Režisors – Dž. Dž. Džilindžers Komponists – Kārlis Lācis Dzeja – Jānis Elsbergs Librets – Evita Mamaja, Dž. Dž. Džilindžers Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa Horeogrāfe – Inga Krasovska Gaismu mākslinieks – Igors Kapustins Video mākslinieks – Artis Dzērve
Līvija Dūmiņa
Labāks mūzikls par šo Dailes teātrī nav redzēts. Pat vēlējos vispārināt līdz Latvijai, taču apstājos, atcerēdamās šīs pašas komandas – Kārļa Lāča, Dž. Dž. Džilindžera, Evitas Mamajas, Jāņa Elsberga un Ingas Krasovskas – Pūt, vējiņi! Liepājas teātrī. Un jāpaliek pie secinājuma, ka abi mūzikli ir labākie, kādi šeit redzēti.
Jaudīgā un siltām strāvām caurvītā mūzika, scenogrāfija, kostīmi, gaismas, teju visa trupa uz skatuves – Oņegina vēriens liek elpai aizrauties. Krieviskais kolorīts ar Puškina laikmeta garšu un kultūras vēstures apzināšanu līdz detaļām izstrādātās bildēs atstāj vajadzīgo iespaidu. Ieva Segliņa (Tatjana), Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Olga), Artis Robežnieks (Ļenskis) un Artūra Skrastiņa «ar nāvi slimais» riebeklis Oņegins īpaši fināla ainā (tā nāves deja un galvas mājiens lācim – neizdzēšamas emocionālas atmiņas) ir lomas ar lielo burtu, un tādas tās ierakstās arī aktieru biogrāfijās kā ļoti labi, pat izcili darbi. Ideja par Puškina ieviešanu Oņegina sižetā ir daudzsološa un autora-tēlu attiecību līnija nospēlēta – harismātiskais Intars Busulis kā norūpējies tētis cenšas savākt nepaklausīgos bērnus. Viņa vokālās spējas, protams, ir unikālas, un klausīties Busuļa dziedājumus ir bauda.
Un tomēr iespaids pretrunīgs. Kaut kā pietrūkst. Tas «kaut kas» ir tik grūti formulējams kā dvēsele – kurš to redzējis, kāda tā izskatās? Tāpēc jārunā subjektīvā izjūtu līmenī – ja izrādes miesa tehniski noslīpēta gandrīz līdz perfekcijai, tad vismaz pirmizrādē dvēsele tajā šķita samocīta. Par dzīvību šaubu nav – piemēram, Tatjanas vēstules ainā tā burtiski ievibrē, saslēdzoties smalkajām un netveramajām matērijām, kas nojauc robežu starp skatuvi un zāli, mākslu un dzīvi. Un šī aina tāda nav vienīgā. Tomēr šķiet, ka izrādes dvēsele iegūtu vitalitāti, ja viscaur tai būtu ļauts skanēt Puškina valodā, jo Elsberga dzeja dažbrīd klab kā zirga pakavi, kas sabradājuši dzīvu miesu. Īpaši otrajā daļā Dzejnieka nāvē bija jādomā, ka ne jau Oņegina raidītā lode nogalina Puškinu, bet tie klabošie panti. Un kopumā tomēr – labākais mūzikls, kas Dailes teātrī redzēts.
Arno Jundze
Dailes teātra superhits, kāds pēdējos gados šajā teātrī nav bijis pieredzēts. Jau pērn Kārļa Lāča Pūt, vējiņi! Liepājas teātrī ienesa latviešu mūzikla žanrā spēcīgu svaiga gaisa vilni, tomēr Oņegins pārspēj Liepājā redzēto gan muzikālā ziņā, gan pēc iestudējuma vēriena, pamatīgi izvēdinot arī Rīgas teātru telpu. Ejot uz pirmizrādi, bija bažas, vai tik aktieri lielā nopietnībā nedziedās atdzejotu Puškinu, jo krievu ģēnijs latviski skan apmēram tikpat atbaidoši kā latviešu tautasdziesmu atdzejojumi krievu valodā. Simtprocentīgs Puškins krievu valodā skanēja tikai vienreiz – pirmajā cēlienā, Busuļa balsī un tekstā, pēc kura smalka sabiedrība īsti nezināja, ko darīt – ķert pie sirds vai izlikties, ka viņiem bijušas dzirdes halucinācijas. Halucināciju nebija! Kad Krievijā, šķiet, 2009. gadā izdeva Puškina nerātnās vārsmas, viss beidzās ar to, ka grāmatas tirāžu konfiscēja toreiz vēl milicija, jo mūsu Čaks vai Melgalvs šajā ziņā Aleksandram Sergejevičam līdzi netur. Bez šī iestarpinājuma Dž. Dž. Džilindžers vienkārši nebūtu Džilindžers!
Ja ne šis huligāniskais izlēciens, viss pārējais tomēr risinājās pietiekami akadēmiskā un pieklājīgā gaisotnē, kuru var baudīt pat labi audzinātas ģimnāzistes. Kārļa Lāča mūzika ir veiksmes stāsts par sevi, veiksmīga bijusi ideja uzlikt uz skatuves ne vien Oņegina varoņus, bet arī pašu Puškinu, kurš, starp citu, pēc prominentu literatūras pētnieku un ne tik prominentu puškinologu domām, savā izcilajā darbā sevi attēlojis… kā Tatjanu. Savukārt monstrozais Oņegina traktējums Artūra Skrastiņa izpildījumā, kas varētu nobiedēt tos, kuriem no Oņegina ticis tik cik pamatskolā, tomēr atbilst Puškina iecerei attēlot viņam netīkamu jauno cilvēku, gaisa grābsli un iznireli, kurš pozicionējas gudrāks par citiem, bet patiesībā ir nekam nederīgs radījums – te ielikts viss Puškina riebums pret par sevi jaunāko dendiju paaudzi, kas laikam taču izkonkurēja Puškinu asprātībā, intelekta spējās un cīņā par jaunkundžu labvēlību. Liela izrādes veiksme ir Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Olga, bet jo īpaši Ievas Segliņas Tatjana. Ievas Segliņas jaunība un Odrijas Tatū faktūra ir lielisks atradums teātrim jau ne pirmajā lomā šosezon, ja vien aktrisei nesakāps galvā komplimenti un arī turpmāk veiksies ar režisoriem. Nevar nepieminēt arī Ļenski – Arti Robežnieku. Puškins arī šim tēlam ironiju nav taupījis – provinciāls lauķis, draņķīgs dzejnieks, tomēr uz skatuves Ļenskis ir neparasti silts un cilvēcisks.
Protams, ka viss notiekošais ir Kārļa Lāča mūzikā sakņots Dž. Dž. Džilindžera alķīmijas procesu rezultāts. Ierastajā manierē viņš apvērsis literāro oriģinālu, meklējot tajā savus pieturas punktus, cenšoties noskaidrot, kāpēc viņi tā dara? Izrādei ir iespēja kļūt par mūsdienu Dailes teātra seju, tās vērienīgās masu ainās satiekas paaudzes, bet milzīga skatuve šoreiz šķiet pat par mazu.
