Latvijā viņu pazīst kā Katju Puškarjovu no Krievijā ražotā TV seriāla, kas šeit tika demonstrēts ar nosaukumu Neglītais pīlēns. Taču Nellija Uvarova ir Krievijā populāra aktrise, kuras pamatdarbavieta ir Krievijas Akadēmiskais Jaunatnes teātris (KAJT). Tikšanās ar aktrisi Nelliju Uvarovu Maskavā bija viena no tām retajām reizēm, kad intervija no darba kļūst par svētkiem, jo ir liels prieks un gandarījums par to vienu stundu, kas pavadīta sarunājoties. Ne miņas no prīmas augstprātības, kaut varētu būt – Nellija Uvarova ir KAJT vadošā aktrise. Atsaucīga, ieinteresēta. Starp citu, dzimusi Lietuvā, Mažeiķos.
– Jūs rudenī ar monoizrādi Uzvedības noteikumi mūsdienu sabiedrībā piedalīsieties festivālā Zelta maska Latvijā. Kādā intervijā atzīstat, ka šī 2003. gadā tapusī izrāde jums ir īpaša. Kāpēc?
– Kad sākām ar režisoru Aleksandru Nazarovu mēģināt šo izrādi – viņš man piedāvāja šo darbu, parādot milzīgu uzticēšanos –, neapzinājos, cik grūti tas būs. Pati dramaturģija nav viegla, un būt vienai uz skatuves ar skatītājiem bez partneriem jau ir šausmīgi. Kājas līgojas, balss dreb. Jebkura neparedzēta situācija, kas teātrī gadās katrā izrādē, jo tā ir dzīva māksla, jārisina vienīgi pašai. Tad es nenojautu visus zemūdens akmeņus un metos šajā darbā ar milzīgu ziņkārību. Pirmizrādei tuvojoties, es jau baidījos tā, ka vēl mazliet, un būtu gatava atteikties no šīs lomas. Interese uzvarēja. Lai dzīvo ziņkārība, kas mūs ved uz varoņdarbiem! Tajā brīdī kaut kādā ziņā šī izrāde bija varoņdarbs. Man šķita, ja pirmizrādē tikšu galā ar uztraukumu, tālāk ies arvien vieglāk un vieglāk. Tagad ir 2012. gads un vieglāk nav kļuvis. Katra izrāde ir kā varoņdarbs, tāpat ir gan bail, gan interesanti iet pie skatītājiem. Izrādē ir interaktīvi brīži ar publiku, tāpēc tai ir ļoti svarīga loma – kāda publika, tāda būs izrāde. Es, protams, ar publiku manipulēju, zinu, kurā virzienā to gribu vest. Tas ir ļoti dažāds process. Tāpēc tas man bija īpašs darbs. Tagad īpašs tas ir tāpēc, ka pa šiem gadiem esmu mainījusies un akcenti jau liekas citi. Kad sāku mēģināt, nebiju precējusies, nebiju kļuvusi par mammu, nebija zaudēti tuvi cilvēki, par ko arī izrādē stāstu. Tas viss toreiz nebija no personiskās pieredzes bagāžas ņemts, bet fantāzijas par tēmu. Tagad dzīves pieredze kļūst arvien lielāka, tāpēc akcenti pārbīdās, viens un tas pats teksts skan citādi. Esmu par to, un režisors mani atbalsta, lai akcenti izrādē mainītos. Šī izrāde man ir ļoti dārga, jo rets ir tas darbs, par kuru var palepoties – runājot vienu un to pašu tekstu, varu dot dažādu informāciju. Tad man bija 23, tagad 32 – sāk darboties cits dziļums, rodas vairāki slāņi. Šī izrāde pieļauj dažādību, jo citās, kur ir komanda, sabūvētas attiecības, ir gaitenis. Kaut kur platāks, kaut kur šaurāks, bet vienalga gaitenis, pa kuru ej. Šajā izrādē ir tikai virziens un nekādu ierobežojumu.
– Kā jūs vispār nonācāt līdz aktrises profesijai? Kad izdarījāt izvēli?
– To es labi atceros – kad nonācu GITIS (Krievijas Teātra mākslas akadēmija – L. D.) studentu izrādē. Man uz ielas iedeva biļeti. Vajadzēja piepildīt zāli, un tās dalīja par velti. Precīzi atceros, kur tas bija – pie kopmītnes durvīm, tur dzīvoja mana māsa. Es tikko biju atbraukusi uz Maskavu, man 14 gadu, viss interesē, visu vajag. Pirmo reizi nonācu teātrī, turklāt ne Maskavas Dailes teātrī vai kādā citā slavenā, bet studentu teātrī, nelielā zālē. Es vienkārši iemīlējos teātrī. Tā ir mīlestība no pirmā skatiena. Skatījos uz aktieriem, viņi bija tikpat jauni kā es, un man gribējās būt ar viņiem. Nevis spēlēt kādu lomu, bet būt ar viņiem. Pats uzstāšanās brīdis mani neiedvesmoja, jo mācījos mūzikas skolā un piedalījos visādās izrādēs, konkursos – man tas viss patika. Es redzēju laimīgus cilvēkus, un man gribējās būt starp viņiem. Tā ir ilūzija, un ar šo ilūziju mēs joprojām nodarbojamies. Es to izrādi gāju skatīties reizes divdesmit, pēc tam arī uz citām. Man bija par maz, slāpes un bads. Es nezinu, kas tie par cilvēkiem, mūsu ceļi nekrustojās, izņemot vienu cilvēku. Man nebija vajadzības kopā tusēties, bet sajust sevi kā daļu no viņiem. Tad man bija četrpadsmit, septiņpadsmit gadu vecumā iestājos VGIK (Krievijas Valsts kinematogrāfijas universitāte – L. D.). Starp citu, cilvēks, kas man tajā izrādē vislabāk patika, pēc tam aizgāja no aktiera profesijas! Viņš kļuva par slavenu fotogrāfu, un tikāmies fotosesijā. Tas bija laiks, kad Uzvedības noteikumi mūsdienu sabiedrībā bija nominēti Zelta maskai. Kad sapratu, ka viņš ir fotogrāfs, bet es – nominēta Zelta maskai... Jautāju – kāpēc? Viņš teica, sapratis, ka tas nav viņa ceļš. «Es izvēlējos šo profesiju, jo iemīlējos jūsos uz skatuves, bet tas nav jūsu?!!» Tā gadās. Iemīlējos ne jau konkrēti viņā, bet visos, kas bija uz skatuves. Dzīve saveda kopā tikai ar viņu, kurš no profesijas aizgājis. Tā es tiku pie savas laimīgās biļetes. Es tiešām daru darbu, ko mīlu. Lai cik dažkārt būtu grūti, es zinu, ka šī profesija man ir īstā.
Es tikai nesen pieķēru sevi pie domas, ka dzīvē neraudu. Pēc izrādes ar saraudātām, sapampušām acīm sapratu, ka uz skatuves esmu izraudājusi kaut ko ļoti smagu. Tas bija kaut kas savs, ar izrādi nesaistīts. Varonei savas bēdas, man savas, bet smagums tiek noraudāts. Un tajā brīdī aizdomājos, kad vispār dzīvē pēdējoreiz raudāju? Pēc dzemdībām uznāca histērija, afekta stāvoklis. Tātad pagājis gads, un neesmu raudājusi. Kāpēc? Tāpēc, ka dzīvē vienmēr atrodas iemesli, kāpēc saņemies – tagad nav īstais laiks, situācija, vieta, tad vajag būt stiprai utt. Ir daudz blokāžu. Protams, tas atkarīgs no rakstura. Es sevi dzīvē nežēloju. Bet, ja man nebūtu skatuves? Es laikam aizietu bojā ar savu stulbo raksturu.
Tāpēc man ir ļoti svarīgi, un zinu, ka ļoti rūpīgi sekošu bērnu dvēseles kustībām un attīstībai, lai saprastu, nevis ierobežotu, bet virzītu turp, kur paši tiecas. Esmu ļoti pateicīga vecākiem, kaut arī viņi sākotnēji bija pret manu izvēli. Mamma teica: man viena meita traka (viņa ir māksliniece, dizainere), ar to kaut kā samierinājos. Māsa labi zīmēja, un talants bija acīm redzams. Manā gadījumā tā nebija, tāpēc mammai ar mani saistījās cerības – vienu bērnu pazaudējām kā nopietnu cilvēku, kas var ko sasniegt, stabili nostāties uz kājām, bet tagad arī otra izrādās traka!... Turklāt māksliniece – tas vēl kaut kas ir, bet aktrise!!! Tomēr mums izdevās vienoties. Turklāt, kā – tu pamēģini, tev vienalga nesanāks, pārliecinies, ka šīs durvis tev slēgtas, un tad esi tik laba – žurnālistika, filoloģija, pedagoģija, skolotāja ir ļoti laba profesija... Tāda bija perspektīva. Vecāki ļāva man pamēģināt, par ko esmu viņiem ļoti pateicīga.
– Nevaru nepajautāt par Neglīto pīlēnu, kaut saprotu, ka šī tēma jums varbūt ir apnikusi...
– Nav apnikusi. Jau septiņi gadi pagājuši...
– Latvijas auditorija jūs zina, pateicoties šim seriālam. Kā neglītā pīlēna Katjas Puškarjovas loma pie jums atnāca, varbūt bija kādas grūtības?
– Ir tāds izplatīts viedoklis, kas skatītājiem tiek intensīvi pārraidīts – lūk, aktrise nenonobijās būt neglīta, briesmīga! Es par to brīnījos – kādi dīvaini ļaudis, man pat tādas domas nebija, ne sekundi šo baiļu, ka uz ekrāna būšu nesmuka, nepievilcīga, ka, ja reiz esmu aktrise, sieviete, tad man vienmēr jābūt skaistai, jāvilina... Aktiera uzdevumi ir citi un daudz interesantāki. Bija interesanti pablēņoties. Šis ceļš man bija ļoti vilinošs, pievilcīgs. Kad notika pirmais kastings, scenāriju nebiju lasījusi un jautāju, kas tas par stāstu, man teica – kā neglītais pīlēns pārvēršas par skaistu gulbi. Tāda pelēkā pele. Tieši tolaik teātrī iestudēja izrādi Ēna, tajā režisors man arī bija devis uzdevumu, ka mana varone Anunciāta ir pelēka pele. Būt uz skatuves tā, lai nebūtu pamanāma. Nevis burtiski slēpties aiz mēbelēm, jo to nemaz uz skatuves nebija, tikai galds, krēsls un siena. Vajadzēja eksistēt tā, ka esi, bet tomēr neesi. Tas ir ļoti grūts un jebkuram aktierim pilnīgi pretdabisks uzdevums. Organisms ļoti pretojās, jo arī luga un personāžs tam pretojās. Līdz galam ar šo uzdevumu tikt galā man neizdevās. Ļaunums mūsu izrādē guva virsroku, jo labais bija tik inerts, bet ļaunums – tik pievilcīgs savā aktivitātē, un pārsvars bija ļoti jūtams. Es sapratu, ka nav tiesību to tā atstāt, jo mūs skatās skolēni, bet mēs kropļojam vērtību sistēmu. Tāpēc es saaktivizējos, kļuvu par cīnītāju, huligāni. Ja notiek netaisnība, nevari klusēt, un pēkšņi izrādījās, ka mana varone var būt huligāne. Var būt klusa, bet sekunde šķir no brīža, kad var arī mesties kaujā un aizstāvēt. Izejot šo pieredzi, es zināju, ka pelēkās peles lomā ir milzums daudz gājienu. Vari būt pelēkā pele, taču vienlaikus ļoti aktīva. Uzvelkot brilles, atšaujot ausis un uzvelkot smieklīgas drēbes, vari būt spilgta, esot pelēkā pele. Tāpēc tas bija ļoti interesanti.
– Kā tagad ir ar filmēšanos? Ir kādi piedāvājumi?
– Pēc bērna piedzimšanas filmēties sāku ātrāk, nekā atgriezos teātrī. Es tā negribēju. Mani nolika situācijā, ka būs jāsāk pusotru mēnesi pēc dzemdībām, kaut sākotnēji vienojāmies, ka vismaz pēc trim mēnešiem. Runa ir par 16 sēriju seriālu Māmiņas 2. Vispirms uzņēmām televīzijas filmu, kam sekoja turpinājums – varoņu tēli bija tik pievilcīgi, ka gribējās uzzināt par viņām vairāk, tāpēc uzņēma stāstu par katru no viņām. Divas sērijas katrai mammai. Tā kā es biju pirmajā daļā un man sanāca ļoti spilgts tēls, tad bez viņa seriālā nevarēja iztikt. Arī man pašai negribējās no tā šķirties. Tas akurāt bija stāsts, kas man ļoti patika. Filmējoties pirmajā daļā, es jau biju stāvoklī, bet par to nezināju. Filmējām bērnudārzā, visapkārt bērni, runas par viņiem, dzemdībām, grūtniecību, jo sieviešu kolektīvs, un es to visu klausījos, klausījos... Pēkšņi jūtu, nav labi, gribas gulēt, bet tad tieši bija tas lielais karstums, 40 grādu. Visiem nebija labi, tāpēc ne uzreiz sapratu, ka mans nelabums nav saistīts ar karstumu. Kad rudenī paziņoja par turpinājumu, nācās teikt, ka laikam nevarēšu, jo drīz kļūšu par mammu... Sagaidīja, kamēr dzemdēju, un es atgriezos šajā darbā. Filmēšanās grafiks bija man pakārtots – režisore ir sieviete, tāpēc izturējās ar lielu sapratni. Un esmu ļoti priecīga, ka tas notika. Priecīga, jo pusotru mēnesi pēc dzemdībām es atceros miglaini – gan sevi, gan sevi attiecībās ar meitu. Es sāku sevi apjaust, kad biju spiesta pieslēgties dzīvei. Līdz tam, dzīvojot mājās, gremdējos pirmajās izjūtās un apkārtējā pasaule man neeksistēja. Sāku izšķīst šajā stāvoklī un zaudēju interesi par pasauli. Tas nav pareizi, tā nedrīkst. Filmēšanās pirmajā dienā bija ļoti bail, jo sapratu, ka nespēšu iemācīties tekstu – smadzenes un ķermenis ir tā atslābinājies, ka nevaru savākties. Tā bija kā auksta duša, šoka terapija, ka jāsāk strādāt.
– Atgriežoties pie teātra. Jaunatnes teātra aktieri, šķiet, ir uzticīgāki savam teātrim, tie, kas tiešām mīl šo darbu, paliek tam uzticīgi. Jūsu teātrī ir šī īpašā, varbūt ģimenes atmosfēra?
– Jā, ir, un tā ir laime, par ko pat baidos daudz runāt, jo teātrim, teātra sabiedrībai tas ir netipiski. Es šajā teātrī strādāju vienpadsmito gadu, pēc institūta uzreiz nonācu šeit, un tas ir mans vienīgais teātris. Šo atmosfēru izdodas saglabāt, un tā ir laime, par ko jāsaka paldies mūsu mākslinieciskajam vadītājam Aleksejam Borodinam un mūsu pieaugušajiem aktieriem, kuri, ienākot jaunajai paaudzei, to sagaida un pieņem. Un tas tiek turpināts. Tagad trupa ir atjauninājusies, bet, kad ienācu teātrī, es biju viena zaļa. Domāju, kā mani pieņems. Tas bija brīnišķīgi, grimētavā mani uzreiz apsēdināja pie galda ar tēju un saldumiem, mani uzņēma tā, it kā būtu atnākusi ciemos pie kāda mājās. Pieteica uzrunāt uz «tu», kas man vispār nav raksturīgi, es ilgi pārēju uz «tu». Mani uzreiz pieņēma kā ģimenē, saimē.
– Ir bijuši piedāvājumi no citiem teātriem – konkrētas lomas vai pat pāriet darbā pavisam?
– Piedāvājuma mainīt teātri nav bijis, neatceros. Atkal jāsaka, paveicies ar māksliniecisko vadītāju. Kad radās pirmais nopietnais piedāvājums – piedalīties režisora Deklana Donelana Trīs māsās, tas bija Teātra konfederācijas starptautisks projekts, es neticēju, ka man izdosies tajā palikt, jo grafiki bija sarežģīti, mēģinājumi nenotiek Maskavā, bet pirmizrāde – Parīzē, kur pēc tam jāspēlē vēl mēnesi. Kaut arī tolaik man nebija tik daudz izrāžu kā tagad, pusotru mēnesi būt prom – tas rada problēmas, tuklāt – vienas aktrises dēļ, kura, redziet, mēģina izrādi Parīzē!... Es neticēju tādai veiksmei, bet mākslinieciskais vadītājs mani palaida. Turklāt viņš nevis vienkārši palaida, bet teica: «Trīs māsas? Deklans Donelans? Tu taču man pēc tam nepiedosi. Tu strādāsi šajā teātrī, bet nepiedosi, ka liedzu tev iespēju strādāt ar tik interesantu režisoru, iegūt jaunu kolosālu pieredzi!» Turklāt mūsu saruna notika ļoti laikus, apmēram gadu pirms paredzētās pirmizrādes. Viņš baras, taču laiž mūs pastrādāt citur, jo tā ir jauna pieredze, emocijas. Un mēs atgriežamies jau citi, ar citu elpu, un atmosfēra šeit pastāvīgi atjaunojas. Teātrim tās ir kā jaunas asinis. Tas pat ir nepieciešams, aizbēgt un atgriezties.
– Gudrs mākslinieciskais vadītājs to saprot, jo ir ieinteresēts katra aktiera izaugsmē.
– Jā, izaugsme ir nepieciešama katram aktierim trupā, jo, tiklīdz apstājas, tas sāk visus samaitāt.Viss pārklājas ar pelējumu, jo rodas laiks dusmoties, bet tas atņem spēkus. Kad smadzenes ir aizņemtas ar vienu lietu, otru, trešo, rūgsti neapmierinātībā un pin intrigas, nekam citam nav ne laika, ne spēka.
Mums ir pat bijuši trīspadsmit jauniestudējumi sezonā, kad spēlēju sešos, tad sapratu, ka nepagūstu pat atjēgties. Bet tā ir dzīve. Labāk dzīvot tā. Mums visi ir nodarbināti. Jūs precīzi teicāt – uzticīgi teātrim. Tāpēc arī esam uzticīgi, ka mūs ne tikai lieto, izspiež, bet dod paelpot, un tad gribas atgriezties mājās.
Nellija Uvarova