Viestura Meikšāna iestudētās Aleksandra Suhovo-Kobiļina Krečinska kāzas pirmizrādi (jeb pirmo izrādi ar publiku, ko dēvē par pirmspirmizrādes skati) Antona Čehova Maskavas Dailes teātrī piedzīvoja pagājušā gada decembrī. Kopš tās bijušas vēl trīs izrādes, un par ceturto būs šī recenzija. Izrādes radošā komanda ir latvieši – scenogrāfs Reinis Suhanovs, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, komponists Jēkabs Nīmanis. Maskavas Dailes teātra Lielā zāle tovakar ir pilna. Publika skatās uzmanīgi, smejas un pat aplaudē scenogrāfijai, bet par to vēlāk.
Par lugu, Mekiju Nazi un aitām
Lugā Krečinska kāzas saskatāms gan vēlāk Aleksandra Ostrovska dramaturģijai raksturīgais sabiedrības dalījums vilkos un avīs, gan aitu un cirpēju tēma, ko 20. gadsimtā aktualizēja Bertolts Brehts ar savu Trīsgrašu operu. Tieši noziedznieku vadoni un mahinatoru Mekiju Nazi atgādina Krečinskis. Blēdis un kāršu spēlmanis sashēmo plānu, kā apprecēt muižnieka Muromska meitu Lidiju, lai ar viņas pūra palīdzību varētu atdot parādus un turpināt bezrūpīgu spēlmaņa dzīvi. Viņas tante, nodarbināta ar augstākās sabiedrības dzīves standarta īstenošanu Muromsku mājā, ir sajūsmināta par šādu partiju, precinieku ar plašiem sakariem smalkās aprindās. Muromskis padodas spiedienam un piekrīt laulībām. Lai nodrošinātu pienācīgu uzņemšanu savās mājās, Krečinskis, par iemeslu minot izdomātas derības par briljanta karātiem, dabū no Lidijas viņas dārgakmeni, ko samaina ar savu stikla kopiju un ieķīlā. Otrs Lidijas tīkotājs, muižnieks Neļkins, cenšas blēdi atmaskot, taču nesekmīgi, jo Krečinski glābj Lidija.
Krečinska kāzas savā ziņā turpina šajā teātrī Kirila Serebreņņikova Trīsgrašu operas iestudējumā ietverto mūsdienu Krievijas sabiedrības un politiskās elites kritiku – ja Konstantīna Habenska zaglis Mekijs Nazis finālā pa sarkano paklāju aizsoļoja uz Kremli, tad Krečinskis stāvokli sabiedrībā stiprina krāpjoties.
Gulivera piedzīvojumi
Viestura Meikšāna izrādes stilu var dēvēt par fantastisko reālismu. Reiņa Suhanova veidotā telpa liek atcerēties par Džonatana Svifta satīrisko fantastiku Gulivera ceļojumi, kurā autors zobojas par sabiedrību un tās tikumiem. Muromsku māja – pelēka kaste ar istabas iekārtu, kas paceļas no pazemes – tās iemītniekiem ir druscīt par mazu – ejot ārā pa durvīm, jāpieliecas. Kā mūsu Brīvdabas muzejā, ieejot senajās guļbūvēs un domājot par evolūciju, kuras procesā esam pārauguši senčus. Bet zvans, ko Atujeva likusi ierīkot, ir milzīgs – gandrīz kā baznīcas tornī.
Savukārt Krečinska mājoklis cilvēkus rāda kā liliputus – durvju rokturis virs galvas, milzīga izmēra šņabja pudeles ledusskapī, kas paslēpts pelēkām flīzēm klātā sienā. Kad tiek atvērtas tā durvis, publika aplaudē – kaut arī gaismas taisnstūris sienā jau ļāvis nojaust par slēptuvi, tas tomēr notiek tik negaidīti, ka tiešām aizraujas elpa. Krečinska mājvieta ir auksta, tukša, nemīlīga telpa. Pa atvērtajām durvīm redzamais kailais – kā ar ogli zīmētais – koks, vēja gaudošana un otrajā daļā durvīm priekšā nolaistās restes iztēlē uzbur kāda pasaules nostūra ainu, līdzīgu kā Ifas cietoksni Grāfā Monte Kristo. Tas viss vedina domāt par cietuma vai elles priekštelpu, kurā Krečinska kambarsulainis Fjodors pārtapis par uzraugu, tātad Krečinska tēlā vismaz ieceres līmenī varētu ietilpināt arī paša kārdinātāja un elles saimnieka dabu.
Abās telpās notiek brīnumi, nereālistiskas parādības, kas uzsver spēles dabu. Kad Lidija sapņo par iespējamām kāzām, vizualizējas no pazemes pacēlusies kāzu kleita uz manekena, Krečinska «labajai rokai» Raspļujevam no ātras skriešanas kūp pazoles, viņš tik veikli kā lelle tiek pakārts aiz apkakles uz nagliņas pie sienas un, zelta tualetes podā kā kuģī iesēdies, aizslīd naudas meklējumos.
Režisors izmanto arī Brehta episkā teātra tehnisko paņēmienu – vairākas reizes nolaižas uzraksti – komentāri gleznas rāmī – «Vardarbības aina 16+» (kad notiek kautiņi), kā arī «Krečinska kāzas» finālā. Otrajā daļā fantastisko gaisotni nostiprina kino estētikas klātbūtne. Sižeta atrisinājumā Beka un policijas ierēdņa funkcijas aizturēšanas ainā pilda dārdoši skaļa balss, aktieru sejās tiek laisti gaismas kūļi, atgādinot action filmas, kad tumsas aizsegā labie pieķer sliktos vai otrādi.
Spēle un emocijas
Viestura Meikšāna izrādi tieši skāra MDT aktrises Marinas Golubas traģiskā un pāragrā nāve – viņa mēģināja Atujevas lomu. Gada sākumā teātra mājaslapā parādījās ziņa, ka 8. janvāra izrādē spēlēs divi jauni aktieri. Tas lika minēt, kāpēc gatavā izrādē tiek mainīts aktieru sastāvs, ieviešot jaunus tēlotājus kaut arī epizodiskajās lomās. Bet, jau skatoties izrādi, briest doma, ka būtu gribējies redzēt citu aktieri galvenajā – Krečinska – lomā, jo Aleksandrs Golubevs ir aktieriski ļoti vājš. Turklāt viņa dikcija ir tik bēdīga, ka no zāles vidus pat atskanēja saucieni runāt skaļāk – ko tādu teātrī piedzīvoju pirmoreiz.
Toties Krečinska vizuālais tēls savā pelēcībā ir pat iespaidīgs, iztēli rosinošs, dēmonisks. Krečinskim pa pēdām seko mūziķu sekstets, kas atgādina Bregoviča kāzu un bēru orķestri. Tādējādi to spēles vieglumu, kā pietrūkst aktiera spēlei, daļēji kompensē mūziķi, ļaujot aizdomāties par mākslu kā tēla veidotāju sabiedrībā, par kultūru kā piedevu, ko izmanto savas (necilās) personības izcelšanai. Fakts, ka sievietes iekrīt uz Krečinska ar orķestri tušēto pielaizīto pelēcību, pasvītro režisora ironisko attieksmi. Jo Lidijas lomas tēlotājai Natašai Švecai ir 33 gadi un, kaut arī tēls smalks un meitenīgs, viņas Lidija nav vis jauna meitene, bet sieviete, kas uzvedas kā samīlējies divdesmitgadīgs skuķis. Tāpat kā Atujevai, Lidijai ir rudi mati, abu kostīmos ir lielo kaķu kažoku raksti, tie signalizē par abu mežonīgo dabu, kas Atujevas gadījumā pieķemmēta gludā frizūrā, bet spiežas laukā polsterētajās krūtīs un pret Krečinski vērstā neslēptā seksuālā interesē.
Lidijas pārvietošanās vieglums – uz pirkstgaliem, pa krēsliem, cenšoties arvien pakāpties augstāk par zemi – gan liek atcerēties par viņas eņģelisko dabu (kā ir lugā), taču Natašas Švecas Lidija līdzinās seksuāli izsalkušai meža kaķei, kas metas virsū Krečinskim kā pēdējai iespējai.
Aktieru spēles stils ir visai neviendabīgs, un tas ir izrādes lielākais trūkums. Divi aktieri – Janīna Koļesničenko (Atujeva) un Igors Hripunovs (Raspļujevs) – labi jūt spēles noteikumus, radot spilgtus groteskus tēlus.
Viestura Meikšāna izrādē ir arī viens emocionāli spēcīgs skats – kad Muromskis (Nikolajs Čindaikins) krīt ceļos Krečinska priekšā, lūdzot piedošanu pēc neizdevušās atmaskošanas – uz ceļiem lūdzoties blēdi, kurš veikli manipulē ar veco un iecerējis pievākt viņa mantu. Tajā brīdī kā savu jutu vecā vīra pazemojumu, kuru pats neapzinās un tāpēc tas ir vēl jo skaudrāk sāpīgs. Meikšāna izrādi var uzskatīt par satīrisku parodiju par kādu greizo spoguļu pasaulīti, kuras rādītās fiziskās un cilvēka rakstura deformācijas ir precīzas īstenības attēlojumā, vienalga, vai runājam par Krieviju vai Latviju.
*Raksts tapis ar VKKF atbalstu