Es par Rēziju
Rēzija Kalniņa. Aktrise, par kuru laikam jau katram, kurš šad tad iet uz teātri, lasa presi un skatās televizoru, ir viedoklis, kas bieži vien veidojies cik mākslas, tik dzīves kontekstā. Tā ir dzīve, par ko aktrise intervijās runā pati un kurā dzeltenās preses pārstāvju noķerta. Kāda tad ir tā sauktā īstā dzīve, kāda ir patiesā Rēzija, to cenšas noskaidrot arī jaunais režisors Elmārs Seņkovs savā pirmajā izrādē Dailes teātrī Es par Rēziju.
«Gribēju iet prom no teātra, jo bija izjūta, ka nav vairs ko teikt» – apmēram tā jaunajā izrādē saka Rēzija Kalniņa. Skatoties uz viņas Marlēnu, Frīdu un citām lomām, biju formulējusi viedokli, ka izcila, patiesi izcila aktrise ar neierobežotu talanta mērogu, kas ļautu lomā aptvert veselu pasauli, pārvietojas pa labi pārbaudītiem ceļiem (kaut Marlēnu un Frīdu uztvēru kā aktrisei ļoti personiskas lomas, un tieši tāpēc...). Dara viņa to meistarīgi, jo citādi nemaz nevar, taču tās dievišķās dzirkstis, kas izcilu aktieri atšķir no laba meistara, tomēr nekvēlo, neiededzina pēdas kā Ivonna, arī Elizabete. Protams, ir apstākļi, kuru loma teātrī nav maza, bet Rēzija Kalniņa ir tajā visaugstākajā līmenī, kas manu gaidu slieksni arī paceļ ļoti augstu. Un, pat ja tā ir tikai mana problēma, tā ir.
Kamerzālē skatītājiem rādot šīs izrādes tapšanas, mēģinājumu procesu (atkal jau – fikcija vai īstenība?), spēlējot it kā neko nespēlējot, Rēzija Kalniņa nospēlē vairākas lomas. Tās ietver arī sabiedrībā zināmos priekšstatus par sevi – lecīga, iedomīga, kaprīza, nešpetna, augstprātīga, neērta, pati režisē izrādes, izvedot no pacietības režisorus, jā, teātra dīva, kas izvēlas sev lomas utt. Saspēlē ar režisoru Elmāru Seņkovu, kurš tāpat spēlē sevi, viņa ir kā tā zivs, ko izrādē makšķerē – tikai tik gluma, ka rokās nevar noturēt. Tiklīdz rodas mānīgā sajūta, ka satverta, izslīd, uzsitot ar asti, un sākas viss no gala. Tā viņa spēlējas savās daudzo lomu spēlēs, un rodas paradokss, kas šo izrādi man padarīja īpašu – tieši šajās spēlēs ar priekšstatiem un sašūpojot tos, netverami, bet jūtami pazibēja kaut kas ļoti patiess. Falšums, kas rada patiesumu. Te nu ir tas paradokss par aktieri, ko savā izpratnē formulēja francūzis Denī Didro 18. gadsimtā. Izlikšanās uzrunā vairāk nekā «dvēsele vaļā». Spēle ar prātu (tehnika) vai jūtām (pārdzīvojums)? Didro iestājās par pirmo variantu. Prāta kontrolētās, sadarbībā ar dramaturģi Rasu Bugavičuti un režisoru Elmāru Seņkovu sacerētās teātra spēles ar jūtām Es par Rēziju strādā emocionālāk nekā citkārt lomas, kas prasa vaļējos aktiera nervus.
Turklāt... Izrādes beigu fāzē ir klusuma brīdis, pauze, kad it kā nenotiek nekas. Režisors sēž, nodūris galvu, un ik pa brīdim raugās publikā, bet aktrise telpas vidū ar nopietnu sejas izteiksmi skatās vienā punktā kaut kur tumsā grimstošajā publikā. Kad pauze ieilgst, daļa skatītāju sāk dīdīties un aizdomās, ka izrāde beigusies, pat aplaudēt. Tobrīd publika izgāžas. Jo tas brīdis ir tas, kad šķiet, jā, tieši šķiet, aktrise ir metusi neredzamu stīgu uz mūsu sirdīm, ļaujot skatīties viņas acīs kā dvēseles spogulī. Bet publika nespēj izturēt šo pauzi, ļauties šai bezvārdu sarunai klusumā, tā gaida teātri – beigas vai turpinājumu, jo aktierim jāspēlē. Tāpēc Rēzija Kalniņa to dara.
Publika pērk biļetes «uz Rēziju», un gan jau uz šo izrādi biļetes dabūt nebūs viegli, taču tie, kas gaida prīmas paraugdemonstrējumus, varētu būt vīlušies. Jā, viņa šajā izrādē virtuozi spēlē sevi un var to atļauties. Kura tad vēl, ja ne viņa?... Bet šeit Rēzija arī paspēlējas ar klauniņa masku, izlejot kādu krūzīti ironijas par aktiera mūžu kā brīnišķu dziesmu. Reizē izlīst spainis skumju, tāpēc tā nav inscenēta teātra virtuve izklaidei.
Atcerieties Āksta dziesmu: «Viņš mīlēja, šis muļķa klauns –/ Tāpat kā Tu,/ Tāpat kā Es,/ Tāpat kā visi citi./ Viņš smaidīja – par viņu smējās,/ Viņš raudāja – par viņu smējās…/Kas gan par viņu nesmējās?/ Jo bij` tas muļķa klauns…» Sava patiesība šajās Mārtiņa Zīverta rindās ir.
Ja Elmārs Seņkovs nebūtu vēlējies iestudēt izrādi ar savu sapņu aktrisi un viņam šāda iespēja netiktu dota... Tas ir tāpat kā dzīvē, kad mirklis pagājis un saproti, ka pagātnē mainīt neko nespēj – kas gūts, tas tavs, kas nokavēts – zudis.