Spēlmaņu nakts ir vienīgā profesionālā teātra balvas pasniegšanas ceremonija Latvijā, viena no tām ceremonijām, ko tiešraidē translē TV un radio, tātad – valsts mēroga pasākums, ko finansē Kultūras ministrija. Tāpēc tai pievēršama īpaša uzmanība.
Kas te notiek?
Spēlmaņu nakts (SN) raisītajās kaislībās jautājums par to, kas ir šis pasākums – tusiņš savējiem vai tomēr svinīga ceremonija, uzdots ne reizi vien. Rīkotāji – LTDS – runā par otro variantu. Tas, ka SN translē TV, arī ļauj domāt par to pašu. Tomēr šogad kaut kas nogājis šķērsām. TV skatītāji arī citus gadus pauduši kritiku, tāpēc varētu sacīt – suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Tomēr kurp tā iet? Tos citus gadus klātienē ceremoniju vērojušie tomēr pauda atšķirīgu viedokli, jo bija tā īpašā svētku gaisotne, ko ne vienmēr spēj pārraidīt TV. Šī bija pirmā reize vismaz desmit gadu laikā, kad zālē tik ļoti jūtamo neveikluma gaisotni varētu raksturot ar jautājumiem – kas te notiek? un kāpēc tā notiek? Kaut, būsim godīgi, viss nav tik slikti. Māksliniekiem ar dreskoda ievērošanu veicas arvien labāk – džinsus uz skatuves redz mazāk, tātad attieksmes jautājumā manāms progress. Noskatījos pasākumu arī TV, un jāatzīst, tas atstāja mazāk haotisku iespaidu nekā klātienē Latvijas Nacionālajā teātrī. Arī skatuve bija gaiša un ceremonijai atbilstoša – par to atbildīgs scenogrāfs Uģis Bērziņš. Tātad par TV skatītājiem bija domāts, un tas ir slavējami. Pirms turpinu par to, kas pelna kritiku, nepieciešama atkāpe nesenā pagātnē.
Draudzība ar Rīgas domi
Septembrī publisko telpu pāršalca vēsts – Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs, viņa vietnieks Andris Ameriks un SN producente Dana Čerņecova vienojušies, ka gadskārtējās teātra balvas ceremonijas rīkošanai tiks pašvaldības atbalsts – 23 000 latu, «tādējādi ceļot tās kvalitāti un vērienu». Jāpiebilst, ka LTDS, ziņojot par jaunumiem, uzsvēra: «2012. gads ir īpašs arī ar to, ka Spēlmaņu nakts norises atkal, pēc vairāku gadu pauzes, simtprocentīgi finansē valsts.» Tā tiešām ir laba ziņa, jo, pateicoties šai naudai, SN žūrija, kas izdara melno darbu, noskatoties vairāk nekā simt jauniestudējumu, uz kura pamata var būvēt ceremoniju, atkal saņem atalgojumu un laureāti ne tikai Skatuves naglas, bet arī naudas balvas.
Bilde ar Ameriku
Jau vairākus gadus LTDS novembrī rīko SN nominantu vakariņas, kad notiek arī Latvijas teātra Zelta fonda dalībnieku godināšana un SN mūža balvas ieguvēju paziņošana. Nominantu vakariņu ideja – svētki bez konkurences, jo šajā vakarā visi ir laureāti. Kā saka Dana Čerņecova TV24 sižetā – lai visi nominanti justos īpaši. Vai viņi jutās īpaši Rīgas Krievu teātra Stropa zālē jeb 2. stāva vestibilā, drūzmējoties tumsā, tā arī nesagaidījuši savu iespēju iznākt gaismā? Tāda iespēja bija māksliniekiem, kas nominēti Gada aktieru un Gada aktieru otrā plāna lomā kategorijās, jo saņēma Latvijas profesionālo aktieru asociācijas dāvātās veltes. Varbūt visi nominanti sajutās īpaši, kad radās iespēja kolektīvi nofotografēties ar Andri Ameriku – šī atrakcija tika pieteikta kā vakara pārsteigums. Šoreiz pasākums bija ļoti formāls.
Nominantu vakariņām veltītajā LTV Panorāmas sižetā Dana Čerņecova atklāja noslēpumu – SN šogad iecerēta karaliskā stilā ar ceremoniālu gaisotni. Savukārt jau minētajā TV24 sižetā šā gada SN ceremonijas režisors Kārlis Krūmiņš teic – nav divu vienādu SN, «katrs mēģina taisīt kaut ko līdzi laikam un novatorisku un mēs tādā ziņā nebūsim izņēmums». Bet kur palika solītais karaliskais stils un ceremoniāla gaisotne SN? Jo režisora solītais novatorisms gan bija, taču vai trāpīja mērķī?
Zirgs
Manā un vairākuma uztverē SN ir svētki. Kādam uzvara, kādam zaudējums, tomēr svētki, jo esmu par to, ka uzvarētāji ir visi nominanti un balva ir laimes spēle. Kārļa Krūmiņa un scenārija autora Artūra Dīča kopdarba ideja īsti neatbilst svētku galvenajam uzdevumam. Bet es apzinos, ka ne visi šo pasākumu uztver kā svētkus. Kārlis Krūmiņš izmantojis iespēju komentēt situāciju, kuras nosaukums ir – Latvijas teātris. Taču, cik zālē bija to, kas saprata, ka tie Ojāra Vācieša astoņi kustoņi, par kuriem dziedāja Liepājas teātra aktieris Kaspars Kārkliņš, pieteikts kā pasākuma vadītāja ēna, ir Latvijas teātri, ko pirks zirgs? Ja nu kas no šī pasākuma paliks atmiņā, tad tas ir tas sabijies zirgs, ko aktieris pārveda pāri skatuvei. Ja tas bija mērķis, tad ir sasniegts. Uzaicinājumā piedalīties ceremonijā dažādu pasākumu vadītājam Valdim Melderim saskatāma problēmas aktualizēšana ar aktieru blakusdarbiem, uz ko spiež zemās algas. Pasākuma veidotāji neskopojās ar ironiju par lūzeriem un žūriju, kas būtu asprātīgi, ja ne agresīvā intonācija – Zigmara Liepiņa dziesmas Lūzerblūzs ar Māra Melgalva tekstu: «sanāk šādi tādi un apēd karbonādi» izpildījums ar izkliedzienu zālē – «kurš apēda karbonādi?», ir spilgts piemērs. Kasparam Kārkliņam pārmest nav ko, viņš labi izdarīja to, kas likts. Savējie sapratīs?
Kāpēc skaidri netika pieteiktas kategorijas un nominanti? Tas bija atstāts balvas pasniedzēju ziņā, kas šo uzdevumu veica ar atšķirīgiem panākumiem. Videomateriāli šajā ziņā līdzēja vāji, jo mēģinājumā taisīt mākslu pazuda galvenais, radot neveiklas situācijas, kad nebija skaidrs – par ko balvu pasniedz. Nominantu video pieteikumos nebija balss ieraksta (mēģināts ietaupīt?), kas uztveramības labad būtu noderējis. Jāpiebilst, ka TV skatītāji bija ieguvēji, jo viņiem tika papildu informācija par balvu ieguvējiem.
Prestižs
Beidzamos gados SN veidošana tiek uzticēta jaunajai paaudzei. Tā nav peļama ideja, kas citugad arī attaisnojusies. Šā gada pasākums raisa pārdomas par to, ka veidotāji negribot zāģējuši zaru, uz kura sēž. Jo SN ar TV starpniecību noskatās tūkstoši. Šogad apkārt skanēja – cik nebaudāmi tas viss bijis, viens aizmidzis, otrs vīlies un izslēdzis televizoru, trešais līdz galam izturējis, bet tāpat vīlies. Vai situācijā, kad notiek cīņas par kultūras budžetu, diskusijas par kultūras darbiniekiem – liekēžiem, mums ir vajadzīga šāda antireklāma teātrim? Alvis Hermanis no skatuves runāja par samazinātu budžetu teātriem. Vispār paldies Alvim Hermanim, kura runas piešķīra šim pasākumam saturu, paldies arī Daumantam Kalniņam, Ingai Krasovskai, Elitai Kļaviņai par pārdomātajām pateicības runām, Gundaram Āboliņam, kura humors atdzīvināja pastīvo gaisotni, un balvu pasniedzējiem ar personīgu attieksmi.
Nākamgad būs jubilejas – 20. – Spēlmaņu nakts. Negribētos atkal piedzīvot situāciju, kas atgādina gadskārtējo riņķadanci ap Eirovīziju – gribam kvalitatīvu šovu, bet lāpāmies, kā varam, jo pieredzējušie profesionāļi bažās par savu reputāciju nepiedalās, par pasākumu atbildīgajiem savas intereses, bet citi izmanto iespēju mācīties. Kas nav slikti, ja vien uz spēles nebūtu likta ne maza nauda un iespēja būt lepniem par savējiem. Lai kāda kuram būtu attieksme pret Spēlmaņu nakti – citas mums nav.
Alvja Hermaņa runa Spēlmaņu naktī
– Vēl labāka par mūsu izrādi ir grāmata, pēc kuras mēs to taisījām. Es visiem ļoti iesaku izlasīt Gončarova darbu. Īstenībā es iesaku visiem latviešiem mazāk pa vakariem skatīties televizoru, vairāk lasīt grāmatas, jo mūsdienu oblomovus var atpazīt tieši pēc tā, ka viņi vakaros sēž uz saviem dīvāniem pie televizoriem. Bet, protams, katrs izvēlas pats.
Bet pats galvenais, ko es gribēju pateikt, ir – pievērst uzmanību arī tam, ka latviešu teātris, Latvijas teātris, šobrīd ir ļoti labā formā un tam ir nākotne. Jo pēdējos gados ir jauno cilvēku un jaunas enerģijas pieplūdums, to mēs visi redzam. Kāpēc to ir svarīgi pateikt – tāpēc, ka pēdējos gados, strādājot ārzemēs, esmu liecinieks, ka valstis Eiropā ar senām teātra tradīcijām cita pēc citas brūk visu acu priekšā. Pirms diviem gadiem Itālijas teātrī notika tas pats, kas ar mums pirms četriem gadiem, kad noņēma gandrīz pusi finansējuma. Bet redz, tā kā viņiem nav repertuārteātru sistēmas, tad visai šai mākslas nozarei tas ir tāds trieciens, no kura es nezinu, vai viņi atjēgsies. [..] Pirms gada kas līdzīgs notika Holandē, nomainījās varas, uz pusi tika samazināts finansējums. Arī viņiem nav repertuārteātru sistēmas un šobrīd raustās agonijā. Mans personīgais uzskats, ka Krievijā, kas kādreiz ir bijusi teātra lielvalsts, pēdējo 10–15 gadu laikā televīzija ir iznīcinājusi profesionālo teātri. Tās ir tikai kaut kādas atmiņas.
Eiropas lielā teātra tradīcija šobrīd birst kopā. Tas, kas notiek Latvijā, ir brīnums. Tagad, piemēram, vakara gaitā teica lielus pateicības vārdus Kultūras ministrijai par šī vakara finansēšanu. Tas jau ir labi, bet man arī direktore šodien teica, ka nākamgad visiem Latvijas teātriem ir samazināts finansējums, izņemot Krievu teātri un Daugavpils teātri. Bet vienalga, tā kvalitāte, par ko es, piemēram, strādājot ar ārzemju aktieriem, arvien vairāk un vairāk pārliecinos, kāda ir ne tikai Jaunā Rīgas teātra – es runāju par visu Latvijas teātri – skatuves kultūra, kas piemīt mūsu profesionāļiem, tā ir milzīga vērtība. Es nezinu, vai jūs to zināt, man tas liekas tik... Es saprotu, ka šovakar tā sanācis, ka mūsu teātrim sabira tās balvas, bet es gribu pateikt, ka Latvijas teātris ir vienkārši profesionāli spīdošā formā. Es par aktieriem pirmām kārtām to domāju. Sveiciens visiem, visiem teātra profesionāļiem svētkos. Paldies!
Spēlmaņu nakts 2011/2012 laureāti
Gada dramatiskā teātra izrāde – Oblomovs JRT
Gada režisors – Alvis Hermanis (Oblomovs un Oņegins. Komentāri)
Gada aktrise – Elita Kļaviņa (Alīde Trū JRT izrādē Muša)
Gada aktieris – Ģirts Krūmiņš (Oblomovs JRT Oblomovā un Kemps izrādē Vigīlija. Sapnis par nomodu)
Gada aktrise otrā plāna lomā – Lidija Pupure (Greisa JRT izrādē Vigīlija. Sapnis par nomodu)
Gada aktieris otrā plāna lomā – Vilis Daudziņš (Zahars JRT Oblomovā)
Gada debija skatuves mākslā – Daumants Kalniņš (Kvazimodo LNT izrādē Parīzes Dievmātes katedrāle)
Gada jaunais skatuves mākslinieks – Sandis Pēcis (Roberts Lokamps LT izrādē Trīs draugi)
Gada jaunā skatuves māksliniece – Inese Pudža (Katrīna LNT izrādē Pērnvasar negaidot un titulloma VDT izrādē Jūlijas jaunkundze)
Gada scenogrāfs – Kirils Serebreņņikovs (Voiceks LNT)
Gada kostīmu māksliniece – Anna Heinrihsone (Ideāls zaglis un Sudraba slidas LNT, Tas īstais, tā īstā Dailes teātrī)
Gada kustību māksliniece – Inga Krasovska (Pūt, vējiņi! LT)
Gada mūzikas autors dramatiskajā izrādē – Jēkabs Nīmanis (Voiceks LNT)
Gada sasniegums baleta mākslā – Aleksejs Avečkins (Solors baletā Bajadēra, Vīrietis baletā Erda LNO)
Gada izrāde bērniem vai jauniešiem – Dzejtaurenis, rež. Varis Klausītājs
Gada muzikālā izrāde – Pūt, vējiņi! LT, rež. Dž. Dž. Džilindžers
Gada latviešu autora darba iestudējums – Leģionāri (ĢIT), rež. Valters Sīlis
Gada sasniegums laikmetīgajā dejā – Ursus maritimus, Olgas Žitluhinas dejas kompānija
Žūrijas specbalva – komponistam Kārlim Lācim (Pūt, vējiņi! LT)
Balva par mūža ieguldījumu – Feliksam Deičam un Gunāram Zemgalam