Vasarā karstākā teātra ziņa bija par Viestura Meikšāna aiziešanu no Valmieras teātra, jo režisors pieņēmis Antona Čehova Maskavas Dailes teātra piedāvājumu iestudēt Aleksandra Suhovo-Kobiļina triloģiju. Tās pirmā daļa Krečinska kāzas decembrī tika nodota skatītāju vērtējumam.
– Esi atgriezies Latvijā. Kāds bijis šis laiks Maskavā?
– Tas bija jauns pieredzes pavērsiens, milzīgs pieredzes bloks. Gandrīz visiem aktieriem, kas bija manā ansamblī, bija vismaz desmit gadu pieredze teātrī, tas nozīmē – aktieri, kas principā var uztaisīt izrādi paši, tāpēc procesu uztvēru kā darbu ar desmit režisoriem. Jāsaprot, ka tas bija milzīgs projekts, jāstrādā ne tikai ar aktieriem, bet arī ar 80 tehniskajiem darbiniekiem. Lielākais projekts manā karjerā.
– Milzīgā atbildība radošo procesu kaut kā ietekmēja?
– Kad sāc mēģināt, ir vienalga – lielā vai mazā skatuve. Tādā ziņā neietekmē. Kad uzaicina, piedāvā, tikai tad jūti – o, tas ir kas nopietns.
– Teici par aktieriem zvaigznēm. Runā jau par krievu skolas zināmu degradāciju. Kā man intervijā teica bulgārs Aleksandrs Morfovs, kurš daudz Krievijā strādājis, – krievu aktieri pārspēlē, lieki spēlē uz psiholoģiju. Tā ir falša tehnika, trūkst patiesa emocionāla pārdzīvojuma. Krievu aktieriem nav svarīgi, saprot tēlu, vai ne. Protams, ir izņēmumi.
– Mans uzdevums bija tikt prom no krievu skolas pamatiem, jo pieprasīju, lai aktieri spēlētu tā kā no malas, lai būtu spēles teātris. Un viņi ko tādu vispār vai arī ļoti sen nebija darījuši. Divi aktieri man tā arī teica, ka neko tādu nav vēl spēlējuši. Vienai ir 15 gadu pieredze, otram 20 gadu teātrī! Maskavas Dailes teātrī tomēr dominē reālpsiholoģiskais stils. Tā man palika mīkla, kāpēc ir tik grūti iejusties spēles teātrī, kas taču Krievijā nav svešs. Šo vieglo materiālu, komēdiju aktieri ļoti gribēja analizēt tā, it kā būtu traģēdija. Beigās, protams, visi atradām kopsaucēju. Par krievu skolas degradāciju grūti runāt, jo nav jau ar ko salīdzināt. Mēs zinām Staņislavska pamatus, ka jābūt absolūtai patiesībai uz skatuves, dzīvei, kāda tā ir. Vienmēr ir nianses, katrs aktieris – individualitāte, kas pieliek savu kripatiņu manieres vai stila, kas var likties kā Staņislavska sistēmas degradācija. Varbūt par degradāciju var saukt to, ka ir ļoti jūtama aktieru vēlme spēlēt uz publiku. Katrs dara, kā māk, dažreiz sanāk labi, dažreiz – ne pārāk. Es piekrītu, ka krievu aktieri spiež uz emocijām, un man tas ir par daudz. Var pēc pasūtījuma sākt raudāt divu sekunžu laikā un ar kuru aci vēlies. Manā izrādē tas nebija vajadzīgs, bet tā viņi ir ietrenēti. Skatītājs uzpērkas uz to asaraino aci. Par falšumu... Es nezinu. Ir cilvēki, kam tieši tas ir vajadzīgs. Mēs jau neesam dievi, kas pateiks, tā tam jābūt un tā nedrīkst būt. Ir cilvēki, kam tieši to arī vajag un neko īpašāku. Rafinētāki skatītāji meklēs režisorus un izrādes, kur var sajust dzīves patiesību, kādu iespējams ir vēlējies Staņislavskis. Kaut gan tīru Staņislavski diez vai mūsdienās var atrast, jo neviens vienkārši nezina, ko nozīmē tīrs Staņislavskis.
– Jautājums, kas režisoriem parasti nepatīk, – iestudējot Krečinska kāzas, par ko gribēji runāt?
– Ļoti vispārinātā, eksistenciālā veidā taisīju izrādi par ļaunuma dabu. Jo man likās, ka pats Suhovo-Kobiļins, kaut rakstīja komēdijas, absurda stila dramaturģiju, es jutu ļoti dziļu eksistenciālu pārdzīvojumu – viņš to visu ir pārdzīvojis, viņam sāp, bet viņam nav citas iespējas, kā uz to paskatīties, kā tikai caur ironiju. Runa ir par necilvēcību, netikumību, kāpēc kāds ir tiesīgs darīt pāri citam. Un forši, ka uz to var paskatīties caur ironiju. Apzināti pirmo reizi mūžā taisīju komēdiju, lai tas viss būtu pasniegts viegli, ar spilgtiem tēliem, ar pārspīlētiem dekorāciju elementiem, nereālistisku teātri.
– Pirmo reizi komēdiju? Vīns un nezāles? Labi, traģikomēdija.
– Vīns un nezāles nebija domāta kā komēdija. To jau no paša sākuma var skatīties kā sociālu drāmu. Krečinska kāzās emocionālā daļa sākas tikai pašās beigās, kad ļaunums uzvar, un skatītājs sāk saprast, ei, te ir kaut kas nopietnāks. Bet jau no paša sākuma es arī taisīju ainas izteikti fantasmagoriskāLinča manierē, lai izsistu no reālisma.
– Es tavas izrādes stilu raksturoju kā fantastisko reālismu.
– Jā. Katrā ziņā, nebija doma par drāmu. Es uzskatu, ka mums izdevās šajā reālisma citadelē uzbūvēt cita veida reālismu. Precīzāk sakot: ne-reālismu.
– Krievijas kritiķu recenzijās autori vienojas interesē par to, kas būs tālāk, pārējās triloģijas daļas. Kas būs tālāk?
– Krievu darba stils ir neko neteikt laikus. Mēs pašlaik esam nogaidīšanas pozīcijā, acīmredzot viņi gaida recenzijas. Pagaidām mums neko nepiedāvā. Tas nav nekāds brīnums, jo par Kareņinu izdomāja pāris nedēļas pirms izrādes sākšanas. Tas ir viņu darba stils, viņiem ir cita laika izjūta. Tas nav kā šeit, kur opera plāno trīs gadus uz priekšu. Tikpat labi viņi var piezvanīt rudenī un pateikt – turpinājums būs. Pagaidām nekādu ziņu nav.
– Tev bija noslēgts līgums uz...
– ...uz vienu izrādi. Kad ar Oļegu Tabakovu runājām, bija runa par vienu izrādi, bet vislaik tika uzsvērts, ka tas jau bloks. Domas mainās ļoti strauji. Tikpat labi tagad varētu būt triloģijas turpinājums, bet katru daļu veido cits režisors. Viņiem ir ļoti subjektīvs viedoklis par lietu kārtību. Tas ir milzīgs teātris, milzīga mašinērija, un tajā cilvēki paši nezina, kas būs pēc mēneša vai divām nedēļām. Tā man ir paradoksāla atziņa, kā tas vispār ir iespējams, bet Krievijā tas ir iespējams.
– Kāds ir tas teiciens – Krieviju ar prātu saprast nevar...
– Ar prātu, racionāli nevar, viņiem viss notiek subjektīvi. Ir jauns ieteikums, jauna ideja, viņi to izdarīs uzreiz, negaidot trīs vai piecus gadus. Acīmredzot nav problēmas ar finanšu līdzekļiem. Viņiem interesē būt «teatraļnaja Moskva», tajā vidē, spilgtiem un labākajiem. Bet projekti mainās. Kaut vai Kirilam Serebreņņikovam, MDT bija trīs četras projektu idejas, kas iesākās, un nekas nav beidzies. Tā ir normāla parādība, tā to arī uztveru, rīt piezvanīs, parīt brauc uz šejieni.
– Ko vēl šī pieredze tev deva gan profesijā, gan cilvēciski? Tu pirms intervijas teici, vienā dienā gadu izdzīvoji.
– Izrādes veidošanas process ir dabūt komandu, ar ko trīs mēnešus brauksi un dzīvosi vienā zemūdenē, no kuras nevar nevienu izcelt. Ir jāiemācās sadzīvot ar dažādiem cilvēkiem. Valmierā jau tomēr es sapratu, ar kuriem spēju sadzīvot, un sāku veidot savu aktieru komandu. Šeit pilnīgi jauni cilvēki, kurus satiku septembra vidū. Mēs apsēžamies pie galda, un saprotu, ka tagad kopā jālien zem ūdens un atpakaļceļa nav. Tas ir normāli. Bija trīs četri cilvēki, kas nevarēja saprast, ko es gribu, pieņemt tādu spēles stilu vai arī bija pieraduši pie kā cita. Un es pat biju pārsteigts, ka tik maz, jo no pieredzes zinu, cik ļoti grūti ir atrast līdzīgi domājošus cilvēkus. Tā ir režijas profesijas ļoti svarīga šķautne, atrast kopīgu valodu ar ļoti dažādiem, ļoti emocionāliem, ļoti spilgtiem dimanta gabaliem, tā, lai katrs justos kā vienīgais, bet beigās tomēr darbojas ansamblī. Mēs ļoti ilgi meklējām kompromisus, kaut gan to varbūt arī nevajadzēja darīt. Es sapratu, ka viņi nemaz nevēlas demokrātisku darba stilu. Aktieri prasa, lai būtu autoritārs režīms. Latvijā neviens to neprasa. Te mēs esam kolēģi, domubiedri. Mēs apmaināmies ar idejām un neko neuzspiežam. Tas, ka krieviem nav vajadzīga demokrātija, tas man bija atklājums.
– Pieļauju, ka tas tādā lielā kuģī kā MDT, bet kādā mazā pagrabā...
– Varbūt.
– Maskavā runā, ka tu iestudēšot vienā pagraba teātrī.
– Ja? Es pats par to neko nezinu. Pirmā dzirdēšana. Pagaidām man nav plānu. Gribu atpūsties. Man krievu daba, dvēsele ir liels noslēpums. Tas ir kas tik skaists un milzīgs un tajā pašā laikā – sāpošs, ciešanu pilns. Vislaik ir sajūta, ka viņi sevi moka.
– Vajag ciešanas?
– Jā, lai vislaik ir brūce vaļā. Ja nav, tad izprovocēs, lai būtu. Tas ir savādāks dzīvesveids, un tas ir jāpieņem. Brūce vaļā nozīmē lielu emocionalitāti, sirsnīgumu un tajā pašā laikā absolūti neadekvātu rīcību, kas var mainīties rītā un vakarā. Par to arī stāsts, ka viena diena kā gada garumā. No rīta atnāc, vienam no ansambļa nav pats labākais garastāvoklis, tas ļoti ātri pielīp arī pārējiem, neviens neko negrib darīt, sākas kaprīzes. Pa dienu viens atveras, kaut ko atrod, sāk priecāties, tas ļoti ātri pielīp pārējiem, un vakarā mēģinājums izdodas brīnišķīgs un visi šķiras kā labākie draugi uz mūžu. Bet no rīta sākas atkal tas pats. Tāds ir process.
– Tu ap gadumiju atkal biji Indijā. Ko tur dari?
– Es nevaru noformulēt. Es nezinu. Es braucu uz laukiem. Man tur ir lauki. Braucu uz vienu konkrētu vietu, tur ir mājiņas, cilvēki dzīvo. Tas, iespējams, ir garīgs ceļojums, bet es tur nemeklēju ne sevi, ne citus, ne zvaigznes. Kā lai to izstāsta? Tā ir būšana vietā, kas enerģētiski ir ļoti spēcīga. Tagad tur naktī grādi ap nulli un, protams, nav radiatoru. Sildies pie ugunskura. Jāiet mazgāties aukstā upē. Tur nav interneta, telefona, esi pavisam prom no visiem. Noaudzis ar bārdu, mežonis. Tur ir ķirzakas, mērkaķi un kobras. Plēsīgie zvēri. Tur var just dzīvi – vienkāršu, īstu un patiesu. Varētu jau teikt, aizbrauc uz Latgales mežu...
– Jā, tieši to gribēju teikt.
– ...un tur būs gandrīz tas pats. Bet ir starpība – tā enerģētiskā vieta.
– Cik ilgi tur dzīvoji?
– Divas nedēļas.
- Un tagad gadam esi uzlādējies?
– Tomēr nav sajūtas, ka esmu atguvies, jo 2012. gads kopumā bija ļoti smags. Bija smagais Kareņins Maskavā, Egoisti Valmierā, Cilpa festivālā Homo alibi, Krečinskis – nebija atpūtas. Neesmu atkopies. No Maskavas atvedu divdesmit kilogramu grāmatu, tagad lasu un baudu.
– Par radošajām nākotnes iecerēm – cik daudz tagad esi gatavs atklāt? Pieļauju, varbūt tagad var secināt, ka nevajadzēja pirms tam visu stāstīt. Zini kā, cilvēks domā, Dievs dara.
– Es joprojām nespēju noticēt, ka man ir kaut viena izrāde uz MDT lielās skatuves. Es pirms diviem gadiem stāvēju pie tā teātra un domāju, nu labi, pēc divdesmit gadiem varbūt kaut kas tur būs... Triloģijas piedāvājums prātā neieiet, nespēju aptvert. Bet, kā jau teicu, vēl nekas nav zināms. Pašlaik nav iespējams prognozēt, kāda būs triloģijas nākotne un kā šis projekts attīstīsies. Bet mēs ar Reini Suhanovu runājām – darbs ir izdarīts. Tā ir Kareņina līmeņa izrāde, jo Kareņins bija ļoti laba izrāde. Ir palikušas lietas, kas nav no mums atkarīgas. Tā ir krievu neprognozējamība. Krievijā valda subjektivitāte attiecībā pret visu un nav iespējams izsekot cilvēku viedokļu izmaiņām. Kā jau teicu, vienu dienu viņi var būt labākie draugi un aicināt ciemos, bet otrā dienā var pat nepalīdzēt cilvēciski elementārā lūgumā. Iespējams, ja es būtu Krievijā ilgāk strādājis, es būtu zinājis, kā ietekmēt šos procesus.
– Ko nozīmē ietekmēt?
– Mēs to saucam par PR. Ir jābūvē viedoklis par sevi un savu komandu, vienkārši komunicējot ar cilvēkiem, un ar labu izrādi var vien nepietikt. Tā ir vēl viena lieta, runājot par Krievijas teātri, – nedrīkst ignorēt citu viedokli. Tur viss balstās uz personiskām attiecībām, paziņu lokiem, kurš kuru aizstāv, kurš pret kuru cīnās. Viņi bīda un atbalsta iemīļotus aktierus un var arī iznīcināt ļoti ātri jebkuru. Un šajā autoritārajā struktūrā ir viens vai divi, kuriem nedrīkst iebilst. Tie visi ir mani novērojumi no malas, runājot ar aktieriem. Viņi klausa šiem cilvēkiem, jo grib tur strādāt. Ja tu klausīsi, būsi zvaigzne, ja nē, nebūsi nekas.
– Ko viņi runā par jums, vari pateikt?
– Man neviens neko atklāti nav teicis. Bet es pieļauju, ka šajā milzīgajā teātrī ar vairāk nekā 1500 darbiniekiem, runā daudz. It īpaši, ja tev ir lielā skatuve. Tiešām nezinu. Dažiem aktieriem bija ļoti grūti tikt galā ar to, ka es devu viņiem ļoti daudz brīvības un rādīju tikai virzienu. Es viņiem ļāvu nākt ar jebkurām idejām, viņiem atliek tikai parādīt, un, ja tas iederēsies kopīgajā zīmējumā, es tam nekādus šķēršļus nelikšu. Piemēram, Atujevas lomas tēlotāja Jana Koļesničenko pēc pirmizrādes man lūdza, ka vienā ainā varētu iznākt ar pingvīna lelli, jo viņai tie ļoti patīk. Principā tas būtu iespējams, ja viņa to iedomātos ātrāk, jo viena epizode pieļāva Atujevas dzēruma stadijas neprognozējamas izpausmes. Te galvenā lieta bija nevis par to, vai pingvīns iederas vai nē šajā krievu klasiķa iestudējumā, bet gan par to, ka aktieriem ir visas iespējas realizēt savus sapņus. Tie, kuri noķēra šāda darba procesa kaifu un radošumu, var teikt, bija uzsēdušies. Ja noķer šo vilni, tad tu viņu baudi.
– Vari izstāstīt, lai visiem ir saprotams, ko nozīmē dot virzienu aktieriem?
– Radikālākais piemērs ir, kad režisors pasaka – šī izrāde būs par Lielo Mao. Tiekamies pēc mēneša. Es gluži neesmu tik radikāls. Bet otra galējība ir ieliet aktieriem visu ar karoti, izskaidrot katru vārdu un kas tur ir jājūt.
– Prasa, ko es te spēlēju?
– Visi aktieri to dara. Vienmēr prasa, ko es te spēlēju, ko es te daru, kas es esmu. Tā ir ikdiena. Faktiski visu laiku tikai par to vien runājam. Citiem vajag sešpadsmit dažādos veidos izstāstīt, ko viņš tur dara. Taču «ko es te daru» ir arī aktieru izplatīts paņēmiens, kā izpaust savu kaprīzi. Ja ir slikts garastāvoklis, tad saka – «ko es te daru, es nesaprotu», iespītējas. Un tu vari iesālīties, viņš nekustēsies no vietas. Tās ir viņu tiesības, bet viņi tās dažreiz izmanto nekorekti. Bet tā dara aktieri visur, arī Latvijā.
– Tu tagad nāci no operas.
– Mēs strādājam pie operas Šahs, komponists ir Kristaps Pētersons, libreta autors – Sergejs Timofejevs, pirmizrāde nākamā gada martā. Tas ir Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas ietvaros. Būs opera-lekcija, kā latvietis Tāls vinnē šaha čempionātā. Taisīsim lekciju par vienu partiju.
Tas ir pirmais operas projekts. Interesants pavērsiens. Ar operu gribas arvien vairāk un vairāk strādāt. Tagad esmu teātra meklējumos, jūtu, ka vēlētos attālināties no ierastām dramatiskā teātra izpausmēm. Tagad, postdramatiskā teātra laikmetam beidzoties, tiek taisītas izrādes par Āfriku, izrādes-rituāli, tiek akcentētas tēmas par nezināmo, neizskaidrojamo, haotisko. Liekas, ka ir vēlme apstāties šajā nemitīgajā mākslas virzībā pa vektoru uz priekšu. Opera man arī ir tāds nedramatisks – ārpus žanrs. Man tā ir restartēšanās.
– Tu dramatiskā teātrī nemaz tik ilgi neesi.
– Es nesaku, ka esmu prom.
– Un operām režisori mēdz pievērsties pēc daudziem teātra pieredzes gadiem.
– Es nekam nesaku nē, tā ir personiska intuīcija vai sajūta, sekojot tam, kas notiek laikmetīgajā teātrī. Ko dara skandināvu kolēģi, kas notiek Rietumeiropā ar teātra mākslu. Meklējumi intuitīvi iet nezināmajā, pagātnē. Kaut vai ideja rekonstruēt kostīmdrāmu – tas viss velk uz vienu. Vienkāršot, ritualizēt, veidot kaut ko bez atsaucēm, bez secīguma. Un, manuprāt, mūzikai un muzikalitātei šajā teātra laikmetā ir ļoti liela nozīme. Caur mūziku ir iespējams apstāties. Ir izjūta, ka gribas tīru lapu.
