijas teātra festivāla Zelta maska ietvaros Liepājas teātra iestudējums Stavangera (Pulp people) radījis pretējas reakcijas. Bet tas Konstantīna Bogomolova izrādēm ir raksturīgi.
Tīmeklī parādījušās atsauksmes gan ir pozitīvas. Kāds skatītājs raksta: «Tādos iestudējumos kā Stavangera skatītājiem, kas pieraduši teātrī nolasīt sižetu un mesidžu (ko režisors gribēja teikt), galvā neizbēgami notiek īssavienojums. Jautājums «par ko?» nestrādā, to uzdot ir bezjēdzīgi un stulbi. Tomēr arī efektīvu metaforu cienītājiem ieguvumu nav. Bogomolova tēlainība ir ņirdzīgi primitīva. Varonei ir jau saurbts dēlis, norvēģim – urbis, un abi uz dīvāna dara «žžž-žžž-žžž». Varone dēli [..] nēsā somā kā sev piederošu, bet tomēr atsevišķu lietu. Un tas ir ne tik daudz absurds, cik mūsdienu patērētājsabiedrības dabisks turpinājums.
Ja seksualitāte ir tikai viens no preču veidiem, tad to var mainīt, atdot, remontēt. Mājās kā nevajadzīgu priekšmetu to var pabāzt zem dīvāna, bet, dodoties ciemos, uztaisīt tetovējumu.» Turpinājumā autors secina, ka «izrāde ir tik stilistiski tīra, ka tai vajadzētu piekārt birkas: «absurds», «postmodernisms», «melnais humors», «jaunais Eiropas teātris» utt. Bet nevajag, jo ar šīm birkām Bogomolovs spēlējas, speciāli tās jaucot, pārsverot no vienas vietas uz otru, provocējot skatītāju un nepārtraukti to izsitot no sajēgas. Nezinu, kā Norvēģijā, bet internetā to dēvē par trollingu. Bogomolovs ir lielisks trollis».
Kāds cits skatītājs savā viedoklī par Stavangeru atsaucas uz izrādē ietverto un, tāpat kā Krievijā, arī Latvijā aktuālo emigrācijas problēmu, secinot, ka tāpēc mūsu aktieri spēlē nevis par kādiem «viņiem», bet par sevi, un tas ir izrādes pluss. Tādējādi izrāde ļāvusi no rusofobijas pāriet plašākā kontekstā, runājot par dzīves fobiju: «Izrādījies, ka režisora riebumam pret apkārtējo vidi ir totāls raksturs.» Skatītājs uzsver, ka viesizrādi Maskavā, kas tika spēlēta latviešu valodā, tulkojis pats Bogomolovs. «Viņa autora intonācija pacēla izrādi personīgas izteiksmes līmenī. [..] Katrā viņa balss skaņā skanēja riebums un arī bauda par to [riebumu]. Režisors ir acīm redzami fokusējies uz «ķermeņa lejasdaļu» – jau trešajā viņa izrādē pēc kārtas uz skatuves ir klozetpods (šeit tas vēl izgaismots no iekšpuses un tiek izmantots daudz biežāk nekā Gadā [Gads, kurā es nepiedzimu, Oļega Tabakova teātris, 2012] un Vīrā [Ideāls vīrs. Komēdija, A. Čehova Maskavas Dailes teātris, 2013]. Tā jau ir viņa firmas zīme un talismans cīņā ar svētulību (reiz Bogomolovs pārmeta saviem kritiķiem, ka, viņuprāt, cilvēki «nekakā un nečurā».»
Irina Alpatova Stavangerai veltītajā rakstā portālā teatral-online.ru norāda, ka Stavangerā saredzama «pāragri aizgājušās» Bogomolova Turandotas [TurandotT, Maskavas Puškina teātris, 2010] stilistika ar tās pionieru dziesmiņām-šausmenītēm: «Baisie stāsti, kuru kļūs arvien vairāk, ar svilpienu lido garām Krievijā ierastajiem kairinājumiem. Ārēji darbība izskatās neemocionāla, neviens nekrīt histērijā un nepaceļ balsi. Līdz automātismam novestie tēli gatavi paši sevi izjaukt pa daļām.» Viņa secina, ka «režisors diagnostiķis dažbrīd kļūst gandrīz vai par pataloganatomu, uzrādot publikai atsevišķas ķermeņa daļas. Šādā situācijā kulta krievu dvēselei jau sen lemts būt mirušai. Vai arī vispār neeksistēt. Bet... Kad mirstošais tēvs savā vienīgajā monologā runā par viņa nāves gaidās sastingušajiem radiniekiem, kad nosmakušā dauņa māte truli šūpojas uz koka zirdziņa, piespiedusi bērnu sev klāt, aizstiklotajā telpā notiekošais pēkšņi pāriet smeldzošā emocionālā reģistrā. Nav zināms, ar vai bez režisora nolūka, bet tas izrauj no tās vērotāja pozīcijas, kad ar ironisku ziņkāri aplūko pusdzīvos eksponātus». Liepājas teātra izrādes kontekstā viņa arī raksta par elles totālo ikdienišķumu, tai nav nacionālu pazīmju un vecuma ierobežojumu; par elli, par ko kļuvusi dzīve: «Tas vairs nav «Eiropas noriets». Tas līdzinās mazai apokalipsei, kas rakstāma ar mazo sākuma burtu. Un tā, izrādās, notiek ne tikai tad, kad tev virsū krīt meteorīts, bet arī tad, kad baro bērnu ar putru, lai arī tai nav piejaukts heroīns...»
Par elli raksta arī Anna Banasjukeviča weekend.ria.ru, to uzsverot jau recenzijas virsrakstā – Stavangera: šaurā elle no Liepājas. Viņa secina, ka izrādē sevišķas atšķirības starp Norvēģiju un Latviju nav, visur viena elle: «Krapivinas rakstīto reālistisko stāstu Bogomolovs pārvērtis drūmā absurdā [..] Visas lugas sižeta detaļas šeit ieraudzītas it kā caur palielināmo un deformējošo stiklu, tomēr apzīmējums «halucinogēnais trips» nebūs vietā [..] Bogomolova Stavangerā elle ir ne tikai ārpusē, bet arī iekšpusē, fizioloģiskā līmenī. [..] Ķermenis ir tikai nejūtīgs līdzeklis noteiktu mērķu sasniegšanai, un nav svarīgi, vai tas ir īsts vai mākslīgs.»
Livejournal.com blogeris ar segvārdu Arlekīns Stavangeru vērtē pēdējo Bogomolova iestudējumu kontekstā un secina, ka lakoniskā un līdz laboratoriskai sterilitātei stilīgā Stavangera ir vēl raupjāka par Ideālo vīru, un neuzmanīgam, neieinteresētam svētdienas skatītājam var šķist uzpūsta un amorfa izrāde. Viņš secina, ka Stavangerā ir vispārinājums, kurā krieviskais, latviskais vai norvēģiskais kolorīts zaudē nozīmi, kaut arī apspēlēta Latvijai aktuālā tēma – norvēģi nespēj saprast, ka Latvija nav Krievija un neatrodas šajā valstī, «un to nespēj saprast arī Krievijā, kas Latvijai ir daudz sliktāk». Ja Ideālais vīrs. Komēdija tomēr ir ļoti smieklīga izrāde, tad Stavangera ar visām asprātībām tomēr atstājusi drūmu pēcgaršu.
Nikolajs Bermans (gazeta.ru) Stavangeru dēvē par galveno festivāla Zelta maska programmas Jaunā luga notikumu (kas gan palika ārpus prēmētām vietām). Viņš secina, ka Bogomolovs nerunā par Krieviju, Latviju vai Norvēģiju, bet par patērētājsabiedrību un dzīvi 21. gadsimtā, kad, kā liecina izrāde, galvenā cilvēku nodarbošanās ir sekss un atvieglošanās. «Bogomolovs neatlaidīgi ņirgājas par skatītājiem, rādot visu to, par ko pie mums kategoriski nav pieņemts runāt teātrī un demonstrējot katra cilvēka dzīves kreiso pusi, ko pieminēt pieņemts uzskatīt par nepieklājību, taču tāpēc tā nepārstāj eksistēt.» Autors atsaucas uz režisora bieži apgalvoto, ka teātrī viņam galva ir svarīgāka par sirdi, un šoreiz viņam izdevusies izrāde bez emocijām: «.. aktieri neko nespēlē. Viņi vienkārši mierīgi, līdzeni un vienaldzīgi, gandrīz nemainot intonācijas, runā tekstu. Viņi eksistē kā roboti – tieši tā Bogomolovs redz šodienas cilvēka stāvokli. Stavangera ir plastmasas būtņu plastmasas pasaule, kurā nav ilūziju, ilgu un jūtu.»
